Ticība Kristum ir aicinājums sekot Viņam visur – arī uz krustu. Krusta ceļš ir gandrīz 1400 gadu ilga asīriešu dzīves pieredze musulmaņu režīmos. Tomēr šie kristieši nepadodas un bieži palīdz citiem. Māsas Hatune liecība ir viens no daudzajiem pierādījumiem tam.
Esmu dzimusi 1970. gadā asīriešu ciematā Zazā Turcijas dienvidaustrumos. Šis reģions, kuru sauca par “Tur Abdin” (aramiešu valodā: Dieva kalpu kalns), bija kristīgs no pirmajiem gadsimtiem (Evaņģēliju sludināja Svētais Andrejs un Svētais Tadejs), līdz šeit ieradās musulmaņi.
Ģimene
Es uzaugu bagātā ģimenē. Man bija deviņas māsas un brāļi. Mēs dzīvojām no zemes augļiem. Ikdienas lūgšana un žēlsirdības darbi pavadīja lauku darbus un mūsu skolas gaitas. Mans tēvs lūdzās septiņas reizes dienā, kā to mācīja Svētais Efrēms. Viņš bija analfabēts – nebija apmeklējis skolu – bet viņam piemita Dieva dota gudrība.
Mans tēvs dienas laikā smagi strādāja un naktī apsargāja laukus no musulmaņiem. Allāha sekotāji ir pārliecināti, ka tas, kas pieder citu reliģiju sekotājiem, patiesībā pieder viņiem. Viņi izveidoja vergu dzimmi sistēmu, kas iekļāva musulmaņu valstīs dzīvojošos nemusulmaņus, galvenokārt ebrejus un kristiešus. Tā paredzēja nodokļu uzlikšanu un izspiešanu džizjas veidā (galvasnaudas nodoklis), lai paplašinātu iespējamo “aizsardzību” pret nemusulmaņiem. Galu galā pats Korāns māca: “Jūs [tas ir musulmaņi] esat labākā tauta, kas tika radīta cilvēkiem […]. Un, ja ļaudis ticētu Grāmatai, viņiem būtu labāk. Viņu vidū ir ticīgie, bet vairums no viņiem ir korupcijas izplatītāji” (sura 3,110). Tātad no tā var redzēt, ka musulmaņi tiek uzskatīti par labākajiem, bet kristieši vai ebreji par “korupcijas izplatītājiem”.
Džizjas nemaksāšanas gadījumā kafīra (“neticīgā” jeb nemusulmaņu) ienākumi tika nodotie musulmaņiem. Lai arī džizja šobrīd nav spēkā musulmaņu valstīs, šis domāšanas veids joprojām nav svešs daudziem musulmaņiem, tāpēc naktīs mums nācās sargāt laukus. Citādi mums nebūtu ko ēst.
“Bet kad jūs vajās vienā pilsētā, bēdziet otrā!” (Mt 10,23)
Faktiski vienīgais iemesls, kāpēc mums vajadzēja visu pārdot un atstāt, bija mūsu ticība. Mans tēvs nekad nedomāja par emigrāciju: viņš 1984. gadā uzcēla jaunu māju, un ģimenei nekā netrūka. Turklāt, kurš vēlas pamest savu zemi, zinot, ka tas ir viņa senču mantojums?
Trīs musulmaņu kurdu ģimenes, kas dzīvoja mūsu ciematā, regulāri uzturēja sevi, zagdami mūsu augļus. Reiz šie cilvēki mēģināja aplaupīt mūsu laukus, bet tēvs un citi iedzīvotāji viņus apturēja. Kad tika izsaukta policija, tēvs viegli atpazina laupītājus. Tomēr Turcijas policisti deva priekšroku “arestēt” vīnogas…
Galu galā musulmanis nevar apsūdzēt musulmani strīdā ar “neticīgajiem”! Viņam vienmēr lojāli jāatbalsta tie, kas ir Muhameda sekotāji. Pēc neveiksmīgā zagšanas mēģinājuma laupītāji 200 cilvēku klātbūtnē zvērēja pie Korāna, ka nogalinās tēvu. Par šo zvērestu mēs uzzinājām no diviem kristiešiem, kuri bija liecinieki šai ainai. Mēs nolēmām bēgt. Pārdevām visu, kas mums bija nedēļas laikā, un aizbēgām uz Stambulu. Uzbrucēji nepadevās un dzinās mums pakaļ. Tā kā mēs braucām ar privātu autobusu, uzbrucēji nespēja mūs atrast. Tā 1985. gadā mēs atstājām savas mājas, lai emigrētu.
