Ļeņina un Hitlera radītie totalitārie režīmi tagad ir pagātne, taču uzbrukums ģimenei nekādā ziņā nav mazinājies. Varētu pat teikt, ka pēdējās desmitgadēs pēc komunisma krišanas Centrāleiropā mēs esam liecinieki kārtējai, vēl radikālākai kara pret ģimeni versijai.
Pašlaik tiek “pārdefinēta” pati ģimenes koncepcija, ieviešot tādus vārdus kā “jaukta ģimene”. Laulība tiek pakļauta līdzīgām izmaiņām. Tas, kas bija pašsaprotams pirms 30 gadiem – ka laulība ir savienība starp vīrieti un sievieti – tagad nav tik pašsaprotami. Mūsdienās – ja mēs pārlasīsim, tā saucamās, vadošās Rietumu demokrātijas tiesību aktus – par laulību sauc arī divu sieviešu vai divu vīriešu savienību.
Kā gan šajā kontekstā neatcerēties precīzo Gilberta K. Čestertona piezīmi, kurš savulaik rakstīja, ka dogma ir acīmredzama patiesība, kas kādā brīdī tika apšaubīta – un tāpēc tai bija jābūt pasniegtai oficiālā formā. Tādā veidā visi tie, kas XXI gadsimta sākumā turas pie tā, ka ģimene balstās uz laulību kā ilgstošām attiecībām starp vīrieti un sievieti, ir tieši tādi “dogmātiķi”, kas aizstāv – dabiskā likuma un veselā saprāta vārdā – acīmredzamo patiesību, kas ir apšaubīta dažādu ideoloģisko ideju vārdā.
Ģimenes vietā “pirmatnējs bars”, mīlestības vietā dziņas
Ja gribētu meklēt intelektuālas saknes, kas ir pamatā tagadējam uzbrukumam ģimenei, vajadzētu atgriezties XIX gadsimtā – laikmetā, kurā dzimst kārtējās ideoloģiskās vīzijas, kas vērstas pret ģimeni, un pretendē uz tiesībām uz zinātniskumu. Tad rodas ne tikai “zinātniskais sociālisms” (kā Markss un Engels definēja savus uzskatus), bet arī darvinisma evolūcija. Tā pēdējā līdz mūsdienām daudzās vidēs kā “evolūcijas teorija” bauda jēdziena statusu, kas vispusīgi izskaidro Visuma un cilvēka izcelsmi, neskatoties uz to, ka trūkst būtisku, empīrisku (tieši zinātnisku) datu, kas apstiprinātu Darvina teorijas (teorijas!) pamatotību.
Tādā veidā darvinisms, kam trūkst zinātniska apstiprinājuma, kļuva par ideoloģisku redzējumu. Tam bija savs politiskais konteksts kā “sociālais darvinisms”, pārnesot jēdzienu “dabiskā izlase” uz sociālo realitāti un starptautisko politiku. Darvinismā bija arī skaidra tendence apšaubīt ģimenes jēdzienu, kas nāk no kristietības. Darvins sludināja, ka cilvēks no savas pastāvēšanas sākuma kā “evolūcijas produkts”, dzīvoja “pirmatnējā barā” jeb, citiem vārdiem sakot, izmantojot mūsdienu ģimenes dzīves dekonstrukcionistu valodu – vienā lielā “jauktā ģimenē”, kur nebija vietas kādām noturīgām attiecībām (viens vīrietis – viena sieviete). Tāpēc izrietošais secinājums bija visnotaļ skaidrs: ģimene, kuras pamatā ir pastāvīgas, monogāmas attiecības starp vīrieti un sievieti, nav nekas dabisks. Tā drīzāk ir evolūcijas rezultāts, un tāpēc tā var tikt pakļauta tālākām izmaiņām.
