Fatimas trešā noslēpuma daļa runā par ticības un morāles krīzes sekām cilvēces vēsturē. Tā stāsta, kas notiks, ja tiks ignorēts aicinājums uz grēku nožēlu un atgriešanos, ko satur Fatimas vēstījums.
Fatimas Dievmāte atgādināja, ka vislielākā ļaunuma un visu cilvēku ciešanu avots ir Dieva noraidīšana, grēku pieņemšana un pilnīga aizvēršanās Dieva žēlsirdībai. Dievs, kurš vienmēr mīl katru cilvēku un raizējas par katru, ilgojas mūs vest pa sarežģītu nobriešanas ceļu līdz mīlestībai un mūžīgai dzīvei debesīs. Tomēr, kad cilvēks noraida Kristu un nevēlas ievērot prasības, ko uzliek Viņa mīlestības likums, kas izteikts Dekalogā un morāles normās, tad viņš sevi atdod sātana pārvaldībā. Šīs izvēles sekas ir mīlestības trūkums un briesmīgas verdzības dzīve, kas galu galā var novest pie mūžības ellē.
No 100 gadu perspektīvas
Fatimas trešā noslēpuma teksts, kas tika atklāts 2000. gadā pēc Sv. Jāņa Pāvila II pieprasījuma, ir apokaliptiska vīzija. Šī pravietiska vīzija simboliskā veidā runā par daudzu Kristus sekotāju lielām vajāšanām, ciešanām un mocekļu nāvi, kā arī par kariem, kas sāksies, ja cilvēki nepieņems aicinājumu uz atgriešanos. Un patiesi, karus un asiņainas vajāšanas izraisīja ateistiskās ideoloģijas, kas cīnās ar Dievu, un jo īpaši komunisms un nacionālsociālisms.
Pēc parādīšanās 1917. gadā daudzās Eiropas valstīs Fatimas vēstījums tika lielā mērā ignorēts, bija nopietna ticības krīze un morāles pagrimums. Raugoties no 100 gadu perspektīvas pēc Marijas parādīšanās, mēs varam secināt, ka Fatimas noslēpuma trešajā daļā var atpazīt daudzus dramatiskus 20. gadsimta notikumus.
Krievijā 1917. gadā varu sagrāba komunisti, kuri ar velnišķīgu naidu postīja baznīcas un noslepkavoja gandrīz visu garīdzniecību un miljoniem ticīgu cilvēku.
Savukārt Vācijā universitātēs izplatījās nacionālsociālisma un kultūras marksisma ideoloģija. Frankfurtes universitātē tā dēvētās Frankfurtes skolas veidotāji apšaubīja objektīvas patiesības esamību. Viņi apgalvoja, ka viss ļaunums nāk no kristīgās morāles, kuru sludina Katoļu baznīca. Viņi nosodīja laulāto uzticību, aicinot atdalīt seksuālo aktu no auglīguma. Viņi uzskatīja abortu par cilvēka tiesībām, noliedza laulību, mātišķību un ģimeni, pilnībā atzīstot homoseksualitāti un citas seksuālas novirzes. Cilvēks caur viņiem tika nolikts dzīvnieka lomā, kura vienīgā dzīves jēga ir seksuāla bauda.
1933. gadā Vācijā demokrātiskās vēlēšanās pie varas Vācijā nāca Hitlers un nacionālsociālisti, kas piederēja ļaunuma spēkiem, kuri ienīda Kristu un Viņa Baznīcu. Pārņemti ar sātanisku ideoloģiju, viņi noveda pie Otrā pasaules kara sākuma un pie lielākajiem genocīda noziegumiem cilvēces vēsturē.
20. gadsimtā vairāk kristiešu aizgāja bojā no naida pret viņu ticību nekā nomira pirmajos 19 gadsimtos kopš Kristus dzimšanas. 1926. – 1930. gados Meksikā ateistiski-masoniska valdība nežēlīgi noslepkavoja simtiem tūkstošu ticīgu cilvēku, ieskaitot tūkstošiem garīdznieku, tikai tāpēc, ka viņi kā katoļi praktizēja savu ticību. Līdzīga situācija bija Spānijā 1936. – 1939. gados, kad sociālistu un komunistu ateistiskās valdības, naida vadītas pret Kristu, noslepkavoja 13 bīskapus, 4184 priesterus, 2648 mūkus un mūķenes un desmitiem tūkstošu ticīgo laju.
