Morāles pagrimums un grēka izjūtas pazušana noved pie atklātās patiesības par mūžīgo nosodījumu noraidīšanas. Pati doma par elles mūžīgo sodu izraisa spēcīgu pretestību vājas ticības cilvēkos.
Šie cilvēki apgalvo, ka mūžīgā elle ir nesavienojama ar patiesību par Dievu, kurš ir bezgala žēlsirdīgs un piedod visus grēkus. Tā ir patiesība, ka Dievs piedod visus grēkus, bet cilvēks ir brīvs un var noraidīt Viņa žēlsirdību. “Nomirt nāvīgā grēka stāvoklī – lasām Katoliskās Baznīcas Katehismā – nenožēlojot grēkus un nepieņemot Dieva žēlsirdīgo mīlestību, nozīmē palikt uz mūžiem šķirtam no Dieva saskaņā ar mūsu pašu brīvo gribu. Un šis stāvoklis, kurā mēs paši sevi galīgi izslēdzam no kopības ar Dievu un svētlaimīgajiem, tiek apzīmēts ar vārdu “elle”” (KBK 1033).
Svētā Faustīne savā Dienasgrāmatā raksta: “Es, māsa Faustīne, pēc Dieva pavēles biju elles bezdibenī, lai stāstītu dvēselēm un liecinātu, ka elle ir […]. Es pamanīju vienu lietu: ka visvairāk tur ir dvēseļu, kas neticēja, ka elle pastāv” (Dienasgrāmata 741).
Grēku sekas
Lielākais sods par jebkuru grēku ir paša grēka sekas, kas ir zīme elles esamībai un elles pieredzes sākums jau šeit uz zemes. Zemes dzīves laikā mēs piedzīvojam grēku traģiskās sekas, kas ir elles realitātes priekšvēstneši. Tie ir: “netiklība, nešķīstība, izlaidība, elku kalpība, buršana, ienaids, strīdi, nenovīdība, dusmas, ķildas, šķelšanās, ķecerība, skaudība, dzeršana, dzīrošana un tamlīdzīgas lietas” (Gal 5,19-21). Izdarot grēku, cilvēks noraida dzīvību un mīlestību un izvēlas nāvi un pašiznīcību. Tādējādi kļūstot par grēka vergu. Tā ir absurda attieksme, kas noved pie šādas verdzības caur egoismu, tiktāl koncentrējoties uz sevi, ka galu galā cilvēks sāks rīkoties pats pret sevi un vēlēsies arī citus ievilkt šajā verdzībā. Tas ir īpaši redzams tagad, kad cilvēki, kuriem ir vara plašsaziņas līdzekļos, ienīst Kristu un kristīgo vērtību sistēmu ar lielu dedzību iznīcina Baznīcas autoritāti, demoralizējot un novēršot no Dieva cilvēkus, jo īpaši jaunāko paaudzi. Ļaunuma verdzībā esošie cilvēki vēlas ļaunumu un dara visu, lai arī citi nonāktu dažādu atkarību gūstā un dzīvotu maldos un naidā. Dieva izstumšana no cilvēku dzīves vienmēr rada bezjēdzības sajūtu, kā arī īpaša veida nocietināšanos maldos, kas balstās uz to, ka ļaunums tiek uzskatīts par labu. Nocietināšanās un tāda dzīve, it kā Dieva nebūtu, ir veids, kā piedzīvot elles klātbūtni jau zemes dzīves laikā. Jāatceras, ka šie masu mediji, kas mudina grēkot un piedāvā dzīvesveidu bez Kristus un tikumības, cilvēkus ved uz mūžīgo pazušanu.
Nedrīkst aizmirst, ka Dieva mīlestība pilnībā respektē sava radījuma brīvību, arī tad, ja viņš nolemj pilnīgi noraidīt Dievu. Tādā veidā elle nav negaidīts vai netaisnīgs sods. Cilvēks pats, izvēloties grēku uz savu atbildību, dodas pa ceļu, kas ved uz elli. Elle pastāv, jo ir grēks. Elle ir nekas cits kā grēks, kas tiek meklēts kā galamērķis, pieņemts kā galīgais piepildījums un turpinās mūžīgi. Patiesība par elli mūsu zemes dzīvei piešķir neatkārtojamību un dramatisku unikalitāti. Mums tiek atgādināts, ja grēks, kas ir cilvēka lielākā nelaime, tiek ignorēts vai tiek uzskatīts par labu, tad tas mūs iepazīstina ar elles realitāti: “Dievs neļaujas apsmieties! Jo, ko cilvēks sēj (dzīve uz zemes), to viņš arī pļaus (dzīvē pēc nāves). Proti, kas sēj savā miesā, tas pļaus no miesas pazušanu, bet, kas sēj Garā, tas pļaus no Gara mūžīgo dzīvību” (Gal 6,7-8).