XIX gadsimta beigās radās psihoanalīze – vēl viena intelektuāla tendence, kas, tāpat kā evolucionisms XX un XXI gadsimtā ieguva lielu sekotāju grupu. Vārds “sekotājs” šeit ir pilnīgi vietā, jo Zigmunda Freida (psihoanalīzes veidotāja) sludinātai teorijai – kas ir zināms jau sen – trūkst atbilstošu zinātnisku pamatojumu (pārbaudāmās “izlases” reprezentativitātes trūkums, vispārīgu secinājumu veidošana no atsevišķiem gadījumiem utt.). Šī nebija vienīgā Freida un Darvina līdzība. Abus vienoja arī tas, ka viņu izstrādātās teorijas bija vēl viens arguments karā pret kristīgo ģimenes dzīves redzējumu.
Zigmunds Freids bija tas, kurš kā “zinātnisku faktu” pasniedz seksuālo iekāri (viņa terminoloģijā “libido”) kā ģimenes izveidošanas iemeslu. Pēc Vīnes psihiatra teiktā, “Eros” ir dzimumtieksme, kurai cilvēks nav spējīgs pretoties. Ģimenes mīlestība šajā kontekstā ir tikai viens no daudzajiem veidiem, kā atbrīvot šo dziņu. Kā rakstīja Freids, mīlestība ir “attiecības starp vīrieti un sievieti, kas, pamatojoties uz viņu dzimumorgānu [seksa] vajadzībām, nodibināja ģimeni”.
Šādā ģimenes koncepcijā, ko piedāvā psihoanalīzes veidotājs, bērni tiek uztverti kā šķērslis minēto “dzimumorgānu vajadzību” īstenošanai. Pēc Freida vārdiem, viss, kas “ierobežo cilvēka seksuālo dzīvi” – un tāpēc, pirmkārt, no kristietības nākusī morāles vīzija, ieskaitot ģimenes dzīves morāli – ir stingri jānoraida.
Jo vairāk izlaidības, jo labāk revolūcijai
XIX gadsimta 20. un 30. gados “Frankfurtes skolas” jeb neomarkisma (T. Adorns, M. Horkheimers, E. Fromms) veidotāji atsaucās uz psihoanalīzes “atklājumiem”. Kā 1937.gada rakstīja Ērihs Fromms: “Jo vairāk sabiedrība krīt ekonomiski, sociāli un psiholoģiski, jo lielākas ir atšķirības dažādu klašu [sociālo] psiholoģiskajā struktūrā”. Pēc Fromma un atlikušo frankfurtiešu, kā arī viņu studentu domām no tā dēvētajiem jaunajiem kreisajiem par atsevišķu sociālo slāņu “garīgo atsvešināšanos” pirmkārt ir atbildīga “autoritāra, buržuāziska sabiedrība”. Pēdējā pamatā ir “patriarhāla, autoritāra ģimene”. Parasta, sevi mīloša ģimene (kreiso žargonā saukta par “autoritāru un patriarhālu”) nākamajai marksistu paaudzei parādījās kā viens no nopietnākajiem šķēršļiem kultūras un sabiedrības apvērsuma ceļā…
Šajā ziņā “Frankfurtes skolas” ideoloģija tika saskaņota ar vienādi ideoloģizētiem Vilhelma Reiha (1897–1957) – Freida skolnieka un politiski aktīva komunista (no 1930. gada Reihs piederēja Austrijas komunistiskajai partijai) uzskatiem. Tādās publikācijās kā: Seksualitāte cīņā par kultūru (1936) un Jauniešu seksuālā cīņa (1934) viņš izklāstīja savu koncepciju par noteiktu marksisma sajaukumu ar programmu, tā sauktajai, seksuālai atbrīvošanai. Šajā ziņā Reiham bija lielas cerības uz boļševiku revolūciju, kas, kā mēs zinām, savā agrīnajā posmā bija cieši iesaistīta “strādājošo cilvēku seksuālā emancipācijā” (šķiršanās un aborti pēc pieprasījuma, “buržuāziskās māņticības”, kas skar laulāto uzticību, saraušana).
