Kā mīlēt Kristu un Baznīcu, ja viltus apsūdzības dēļ ir liegts svinēt Svēto Misi vairāk kā 16 gadus? “Ar pazemību un paklausību,” ar varonīgas dzīves piemēru sniedz atbildi tēvs Dolindo Ruotolo, lūgšanas Jēzu, parūpējies Tu par to! autors.
Ceļš uz priesterību
Lai arī neapolietis Dolindo Ruotolo (1882–1970) četru gadu vecumā atzinās mātei, ka kļūs par priesteri, gandrīz nekas neliecināja par to, ka viņš iestāsies seminārā. Nevis zēna reliģiozitātes trūkumsa dēļ – nevarēja noliegt viņa dievbijību – bet gan traģiskās ģimenes situācijas dēļ, kas ietekmēja viņa likteni. Dolindo Ruotolo tēvs bija despotisks un skops. Viņš lika ģimenei dzīvot būdā, pastāvīgi nenodrošināja ģimenei pietiekamu uzturu, kā arī normālu apģērbu. Tēvs nereti pieļāva psiholoģisku un fizisku vardarbību, tai skaitā bērnu modināšanu nakts vidū un sišana vai ieslēgšana tumšā kambarī. Dolindo dzīves situācija mainījās, kad 14 gadu vecumā viņu pieņēma internātskolā, kuru vadīja misionāru kopiena. Tā aizsākās viņa ceļš uz priesterības sakramentu.
Formācijas gadi reliģiskajā kopienā apstiprināja jaunā cilvēka pārliecību, ka viņš ir aicināts kalpot Dievam. Pēc pirmajiem solījumiem viņš gribēja doties misijā uz Ķīnu, lai tur izlietu savas asinis Kristus vārdā. Atbildē viņš saņēma skolas inspektora pravietiskos vārdus: “Tu būsi moceklis, bet sirds moceklis, nevis asiņu moceklis. Tu paliksi šeit, un mēs neatgriezīsimies pie šīs lietas”.
1906. gada 24. jūnijā pienāca tik ļoti gaidītā priestera ordinācijas diena. “Es sajutos kā cits cilvēks. Es sajutu priesterības sakramentu un tā svēto raksturu tādā veidā, ko es nevaru aprakstīt vārdos,” viņš vēlāk ierakstīja dienasgrāmatā.
Pieredzes laiks
Tēvs Dolindo pirmās pastorālā darba nedēļas pavadīja dzimtajā pilsētā Neapolē, pildot semināra pasniedzēja un gregorisko dziedājumu skolotāja funkcijas. Pēc tam – kolēģu greizsirdības un intrigu dēļ – viņš tika pārcelts uz Taranto, lai atbalstītu jauno semināra rektoru. Tomēr šeit viņš piedzīvoja ne tikai vajāšanu no sava priekšnieka puses (viņam bija aizliegts sludināt, viņš bija spiests pildīt pazemojošu fizisku darbu padoto klātbūtnē), bet arī piedzīvot sāpīgu atklājumu par absolventu morālo pagrimumu. Kad viņš skaļi pieminēja garīdzniekus, viņš tika pārvests uz citu vietu. Šoreiz viņu nosūtīja uz Molfettu, kur viņš veltīja sevi vietējo semināristu formācijai un stiprināšanai: “Manu garīgo dzīvi Molfettā uzturēja sakramentālais Jēzus. Es pavadīju stundas Viņa priekšā, lūdzot, lai Viņš pats vadītu šo semināru. Es jutos nespējīgs veikt šo uzdevumu,” viņš atzina.
1907. gadā aizsākās priestera patiesais krusta ceļš, kas ar pārtraukumiem ilga gandrīz 20 gadus. Tēvam Dolindo tika stādīta priekšā kāda sicīliešu sieviete, kura apgalvoja, ka viņai ir pārdabiskas atklāsmes, un viņas māsas dēlā pirms tam ir “iemiesojies Svētais Gars”. Priesteris, kurš uzklausīja konkrētās sievietes grēksūdzi, pārliecinājās par to, ka Dievs vada šo itālieti, vienlaikus noraidot iespēju par Svētā Gara iemiesošanos zēnā. Tomēr faktu, ka priesteris kategoriski nenovērsās no vizionāres, izmantoja viņa pretinieki, stāstot, ka viņš izplata ķecerību. Sacrum Officium, kas uzraudzīja ticības tīrību Vatikānā, ieinteresējās par sievietes un garīdznieka lietu, un tēvam Dolindo pienāca grūti laiki. Sākumā viņam tika liegtas tiesības veikt priesterības funkcijas (ieskaitot pieņemt Svēto Komūniju) uz laiku līdz faktu noskaidrošanai, pēc tam 1908. gada martā viņš ar reliģiskās varas lēmumu tika izslēgts no kopienas. Nākamos divarpus gadus viņš mēģināja iesniegt apelāciju Vatikānā. Visbeidzot ar Svētā Krēsla lēmumu viņš tika pārcelts uz Rossano diecēzi, bet joprojām ar aizliegumu svinēt Euharistiju.
