Mirušo dvēseļu jeb garu izsaukšana ar mērķi izzināt apslēpto patiesību un iegūt īpašas pārdabiskas spējas ir radikāla attiecību ar Dievu saraušana, lielu briesmu radīšana sev, kā arī dēmonu tieša ieaicināšana savā dzīvē.
Mirušo dvēseļu izsaukšana jeb nekromantija, kā arī saskare ar gariem, tas ir, spiritisms ir maģijas formas, kas jau senatnē bija zināmas pagānismā (kaut arī spiritisms kā doktrīna attīstījās tikai XIX gadsimta vidū). Mūsdienās līdz ar pieaugošo ticības krīzi varam novērot atgriešanos pie šāda veida praksēm. Tādā veidā piepildās G.T. Čestertona vārdi: “Kad cilvēks pārstāj ticēt Dievam, viņš var ieticēt visam”. Cilvēki tic krāpnieku spējām, kuri par naudu izliekas, ka var sazināties ar viņpasauli, vai arī uzskata, ka reāls kontakts ar gariem nesīs labus augļus, vienlaikus neņemot vērā patiesību, ka beigās tas vienmēr nesīs postu.
Dieva vārds ir ass kā zobens
Vecajā Derībā aizliegums veikt jebkādas maģiskas prakses ir ļoti skaidri un asi formulēts: “Kad tu nonāksi tanī zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dos, tad nemācies darīt tās negantās lietas, ko šīs tautas dara. Lai tavējo starpā neatrastos neviens pats, kas savu dēlu vai savu meitu liktu sadedzināt ugunī, nedz arī, kas zīlē nākotni, nedz laika zīmju taujātājs, nedz čūsku apvārdotājs, nedz burvis, nedz vārdotājs, nedz garu izsaucējs, nedz pareģis, nedz mirušo izaicinātājs, jo visi, kas dara šīs lietas, Tam Kungam ir negantība, un šīs negantības dēļ Tas Kungs, tavs Dievs, tos dzen ārā, tev ienākot” (5Mozus 18, 9-12). Citā Svēto Rakstu vietā mēs lasām: “Un, kas griezīsies pie zīlniekiem un pareģiem, lai ar tiem kopā ielaistos netiklībā, to Es uzlūkošu ar dusmīgu vaigu un viņu izdeldēšu no viņa tautas vidus. Tāpēc svētījieties un kļūstiet svēti, jo Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs. Un turiet Manus likumus un pildiet tos,- Es esmu Tas Kungs, kas liek jums būt svētiem!” (3Mozus 20,6-8). Arī pravietiskajās grāmatās Dievs pauž nožēlu: “Mana tauta prasa padomu savam koka tēlam un stiba sniedz tiem atbildi. Tiešām, netiklības gars viņus tā apmulsinājis, ka viņi kā netikļi izturas pret To Kungu, savu Dievu, atstādamies no Viņa un kalpodami elkiem” (Hoz. 4,12; sal. Jes 2,6; 3,2-3). Nepakļaušanās Dievam ir pielīdzināta netiklībai vai arī prostitūcijai – tā ir radikāla Dieva likuma noraidīšana, acīmredzams morālo vērtību pārkāpums, kas ir destruktīvs indivīdiem un sabiedrībai kopumā.
Cēloņi un izpausmes
Tāpēc var rasties jautājums, kāpēc garu izsaukšana mūsdienās kļūst arvien populārāka. Šīs parādības cēloņi ir šādi: 1. Vēlme ar jutekliskās pieredzes palīdzību piedzīvot garīgās pasaules esamību. 2. Vēlme nodibināt kontaktu ar garu pasauli, īpaši ar mirušajiem tuviniekiem – iepazīt “to pasauli” nevis mācoties caur atklāto likumu, bet gan no izsaukto garu tiešajiem vēstījumiem. 3. Iespējamā palīdzība, ko mirušo gari var piedāvāt, lai pārvarētu zemes grūtības vai ciešanas. 4. Masveida propaganda, izmantojot filmas, grāmatas, žurnālus, radio, televīziju, datorspēles un citus plašsaziņas līdzekļus, kas izraisa interesi par maģiju, okulto un visu mirušo noslēpumaino pasauli (sal. ks. A. Zwoliński, Wywoływanie duchów).
