Ļoti labi atceros to vakaru, kad es no bezspēcības sāku kliegt uz Dievu. Tā nebija pieklājīga lūgšana, bet gan sāpju un apsūdzības kliedziens Dieva virzienā, un pēc tam lūgšanās, lai Viņš man palīdz. Es neticēju, ka kaut kas mainīsies – es vienkārši gribēju, lai sāpes pārietu.
Es nolēmu uzrakstīt šo liecību, lai jūs varētu ieticēt, ka pat vissarežģītākajās situācijās, kad viss šķiet zaudēts, vienmēr ir cerība, jo “Dievam neviena lieta nav neiespējama” (Lk 1,37).
Esmu dzimis katoļu ģimenē. Mana mamma un vecmāmiņa bija cilvēki, kuriem Dievs bija svarīgs, un to viņas mācīja arī man. Es atceros, ka tajā laikā biju tuvu Dievam – vismaz tiktāl, cik bērns var būt. Vidusskolas laikā es sāku attālināties no Dieva. Tā nebija pusaudža sacelšanās – tas bija vienkārši grēks, kas ienāca manā dzīvē un pakāpeniski un nemanāmi attālināja mani no Dieva. Šis grēks bija pornogrāfija, kas parādījās līdz ar internetu. Es pat neesmu pārliecināts, vai es apzinājos to ļaunumu, kurā tajā laikā iesaistījos. Tas bija “kaut kas normāls”. Visi to darīja. Tā kā es nedomāju, ka tas ir slikti, man toreiz nebija problēmu iet (protams, savas ģimenes spiestam) uz baznīcu un pieņemt Komūniju. Lai viss būtu vēl sliktāk tajā laikā manā dzīvē, mani garīgi smagi sāpināja cilvēki, kurus es uzskatīju par draugiem. Grēks un ievainojums lika man arvien vairāk un vairāk noslēgties sevī.
Es pabeidzu vidusskolu. No ārpuses viss šķita labi – es biju labs skolnieks, man veicās, man bija sapņu meitene un es nokļuvu vēlamajās studijās. Tomēr iekšēji es arvien vairāk baidījos, nespēju dzīvot, nespēju mīlēt. Es to ļoti labi slēpu un kompānijā bieži uzliku dažādas maskas. Man tajā bija jābūt labam, lai neviens nesaprastu… Studiju sākumā es sāku apzināties, ka, ja turpināšu atrasties tādā stāvoklī, mani negaida nekas labs. Savu problēmu slēpšanas dēļ es nevarēju vērsties pie kāda pēc palīdzības. Tā es sāku lasīt dažādas psiholoģiskas grāmatas. Es ātri sapratu, ka tās nepiedāvā vieglus un tūlītējus risinājumus, kurus meklēju.
Tajā laikā pēc sarunām ar draugiem es sāku interesēties par hipnozi. Es ātri sāku interesēties arī par citām tēmām parapsiholoģijas un garīguma jomā: pašhipnoze, meditācija utt. Lasītajās grāmatās aprakstītā prakse solīja vieglu un ātru veidu, kā atbrīvoties no garīgajām problēmām, “pārprogrammējot” prātu. Šajās grāmatās ietvertais pasaules redzējums man šķita sakarīgs un jēgpilns – balstījās uz enerģijām, smadzeņu viļņu frekvencēm un zemapziņu. Pēc dažiem mēnešiem pēc drauga pamudinājuma es nolēmu doties uz Silvas metodes kursu (reklamēts kā kurss, kas palielina prāta iespējas, domājams savienojams ar kristietību, bet patiesībā – maģijas un spiritisma kurss). Pirmās divās šī kursa dienās mums parādīja dažādas pseidopsiholoģiskās metodes, kas it kā palielina atmiņas ietilpību un uzlabo garīgo sniegumu. Pēdējā dienā mums mācīja, kā no attāluma diagnosticēt un ārstēt slimības. Tas bija tik pārsteidzoši, ka uz paša ādas pārliecinājos par realitātes esamību, kuru es nezināju, bet kura darbojas. Tagad es zinu, ka tas bija spiritisms un ka tās zināšanas nāca no dēmoniem.
Pēc kursa pabeigšanas es aizrautīgi sāku praktizēt savas jaunās prasmes un runāt par šo “maģisko” pasauli ar savu ģimeni. Tajā laikā likteņa (vai drīzāk Dieva iejaukšanās) dēļ paņēmu pārtraukumu studijās. Man vajadzēja doties strādāt uz ārzemēm, taču dažādi apstākļi sekmēja to, ka mana aizceļošana vienkārši tika atcelta. Es daudz brīva laika pavadīju savā ģimenes mājā. Domāju, ka atpūtīšos no studijām un man būs laiks meditācijai, un tādējādi uzlabošu savu psihisko stāvokli. Tāpēc es ar entuziasmu iesaistījos šajās praksēs, taču mēneši gāja, un tā vietā, lai uzlabotu savu stāvokli, tas pasliktinājās. Sākās papildu problēmas – es kļuvu arvien skumjāks un neirotiskāks. Ar mani notika dīvainas lietas: arvien vairāk man rādījās murgi un es modos panikā. Es baidījos aizmigt, jo man radās iespaids, ka ar mani istabā vēl ir kāds. Dažreiz arī meditējot, man bija sajūta it kā kāds mani žņaugtu. Atnāca arī domas par pašnāvību… Mana dzīve sāka zaudēt jēgu. No pašnāvības mani atturēja doma, ja reinkarnācija ir reāla, un es sevi nogalināšu, es iemiesošos vēlreiz un būs tas pats, un, ja kristietība ir reāla, tad es nonākšu ellē…
Par laimi, pat šajā manā stāvoklī, Dievs mani neaizmirsa. Pirmais cerības stars parādījās, kad kāds manu vecāku draugs man pateica, ka manis izmantotā meditācija ir bīstama, un ieteica man noklausīties tēva Žaka Verlinda liecības. Es droši vien ignorētu “kārtējo apmeklēto”, ja ne fakts, ka viņš bija fizikas doktors (kas mani ietekmēja). Tagad es zinu, ka tā bija Svētā Gara iejaukšanās. Ieklausoties tēva Verlinda liecībās, man atvērās acis – es ieraudzīju sevi viņa stāstā un uzzināju, ka tas, ko es daru, ir manu problēmu avots. Es pārtraucu praktizēt meditāciju un aizgāju uz grēksūdzi. No tā brīža pazuda visa pārdabiskā pieredze.