Īpašas žēlastības
Priesterim, kuru noraidīja draudze un viņa ģimene, par mierinājumu kļuva Dievs. Tikko tēva Dolindo cieņa tika sabradāta, Jēzus sāka runāt ar viņu: “Es pats runāšu ar tevi, jo tik daudz Es vēlos pateikt cilvēcei; Es to visu pārvērtīšu Dieva godam, bet Man ir nepieciešams, lai tu būtu gatavs pilnībā atdoties tikai Man un kļūtu par Manu instrumentu. Es tevi tam sagatavošu.” Priesteris saņēma pārdabisku bilokācijas dāvanu (atrašanos divās vietās vienlaicīgi), kā arī iespēju būt eņģeļu apciemotam un vēlāk arī Dievmātes apciemotam. Laika gaitā šīm dāvanām pievienojās pareģojumi un dvēseļu lasīšana.
Šīs neparastās žēlastības, ar kurām tika apdāvināts tēvs Dolindo, nelika viņam kļūt lepnam. Gluži pretēji: viņš ir kļuvis par īstu pazemības paraugu.
Priesteris paklausības garā pieņēma visus aizliegumus, ieskaitot vissarežģītāko – nespēju savā sirdī pieņemt Jēzu Euharistijā. Viņš klusumā panesa netaisnības un pazemojuma sajūtu, jo cilvēki viņu nesaudzēja. Viņš nesūdzējās un neļāva sevi provocēt. Viņš ne tikai neteica neko sliktu par Baznīcu un cilvēkiem, kas viņam nodarīja ļaunumu, bet arī neļāva nevienam viņa klātbūtnē paust negatīvu viedokli par šo tēmu. Viņš skatījās uz savu pieredzi ticības gaismā. Viņš rakstīja: “Dievs, aicinot kādu uz jaunu žēlastības ceļu, pieļauj to. Es teiktu, ka pat virza tajā virzienā, kas mūsu lepnajai dabai šķiet nepamatots. Ir jāaizliedz pašam sevi un jāatsakās no sevis. Ja aizvērsi acis un iesi šo ceļu, uzvarēsi pats sevi, pārkāpsi pāri aklajai zonai un pacelsies augstāk.”
Negaidītas izmaiņas
1910. gadā notika divi svarīgi notikumi. 19. jūnijā tēvs Dolindo arhibīskapa un vairāku priesteru klātbūtnē katedrālē salika svinīgu brīvprātīgas un pilnīgas pakļaušanās aktu Dievam it visā. Viņš to darīja pēc skaidra Kunga Jēzus lūguma – kā “gandarījumu par visām svētzādzībām, kas notiek Euharistijas svinību laikā”. Akta aizkustinošo raksturu papildināja fakts, ka pats priesteris vairāk nekā divus gadus nebija varējis svinēt Svēto Misi. Otrs nozīmīgais notikums šajā gadā bija tēva Dolindo saņemtais dokuments no Vatikāna, kas apstiprina garīdznieka nevainību un atjauno viņu, lai veiktu visus priesterības pienākumus. Sākās tēva Dolindo ilgi gaidītais sakramentu dalīšanas, sludināšanas un pastorālo darbu periods. Tēvam vislielāko prieku sagādāja Euharistija un izlīgšanas sakraments. “Cik liels sakraments ir grēksūdze!” – viņš rakstīja. “Mana sirds tajā brīdī izplešas; Es jūtos kā tēvs un esmu gatavs jebkāda veida upurim dvēseles labā, kas ir notupusies ceļos manā priekšā! Cik liels prieks, ak Jēzu, Tu vari vienā mirklī dvēseli, kas nāk sagrauta, pārvērst pazemības, mīlestības un grēku nožēlas himnā. […] Ja pasaule saprastu grēksūdzes lielumu un nozīmi, tā pārpludinātu priesterus!”