Gan komunisti, gan nacionālsociālisti Katoļu baznīcu uzskatīja par lielāko ienaidnieku, kas ir jāiznīcina. Abu totalitāro varu galvenais mērķis bija pilnīga kristietības iznīcināšana. Tāpēc tik nežēlīgā un zvēriskā veidā tika mocīti un slepkavoti garīdznieki un ticīgie gan padomju darba nometnēs, gan vācu koncentrācijas nometnēs.
Vēsture mums māca, ka vienmēr, kad cilvēki noraidīja Kristu un kristīgo vērtību sistēmu, tas vienmēr ir novedis pie kriminālas totalitāras sistēmas rašanās, genocīda, kultūras, brīvības sabrukuma un sabiedrības morālās degradācijas – un līdz ar to reālas elles radīšanas uz zemes.
Veltīšanās Marijas Bezvainīgajai Sirdij
Atklājot trešo Fatimas noslēpumu 1917. gadā, Dievmāte lika mums saprast, ka pasaules nākotnes liktenis ir atkarīgs no cilvēku attieksmes. Ja viņi būs uzticīgi Dievam, vēsture ies pareizajā virzienā. No otras puses, Dieva noraidīšana nesīs sev līdzi naidu, paverdzināšanu, asiņainas vajāšanas, karus un dažādas kataklizmas. “Ja cilvēki darīs to, ko es jums teikšu,” teica Dievmāte, “daudzi tiks izglābti un iepazīs mieru”. Beigsies karš [bija runa par Pirmo pasaules karu]. Bet, ja cilvēki nepārstās apvainot Dievu, pēc Pija XI pontifikāta laika sāksies nākošais, vēl briesmīgāks karš [runa ir par Otro pasaules karu, kas faktiski sākās 1938. gadā līdz ar Austrijas aneksiju Vācijā]. Kad kādu nakti ieraudzīsiet nezināmu gaismu, ziniet, ka tā ir liela zīme no Dieva, ka Viņš drīz sodīs pasauli par tās noziegumiem ar karu, badu, Baznīcas un Svētā tēva vajāšanu”. Šī gaismas brīdinājuma zīme par Otrā pasaules kara sākumu visā Eiropā bija redzama 1938. gada 25. janvārī.
Otrā pasaules kara sākšanās bija konkrētu cilvēku un tautu grēku sekas, kas izraisīja neiedomājama ļaunuma eksploziju.
1939. gada 1. septembrī vācu karaspēks uzsāka militāru agresiju Polijā, paveicot šausmīgus genocīda noziegumus. To pašu izdarīja Staļina armija 17 dienas vēlāk.
Dievmāte Fatimā lūdza, lai Svētais tēvs veltītu visu pasauli Viņas Bezvainīgajai Sirdij, īpaši Krieviju, vienotībā ar bīskapiem visā pasaulē. Par šo Marijas lūgumu atgādināja māsa Lūcija pāvestam Pijam XII vēstulē, kas tika viņam nosūtīta 1940. gadā. Svētīgās Aleksandrīnas un Portugāles bīskapu steidzināts, pāvests Pijs XII 1942. gada 31. oktobrī veltīja pasauli Marijas Bezvainīgajai Sirdij. Šis akts tika atkārtots sešas nedēļas vēlāk – 8. decembrī. Kungs Jēzus, kurš drīz parādījās māsai Lūcijai, izteica prieku par šo notikumu un apsolīja, ka pateicoties tam karš ilgs īsāku laiku. 1942. gadā Otrā pasaules kara frontēs vācu karaspēks svinēja vislielāko triumfu. Ir pārsteidzoši, ka kopš pāvests Pijs XII veltīja pasauli Marijas Bezvainīgajai Sirdij, sekoja vesela nacistu armijas sakāves virkne visās notiekošā kara frontēs. Lielākās vāciešu zaudētās cīņas notika Dievmātes liturģiskajos svētkos.
