“Kas paļaujas uz manu žēlsirdību, tas nepazudīs, jo visi viņa darbi ir Mani, bet ienaidnieki tiks satriekti pie Manām kājām” (Dienasgrāmata, 723).
Cik skaists ir Jēzus apsolījums! Viņš vienmēr tur doto vārdu. Dažreiz mēs satiekam cilvēkus, kuri mums stāsta dažādas lietas, un mēs zinām, ka cilvēku solījumi var pievilt. Pastāv kārdinājums ikreiz, kad mēs dzirdam Jēzus vārdus, izturēties pret tiem tāpat, kā pret to cilvēku vārdiem, kuri mūs ir pievīluši. Bet Viņš nepieviļ. Kungs Jēzus atklāj mūsu priekšā nākotni – katrs Viņa ienaidnieks (katrs ļaunais gars, katrs grēks un katra bezcerīga situācija) tiks satriekts pie Viņa kājām!
Aplūkosim, kas izriet no šī solījuma, jo tas pasludina Dieva žēlsirdības triumfu. Kristus aicina tevi piedalīties Viņa uzvarā. Šī dalība notiek caur paļaušanos. Dievam patiešām ir labs plāns tavai dzīvei. Pravieša Jeremija grāmatā Kungs saka: “Jo Es zinu, kādas Man domas par jums, miera un glābšanas domas un ne ļaunuma un ciešanu domas, ka Es jums beigās došu to, ko jūs cerat. Kad jūs Mani tad piesauksit, Es jums atbildēšu, un, kad jūs nāksit un Mani pielūgsit, Es jūs paklausīšu. Kad jūs Mani meklēsit, jūs Mani atradīsit. Ja jūs no visas sirds Mani meklēsit” (Jer 29, 11-13). Pat ja esi dzirdējis(-usi), ka Dievam ir labs plāns tavai dzīvei un Viņš vēlas, lai tu būtu laimīgs(-a), paliek vēl viena lieta: kā tas notiks? Kāda būs šī plāna īstenošanas metode?
Kad erceņģelis Gabriels atnāca pie Marijas un atklāja Viņai Dieva plānu, viņš dzirdēja Viņu sakām: “Kā tas notiks?” (sal. Lk 1,34). Erceņģelis atbildēja: “Padodies Svētā Gara vadībai, lai Viņš Tevi piepilda, apsedz un vada” (sal. Lk 1,35). Citiem vārdiem sakot, viņš Viņai sacīja: “Uzticies! Ļauj sevi vadīt! Ir Kāds, Kurš ir nomodā pār Tevi. Esi padevīga un paklausīga, un tu redzēsi lielas lietas!” Marija ieticēja un, pateicoties tam, notika visskaistākie brīnumi Visuma vēsturē!
Lai Dievs varētu realizēt labāko mūsu dzīves plānu, ir vajadzīga paļaušanās. Jēzus teica Svētajai Māsai Faustīnei: “Ja viņu paļāvība būs liela, manam dāsnumam nebūs robežu. […] Žēlastības no Manas žēlsirdības jāsmeļ ar vienu kausu – tā ir paļāvība. Jo dvēsele vairāk paļaujas, jo vairāk saņem. Mani ļoti iepriecina dvēseles ar bezgalīgu paļāvību, jo tādās dvēselēs Es leju visu no savu žēlastību krājumiem. Es priecājos, ja tās daudz grib, jo Mana vēlēšanās ir daudz dot, ļoti daudz. Turpretī Es skumstu, ja dvēseles maz grib, sašaurina savas sirdis” (Dienasgrāmata 1602; 1578).
Paļaušanās ir tikums, par kuru Kungs Jēzus runāja arī ar Dieva kalponi māsu Leoniju Nastalu: “Ja dvēseles Man vairāk uzticētos, uz zemes būtu tik daudz svēto, cik cilvēku ir uz zemes”. Kad uzticies Dieva labestībai, vari justies droši, jo Jēzus dot solījumu, ka nepazudīsi. Kad nezini, ko darīt, ja baidies par sevi, saviem mīļajiem un nākotni, uzticies Viņam. Kungs Jēzus dod mums paļāvību kā līdzekli mūsu sirdij, ko ievaino bailes un satraukums. Un runa nav par tādu attieksmi, ka man ir jāsapurinās, jāuzrota piedurknes un jācīnās ar paša šaubām. Drīzāk runa ir par to, lai ieklausītos Viņa vārdos un atzītu savā sirdī, ka Jēzus zina labāk, un ar paļāvību atpūstos Viņa klātbūtnē. Vissvarīgākais ir pieņemt lēmumu uzticēties Viņa vārdiem vairāk nekā paša raizēm un bailēm.
Priesterim Dolindo Kungs Jēzus teica: “Es tev saku, ka Es par to parūpēšos kā ārsts. Es pat veikšu brīnumu, ja tas būs nepieciešams. […] Paļaujies tikai uz Mani, atpūties Manī, pilnībā uzticies Man. Es daru brīnumus proporcionāli tavai pilnīgajai paļāvībai uz Mani un atraisīšanos no savam domām. Es izkaisīšu žēlastību bagātības, kad esi pilnīgi nabags”. Uzticēties Jēzum nozīmē arvien mazāk uzticēties sev: savai attieksmei, jūtām, idejām, plāniem, vienlaikus arvien vairāk ieklausoties Viņa vārdos un apsolījumos, tos lasot un pārdomājot attiecībā uz savu dzīvi. Tas ir drošs izaugsmes ceļš, kas ved uz uzvaru. Šī Jēzus paustā patiesība tika nodota arī Svētajai Māsai Faustīnei: “Neviena dvēsele, kura sauc pēc Manas žēlsirdības, nav vīlusies un nav apkaunota” (Dienasgrāmata, 1541).
Kāpēc nav apkaunota? Jo Jēzus saka, ka visas tavas lietas kļūst par Viņa lietām: “Dzenieties vairāk pēc Dieva valstības, tad jums šīs lietas tiks piemestas” (Lk 12,31). Un Svētajai Faustīnei Viņš saka, ka “Dieva valstība ir Mana dzīve cilvēka dvēselē” (Dienasgrāmata, 1784). Tādā veidā izveido attiecības ar Kungu Jēzu, kurās tu centies rūpēties tikai par Viņu, un Viņš rūpējas par tevi un visu, kas tev ir labs. Tieši to Viņš domāja, kad sacīja Martai Betānijā: “Tu rūpējies un pūlies par daudz lietām, bet tikai viena ir nepieciešama” (Lk 10,41b-42). Vai tas nav lieliski? Tev viss ir kopējs ar visa Visuma Dievu. Viņš ir visvarens. Viņa rokās esi tu un visas tavas lietas. Vai kaut kas varētu tevi apdraudēt?