Ikviens vēsturnieks, kurš meklē patiesību un kuru raksturo intelektuāls godīgums, izpētot vēsturiskos avotus par Kristus augšāmcelšanos, secina, ka tas ir vēsturisks fakts.
Kad Jēzus apustuļi un mācekļi pēc Jēzus nāves dzirdēja sievietes sakot, ka Jēzus ir augšāmcēlies, “šie vārdi tiem izlikās neprātīgi; un tie viņām neticēja” (Lk 24, 11).
Kad Kristus augšāmcēlies parādījās apustuļiem, “viņi iztrūkās un izbijušies domāja garu redzam. Un Viņš sacīja tiem: Kāpēc esat tā izbijušies un kāpēc tādas domas rodas jūsu sirdīs? Skatiet manas rokas un kājas, jo es pats tas esmu!” Jēzus vēlējās kliedēt mācekļu šaubas, tāpēc mudināja viņus pieskarties Viņam: “Taustiet un redziet, jo garam miesas un kaulu nav, kā to redzat man! Un Viņš, to sacījis, tiem parādīja rokas un kājas. Bet kad viņi priekā vēl neticēja un brīnījās, Viņš tiem sacīja: Vai jums ir šeit kas ēdams? Un tie Viņam atnesa gabalu ceptas zivs un kāri medus. Un kad Viņš to klātbūtnē bija ēdis, paņēmis atlikušo, viņš deva tiem” (Lk 24, 37-43). Līdzīgā veidā Jēzus kliedē Toma neticību: “Sniedz šurp savu pirkstu un aplūko manas rokas, un sniedz šurp savu roku un liec to manos sānos, un neesi neticīgs, bet ticīgs!” (Jņ 20, 27). Augšāmcēlies Kristus atklājas viņiem savā pagodinātajā miesā un aicina pārliecināties, ka Viņš ir patiesi augšāmcēlies. Apustuļu ticība tam, ka Jēzus ir augšāmcēlies, rodas satiekot Viņu, atpazīstot Viņa balsi, matus, sejas vaibstus, kā arī apskatot roku, kāju un sāna brūces pēc krustā sišanas.
Četrdesmit dienu laikā mācekļi daudzkārt tikās ar augšāmcēlušos Kristu. Viņi pārliecinājās, ka Viņš patiešām ir augšāmcēlies tajā pašā ķermenī, kurā Viņš tika piesists krustā, un ka Viņa pagodinātais ķermenis vairs nav pakļauts fiziskiem ierobežojumiem, jo Viņš atrodas citā realitātes dimensijā.
Tikšanās ar augšāmcēlušos Kungu pilnībā mainīja apustuļus, dodot garīgo spēku sludināt patiesību, ka Jēzus ir dzīvs un ka Viņš ir Dievs. Sludināt līdz mocekļu nāvei. Tieši šī bezbailīgi sludinātā patiesība, ka Jēzus ir augšāmcēlies un ir ar mums, lai piedotu mums visus grēkus un dotu mums mūžīgo dzīvi, lika pamatus neiznīcināmas vitalitātes, entuziasma un dzīves prieka pilnai kristietībai.
Augšāmcēlies Kristus Euharistijā
Es būšu brīvs no grēka un nāves bezcerības tikai tad, kad savā grēcīgumā kā pazudušais dēls kritīšu Jēzus rokās, kurš mani gaida gandarīšanas sakramentā, un pēc atzīšanās grēkos pieņemšu Viņu savā sirdī Euharistijas veidā. Euharistija ir augšāmcēlies Kristus savā pagodinātajā cilvēcībā. Viņš ir cilvēces lielākais dārgums. Svētais Jānis Pāvils II uzsver, ka Kristus upuris “ir tik izšķirošs cilvēces pestīšanai, ka Jēzus atgriezās pie Tēva tikai tad, kad bija atstājis mums līdzekļus piedalīties šajā upurī tā, it kā mēs būtu tajā klātesoši. Tādā veidā ikviens ticīgais var tajā piedalīties un baudīt tās neizsmeļamos augļus” (Ecclesia de Eucharistia 11). Caur Euharistijas iedibināšanu, Jēzus dāvā mums iespēju ņemt dalību Viņa ciešanu, nāves un augšāmcelšanās noslēpumā. Katras Svētās Mises laikā “šis centrālais pestīšanas notikums kļūst patiesi klātesošs” (EE 11).