Un tā, 1943. gada 2. februārī netālu no Staļingradas, vācu karaspēks cieta postošu sakāvi. Tur mirst 750 000 vācu karavīru un 90 000 tiek ieslodzīti. Tas bija Trešā reiha krišanas sākums. 1943. gada 15. augustā Sicīlija tika iekarota; 1943. gada 8. septembrī Itālija pievienojas sabiedroto pusei; 1944. gada 15. augustā sabiedrotie izkāpj Francijas dienvidos; 1945. gada 8. maijā Vācijas aizbildņa Erceņģeļa Miķeļa svētkos kapitulē pēdējās vācu karaspēka grupas; 1945. gada 15. augustā Japāna beidzot kapitulēja un beidzās Otrais pasaules karš. Tātad mēs redzam, ka Otrā pasaules kara liktenis tika izlemts starp diviem galvenajiem mariāniskiem svētkiem: 1942. gada 8. decembri un 1945. gada 15. augustu.
Pēc Otrā pasaules kara Centrāleiropas valstīm tika uzspiests komunistiskais režīms. Turpinājās asiņaina Katoļu baznīcas vajāšana PSRS un komunistiskā bloka valstīs. Katoļu baznīca Polijā bija vislabākajā situācijā, jo primass Augusts Hlonds un ticīgie nopietni uztvēra Fatimas Dievmātes vēstījumu un 1946. gada 8. septembrī Jasna Gurā vairāk nekā miljons svētceļnieku klātbūtnē viņš veltīja visu poļu tautu Marijas Bezvainīgajai sirdij.
Pēc Otrā pasaules kara beigām Padomju Savienība pārgāja uz militāras produkcijas ražošanu un gatavojās uzbrukt Rietumeiropai. Tāpēc tā ar savu aģentu palīdzību novājināja un destabilizēja tā reģiona valstis no iekšienes. Tā finansēja ar marksistiem inficētu atbrīvošanas teoloģiju un kultūras marksisma veicināšanu universitātēs un intelektuālās elites vidū. Kultūras marksisms ir kļuvis par seksuālās revolūcijas, gender ideoloģijas, feminisma, geju kustības un radikālu vides aizstāvju doktrināro pamatu. Viss tika un tiek darīts, lai iznīcinātu Eiropas civilizācijas un katoļu baznīcas kristīgos pamatus.
Lūzuma punkts 1984. gada 25. marts
20. gadsimta astoņdesmito gadu sākumā kodolkara draudi kļuva arvien reālāki. Lielākie Katoļu baznīcas ienaidnieki devās tik tālu, ka organizēja Svētā Jāņa Pāvila II slepkavības mēģinājumu. 1981. gada 13. maijā Svētā Pētera laukumā nolīgtais profesionālais slepkava Ali Agdža no aptuveni trīs metru attāluma šāva garāmbraucošā pāvestā. Agdža bija pārliecināts, ka viņa šāvieni bija precīzi un nāvējoši. Galvā viņš netrāpīja, un lode, kas trāpīja Jānim Pāvilam II vēderā, pretēji fizikas principiem, apgāja visus dzīvībai svarīgos orgānus, tā it kā to vadītu neredzama roka. Profesors Crucitti, kurš operēja pāvestu, teica, ka tas bija liels brīnums.
Jāņa Pāvila II tikšanās laikā ar Ali Agdžu 1983. gada 27. decembrī Romas Rebibijas cietuma kamerā, atentāta veicējs jautāja: “Kā tas notika, ka jūs izdzīvojāt, es zinu, ka es mērķēju labi, ka šāviens bija nāvējošs, un tomēr tas nenogalināja, kas tas ir, ko visi atkārto: Fatima?” Komentējot šos vārdus, Jānis Pāvils II teica: “Ali Agdža saprata, ka pār viņa šaušanas un nogalināšanas spēkiem ir kāda augstāka vara”.