Stambulā trīs mēnešus gaidījām pases un biļetes visai ģimenei. Mēs samaksājām daudz naudas, lai to visu iegūtu…
Pabeidzu pamatskolu Turcijā. Direktors un pedagogs bija musulmaņi. Viņi neļāva mums, kristiešiem, skolas teritorijā runāt aramiešu valodā. Turklāt katru piektdienu, kad mēs kā kristieši boikotējām obligātās islāma nodarbības, skolotājs mūs sodīja sisdams ar garu metāla lineālu.
Klosteris un pamats
Vidusskolu es pabeidzu Vācijā. Pēc tam Augsburgā studēju katoļu teoloģiju un psiholoģiju, sapņojot par darbu universitātē. Tomēr Dievam bija cits plāns. Ilgas pēc klosterdzīves manī mita kopš trīs gadu vecuma. Mana tēva dzīves liecības dēļ es izlēmu par reliģisku dzīvi. Mana pirmā ticības mācības vieta bija mājas, nevis baznīca, jo svētdienās Turcijā mums bija aizliegts apmeklēt baznīcu. Es atceros, kā mans tēvs katru svētdienu pēc atgriešanās no liturģijas atstāstīja mums sprediķus.
Vidusskolas laikā es biju praksē pie katoļu Kristīgās mīlestības māsām Pāderbornā. Pēc skolas beigšanas es nolēmu iestāties Sīrijas ortodoksālajā klosterī Nīderlandē. Mans postulāts un noviciāts Sv. Efrēma klosterī ilga deviņus gadus, ko pavadīju vienlaicīgi studējot. Man patika mācīties – es to darīju 21 gadu! Man ir tiesības strādāt piecās profesijās, bet kopš 1991. gada esmu bez darba. Tomēr nevaru teikt, ka sūdzos par nodarbes trūkumu.
“Viss ir Kunga nopelns”
Mūsu fonds (Hatune fonds – palīdzības roka trūcīgajiem) darbojas arī Sīrijā. 2016. gada oktobrī viena no lielākajām Sīrijas pilsētām, Alepo, joprojām bija kaujas ugunīs. No mūsu vietējās grupas es uzzināju, ka kristīgie bērni ir uz bada robežas un slēpjas pagrabos.
Man piezvanīja ar dramatisku lūgumu: „Māsa, mums steidzami nepieciešama palīdzība, lai mūs izvestu caur kanalizāciju. Pretējā gadījumā mēs šeit nomirsim. Mēs nevaram parādīties ārpus telpām, jo tas ir bīstami. Tikai musulmaņi var paļauties uz aizsardzību.” Dažu dienu laikā tika savākti desmitiem tūkstošu eiro, lai nodotu trūcīgām ģimenēm Alepo. Es devos uz Stambulu. Man pazīstami vietējie nokārtoja manu iebraukšanu Sīrijā. Šie cilvēki teica, ka vidutāji ieradīsies norunātajā dienā. “Mēs sarunāsim ar viņiem, lai māsa varētu sasniegt šīs ģimenes. Mēs zinām, ka tas ir ļoti bīstami.” Kad sasniedzu robežu, mani “pieteica”: “Brauc otrā māte Terēze. Viņai nerūp jūsu politika, viņa dodas pie bērniem, kuri mirst no bada”. Antiohijā pirms robežas man bija jāatstāj savs aprīkojums: mobilais telefons un visas elektroniskās ierīces. “Ja māsa paņems sev līdzi mobilo telefonu, viņi nogalinās māsu uz vietas. Tāds ir mūsu darījums. Nekādu mediju līdzi”. Kad es atdevu savu mobilo tālruni, mana sirds sāka pukstēt straujāk. Es biju pārbijusies, it kā man nebūtu aizsardzības. Tas ir tikai mobilais telefons, bet jutu, ka man tā var trūkt. Es pārmetu krusta zīmi un lūdzos: “Mans Kungs, Tu esi mans Pestītājs. Tu zini, ka es uz turieni neiešu izklaides vai sevis dēļ, bet gan Tavu bērnu dēļ. Es salieku savu dzīvi Tavās rokās. Tu esi mans Pestītājs”.
