“Oasis” jeb “Oāze” ir Kristīgās dzīves un evaņģelizācijas skolas atzars – jauniešiem paredzēts nometņu cikls. Tā domāta jauniešiem, kuri vēlas iepazīt sevi un Dievu, kuri grib atklāt un attīstīt savus talantus, atrast savu dzīves aicinājumu un iepazīt jaunus un līdzīgi domājošus draugus.
Tikšanās jeb nometnes tiek organizētas četras reizes gadā – skolēnu brīvlaika periodā. Tāpat kā Kristīgās dzīves un evaņģelizācijas skola, arī “Oasis” ideja nāk no Ukrainas, tās dibinātājs ir tēvs Pjotrs Kurkevičs.
Pirmā “Oasis” tikšanās Latvijā notika 2012. gadā Usmā. Līdz šim tikšanās ir rīkotas dažādās Latvijas pilsētās (Rīgā, Valmierā, Madonā, Ilūkstē, Saldū, Salaspilī, Ogrē, Jelgavā, Odzienā, Bauskā, Jaunaglonā un citur), tādējādi jauniešiem ir iespēja gan iepazīt dažādas Latvijas vietas, gan aizsniegt tur dzīvojošos jauniešus.
Nometnes dalībnieki ir vecumā no 14 līdz 18 gadiem, bet pēc tam tiek aicināti kļūt par animatoriem jeb būt daļa no organizatoru komandas, tādējādi rodot iespēju kalpot jauniešiem ar savām spējām un talantiem, kā arī gūt prakstiskas iemaņas pasākumu plānošanā, palīdzot vadīt “mazās grupiņas”, tematiskos vakarus, gan arī meistarklases un gūt sev labu pieredzi.
Dienas kārtībā ietilpst rīta rosme, īsa lūgšana, slavēšana, lektoru uzrunas par dažādām tēmām, Svētā Mise, sarunas mazajās grupās, radošās nodarbības un interesanta vakara programma. Nav aizmirsts arī par brīvo laiku, iespējām atpūsties gan aktīvi, gan klusumā, iepazīšanos ar citiem jauniešiem, kā arī mācīšanos mīlēt, kalpojot cits citam. Tā kā starp jauniešiem ir vērojama jauna tendence – vēlme izpausties radoši, nometnes noslēgumā tiek rīkots talantu vakars.
“Oasis” ir vieta, kur satikties. Satikt sevi, Dievu un otru cilvēku citādākā veidā, nekā ikdienā ierasts. Varētu šķist, ka jaunieši nav sajūsmā savā brīvlaikā atkal “pakļauties” stingriem noteikumiem un dienas kārtībai, celties agri un “sēdēt lekcijās”, taču tā nebūt nav – jaunieši ir atvērti un pieņemoši, ir gatavi iesaistīties paši un, kas īpaši novērots, no visas sirds grib dalīties mīlestībā, kas viņos ir pārpārēm.
Iespējams, tas ir ne vien bērnu un jauniešu, bet mūsu visu izaicinājums – parādīt mīlestību, runāt savā starpā, atklāt savas jūtas, domas un pārdzīvojumus, diskutēt un paust savu viedokli, jā, un reizēm arī savu protestu. Jaunieši ir pilni dzīvības, un viņi ir tie, kas “pieprasa” ideālus un pārbauda, vai otra vārdi saskan ar viņa darbiem.
Vislielākā dāvana tomēr ir satikšanās ar dzīvo Dievu. Pāvests Francisks savā grāmatā “Christus Vivit” saka, ka “jaunību var pavadīt nevērīgi, lidinoties pa dzīves virspusi, pussnaudā, nespējot veidot dziļas attiecības un nesasniedzot dzīves būtību”, taču jaunieši, kas sper soli “Oasis”, iespējams, sākumā pat neapzināti, tomēr izvēlas dzīvot ticībā un cerībā, veidojot jēgpilnas attiecības un atrodot sevi un savu identitāti Dievā. Tas ir Dieva darbs, un tas pierādās katru reizi, kad tiek organizēta nometne. Mūsu, kalpotāju, uzdevums ir būt jūtīgiem uz Svētā Gara darbību un iedvesmām un netraucēt, ja tā var teikt, Dievu darbībā.
Kad pieņemam lēmumu veltīt laiku Dievam, Viņš nekavējas ar Savām dāvanām un lielo prieku, ko rodam Viņā un kopābūšanā ar citiem ticīgajiem. Tas prasa arī drosmi ieraudzīt savu grēku un vājumu, pieņemt sevi un citus viņu nepilnībā, bet pāri visam ļauties, ka Dievs pārsteidz – katru reizi no jauna un Viņam vien zināmos veidos.