Kalpošana konfesionālā, lai arī bija nesusi daudz atgriešanos, pēkšņi tika pārtraukta ar kārtējo Sacrum Officium lēmumu, ar kuru tēvam Dolindo tika apturētas priestera pienākumu pildīšanas tiesības. Otro un ne pēdējo reizi viņš kļuva par apmelošanas upuri (šoreiz bija runa par viņa misijas dēmonisko raksturu) un slikto gribu (tika atgādināta sicīlietes vēsture). Priesteris sāpīgi izjuta lēmuma netaisnīgumu, bet atkal palika uzticīgs Dievam un Baznīcai, glābdamies ar “lūgšanu, drosmi un Dieva mīlestību”. “Pazemojumā, kas iznīcina cilvēku,” viņš rakstīja, “cilvēka dvēsele vai nu iekrīt vienaldzībā, vai arī saceļas. Vienīgie līdzekļi ir miers, paklausība un svēta cieņa, ko var dot tikai Tas Kungs.” Pavadījis dažas nedēļas cietumā priekš priesteriem, kuri gaida lēmumu, viņš beidzot tika attaisnots un nosūtīts uz Neapoli.
Jauns darbs un vecas problēmas
Šeit, Itālijas dienvidos, tēvs Dolindo deviņus gadus pēc kārtas dalīja sakramentus, kalpoja slimnīcās un nomalēs tiem, kuriem tas visvairāk bija nepieciešams, vadīja plaši apmeklētas rekolekcijas un sprediķoja. Viņš pulcēja sev apkārt arī cilvēkus, kuru misija bija veicināt Euharistijas pielūgšanu un priesterības nozīmi, kā arī izdzīvot ticību katru dienu. Šim nolūkam tēvs nodibināja, tā saucamo, Dieva darbu, viņš rakstīja reliģiskas grāmatas, publicēja homīlijas. Viņš garīgi vadīja tos. Viņiem, bet bieži arī anonīmiem ticīgajiem, viņš rakstīja, tā saucamās, immaginette – īsus padomus, kas izrādījās ideāli piemēroti katra konkrēta cilvēka situācijai. Pēc viņa nāves tika saskaitītas aptuveni 220 000 tādi padomi… Tomēr visvairāk tēvs Dolindo pastāvīgi padziļināja personīgās attiecības ar Jēzu, kas balstītas uz uzticēšanos, un tieši to viņš visvairāk uzsvēra savā pastorālajā kalpošanā. Viņš mācīja: “Lai tie, kam ir ticība, ieiet intīmā kopībā ar Jēzu; lai pilnībā Viņam atdodas un uzticas, Viņam ir jādarbojas”.
Tēvam Dolindo nākamos divus gadus bija ļoti nepieciešama uzticēšanās Dieva apredzībai, jo viņam atkal tika aizliegts dalīt sakramentus un sludināt. Iemesls? Neapolieša biktstēvs, laužot grēksūdzes sakramenta noslēpumu, sāka runāt par viņa mistiskajām pieredzēm. Tam pievienojās divu garīgo meitu nepatiesa denunciācija, ko Vatikānam nodeva priestera draugs. Tas, ka sitiens nāca no tuviem cilvēkiem, ļoti sāpināja priesteri. Un tomēr viņš ar lielu pazemību pats devās pie saviem pāridarītājiem un… lūdza viņiem piedošanu. Grūtos pārbaudījumos viņš redzēja Dieva aicinājumu augt tikumos. “Ciešanās,” viņš rakstīja, “var tik daudz mācīties, ir jāizmanto šī iespēja un jāpilnveidojas mīlestībā.” Citā vietā viņš rakstīja: “Nebaidīsimies no krusta, neatmetīsim to, neattālināsim to no sevis un nemazināsim to sev; […] uzticēsimies Jēzum, Viņš mums palīdzēs nest krustu”. 1921. gada oktobrī tēvs Dolindo tika attaisnots no apsūdzībām, bet viņam joprojām tika liegts pildīt priesterības funkcijas. Tas mainījās tikai 1937. gadā, kad priesteri beidzot un pilnībā reabilitēja.
Priesteris un dvēseļu gans
Toreiz pēc 16 gadiem un 6 mēnešiem tēvs Dolindo beidzot varēja svinēt Svēto Misi. Viņš atceras šo īpašo notikumu šādi: “Es sevi uzticēju Marijai, lai Viņa man palīdzētu Mises laikā, baidoties, ka es vairs neatceros, kā to dara […]. Nav viegli aprakstīt jūtas, kuras es piedzīvoju šīs manas Mises laikā, ne arī nākamajās, līdz beigām. Es tikai nesapratu, kā priesteris, kurš to svin, var nonākt grēkā, jo tik liels ir tikai vienas Svētās Mises svētīgais spēks! Tajās dienās es jutos ļoti tuvu Marijai”.
