Ārsti sacīja, ka Patriks pēc dzemdībām neizdzīvos. Tad viņi teica, ka viņš nedzīvos divus mēnešus, pēc tam – pusgadu, beigās – gadu. Kad viņš nodzīvoja pusotru gadu, viņi pārstāja mums teikt, ka viņš nomirs.
Pirms vairāk nekā četriem gadiem mums piedzima bērns ar invaliditāti. Tomēr pirms piedzimšanas mēs cīnījāmies, lai viņš piedzimtu dzīvs. Tagad mēs cīnāmies kārtējā cīņā.
Patriks
Es esmu ebrejs un katolis. Es dzīvoju ar savu ģimeni Izraēlā, kur mēs emigrējām no Ukrainas. Kad mana sieva Anija bija piektajā grūtniecības mēnesī, mēs uzzinājām, ka mūsu dēls būs ar invaliditāti. Ārsti mums teica, ka Patrikam ir tikai puse smadzeņu un ka mums ir jāveic aborts, jo bērns neizdzīvos. Kā katoļi mēs tam nepiekritām. Tad sākās spiediens uz Aniju… Viņi viņai teica: “Tu esi jauna. Kāpēc tev ir vajadzīgs slims bērns?”.
Bērns piedzima ar pilnu smadzeņu apjomu, bet viņam tika diagnosticēta agīrija (lisencefālija). Tas nozīmē, ka smadzenes ir bez krokām. Patriks ir ļoti sliktā stāvoklī. Viņš nav paralizēts, bet attīstās ļoti lēni. Viņam patīk klasiskā mūzika, viņš atšķir balsis un priecājas katru reizi, kad pēc ilgas darba dienas atgriežos mājās. Dzirdot manu balsi, viņš sāk smaidīt.
Es atceros, kā ārsti sacīja, ka Patriks neizdzīvos pēc dzemdībām. Tad viņi teica, ka viņš nedzīvos divus mēnešus, pēc tam – pusgadu, beigās – gadu. Kad viņš nodzīvoja pusotru gadu, viņi pārstāja mums teikt, ka viņš nomirs – un acīmredzot tieši tik ilgi dzīvo bērni ar agīriju. Krievijā viens bērns ar agīriju nodzīvoja astoņus gadus. Tagad Patrikam ir četrarpus gadi, un mēs ceram, ka Dievs viņu pilnībā darīs veselu.
Mirabela un kārtējais dārgums
Pēc Patrika mums piedzima vesels bērns – meita Mirabela. Tagad Anija atkal ir stāvoklī. Sestajā mēnesī ārsti veica pārbaudi: trīs dažādas slimnīcas uzstādīja trīs dažādas diagnozes. Pirmajā slimnīcā tika diagnosticēta mikrocefālija (maza galva), un uzreiz mūs mudināja veikt abortu. Otrā slimnīcā Telavivā dēlam tika konstatēta agīrija. Arī tur mēs atteicāmies veikt abortu, un viņi teica: “Kā? Ar diviem tādiem bērniem ģimenē? Pat ticīgie baidās audzināt bērnus, kuri ir ar invaliditāti”. Papildus testu aizsegā mūs nogādāja citā slimnīcā. Izmeklējumi tika plānoti uz 11.00. Mēs ieradāmies un mums palūdza pagaidīt vēl stundu, lai gan neviena izņemot mūs nebija. Tāpēc mēs ar Aniju devāmies kaut ko ieēst. Pēc stundas atgriezāmies. Anijai tika veikta ultraskaņas izmeklēšana, un pēc piecām minūtēm viss sākās no jauna: “Jūs nevarat dzemdēt šo bērnu”. Un mēs uz to: “Kāpēc?” “Tāpēc, ka jums ir vesela meitene. Ja jums būs vēl viens bērns invalīds, jūs nevarēsiet veltīt savai veselajai meitai pienācīgu uzmanību”. Viņi sāka arvien spēcīgāk uzspiest mums parakstīt piekrišanu abortam un draudēja, ka sociālais dienests neļaus mums dzemdēt šo bērnu, tāpēc mums nekavējoties jādodas uz šo “procedūru”! Tomēr mēs turpinājām teikt, ka mēs to nedarīsim. Ārsti mums lika iziet. Viņi pasauca divus citus mediķus. Tad visi ārsti sāka mums stāstīt, ka bērniem ar šādu diagnozi kā Patrikam vispār nav tiesību uz dzīvi. Un Patriks dzīvo jau četrarpus gadus! Viņi sāka uz mums kliegt: “Ko jūs gribat?! Vai jūs gribat vēl vienu bērnu ar tādu pašu diagnozi?!” un mēs uz to: “Ja Dievs dod šādu bērnu, mēs viņu nevaram nogalināt. Cilvēks ir cilvēciska būtne no ieņemšanas brīža”. Un viņi teica: “Tas ir auglis. Jums tas jālikvidē!”.