Mistiķe Alīcija Lenčevska pierakstīja Jēzus teikto par Euharistijas noslēpumu: “Es tevi visu laiku glābju. Tas, kas tika izdarīts Golgātā pirms diviem tūkstošiem gadu, bija un ir zīme tam, kas nerimstoši turpinās, jo tas pastāv ārpus laika, kuram tu esi pakļauta kā cilvēks, kas dzīvo uz zemes. Es esmu jūsu nemitīgā un mūžīgā Atpirkšana. Es jūs nemitīgi atrauju no sātana un atdodu Tēvam, ciktāl jūsu brīvā griba to atļauj. […] Un, neskatoties uz jūsu sacelšanos un nepateicību, Es aizvien jūs mīlu, gaidu jūsu atgriešanos un pastāvīgi salieku Upurī Sevi, lai jūs glābtu. Šis Upuris ir mūžīgs, jo tas turpinās un notiek visu laiku. Šis Upuris ir ārpus laika un pāri laikam. Jūs tajā dzīvojat un elpojat. Tas glābj jūs katrā dzīves brīdī. […] Ja jūs zinātu vismaz daļu Patiesības un varētu tajā iedziļināties, katrs no jums raudātu savas nepateicības dēļ.
Svētās Mises laikā Es salieku Sevi Upurī par jums. Es nāku pie jums pirmais, lai jūs vēlētos Mani ieaicināt savā dzīvē. Kad jūs pieņemat Svēto Komūniju, Es jūsu dvēselēs salieku Upuri par jums. Es salieku Sevi Upurī ikviena cilvēka dvēselē, kurš nāk un saņem Manu Miesu. Kādai vajadzētu būt jūsu atbildei? – Pateikties un upurēt Man sevi. Es atdodu jums visu un gaidu no jums to pašu. Tāda ir Komūnijas vērtība – satikšanās, kurā Es un tu upurējam viens otram sevi”.
Jēzus cilvēcība pēc augšāmcelšanās un uzkāpšanas debesīs kļuva neredzama un ņēma dalību Trīsvienīgā Dieva visvarenībā; pateicoties tam kļūstot visur klātesoša. “Viņš, kas nonāca, ir tas pats, kas uzgāja pār visām debesīm, lai visu piepildītu” (Ef 4,10); Viņā dzīvoja visa pilnībā: “Jo Viņā mājo miesā ietvertā Dievības pilnība” (Kol 2,9; sal. Kol 1,19).
Jēzus augšāmcelšanās un uzkāpšanas debesīs dēļ kļuva iespējama Euharistija. Zem Euharistijas maizes zīmēm augšāmcēlies Kungs ir patiesi klātesošs: aptver mūs ar savu mīlestību un upurē mums pats sevi kopā ar Dievu Tēvu un Svēto Garu.
Jēzus Euharistijā vēlas Svētā Gara spēkā mūs pārveidot, lai mēs varētu piedalīties Svētās Trīsvienības mūžīgajā dzīvē. Tāpēc viņš mūs brīdina: “ja jūs Cilvēka Dēla Miesu neēdīsiet un Viņa Asinis nedzersiet, tad jūsos nebūs dzīvības. Kas manu Miesu ēd un manas Asinis dzer, tam ir mūžīgā dzīvība […].Kas šo maizi ēd, tas dzīvos mūžīgi” (Jņ 6,54-55.59).
Dzīva ticība Jēzum Kristum nozīmē personiskas draudzības un mīlestības attiecību izveidošana ar Viņu. Tas iespējams ticot Viņa reālajai klātbūtnei Euharistijā, pieņemot viņu Svētajā Komūnijā un satiekot viņu ikdienas lūgšanā. Šī satikšanās ir viens no svarīgākajiem notikumiem mūsu dzīvē.
Mūsu nervozitāte, satraukums, bailes no nākotnes izzudīs tikai tad, kad mēs pieredzēsim augšāmceltā Kristus bezgalīgo žēlsirdību un ar Viņa spēku pārvarēsim mūsu vājības, kārdinājumus, grēkus un savas zemes dzīves beigās uzvarēsim arī nāvi.