Pēc Staļina nākšanas pie varas (1924. gadā) Vilhelms Reihs kļuva aizvien kritiskāks pret padomju politiku, kaut arī neatteicās no cerībām saistītām ar komunismu (dažus gadus vēlāk viņš pievienojās komunistu partijai). Ļeņina pēctečiem galvenokārt norādīja uz bērnu un jauniešu novirzīšanu no sākotnējās boļševiku “seksuālās emancipācijas” programmas. Un kā V. Reihs rakstīja vienā no savām grāmatām: “Seksuālās dzīves jomā tas, ko sociālā revolūcija var dot bērniem, nedos viņiem nekāda reakcionāra ideoloģija vai politiska orientācija. […] Un tāpēc bērna revolucionārai veidošanai nepieciešama viņa bioloģiskās un seksuālās aktivitātes atbrīvošana. Tas nav apspriežams.”
“Zinātniskās” teorijas
Nav apspriežams arī tas, ka Vilhelms Reihs būtu jāuzskata par vienu no nozīmīgākajiem tā sauktās dzimumaudzināšanas priekštečiem vai bērnu un jauniešu ievešana netikumībā izglītības darba aizsegā. Kā redzējām, Austrijas komunistu psihiatrs neslēpa, ka viņš to uzskata par labāko veidu, kā revolucionizēt visu sociālo realitāti. Ir zināms, ka, ja jaunā paaudze tiks samaitāta, tā vairs nespēs nodibināt normālas, ilgstošas ģimeniskas attiecības. Un ģimene ir – kā apgalvoja Frankfurtes skolas neomarksisti, ar kuriem V. Reihs šajā jautājumā bija pilnīgi vienisprāt – galvenais sociālās “atsvešinātības” (atsvešināšanās) avots.
Tieši Vilhelms Reihs bija koncepcijas autors, kurā viņš “zinātniski” pierādīja, ka normāli funkcionējoša ģimene (mīlošs vīrs un sieva, kas ir gan gādīgi, gan tāpēc prasīgi vecāki) ir fašisma avots. 1933. gadā publicētajās lappusēs par fašisma masu psiholoģiju Reihs apgalvoja, ka fašisms (ar šo vārdu saprot arī vācu nacionālsociālismu) visērtāko attīstības vidi atrod tā sauktajā masu cilvēkā, kam raksturīga “neracionāla rakstura uzbūve”. Kur rodas šis liktenīgais netikums? Šeit Reiham kā Z. Freida studentam bija gatava atbilde: pie visa ir vainīga bioloģisko (lasīt: seksuālo) dziņu apspiešana, ko cilvēkam uzspiež “patriarhāla ģimene”. Tādā veidā mums ir gatava asociāciju virkne: ģimene ir kaut kas slikts, kaut kas saistīts ar vardarbību (ja ne tās iekšpusē, tad noteikti vērsta uz ārpusi).
Kā vienmēr saskaroties ar cilvēkiem, kuri “zinātniski” raugās uz kultūras un sociālo realitāti caur seksa objektīvu, ir vērts ielūkoties viņu pašu biogrāfijā, kas šajā ziņā daudz ko izskaidro. Tipisks piemērs šeit ir Vilhelms Reihs, kurš nāk no izjukušas ģimenes (viņa māte krāpa viņa tēvu), un savos memuāros viņš atzīstas dažādās perversijās (ieskaitot “seksuālo interesi” par dzīvniekiem)… Reihs neslēpa arī savu homoseksualitāti. Viņš bija tālu no tā, lai deviantu uzvedību uzskatītu par kaut ko neparastu un satraucošu. Gluži pretēji. Viņš tos uzskatīja par “orgona” (nosaukums no “orgasms”) darbības izpausmi – “cilvēkā esošo primāro enerģiju”, kuru viņš atklāja. Runa bija tikai par tās atbrīvošanu, ignorējot jebkādus “kultūras aizspriedumus”…
Reiha teorija par “orgona” pastāvēšanu izrādījās parazinātniska krāpniecība, tāpat kā 1950. gadā Amerikas Savienotajās Valstīs izveidotā “Orgonomisko pētījumu centrs bērniem” darbība. No visa šī skaļi skanoša nosaukuma vienīgais patiesais vārds bija pēdējais, kas ilustrēja austriešu psihiatra neveselīgo interesi, pat par dažus gadus veciem bērniem, kurus Reihs un viņa kolēģi pilnīgi kailus pakļāva “pārbaudēm” ar īpašām “orgonomiskām baterijām”. Gadus vēlāk Reiha nepilngadīgie “pacienti” atzina, ka viņi tika regulāri viņa un viņa kolēģu ļaunprātīgi izmantoti. Satraucošās ziņas par pedofiliju, ko praktizē Austrijas mediķis, zinātnisko eksperimentu aizsegā, sasniedza arī Amerikas varas iestādes, kuras izlēmīgi reaģēja uz Reiha krāpšanu un devianto izturēšanos. 1956. gadā FIB arestēja bērnu un pusaudžu “seksuālās emancipācijas” teorētiķi (un, kā izrādījās, arī praktiķi). Vilhelms Reihs nomira cietumā 1957. gadā, gaidot tiesu.