Lielākais izaicinājums jauniešiem, manuprāt, ir ļaut pašiem sev būt pilnīgi atklātiem un patiesiem. Katrs no dalībniekiem ir ar savu unikālu dzīves un ģimenes pieredzi, katrā aizķērušās sāpes un pārdzīvojumi, kuros var būt grūti un sāpīgi dalīties. Mēs visi, dalībnieki un kalpotāji, mācāmies, kā būt attiecībās, kā būt uzticamiem, kā būt tādam, kuram var izkratīt savu sirdi, nebaidoties no nosodījuma vai atraidījuma. “Oasis” ir vieta pieņemšanai un priekam.
Vēlies uzzināt vairāk par mūsu pasākumiem?
Seko mums sociālajos tīklos Facebook un Instagram “OASIS Latvija” vai sazinies ar atbildīgo priesteri Arni Maziļevski.
Lūk, ko paši jaunieši saka par gūto pieredzi Oasis:
Oāze man bija pamudinājums atgriezties Baznīcā. Kad pirmo reizi ierados kā dalībniece, es tur nevienu nepazinu un šī situācija man lika izkāpt no savas komforta zonas. Taču ātri vien ieguvu jaunu drošo zonu – cilvēkus, kuri domā līdzīgi kā es, ar kuriem var droši dalīties visos priekos un bēdās, nebaidoties par to, ko par mani padomās.
Kaut arī izaugu no dalībnieka vecuma, Oāzi neatstāju, bet gan iegāju vēl dziļāk – kalpojumā. Radu iespēju ne tikai saņemt, bet arī dot, uzklausīt, palīdzēt un turpināt meklēt Dievu un viņa klātbūtni manā ikdienā. Man tā bija iespēja iegūt kontaktus ne tikai šeit, uz Zemes, bet arī no Debesīm.
Madara
Oāze ir brīnumainā vieta, kurā es gribu atgriezties atkal un atkal. Tā man ir devusi ļoti daudz: draugus, emociju pilnus mirkļus un iespēju būt kopā ar Dievu! Oāze ir vieta, pateicoties, kurai jaunietis var atjaunot vai uzlabot attiecības ar Dievu. Ierodoties šajā nometnē, mani pārsteidza mīlestības un prieka pilni jaunieši un nometnes vadītāji, pateicoties kuriem es jūtos kā mājās. Oāze ir vieta, kur var sajust Dieva pieskārienu. Ar nepacietību gaidīšu nākamo Oāzi!
Daniels
Dievs caur Oāzi pilnīgi pārvēta manu dzīvi. Sākumā Oāze palīdzēja stiprināt manu ticību brīdī, kad gāja diezgan grūti. Dievs man atklāja, ka ticīgu jauniešu ir daudz vairāk nekā šķiet, svētdienās apmeklējot savu draudzi. Turklāt, caur Oāzē iepazītajiem cilvēkiem sapratu, cik ļoti Dievs mani mīl un vēlas, lai to zinu un jūtu, ka esmu pieņemta. Nu jau piecus gadus darbojoties Oāzē, sākumā kā dalībnieks, bet tagad jau arī kā kalpotājs, varu droši teikt, ka Dievs manu dzīvi caur Oāzi ir ļoti izmainījis arī citos veidos. Kalpošana šajā jauniešu kustībā palīdzēja pieņemt lēmumu par tālākajām studijām, tāpat arī man ir dāvināta iespēja iepazīt arvien vairāk jaunus draugus no visām Latvijas malām, kurus uzskatu par savu ģimeni. Kā šis laiks ir palīdzējis man daudz augt ticībā un savās attiecībās ar Dievu!
Elīza
Jauniešu nometne “Oasis” man ir ļoti īpaša, tā ir vieta, kur es pirmo reizi pa īstam satiku dzīvo Dievu, tā ir vieta, kurā Dievs iesāka dziedināt manu sirdi, tā izmainīja manu dzīvī kājām gaisā. Dažreiz aizbraucot uz nometni “Oasis”, jūtos kā atbraucot pie otrās ģimenes. Tas tā ir, jo tā ir vieta, kur ikkatrs var justies mīlēts un tas ir ļoti savarīgi, jo šobrīd pasaulē tā ļoti trūkst ikdienā. Un, protams, šajā nometnē es satiku brīnišķīgu sievieti, kura kļuva par manu sievu.