Kad notiek šāds kontakts ar viņpasauli, tad mēs runājam par mēdiju parādībām (no latīņu valodas medium, vārds, kas apzīmē personu, kurai ir spēja nodibināt kontaktu ar viņpasauli). Mēdija parādība var izpausties dažādos veidos. Tā izpausmes ietver, piemēram: 1. Parādības, kas saistītas ar cilvēka garīgā un fiziskā stāvokļa izmaiņām – ekstāze, gaviles, apsēstība, “garu” iemiesošanās. 2. Ķermeņa pārdabiskās jutības parādība (cilvēks kā “uztveres aparāts”) – domu lasīšana, redzēšana no attāluma, gaišredzība, gaišdzirdība, cilvēka psihes atstāto pēdu uztveršana mirušajā matērijā (psihometrija), rīkstniecība, radiastēzija, nākotnes un pagātnes parādību un lietu uztveršana. 3. Parādības, kas saistītas cilvēka psihes pārdabisko ietekmi uz savu ķermeni – pašatsāpināšana, vienu maņu aizstāšana ar citām, bilokācijas un dubultnieku veidošanas fenomens, mēdija izdalīta tāda matērija kā “ektoplazma”, “teleplazma” vai “ideoplazma” (ieskaitot cilvēciskas vai dzīvnieku formas “parādības”). 4. Parādības, kas saistītas ar pārdabisku cilvēka ķermeņa iedarbību uz matērijām un enerģiju ārpus paša ķermeņa – iedarbība uz citu cilvēku un priekšmetu ķermeni (“magnetizācija”), ķermeņu dematerializācija un atkārtota materializācija, priekšmetu kustināšana vai pacelšana, dažādu darbību veikšana no attāluma, piemēram, rakstīšana, instrumenta spēlēšana, mēbeļu sišana, attālinātu parādību izraisīšana: skaņas (svilpošana, aplausi, cilvēku vai dzīvnieku balsis), termiskas (ķermeņa temperatūras izmaiņas, vēsuma pūsmas), gaismas (dzirksteļu, gaišu punktu parādīšanās), dažāda veida neredzams starojums (auras darbība), citas elektriskas un magnētiskas parādības (sal. ks. A. Zwoliński, Wywoływanie duchów).
Sekas
Iepriekš uzskaitītās parādības ir neparastas un var šķist interesantas un pat izraisīt aizraušanos. Tomēr šo parādību patiesā daba ir briesmīga. Aiz tā stāv ļaunie gari. Mēdija prakses uzsākšana ir tieša pakļaušanās dēmonu darbībai. Cilvēkam tas nevar beigties labi… Tieši tāpēc Svētajos Rakstos tik asi formulēts aizliegums iesaistīties okultās praksēs. Tas ir norūpējušā Tēva sauciens, parādot bērniem letālus draudus, no kuriem viņiem vajadzētu izvairīties. Nav iespējams, ka cilvēks nonāk kontaktā ar ļaunajiem gariem un izvairās no viņu nāvējošās darbības. Cilvēks intelekta līmenī nav pielīdzināms ļaunajiem gariem (ļaunie gari ir eņģeļi, kuri brīvi un neatsaucami noraidīja Dievu, kļuva pilnīgi ļauni, bet saglabāja radīšanas laikā saņemto eņģeļu dabu), tāpēc nav iespējams viņus “pārspēt”, izmantot viņus savu mērķu sasniegšanai un izvairīties no šādas “pazīšanās” sekām.
Iesaistīšanās okultiskās praksēs dod dēmoniem iespēju rīkoties cilvēka dzīvē ne tikai parastajā veidā – caur kārdinājumiem, bet arī paver viņiem iespēju darboties īpašā veidā, ko pēc intensitātes var iedalīt: apmeklēšana; mocīšana, apsēstība, aplenkšana; paverdzināšana; iegūšana īpašumā. Apmeklēšana ir uzbrukumi uz vietas. Var minēt tādas parādības kā troksnis vai sitieni pa jumtu, grīdu, sienām, logiem, durvīm un mēbelēm; neredzamu pēdu skaņas; noslēpumaini trokšņi, saucieni, smiekli, kliedzieni; pēkšņas un ļoti spēcīgas dedzināšanas, mēslu, sēra, sapuvušas miesas vai vīraka smakas; durvis un logi, kas paši no sevis atveras un aizveras; stiklu saplaisāšana logos; trauku sišanās plauktos; grāmatu apgāšanās un izkrišana no plauktiem; neizskaidrojama sadzīves tehnikas bojāšanās; lampu un elektrisko iekārtu automātiska ieslēgšanās un izslēgšanās; krītošas gleznas, kas karājas pie sienas; mēbeļu apgāšanās un pārvietošanās; pēkšņa un neizskaidrojama istabas temperatūras paaugstināšanās vai pazemināšanās; dzīvnieku parādīšanās un tūlītēja pazušana; ēnas parādīšanās. Protams, vērtējot šādas parādības, svarīga ir izvērtēšana. Ne katrs sadzīves tehnikas troksnis vai sabojāšanās nozīmē dēmona darbību. Visbiežāk dēmonu ārējā darbība (kas, kaut arī ir vērsta uz objektiem, galu galā ir vērsta pret cilvēku) tiek pavadīta ar viņa darbību cilvēka garīgajā sfērā. Ļaunie gari nevar tieši ietekmēt cilvēka prātu un gribu, tāpēc tie uzbrūk viņa maņām, iztēlei, atmiņai un kaislībām. Tās ir mocīšanas, apsēstības, aplenkšanas parādības, piemēram, domas par pašnāvību; vēlme nogalināt savu bērnu; spēcīga seksuāla tieksme pret konsekrētām personām, kā arī personām, kas jau ir sakramentālā laulībā; spēcīga seksuāla tieksme pret saviem bērniem; pēkšņs un spēcīgs vienaldzīgums un naids pret savu laulāto; nicinoša domāšana par Dievu; nedabiski un sāpīgi skrāpējumi uz ķermeņa un asiņošana; sitieni, kas rada reālas fiziskas sāpes un atstāj redzamas pēdas; traucējumi, kas izraisa lielas sāpes dažādās ķermeņa daļās, kas nav slimības rezultāts (sal. ks. A. Zwoliński, Wywoływanie duchów).