Uzturoties Džemelli klīnikā, Jānis Pāvils II lūdza visus dokumentus, kas saistīti ar parādīšos Fatimā. Viņš tos rūpīgi izpētīja un pirms izrakstīšanās no slimnīcas teica bīskapam Hnilicam: “Es sapratu, ka vienīgais veids, kā glābt pasauli no kara, no ateisma, ir atgriešanās saskaņā ar Fatimas vēstījumu”.
1984. gada 25. martā Jānis Pāvils II vienotībā ar visas pasaules bīskapiem veltīja visu pasauli, arī Krieviju, Marijas Bezvainīgajai Sirdij.
Tas bija notikums, kas mainīja pasaules likteni, uzvarēja ļaunuma spēkus, kas apdraudēja visu cilvēci. “Šis veltīšanās spēks,” tolaik teica Svētais tēvs, “turpinās visu laiku, aptver visus cilvēkus, tautības un tautas un pārspēj visu ļaunumu, ko tumsas gars spēj iedegt cilvēka sirdī un viņa darbos: ko viņš arī iededzināja mūsu laikā […].Uzticot Tev, ak Māte, pasauli, visus cilvēkus un visas tautas […], es viņus ielieku Tavā mātes Sirdī. Ak, Bezvainīgā Sirds! Palīdzi mums pārvarēt ļaunumu, kas tik viegli ir iesakņojies mūsdienu cilvēku sirdīs – ļaunumu, kā neizmērojamās sekas jau ietekmē mūsu tagadni un, šķiet, aizšķērso ceļu uz nākotni.”
Pēc šī veltīšanās akta Svētais tēvs pasniedza Fatimas bīskapam īpašu dāvanu, sakot: “Šī ir lode, kas tika izņemta no mana ķermeņa 1981. gada 13. maijā. Otra pazuda kaut kur Svētā Pētera laukumā. Tā nepieder man, bet gan tai, kura mani uzraudzīja un izglāba mani. Lai bīskaps aizved to uz Fatimu un saliek to svētnīcā kā manas pateicības zīmi Vissvētākajai Jaunavai Marijai, kā liecību par Dieva lielajiem darbiem.” Neilgi pēc tam māsai Lūcijai parādījās Dievmāte un teica, ka, pateicoties šim 1984. gada 25. marta veltīšanās aktam, Dievs izglāba pasauli no kodolkara.
Vai mēs varam runāt par nejaušu gadījumu, kad 1984. gada 13. maijā, Dievmātes pirmās parādīšanās Fatimā gadadienā, militārā bāzē Severomorskā izcēlās masīvs ugunsgrēks un 320 raķešu, kas pārvadāja atomgalviņas, un citas tur uzkrātās munīcijas eksplozijas? Tad Krievijas ziemeļu flotes kaujas spējas tika pilnībā iznīcinātas. Tādā veidā atomkara sākšanās draudi izzuda uz daudziem gadiem. 1984. gada 25. marta diena, kad Svētais Jānis Pāvils II veltīja visu pasauli un Krieviju Marijas Bezvainīgajai Sirdij, kļuva par pagrieziena punktu cilvēces vēsturē. Polijā izveidotā Solidaritātes arodbiedrība un perestroika PSRS veicināja komunisma sabrukuma 1989. gadā. Komunistiskās partijas sabrukums PSRS sekoja pēc neveiksmīga apvērsumam 1991. gada 22. augustā, dienā, kad baznīca daudzus gadus atceras Marijas Bezvainīgo Sirdi. Tas bija īsts brīnums: bez kara vēsturē sabruka pirmā ateistu ļaunuma impērija, kas par katru cenu gribēja iznīcināt kristietību. Padomju Savienība sabruka. Polija un citas valstis atguva neatkarību, un ticīgajiem tika atgrieztas tiesības praktizēt savu reliģiju. Tas bija liels brīnums, ko Dievmāte pasludināja Fatimā.
Kāda būs nākotne?