Es paņēmu tikai vienu zāļu kasti, vairākus T-kreklus un naudas maku – 62 000 eiro. Sasniedzām pirmo kontrolpunktu. Apsargi pie manas galvas pieslēja divus kalašņikovus, tā ka es jutu tos uz savas ādas. Viņi paņēma maku un jautāja, kam paredzēta nauda. Es teicu, ka tā ir paredzēta bērniem, kuri atrodas pagrabos. Viņi to atdeva man – un tā septiņas reizes. Ne reizi viņi neatvēra maku. Ja viņi to izdarītu, esmu pārliecināta, viņi nogalinātu mūs uz vietas.
Alepo es nokļuvu pirmajā pagrabā. Tur bija tik daudz ģimeņu, ka bērniem pat nebija kur pārvietoties. Smaka bija neaprakstāma… Ģimenei pēc ģimenes devu zāles un naudu. Tad viens no bērniem lūdza: “Māsa, mums nevajag naudu. Lūdzu, iedod mums maizi un ūdeni”. Uz brīdi es pārstāju dalīt zāles un naudu. Es pievērsos šim zēnam – viņa vārds bija Jāzeps – parādīju viņam vienu banknoti un teicu, ka šāda eiro banknote ir miljons Sīrijas liru vērta un ka par to var nopirkt veselu kalnu maizes un ūdens. Līdz šai dienai es neaizmirsīšu smaidu, kas parādījās viņa sejā.
Es pabeidzu zāļu un naudas dalīšanu un devos uz nākamo pagrabu. Kāds vietējās grupas vīrietis man teica: “Māsa, jūs mūs inficējāt ar slimību, kuru nevar izārstēt”. Es sāku domāt, par ko viņš runā. Viņš sacīja: “Kamēr mēs dzīvosim, mēs kalposim citiem un palīdzēsim tāpat kā jūs. Tā ir “slimība”, ar kuru jūs mūs esat “inficējusi”. Mēs visi raudājām. Es sāku viņus apskaut. Viņi parādīja man savas brūces un sāka stāstīt, no kurienes tās radušās. “Mēs palīdzējām kristiešu grupai paslēpties pagrabā. Kaimiņu musulmaņi mums uzbruka ar nažiem. Mūs ievainoja, bet par laimi ne tik stipri. Kad viņi mums uzbruka, Sīrijas karavīri ieradās palīgā. Viņi mūs izglāba no apspiešanas un aizveda uz slimnīcu”.
Patiess miers
Var uzdot jautājumu: kāpēc līdz tam nonāca? Līdz šim kaimiņi – musulmaņi un kristieši – dzīvoja līdzās mierīgi. Kāpēc kaimiņi pēkšņi kļuva par ienaidniekiem? Diemžēl skaidrojums ir ļoti vienkāršs: viņi izmantoja izdevību. Neviens musulmanis, kurš tic Korānam un seko tā mācībām, nevar būt kristiešu draugs, jo Korāns viņam to aizliedz (sk. sūra 5,51). Korāna vārdi ir pret cilvēcību, piemēram, sūra 47,4: “Satiekot tos, kuri netic, sitiet viņus ar zobenu pa kaklu; un, pilnībā tos uzveicot, cieši savelciet važas. Un tad vai nu viņus apžēlojiet vai pieprasiet izpirkuma maksu […]” Tas, kurš saka, ka Jēzus ir Dieva Dēls, saskaņā ar islāmu ir neticīgs (skat. sūra 4,171; 5,116). “Atmaksa tiem, kas cīnās ar Dievu un Viņa sūtni un mēģina izplatīt korupciju uz zemes, būs tikai tā, ka viņi tiks nogalināti vai sisti krustā vai arī pārmaiņus viņiem tiks nogrieztas rokas un kājas, vai arī viņi tiks padzīti no valsts. Viņi cietīs kaunu šajā pasaulē un sāpīgu sodu mūžīgā dzīvē” (sūra 5,33). Irākā tika sists krustā viens cilvēks no mana fonda, tāpēc šie vārdi nav tikai vēsturisks anahronisms.
Esmu pārliecināta, ka tikai Kristus mīlestība var dot mieru šai pasaulei. Ar Korānu, kas sludina barbarismu, slepkavības, izvarošanu, nolaupīšanu, melošanu un ekspluatāciju, nav iespējama normāla cilvēka dzīve. Tas pat nav dzīvnieku izturēšanās veids, bet gan dēmonu! Un “Dieva Dēls atnāca, lai sagrautu velna darbus” (1Jņ 3, 8b), tieši tāpēc Viņam tik ļoti nepieciešamas mūsu sirdis un rokas, lai mēs nestu Viņa mīlestību un mieru.
māsa Hatune
(pārrakstīja un rediģēja Bartolomejs Grisa)