Tāpēc mūžīgā elle ir visas zemes dzīves auglis un vainags cilvēkam, kurš brīvi ir atdevis sevi ļaunuma verdzībai. “Kāpēc mēs visi nebūsim pestīti? Jo ne visi to vēlēsies. Žēlastība, kas ir bezmaksas, glābj tikai tos, kas vēlas tikt izglābti, un tie, kas to nevēlas, netiks glābti” (Sv. Hrizostoms).
“Svēto Rakstu apgalvojumi un Baznīcas mācība attiecībā uz elli ir aicinājums cilvēkam apzināties atbildību par savas brīvības izmantošanu, domājot par savu mūžīgo likteni. Vienlaikus tas ir arī neatliekams aicinājums atgriezties: “Ieejiet pa šaurajiem vārtiem, jo plaši ir vārti un plats ir ceļš, kas ved uz pazušanu, un daudz ir to, kas pa tiem ieiet. Cik šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas ved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod!” (Mt 7, 13-14)” (KBK 1036).
Svētie Raksti par elles tēmu
“[Dievs] grib, lai visi cilvēki tiek izglābti un nāk pie patiesības atziņas” (1Tim 2,4); “negribēdams, ka kādi pazustu, bet ka visi nāktu pie atgriešanās” (2Pēt 3,9). Ikvienam ir iespēja tikt glābtam. Nav cilvēku, kuri būtu lemti pazušanai. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka līdzās Dieva gribai glābt visus cilvēkus pastāv arī cilvēka brīva griba, kas var noraidīt Dieva pestījošo mīlestību. Pats Kungs Jēzus daudzas reizes teica, ka tad, kad cilvēks noraida Dievu, tas noved pie mūžīgās pazušanas, tāpēc bezdievīgie tiks pilnīgi izslēgti no mūžīgās dzīves un šķirti no Kristus: “eita nost no Manis, jūs nolādētie, mūžīgā ugunī, kas sataisīta velnam un viņa eņģeļiem” (Mt 25,41). Visi, kas nepaklausa Dieva gribai, dzirdēs: “Es jūs nekad neesmu pazinis; eita nost no Manis, jūs ļauna darītāji” (Mt 7,23). “Kas tic Dēlam, tam ir mūžīgā dzīvība. Bet, kas Dēlam neklausa, tas dzīvības neredzēs, bet Dieva dusmība paliek uz viņa” (Jņ 3,36). Visu to noraidīšana, kas nepieņēma ielūgumu uz svētkiem, ir absolūts: “Jo es jums saku, neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs manu mielastu” (Lk 14,24). Kristus skaidrojums par līdzību nav metafora: “Tā tas būs pasaules pastarā galā: eņģeļi izies un atšķirs ļaunos no taisnajiem un tos metīs degošā ceplī, tur būs kaukšana un zobu trīcēšana” (Mt 13,49-50). Arī Sv. Pāvila vēstulēs, mēs atrodam tekstus par bezdievju absolūtu izslēgšanu no Dieva valstības: “Jeb vai jūs nezināt, ka netaisni neiemantos Dieva valstību? Nepievilieties! Ne netikli, ne elku kalpi, ne laulības pārkāpēji, ne malaki, ne vīriešu piegulētāji, ne zagļi, ne mantrauši, ne dzērāji, ne zaimotāji, ne laupītāji neiemantos Dieva valstību” (1Kor 6,9-10; sal. Gal 5,19; Ef 5,5). Citētajos tekstos nosodījuma formulējums ir absolūts: “neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs manu mielastu”; “tas dzīvības neredzēs”; “neiemantos valstību”. No lingvistiskā viedokļa visspēcīgākie teksti par mūžīgo elles sodu atrodami Aklāsmes grāmatā (14,11 un 20,10). Lai izteiktu to neierobežoto ilgumu, tika izmantotas frāzes “mūžu mūžos” un “dienām un naktīm mūžīgi mūžam”. Šie formulējumi pauž patiesu un nebeidzamu mūžību. Tātad nevienam nevar būt šaubu, ka Svēto Rakstu teksti viennozīmīgi norāda uz mūžīgo nosodījumu un izslēdz jebkādu domu par apokatastāzi, tas ir, apgalvojumu, ka ļaunu cilvēku izslēgšana būs tikai īslaicīga, un viņu sods kādreiz beigsies, jo viņi nožēlos grēkus.