Tomēr manas problēmas ar to nebeidzās. Patiesi ir Svēto Rakstu vārdi: “ļaunais gars atgriežas uzpostajā mājā” un “stāvoklis kļūst ļaunāks nekā pirmais” (sal. Mt 12, 43-45). Tā tas bija ar mani – neskatoties uz grēksūdzi, es atkal sāku meklēt savu problēmu risinājumu psiholoģijā. Mans stāvoklis pasliktinājās – man bija depresija. Es katru rītu modos ar pārliecību, ka nekas labs vairs nevar notikt un dzīvei nav jēgas. Es neredzēju iemeslu celties no gultas un cīnīties. Mana diena sastāvēja tikai no ēšanas un filmu un seriālu skatīšanās. Turklāt es biju atkarīgs no pornogrāfijas, masturbācijas un smēķēšanas. Tas viss mani pievilka, jo vismaz uz īsu brīdi jutos dzīvs. Tomēr pēc tam es jutos vēl sliktāk.
Es tā eksistēju vairākus mēnešus, līdz pat tam vakaram. Mani vecāki devās atvaļinājumā, un es divas nedēļas paliku mājās viens. Vientulība, skumjas un mana garīgā paralīze sekmēja, ka patiešām jutos garīgi sagrauts. Ļoti labi atceros to vakaru, kad es no bezspēcības sāku kliegt uz Dievu. Tā nebija pieklājīga lūgšana, bet gan sāpju un apsūdzības kliedziens Dieva virzienā, un pēc tam lūgšanās, lai Viņš man palīdz. Es neticēju, ka kaut kas mainīsies – es vienkārši gribēju, lai sāpēs pārietu. Izmocīts es aizmigu. Nākamajā rītā es pamodos ar prieku sirdī. Es to atceros kā šodien. Pirmo reizi pamanīju, ka ir vasara, ka spīd saule un smaržo ziedi. Man bija sajūta, it kā kāds pēkšņi būtu atvēris aizkarus un atvēris logu tumšajā telpā, kurā es biju ieslēgts pēdējā gada laikā. Beidzot es varēju ieelpot svaigu gaisu. Es biju ļoti pārsteigts, kad izrādījās, ka man vairs nav jāskatās filmas vai jāmeklē pornogrāfija – es biju brīvs no visām savām atkarībām!
Gribēdams iepazīt To, kurš mani izglāba, es sāku lasīt Svētos Rakstus. Pēkšņi es sapratu, ko nozīmē tur rakstītie vārdi. Tie bija dzīvi un vēstīja manu stāstu: “Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes, no vergu nama ” (2Mozus 20,2).
Tas bija brīnišķīgs ceļa sākums, pilns žēlastību un manu ievainojumu dziedināšanas, ceļš, pa kura Dievs sāka mani vadīt. Es varētu minēt daudz brīnišķīgu brīnumu, ko Jēzus darīja man turpmākajos gados.
Ja esi nonācis tik sarežģītā situācijā, kādā biju es, vai arī, ja tev šķiet, ka viss ir zaudēts, man ir labas ziņas – Dievā ir cerība! “Bet Ciāna žēlojas: Tas Kungs mani ir atstājis, Tas Kungs mani ir aizmirsis! Vai var māte aizmirst savu zīdaini un neapžēloties par savu miesīgu bērnu? Un, ja pat māte to aizmirstu, Es tevi neaizmirsīšu” (Jes 49,14-15). Kad es biju bērns, baznīcā tika teikts, ka Dievs ir labs un žēlsirdīgs. Es atbildēju: “Jā, tā ir”, bet es par to daudz nedomāju. Tikai tad, kad Jēzus izglāba manu dzīvību – lai arī es to nebiju pelnījis – es pieredzēju, ka Viņš tiešām ir žēlsirdīgs un labs. Svarīgi, ir tas, ka Dievs patiešām ir un ka Viņš man ir vajadzīgs. Vēlāk es nonācu līdz tam, lai pateiktu Viņam, ka mīlu Viņu un ka es vēlos, lai Viņš piedalītos manā dzīvē.
Negaidi līdz mūža beigām, lai iepazītu Dievu. Iepazīsti Viņu jau tagad un tu pārliecināsies, ka tava dzīve mainīsies uz labo pusi. Jēzus saka: “Lūk, es stāvu pie durvīm un klauvēju. Ja kāds manu balsi dzirdēs un durvis man atvērs, es ieiešu pie viņa un mielošos kopā ar viņu un viņš kopā ar mani” (Atkl 3,20).
Tomeks