Vienu rudens svētdienu, kad es biju no visa nogurusi un pārpildīta, es nometos ceļos, lai noskaitītu Dieva žēlsirdības kronīti. Raudot, es teicu Jēzum: “Kungs, palīdzi man, jo, ja ne Tu, tad kurš man varētu palīdzēt?!”
2014. gada jūlijā man veica uroloģisku operāciju. Dodoties uz procedūru, es novēlēju savus veselības jautājumus svētajai Ritai – sarežģītu lietu aizbildnei. Procedūra noritēja labi. Pēc piecām dienām tomēr parādījās komplikācijas, tas ir, audzēja izgriešanas vietā parādījās pietūkums, kas bija jānoņem.
Bija svētdiena. Es atrados slimnīcas neatliekamās palīdzības uzņemšanas telpā. Dežūrārsts apstiprināja, ka nekas nenotiek, taču viņš iesaka, lai pirmdien es aizeju pie ārsta, kurš iepriekš veica operāciju.
Nākošajā dienā ar satrauktu sirdi es devos uz slimnīcu. Uz vietas bez anestēzijas tika izgriezta mana tūska (ļoti sāpēja) un ar katetru mani aizsūtīja mājās. Pēc trīs dienām katetru izņēma, un mani pārliecināja, ka tagad viss ir kārtībā. Man teica, ka ir jābūt pacietīgai, jo pēcoperācijas ārstēšanās un atveseļošanās prasa 2-3 mēnešus. Reabilitācijas periods iekrita atvaļinājumā. Tomēr atpūta beidzās, bet es nekādi nevarēju atgūt veselību.
Es lūdzos Rožukroni, lai tiktu dziedināta. Beigās es devos uz privātu uroloģisko klīniku, gribēdama zināt, kāds ir mans veselības stāvoklis. Šīs klīnikas ārsts teica, ka kopumā viss ir kārtībā, taču būtu labi veikt vēl vienu ķirurģisku iejaukšanos. Viņš tomēr atzina, ka šī operācija nedos pilnīgu atveseļošanās garantiju.
Es nesteidzos vēlreiz veikt operāciju. Es samierinājos ar problēmu, bet es visu laiku lūdzos Rožukroni kopā ar TV programmu Trwam. Ikreiz, kad es biju mājās, uz ceļiem pulksten 15.00 lūdzos Dieva žēlsirdības kronīti. Es lūdzos ar pilnīgu uzticēšanos.
Vienu rudens svētdienu, kad es biju no visa nogurusi un pārpildīta, es nometos ceļos, lai noskaitītu Dieva žēlsirdības kronīti. Raudot, es teicu Jēzum: “Kungs, palīdzi man, jo, ja ne Tu, tad kurš man varētu palīdzēt?!” Un tajā brīdī es sajutu siltumu, kas plūda no kājām līdz galvai. Es sajutos viegla. Manā sejā parādījās smaids un prieks. Es zināju, ka esmu dziedināta! Es pateicos Kungam, ka Viņš paskatījās uz mani un paņēma manu nastu.
Es stāstīju radiem par dziedināšanu un mudināju citus lūgties Dieva žēlsirdības kronīti, jo var tik daudz iegūt. Šī dziedināšana man palīdzēja padziļināt ticību. Es vairs nelietoju teicienu “brīnumu nav”. Tagad es bieži izmantoju gandarīšanas sakramentu, Euharistiju un vairāk lūdzos.
Gienia