Grēks pret Svēto Garu
Mēs arī uzzinām par elles mūžību, kad Jēzus runā par grēku pret Svēto Garu. “Tāpēc Es jums saku: ikkatru grēku un ikkatru zaimošanu cilvēkiem piedos, bet Gara zaimošanu nepiedos […] ne šinī, nedz nākošā mūžā” (Mt 12, 31-32). Svētais Jānis Pāvils II enciklikā Dominum et Vivificantem skaidro, ka grēks pret Svēto Garu sastāv no “atteikšanās pieņemt pestīšanu, ko Dievs piedāvā cilvēkam caur Svēto Garu” (DV 46). Tā ir cilvēka attieksme pilnībā noslēdzoties no Dieva mīlestības, cilvēka attieksme, “kurš aizstāv iespējamās tiesības palikt ļaunumā, visos citos grēkos un tādējādi noraida pestīšanu”. Tāpēc tas pēc savas būtības ir nepiedodams grēks, jo tas ir radikāla pestīšanas noraidījuma auglis. Tā nav vienreiz pieļauta grēcīga rīcība, bet gan absolūta egoistiska attieksme, tas ir, cilvēka pilnīga noslēgšanās no Kristus mīlestības. Šāda attieksme cilvēkā veidojas visas dzīves laikā uz zemes, tam paliekot grēkos un neatgriežoties.
Jebkura pilnīgi apzināta un brīvprātīga ļaunuma izvēle izraisa cilvēkā briesmīgu iznīcību. Tā izpaužas kā jutīguma zudums pret Dieva mīlestību un pakāpeniska nespēja mīlēt savu tuvāko. Ja cilvēks visas savas zemes dzīves laikā dzīvo tā, it kā Dieva nebūtu, un viņš radikāli noraida iespēju atgriezties, saucot ļauno par labu un labu – par ļaunu, tieši tad ļaunuma patiesais spēks var tik ļoti iznīcināt viņa personu, ka viņš kļūs par absolūtu egoistu, tas ir, par tādu, kurš mīl sevi ar tādu mīlestību, kas iet līdz Dieva ienīšanai. Kas notiks ar šādu cilvēku vissvarīgākajā dzīves brīdī, tas ir, viņa nāves stundā?
Tiesa nāves stundā
Nāves brīdī būs tiesa. “Bet šī ir tā tiesa, ka gaisma ir nākusi pasaulē, bet cilvēkiem tumsība ir bijusi mīļāka par gaismu, tāpēc ka viņu darbi bija ļauni. Jo ikviens, kas dara ļaunu, ienīst gaismu un nenāk pie gaismas, lai viņa darbi netiktu atklāti. Bet, kas dara patiesību, nāk pie gaismas, lai būtu redzami viņa darbi, ka tie Dievā darīti” (Jņ 3,19-21). Nāves brīdī katrs cilvēks stāvēs Kristus priekšā un viņam būs jāpieņem lēmums pieņemt vai noraidīt Viņa žēlsirdības dāvanu. Visi tie cilvēki, kuri savas zemes dzīves laikā vairāk mīlēja ļauno nekā labo un kļuva par absolūtiem egoistiem, nāves brīdī ienīdīs un noraidīs mīlestību, ar kādu Dievs viņus mīl. No otras puses, ja cilvēkam ir vismaz minimālas spējas saņemt Dieva mīlestības dāvanu, tad šāds cilvēks tiks izglābts, bet pēc tam, kad nobriedīs mīlestībai šķīstītavā (sal. 1Kor 3, 11-15). Kristum pateiktais “jā” kļūst par debesīm, bet Dieva žēlsirdības noraidīšana kļūst par elli. Līdz ar to pats cilvēks nolemj sevi pazušanai. Nāves brīdī viņš saņems to, ko vēlēsies, un vēlēsies atbilstoši tam, kas viņš ir kļuvis zemes dzīves laikā. Absolūts egoists ar naidu noraidīs Dieva mīlestību un žēlsirdību. Tāpēc Kungs Dievs brīdina: “Ar saviem dzīves maldiem nemeklējiet nāvi, ar saviem roku darbiem neatsauciet iznīcību!” (Gudr 1,12).