Tomēr jau 10 gadus vēlāk šis pedofils ar homoseksuālām tieksmēm, kas veidoja “orgonomiskās baterijas”, kļuva par vienu no “1968. gada paaudzes” guru, kas parādās universitāšu pilsētiņās abpus Atlantijas okeānam, tā sauktie jaunie kreisie. Šī tendence ar aizrautību uzņēma V. Reiha izteikumu “seksuālā revolūcija”, un viņa grāmata Jauniešu seksuālā cīņa līdzās ķīniešu genocīda veicējam Mao Dzeduna Sarkanajai grāmatai, kļuva par vissvarīgāko sacēlušos rietumu jaunatnes formācijas grāmatu. “Jaunie kreisie” pilnībā pārņēma Reiha un viņa skolotāja Z. Freida izteikumus, kas virzījās uz faktu, ka “patriarhālā, buržuāziskā ģimene” ir visnopietnākais šķērslis ceļā uz “patiesu cilvēka atbrīvošanu”. Jo vairāk izlaidības, jo vairāk deviācijas, jo vairāk kontracepcijas līdzekļu, jo vairāk abortu, jo pārliecinātāks ceļš uz brīvību – sacīja uz Freida un Reiha audzinātie “jaunie kreisie”…
Divi ziņojumi un daudz melu
Šajā uzbrukumā ģimenei atsaucās arī uz “zinātniskiem” ziņojumiem. Nevarēja tieši atsaukties uz Reiha pētījumiem par “orgonu”, tāpēc tika atrasts cits avots, kas attaisno programmu ģimenes dzīves sagraušanai. Šādu lomu izpildīja 1948. gadā, tā saucamais, Kinsejas ziņojums par amerikāņu seksuālo izturēšanos. Tā autors Alfrēds Kinsejs pēc izglītības bija zoologs (entomologs), kurš nodibināja “Seksualitātes pētījumu institūtu”. Viņa pētnieku grupa pārbaudīja vairākus tūkstošus amerikāņu un amerikāniešu, un pētījumu rezultāti izrādījās īsts šoks Amerikas sabiedrībai tajā laikā XX gadsimta 40. gadu beigās).
Kinsejs apstiprināja, ka gandrīz 70% vīriešu ASV regulāri krāpj savas sievas, un 26% sieviešu tāpat rīkojas ar saviem vīriem. Saskaņā ar Kinseja ziņojumu 87% neprecētu amerikāniešu vismaz vienu reizi bija izdarījušas abortu, savukārt precētu sieviešu vidū procents sastādīja 25%. Ziņojumā tika sniegti arī šokējoši dati par homoseksuālas uzvedības izplatību (sodāma kā seksuāla novirze 1948. gadā). Saskaņā ar Kinseja atklājumiem, 37% vīriešiem bija homoseksuāla pieredze, bet 10% no viņiem bija aktīvi homoseksuāļi.