Galvenais iemesls pašreizējai krīzei Eiropā ir Kristus noraidīšana. Tas izpaužas morālā pagrimumā, gender ideoloģijas uzspiešanā, laulības un ģimenes sagraušanā, cieņas trūkumā pret dzīvību, nedzimušo masveida slepkavībā, eitanāzijā, seksuālā izlaidībā, kontracepcijā, šķiršanās pieaugumā, narkomānijā utt. Kristīgās vērtību sistēmas noraidīšana novedīs pie demokrātijas sabrukuma. un totalitārisma varas, un visbeidzot pie pašiznīcināšanās. Svētais Jānis Pāvils II rakstīja, ka pastāv “nopietni draudi attiecībā uz demokrātiju ar ētisku relatīvismu, kas atņem pilsoniskajai sabiedrībai pastāvīgu morālo atskaites punktu, atņemot tai radikālā veidā spēju iepazīt patiesību. Ja nav vienas noteiktas patiesības, kas vadītu un dotu virzību politiskai darbībai, ir viegli realizēt idejas un uzskatus mērķiem, kurus izvirza vara. Vēsture māca, ka demokrātija bez vērtībām viegli pārvēršas par atklātu vai maskētu totalitārismu” (Veritatis splendor, 101).
Ja Rietumeiropā nenotiks atgriešanās, attapšanās un nākšanas atpakaļ pie mūsu civilizācijas kristīgajiem pamatiem, tad šķiet, ka nāves civilizāciju nomainīs cita civilizācija – musulmaņu kalifāts.
Trešā Fatimas noslēpuma daļa ir dramatisks brīdinājums par ateismu, kuru šodien sludina gender ideoloģija un kultūras marksisms. Tas ir ļoti nopietns brīdinājums Eiropas iedzīvotājiem šajos laikos. Fatimas vēstījumā teikts, ka dažas tautas var aiziet bojā. Ja nebūs atgriešanās, tad tā pilnīgi noteikti notiks.
Cik ļoti žurnālisti, kultūras cilvēki un politiķi veicina kristīgās Eiropas krišanu, kas noraida Kristu un kristīgo vērtību sistēmu, veicinot gender ideoloģiju, abortus, eitanāziju, pornogrāfiju un morālo visatļautību.
Ir jāapzinās, ka, balsojot par politiķiem no partijām ar anti-kristīgu programmu, kuri atbalsta gender ideoloģiju, abortus, eitanāziju utt., cilvēks uzņemas līdzatbildību par savas valdības noziedzīgajām sekām. Ja eiropieši nepieņem Fatimas vēstījumu un vēlēšanu laikā atdos varu to cilvēku rokās, kas cīnās ar Dievu, tad Eiropas nākotne tiek zīmēta ļoti melnās krāsās.
Nevajadzētu aizmirst, ka Fatimas pareģojuma piepildīšanās ir kaut kas neizbēgams. Tas tā nav, ka nākotni nevar mainīt. Viss ir atkarīgs no cilvēku attieksmes, no viņu brīvas izvēles. Ja mēs uzklausīsim aicinājumu uz atgriešanos, tad Fatimas trešajā noslēpumā izsludinātās nelaimes nenotiks. Ja mēs neieklausīsimies, tad mums nāksies sastapties ar savas grēcīgās izvēles sekām. Dieva taisnīgums tiek izteikts tajā, ka lielākais sods par grēkiem ir paša grēka sekas. Fatimas trešā noslēpuma pravietiskais redzējums brīdina un atgādina, ka cilvēces, Eiropas un mūsu valsts nākotne ir atkarīga no cilvēku brīvas izvēles, no viņu izvēles par labu Dievam vai vēršanās pret Viņu. Lielajam Fatimas brīdinājumam ir jāmobilizē mūsu griba un spēki konsekventi sekot ticības ceļam, neatlaidīgai ikdienas lūgšanai, rūpēm, lai vienmēr atrastos Dieva žēlsirdības stāvoklī, personiskām attiecībām ar Jēzu gandarīšanas sakramentā un Euharistijā. Tikai tādā veidā var pasargāt sevi un citus no mūžīgās pazušanas un novērst karus, naidu, asinsizliešanu, savas tautas morālo un bioloģisko degradāciju.