Kā tas ir iespējams, lai mīlošais un žēlsirdīgais Dievs notiesā cilvēkus uz mūžīgu pazušanu? Uz šo jautājumu Dievmāte Fatimā atbildēja, ka cilvēki, kas dodas uz mūžīgo nosodījumu, paši izvēlas palikt ellē, jo ienīst Dievu. Viņi ienīst un vaino Dievu par visu – un tādējādi kļūst par elles daļu.
Tāpēc nāves brīdī cilvēks, kurš ir pilnībā ļaunuma paverdzināts savā patmīlībā ienīdīs un noteikti noraidīs Kristus mīlestību.
Narkomānam vai dzērājam palikšana skaidrā nav pievilcīga, un erotomāns, kas ir atkarīga no pornogrāfijas un seksa, aicinājumu uz atturību un šķīstību uzskatīs par viņa brīvības ierobežojumu. Ļaunumam raksturīgi, ka tas ir valdzinošs un aizraujošs, izstaro nāvējošu saldumu, kas iznīcina to, kas cilvēkā ir visdārgākais – spēju mīlēt.
Jēzus Kristus skaidri norāda uz patieso mūžīgā nosodījuma iespēju, nevis lai mūs nobiedētu, bet gan lai mēs apzinātos visu patiesību par grēka galīgajām sekām. Tāpēc, būdams patiess Dievs, Viņš kļuva par īstu cilvēku, lai izvestu mūs no grēka un nāves elles un dotu mums dzīves pilnību. Cilvēka pāreja no garīgās nāves uz dzīvi Dievā nenotiek maģiskā veidā, bet tikai ar viņa piekrišanu, kas pilnībā izpaužas brīvprātīgos centienos dzīvot saskaņā ar baušļiem un Evaņģēlija prasībām. Jo vairāk cilvēks paļaujas uz sevi un dzīvo pēc savtīguma principiem, jo vairāk viņš grims un ienirs elles realitātē. Jāatceras, ka mūžīgo nosodījumu nevar uztvert kā kaut kādu ārēju sankciju, ko cilvēkiem uzliek Dievs.
Kungs Jēzus mistiķei Alīcijai Lenčevskai paskaidro: “Katrs cilvēks nes debesis vai elli savā sirdī: Debesis, kad viņa dvēsele ir iegremdējusies Manī, un elli, kad viņš Mani atmet un dzīvo saskaņā ar pasaules likumiem. Es esmu debesis, un viss, kas ir ārpus Manis, ir elle” (Pamācības, 34).
Uzturoties Fatimā 1982. gada 13. maijā, Sv. Jānis Pāvils II, atsaucoties uz Fatimas pirmo noslēpumu, tādā veidā runāja par reālo mūžīgā nosodījuma iespēju: “Lielākais šķērslis cilvēka ceļā pie Dieva ir grēks, palikšana grēkā un visbeidzot Dieva noliegšana. Apzināta Dieva izraidīšana no cilvēka domu pasaules. Atdalot no Viņa visu cilvēka darbošanos uz zemes. Patiesībā cilvēka mūžīgā pestīšana ir atrodama tikai Dievā. Cilvēkam noraidot Dievu – ja tas ir apzināti – loģiski noved pie tā, ka Dievs noraida cilvēku (sal. Mt 7,23; 10,33), līdz nosodījumam. Vai Māte, kas ar visu mīlestību, ko viņā raisa Svētais Gars, kura vēlas ikviena pestīšanu, var klusēt, apšaubot pašu glābšanas pamatu? Nē, nevar. Tātad, tā kā Fatimas Dievmātes vēstījums ir mātes vēstījums, tas ir spēcīgs un nepārprotams. Izklausās nopietni. Tas izklausās pēc Jāņa Kristītāja runas Jordānas krastā. Viņa aicina nožēlot grēkus. Brīdina. Aicina uz lūgšanu. Iesaka rožukroni. Vēstījums ir adresēts katram cilvēkam”.