Šis stāsts sākas ar to, ka viss notika Jauniešu nometnē “Oasis”, kur mēs viens otru pirmo reizi satikām. Es vēl biju kā dalībnieks, taču viņa bija viena no nometnes organizatorēm. Kad pirmo reizi ieraudzīju Brigitu, viņa tik ļoti pievērsa manu uzmanību, ka nespēju ‘’izmest’’ viņu no galvas visu nometnes laiku, arī pēc nometnes visu laiku domāju, kur es vēl varētu satikt šo skaisto radību. Pēc nometnes mūsu ceļi šķīrās. Es aizbraucu atpakaļ uz mājām (Lielvārdi) un turpināju savu ikdienas dzīvi tālāk, strādāju un ļoti centos nepazudēt to, ko biju saņēmis nometnē. Bet es to nespēju noturēt, draugi un vide mani spieda un es padevos. Mēs, kā mums tad likās, labi pavadījām laiku, taču tas mani attālināja no Dieva. Šī vide mani tik ļoti bija ‘’sagrābusi‘’, ka es sapratu, tā vairs nevar. Es pieņēmu lēmumu, ka jābēg prom. Un tā nu es, visu pamezdams, aizbraucu uz Ilūksti, kur sākās mana atgriešanās pie Dieva. Mana māsa un viņas vīrs man ļoti palīdzēja. Viņi mani atbalstīja un, es pat teiktu, rādīja piemēru, kādai ir jābūt ģimenei, kurā Dievs nevis pasaules lietas ir pirmajā vietā. Tā nu sākās mana jaunā dzīve. Sāku ar kalpojumiem bērnu nometnēs, tad iestājos Marijas skolā kur apguvu ticības pamatus. Tad kādā skaistā dienā man piedāvāja braukt uz Pasaules jauniešu dienām, kas notika Polijā. Es protams piekritu, bet man nebija ne jausmas, kas mani tur sagaida. Dienā, kad bija jābrauc uz Poliju, es uzzināju, ka brauksim ar busiņu, kurā būs daudz jauniešu un starp tiem arī Brigita, tā skaistā meitene, kuru pirmo reizi redzēju nometnē “Oasis”. Sākās mūsu kopīgais ceļojums uz Poliju. Pasaules jauniešu dienās es un Brigita daudz laika pavadījam kopā un kļuvām draugi. Tā kā viņa man jau no pirmās dienas, kad es viņu ieraudzīju, bija iepatikusies, man ļoti patika pavadīt laiku kopā ar viņu. Visinteresantākais jauniešu dienās bija tas, ka kādu dienu mēs ar Brigitu pastaigājāmies pa parku, un es pamanīju, ka uz krēsla sēž kāds bīskaps pilnīgi viens, to redzot, ka es teicu Brigitai: “Ejam saņemt svētību!” Piegājām pie bīskapa, palūdzām svētību. Svētības laikā viņš sāka teikt: “Kungs, lūdzu svētī viņu laulību, svētī viņu bērnus un svētī viņu ģimenes!” Mums abiem bija šoks un šī situācija likās nedaudz smieklīga, jo mēs bijām pazīstami tikai pāris nedēļas, taču bīskaps, acīmredzot, bija sapratis, ka esam pāris.
Pēc jauniešu dienām atgriezāmies mājās, un mūsu ceļi atkal šķīrās. Bet es sapratu, ka Dievs vēlas, lai es turpinu šo draudzību ar Brigitu. Es sāku gavēt un lūgties nodomā par to, lai Dievs man dāvā labu sievu, jo jutu, ka vēlos apprecēties jauns, ka vēlos veidot ģimeni. Un dziļi sirdī cerēju, ka mana sieva būs Brigita. Pēc neilga mēs ar Brigitu kļuvām pāris. Turpinājām draudzēties un kalpot nometnēs, kā arī citos kristīgos pasākumos. Kad jutu, ka ir pienācis īstais laiks, spēru nākamo soli un bildināju Brigitu. Viņa teica: “Jā!” Priekš manis tā ir lielākā svētība no Dieva, kādu es varēju saņemt.
Tā kā pirmo reizi viens otru mēs satikām nometnē “Oasis”, tad izlēmām izmantot Katoļu baznīcas piedāvāto ritu un saderinājāmies nometnes laikā. Tas bija ļoti skaists notikums. Pēc pusgada mēs kļuvām vīrs un sieva.
Tas ir kaut kas vārdiem neaprakstāms, kā Dievs mūs vadīja jau no pirmās dienas, kad tikāmies. Kā Dievs man bija ielicis sirdī šo skaisto un burvīgo sievieti visu to laiku, kamēr mēs viens otru neredzējām un pat nezinājām, vai kādreiz vēl redzēsimies. Slava Dievam, ka viņš man izvēlējās tik brīnišķīgu sievu, ar kuru kopā mēs ejam uz vienu mērķi. Man brīžiem liekas – kāpēc man grēciniekam tika dota tik liela dāvana no Dieva. Nometne “Oasis” mums būs īpaša uz visiem laikiem, jo tur mēs satikām viens otru. Vēlos novēlēt tiem vīriešiem, kas lasīs šo liecību, nenovērsties no tā ceļa, kurš ved pie Dieva, un izturēt visus izaicinājumus, kurus sastop ceļā, jo uz tā ceļa, kurš ved uz debesu valstību, ir viss, kas mums nepieciešams. Ejot šo ceļu, Dievs uzdāvināja man sievu. Uzticies Dievam, un viņš tev dāvas to, kas tev ir visvairāk vajdzīgs, lai sasniegtu debesu valstību. Viens labs cilvēks nometnē “Oasis” reiz teica – “Neesi muļķis, paņem labāko!” Tā nu es paņēmu vislabāko, kas man var būt. Paņem arī tu!
Edgars (24 gadi)