Aborta terors
Ārsti pasauca psihiatru, kuram bija jāapstiprina, ka sieva ir pakļauta manam un savas mātes spiedienam un ka mēs viņu piespiežam dzemdēt slimus bērnus. Psihiatre izrādījās krieviete, kas mani nomierināja. Kad viņa ienāca telpā, ārsti sāka stāstīt, ka Anijai ir depresija un viņa neatbild par savu rīcību. Viņi gribēja, lai psihiatre to apstiprina, bet šī ārste atbildēja: “Šī nav mana paciente. Es viņu nepazīstu. Kā es varu noteikt diagnozi piecās minūtēs? Par ko jūs runājat?! Un viņi sacīja Anijai: “Tagad tev jāpaliek slimnīcā un jāveic visas psihiatriskās pārbaudes”. Viņi izsauca sociālos darbiniekus, kuri kā apsardze sargāja izeju no slimnīcas, neļaujot mums aiziet. Viņi mūs šādā veidā turēja palātā no pulksten 12 līdz 16. Patriks bija pie manas mātes, un Mirabela bija ar mums. Beigās meita sāka raudāt. Es nevarēju izturēt šo necilvēcīgo spiedienu un prasīju dokumentus, sakot, ka mēs visam piekrītam. Tātad mēs parakstījām dokumentus, ka piekrītām “operācijai” 7. decembrī, un mūs izlaida no slimnīcas. Es to parakstīju nevis tāpēc, ka gribēju, bet tāpēc, ka es vairs nevarēju izturēt spiedienu, kas tika izdarīts uz mums.
Tūlīt pēc izrakstīšanās no slimnīcas es piezvanīju karmelītiem Haifā, tēvam Robertam un tēvam Gregoram, mūsu prāvestam. Es viņiem pastāstīju par visu situāciju un to, ka es parakstīju piekrišanu abortam. Mūki man teica, ka, ja mēs neapmeklēsim “operāciju”, ārsti nosūtīs šo lietu uz policiju un sociālajiem dienestiem Haifā, kas atnāks pēc mūsu bērniem. Es zvanīju daudziem cilvēkiem, ieskaitot tēvu Eleazaru no Betānijas. Karmelītu tēvi mums ieteica divus juristus, katoļus, kuri viņiem palīdz. Pēc sarunas mēs zinājām, ka sociālais dienests nevar mūs piespiest kaut ko darīt, un visas šīs šausmas, kuras mēs izdzīvojām slimnīcā, bija likuma pārkāpums. Neilgi pēc tam priesteris mums noorganizēja medicīnas juristi, kura ir katoliete.
Reiz, kad biju darbā, mājās atnāca sociālais dienests. No mājas ieejas sāka kliegt, ka viņi mums atņems bērnus. Nākamreiz, kad viņi atnāca un ieraudzīja advokātu, viņi nobijās un sāka ar mums runāt savādāk. Advokāts viņiem norādīja, ka viņi nedrīkst izdarīt nekādu spiedienu un ka par to, ko viņi dara, var iesniegt prasību tiesā. Tagad viņi nāk pie mums reizi nedēļā un tikai pārbauda, vai ledusskapī ir ēdiens…
Nesen no citas slimnīcas saņēmām vēl vienu diagnozi – Dauna sindroms. Dzemdības plānotas aprīlī. Daudzi cilvēki lūdzas par mums un par to, lai bērns piedzimtu vesels.
Ciešanas
Katrām ciešanām, kas piedzīvotas kopībā ar Jēzu, ir jēga. Nav ciešanu bez iemesla un bez jēgas. Dievs nevēlas mūs sodīt, kā saka daži. Mana tante ļoti vēlējās, lai es kļūtu par priesteri. Viņa domā, ka Dievs mūs sodīja ar Patriku, bet mēs redzam, ka šis bērns mums ir dāvana.
Karmelīts Jans Kantji vienreiz atbrauca uz slimnīcu pie Anijas, kad viņa zaudēja samaņu. Ārsti tad teica, ka viņai ir mirušu neironu josta, un gribēja viņu operēt. Tad tēvs Jans Kantji viņai piešķīra slimnieku sakramentu un piešķīra nosacītu grēku atlaišanu. Operācija vairs nebija vajadzīga: pēc divām dienām Anija atguva samaņu! Tādā veidā caur sakramentiem mēs piedzīvojam neticamu Dieva žēlastības darbību.
Katru dienu strādāju par gidu un vadu svētceļnieku grupas. Es izbraucu no mājām pulksten 5.00, lai nokļūtu Jeruzalemē, un tur es pieskatu grupu līdz pulksten 18.00. 18.00, lielāko sastrēgumu laikā, es atgriežos mājās un ierodos ap pulksten 21.00, jo es zinu, ka nevaru atstāt Aniju vienu pašu ar Patriku. Viņa naktī neguļ, un man viņa ir jānomaina. Kamēr citi gidi pavada nakti ar grupu viesnīcā, es gandrīz katru dienu dodos atpakaļ pie sievas – ja mana māte mums nevar palīdzēt. Daži saka: “Tu esi traks. Tu brauc no Jeruzalemes uz Haifu! Katru dienu tik daudz kilometru?”, bet es zinu, ka Kristus mani gaida mājās. Kad es ieeju mājā un redzu, ka Patriks smaida, es esmu debesīs. Man nav atšķirības starp bērniņu Anijas klēpī un jau dzimušo bērnu. Es domāju, ka visi vecāki, kuriem ir bērni ar invaliditāti, domā vienādi.
Patriks naktīs raud, bieži no pulksten 3.00 līdz 5.00. Viņam ir arī epilepsijas lēkmes, un tomēr es redzu, ka tieši Kristus viņā cieš un visu laiku mums palīdz. Viņš ir tas, kurš mūs tur savās rokās kā labākais Tēvs un Draugs, un neļauj mums nest smagāku krustu nekā tas, ko mēs varam nest ar Viņa žēlastību.
Staņislavs no Haifas
Patriks devās uz Tēva mājām 2019. gada 24. aprīlī. Atcerēsimies mūsu lūgšanās viņa vecākus, Mirabelu un mazo Danielu.