Īpašā koncentrēšanās un dievbijība, ar kuru tēvs Dolindo svinēja Svēto Misi, pārsteidza ticīgos. Viņš piešķīra lielu nozīmi Euharistiskā Jēzus pielūgšanai. Tādā veidā viņš atbildēja uz lūgumu, kuru Kristus caur viņu izteica priesteriem: “Lai Euharistija ir jūsu ilgu, jūsu reliģiskās prakses virsotne. Lai tā ir vienīgais jūsu darbību mērķis. Es paliku ar jums Euharistijā. Ne tikai tāpēc, lai būtu kopā ar jums, bet lai jūsos darbotos. […] Jums nav skaistāka apustulāta kā Svētās Mises laba un svēta svinēšana”. Tēvs Dolindo ar lielu dievbijību nodevās arī Vissvētākā Sakramenta adorācijai. “Ak, kāpēc Sakramentālais Jēzus ir tik maz zināms?” – viņš pārdzīvoja.
Lūgšanā pavadītais laiks nesa augļus priestera pastorālajā darbībā. Neapolietis attīstīja Dieva darbu, daudz rakstīja (cita starpā publicēja 33 Svēto Rakstu komentāru sējumus), dalīja paštaisītus krustiņus un rožukroņus, rūpējās par slimniekiem. Viņš turpināja saņemt pārdabiskas dāvanas kā mistiskas sarunas, bilokāciju, pravietošanu un dvēseles lasīšanu. Viņš tikās ar tēvu Pio un paredzēja, ka komunisma krišana nāks no Polijas caur “jauno Jāni”, ko vēlāk identificēja ar Jāni Pāvilu II. Un tomēr ne jau šo ārkārtējo žēlastību dēļ tēvs Dolindo ienāca baznīcas vēsturē, bet gan pateicoties vienai vienkāršai lūgšanai: Jēzu, parūpējies Tu par to!
Jēzu, parūpējies Tu par to!
Šīs mūsdienās populārās lūgšanas rašanās apstākļi nav līdz galam zināmi. Ir zināms, ka aicinājuma saturs (sākotnēji ar nosaukumu: Es nevēlos uztraukties, mans Dievs: es uzticos Tev) ir daļa no tēva Dolindo vēstules vienai no viņa garīgajām meitām – Elenai Montelli, 1940. gada 6. oktobrī. Pilnībā šī sarakste nav saglabājusies, tāpēc nav zināms, kad un kā Kungs Jēzus nodeva priesterim šos lūgšanas vārdus. Tomēr to vēsts ir skaidra un veicina pilnīgu uzticēšanos Dievam, saliekot Viņā visu cerību. Šī lūgšana nozīmē atteikšanos no saviem risinājumiem un visa nodošanu Jēzus rokās. Šāda attieksme – kas ir tuva Svētās Terēzes no Bērna Jēzus bērnības garam un Svētās Faustīnes aicinājumam Jēzu, es uzticos Tev! – nes lielus augļus: „Tūkstoš lūgšanu nav tik vērtīgas kā šis viens veltīšanas akts: atceraties to labi. Nav efektīvākas novennas kā šī: “Jēzu, es Tev atdodu sevi, parūpējies Tu par to!”.
Tēvs Dolindo ne tikai citiem mācīja šādu uzticēšanos, bet arī pats dzīvoja uzticēšanās garā. Savas dzīves pēdējo 10 gadu laikā viņš bija daļēji paralizēts, taču arī invaliditāti viņš atdeva Dievam. Viņš ar lielu pašaizliedzību kalpoja ticīgajiem līdz galam. Viņš redzēja savu misiju tajā, lai darītu ikvienam cilvēkam zināmu, ka viņš ir Dieva mīļais bērns, kuru Dievs gaida debesīs. Viņš redzēja ceļu uz mūžību “lūgšanā, neatlaidībā, nožēlā un pacietībā”. Viņš uzskatīja, ka cilvēka vissvarīgākais uzdevums ir pilnībā atdoties Dieva gribai, pat ja tas ved uz krustu. “Mūžīgā dzīve nav joks,” viņš mēdza teikt.
Tēvs Dolindo Ruotolo nomira 1970. gada 19. novembrī. Uz viņa kapa Lurdas Dievmātes un Svēta Jāzepa baznīcā Neapolē atrodas fragments no viņa garīgā testamenta: „Kad tu atnāksi pie mana kapa, pieklauvē. Pat aiz kapa es tev atbildēšu: Uzticies Dievam!”.
Avots:
J. Bątkiewicz-Brożek, Jezu, ty się tym zajmij! O. Dolindo Ruotolo. Życie i cuda, Kraków 2017;
Amore, Dolindo, Dolore. Pagine autobiografiche del sacerdote Dolindo Ruotolo, Napoli 2001