Nav jābaidās
Dzīve žēlastības stāvoklī ir labākā aizsardzība pret ļaunā gara darbību. Regulāra grēksūdze un bieža Svētās Komūnijas pieņemšana ir mūžīgās dzīves recepte. Protams, sakramentu saņemšanu nevar traktēt kā kaut ko maģisku, uzskatīt par sava veida automātisku aizsardzību pret nelaimi (tas pats attiecas uz medaljona vai krustiņa nēsāšanu, lūgšanām, dievkalpojumiem utt.). Sakramentālās dzīves būtība ir padziļināt ticību un attiecības ar Dievu, patiesa sirds atvēršana žēlastībām un pazemīga Dieva palīdzības pieņemšana cīņā ar grēku. Ar Kunga Jēzus spēku mēs varam uzvarēt ļauno garu un pārvarēt savus grēkus. Svētie Raksti parāda, ka Kristus nevarēja darīt brīnumu tikai tur, kur neatrada ticību cilvēkos (sal. Mk 6,5), un otrādi – dziedinot kādu cilvēku, Viņš bieži teica: “tava ticība tevi darījusi veselu” (Mt 9,22; Mk 5, 34; Lk 7,50; 8,48; sal. Mk 10,52; Lk 17,19; 18,42). Cilvēkam ir jāvēršas pie Dieva un jāpieķeras Viņam. Jo Dievs neko nedara pret cilvēka gribu. Viņš vislabāk zina cilvēka sirdi, un Viņu nevar apmānīt ārējais izskats. No vienas puses, kad kāds dodas, piemēram, uz baznīcu, bet arī, ja ir iespēja, dodas uz spiritisma seansiem, viņš netiks pasargāts no dēmonu spēcīgās ietekmes. Kā māca Svētie Raksti: “Jūs nevarat būt Kunga galda un ļauno garu galda dalībnieki ” (1Kor 10,21). No otras puses, ja cilvēks ir iesaistīts okultisma grēkā, bet nožēlo un vēlas atgriezties pie Dieva, viņš saņems Dieva palīdzību. Dievs redz cilvēka sirds pirmo virzību uz labo, pirms parādās ārējas izpausmes, un spēcīgāk cīnās, lai šāda cilvēka dvēseli izvestu no sātana ķetnām.
Kā pretoties?
Ņemot vērā ļauno garu viltību un aizvien pieaugošo okultā satura klātbūtni masu kultūrā, var rasties jautājums, kā cīnīties ar šādu ļaunuma vilni. Kā atbilde var būt Toskānas bīskapu konferences par maģiju un demonoloģiju pastorālo piezīmju no 2008. gada fragments: “Integrāla Evaņģēlija zināšana un satikšanās ar Jēzu, kas piedzīvota Baznīcā, Viņa Līgavā, parāda labāko līdzekli pret tādām neopagānisma formām. Tomēr ir nepieciešams, lai ticīgie tiktu pienācīgā veidā evaņģelizēti uz ticības pamata augšāmceltajam Kungam, saņemot Viņa vārdu un Viņa sakramentus, kā arī autentiskā lūgšanas un baznīcas dzīves pieredzē”. Kristus, kurš ir klātesošs Baznīcas kopienā un dāvā Sevi zem Maizes zīmēm, ir patiess mūžīgās dzīves ēdiens un uzticama aizsardzība pret ļaunajiem spēkiem. Citur Toskānas bīskapu Piezīmēs uzsvērts: “Autentiskai ticības sajūtai nav nepieciešamas līdzīgas atsauces [uz paranormālajām parādībām – red. M.S.]. Evaņģēlijā aprakstītā prakse prasa vienkāršu tikšanos ar Jēzu, Kungu un Skolotāju, kā arī mudina nemeklēt to, kas ir “pārdabisks”. Ticēt Jēzum, atgriezties saskaņā ar Viņa vārdu un sekot Viņa pēdās, vienotībā ar visu Baznīcu, ir pastāvīgas atjaunošanās un izturēšanās pamatmodelis”. Evaņģēlija vēsti Kungs Jēzus attiecina uz visiem. Tātad tas var tikt realizēts caur ikkatru. Pestīšanas sasniegšana nepieprasa nekādas ārkārtējas spējas, ne arī mēdija palīdzību, tā prasa tikai pakļaušanos Dieva žēlastības darbībai. Toskānas bīskapi, konfrontējot maģijas darbību, stingri apliecina: “Tam, kurš atklāja Jēzu Kristu, nav jāmeklē pestīšana kur citur. Viņš ir vienīgais un autentiskais cilvēka un pasaules Pestītājs”.