Kinseja ziņojuma secinājums bija nepārprotams: stabila ģimenes dzīve Amerikā ir mīts. Aiz pieklājīgu ģimeņu fasādes izplatās deviācija un nodevība. Vajadzētu izbeigt liekulību un patiesi censties panākt “seksuālu emancipāciju”. Nav nejaušība, ka uz Kinseja ziņojumu, ilgi pirms 1968. gada paaudzes, atsaucās visi, kas vēlējās pārtraukt ģimenes kristīgo redzējumu. Kad 1953. gadā H. Hefners sāka izdot savu pornogrāfisko žurnālu “Playboy”, kurš vairākus gadu desmitus nemitīgi veica frontālu uzbrukumu ģimenei, pirmajā numurā viņš rakstīja, ka žurnāla “filozofija” ir par “pēc-Kinseja laikmeta jaunās morāles” propagandēšanu.
Neilgi pēc Kinseja ziņojuma publicēšanas parādījās zinātnieku balsis, kas kritizēja viņa darbu, paužot šaubas par tā autora metodoloģisko ticamību. 1990. gadā Dž. Reismens un E. Eihels publicēja grāmatu Kinsejs – Sekss un krāpšana, kurā, balstoties uz pamatotiem datiem, atklāja krāpšanu, kas stāvēja aiz Kinsejas ziņojuma. Amerikāņu zinātnieki ir pierādījuši, ka gandrīz ceturtā daļa Kinseja respondentu tika ņemti no ieslodzītajiem un prostitūtām (vai no cilvēkiem, kurus prostitūtas ir norādījušas kā labāko “pētījumu materiālu”). Tas vēl nav viss. Izrādījās, ka daudzos gadījumos Kinsejs un viņa kolēģi intervijas pārvērta par dzimumaktu. Jau šie divi fakti, kas ir zinātniskās metodoloģijas un profesionālās ētikas pārkāpums, ir pietiekami, lai Kinseja ziņojumu izmestu atkritumu tvertnē kopā ar V. Reiha “orgonomiskajām” teorijām.
Analoģija starp Kinseju un Reihu attiecas arī uz zinātnes aizsega izmantošana, lai apmierinātu savas deviantās dziņas. Kā Reismans un Eihels norādīja savā grāmatā, Alfrēds Kinsejs bija aktīvs homoseksuālists, kurš izrādīja neveselīgu interesi par bērnu “seksualitāti”. Viņš personīgi pārbaudīja, piemēram, zīdaiņu piedzīvoto orgasmu skaitu. Vēlreiz izrādījās, ka aiz cēlsirdīgiem vārdiem par “zinātni” un “emancipāciju” slēpjas devianta (pedofīla) uzvedība.
1948. gadā parādījās vēl viens ziņojums, kurš piedēvēja sev zinātnisku pamatotību, ko pēc tam izmantoja “jaunie kreisie”, lai uzbruktu tradicionālajam ģimenes modelim. Runa ir par grāmatu Autoritāra personība, kuru rediģēja Teodors Adorns – viens no Frankfurtes skolas neomarksistu vadošajiem pārstāvjiem. Šī publikācija bija rezultāts pētījumiem, kas kopš 1939. gada veikti Bērklija sabiedriskās domas pētījuma (Berkeley Public Opinion Study) un Amerikas ebreju komitejas (American Jewish Committee) aizgādībā par antisemītisma fenomenu ASV.
Adorna rediģētā ziņojuma galvenā tēze bija V. Reiha iepriekš izteikto diagnožu garā: “autoritāra personība” ir cilvēks, kuru audzinājuši divi vecāki, kas “identificējas ar autoritāti, atsaucoties uz demokrātiju, morāli, racionalitāti, tikai lai tos iznīcinātu”. Tātad secinājums bija tāds pats kā Reiha lietā: tradicionālā ģimene ir visa ļaunuma, vardarbības un fašisma inkubators.
Neilgi pēc Adorna grāmatas publicēšanas zinātniskajā presē parādījās zinātnieku (sociologu un sociālo psihologu) kritiskās balsis, kas tikai pastiprinājās turpmākajos gados, pēc tam, kad izrādījās, ka Adorna vadītā komanda (tāpat kā Kinseja komanda) koncentrēja savu izpēti uz ieslodzītiem noziedzniekiem cietumos, tādējādi kropļojot sava “zinātniskā” pētījuma reprezentativitāti.