Lielā daļā Rietumu sabiedrības homoseksualitāte tie uztverta ne tikai kā jauna morāles norma, bet arī kā zinātniski apstiprināta seksuālā orientācija. Tiek pieņemts, ka homoseksuāla mīlestība neatšķiras no heteroseksuālas, tāpat kā neatšķiroties homoseksuālas laulības vai homoseksuāli vecāki.
Tomēr, meklējot šo uzskatu zinātnisko pamatojumu, nākas saskarties ar tādu zinātnisko izpēti, kas veidota balstoties uz netiešiem pierādījumiem, virspusējām tēzēm, daļēji pierādītiem secinājumiem, ignorējot lielu daļu zinātnisko datu, balstoties uz kļūdainām interpretācijām un zinātniskās pētniecības trūkumu. Turklāt šī zinātniskā konstrukcija, maskējot tās trūkumus, tiek pārklāta ar mirdzošiem manipulatīviem sabiedrisko attiecību stratēģijas drapējumiem. Homoseksualitāte kā atšķirīga seksuālā orientācija ir zinātniska fikcija, ko detalizēti apskata grāmatā “Homoseksuālisms. Globāls analīžu un pētījumu pārskats. Cēloņi, simptomi, terapija, sociālie aspekti” (Homoseksualizm. Przegląd światowych analiz i badań. Przyczyny, objawy, terapia, aspekty społeczne). Tā ir visaptverošākā zinātniskā monogrāfija par homoseksualitātes tēmu Polijā; tai ir vairāk nekā 900 lappušu, no tām apmēram 50 lappuses veido bibliogrāfija, 85–90% sastāda zinātniskie pētījumi. Es minu šos faktus, jo pret grāmatu īsā laikā tika vērsta liela kritika. Tas nav tikai zinātnisks materiāls – tajā ir iekļautas arī padomdošanas nodaļas un izskatīti svarīgi sociālie un pastorālie jautājumi. Tālāk tiks minēti galvenie secinājumi.
Kā ir ar šo seksuālo orientāciju?
Iepazīstoties ar minēto pētījumu, pat nespeciālists pamanīs, ka ir grūti nosaukt homoseksualitāti par atsevišķu seksuālās orientācijas veidu, jo uzmanība tiek pievērsta tikai galvenajai subjektīvai izpausmei, kas ir apgrieztā dzimumtieksme. Papildus ņemot vērā psihoseksuālās attīstības teorijas, kuras lielākoties norāda uz vides faktoru ietekmi, seksoloģiskās normas vai pašu homoseksuālo attiecību dinamiku, viss norāda, ka tā nav atsevišķa orientācija. Lai vizualizētu maldinošo paļaušanos uz subjektīvajām sajūtām, aplūkosim, piemēram, anoreksiju, kurā izsalkusī meitene, būdama kā staigājošs skelets, joprojām apgalvo, ka ir “pārāk resna”… Tāpat homoseksuālas tieksmes ir sava veida psihiska projekcija. Tāpēc es saucu homoseksuālitāti par sarežģītu seksuālo dezorientāciju, jo daudz dažādu cēloņu un pilnīgi atšķirīgu psiholoģisku mehānismu izraisa vienu un to pašu simptomu: homoseksuālas tieksmes. Tādēļ homoseksualitāte var būt traumas izraisīts aizsargmehānisms, dzimumidentitātes nepietiekama attīstīšanās, disfunkcionālu attiecību kompensēšana un, visbeidzot, dažos cilvēkos, par ko līdz šim nav runāts – izvēle, kas izriet no morālo vērtību trūkuma (visvairāk attiecināms uz biseksualitāti). Tā patiesībā ir daudz dažādu “homoseksuālismu”. Jaunieši, kuru identitāte (ieskaitot seksuālo identitāti) ir labila un vēl nav līdz galam izveidojusies, ir īpaši neaizsargāti pret virzību uz homoseksualitāti, tādēļ antidiskriminācijas semināri ir tik bīstami. Jā, tie palīdz mazināt vardarbību, bet šādās nodarbībās netiek pausta patiesība par homoseksuālitātes būtību, netiek veicināta terapija, un, pats galvenais, neizskan brīdinājumi par plaši izplatītiem riskiem, kas saistīts ar homoseksuālu dzīvesveidu.
Četri homoseksuālitātes jēdziena pīlāri
Homoseksualitāte kā atšķirīgas seksuālās orientācijas jēdziens ir balstīts uz četriem galvenajiem pieņēmumiem:
- Homoseksualitāte ir iedzimta.
- Homoseksualitāte ir stabila un nemainīga.
- Homoseksualitātes negatīvās sekas rodas no sabiedrības diskriminējošās attieksmes.
- Homoseksuālas attiecības neatšķiras no heteroseksuālām attiecībām.
Neviens no šiem apgalvojumiem nav patiess.
Pirmkārt, nav pierādījumu tam, ka homoseksualitāte ir iedzimta. Šādu apgalvojumu pat nepauž Amerikas Psihiatriskā asociācija, kas 1973. gadā radīja jucekli ap homoseksuālitāti, to bez pamata izsvītrojot no Garīgās veselības traucējumu diagnozes un statistikas rokasgrāmatā (Diagnostic and Statistical Manual of Mental Disorders) ietverto garīgo traucējumu saraksta. Šādu apgalvojumu neatradīsim arī Amerikas geju un lesbiešu psihiatru biedrības vietnē. Savukārt, par to labprāt runā plašsaziņas līdzekļi un dažas organizācijas, reklamējot nepierādītas puspatiesības būtībā. Iepriekš minēto institūciju interneta vietnēs biežāk atrodama informācija, ka “neviens nezina, kas izraisa homoseksualitāti”, un daudzās zinātniskās institūcijās dominē uzskats, ka, visticamāk, tā varētu būt vienlaicīga bioloģisko faktoru un psihosociālās mijiedarbības ietekme. Visaptverošais pārskats par veikto zinātnisko pētījumu norāda, ka galvenie cēloņi ir saistīti ar vides ietekmi un, konkrētāk, vides individuālo uztveri. Šie faktori ir ne tikai labāk dokumentēti, bet ir arī tiešāki un skaidrāki. Kā piemēru var minēt šādus faktorus: viena vai abu vecāku fiziska vai garīga prombūtne; jebkādi attiecību traucējumi ģimenē, attiecībās ar brāļiem un māsām vai vienaudžiem, skolotājiem; seksuāla uzmākšanās, vardarbība, kā arī retāki faktori, piemēram, nicinājums pret savu ķermeni vai ārkārtēja kautrība. Spēcīgs faktors ir dzimumidentitātes traucējumi agrīnā bērnībā (no 50% līdz pat 75% zēnu, kuriem diagnosticēta seksuāls nonkonformisms, vēlāk attīstās homoseksuālas tieksmes – sal. Zucker and Bradley, 1995, Ritter K.Y., Terndrup A.I., 2002). Svarīgi ir norādīt, ka neviens no šiem faktoriem nav noteicošs, kas nozīmē, ka, kāda faktora esamība var veicināt homoseksualitāti, bet var arī to neveicināt (atceramies, ka būtiska ir individuālā reakcija). Patiešām, ir konstatētas dažas bioloģisko faktoru korelācijas (vairāku gēnu korelācija, pretēja noteiktam dzimumam hipotalāma vai lielā smadzeņu saikļa izmērs smadzenēs, biežāka kreilība, pētījumi par homoseksualitātes sadalījumu starp brāļiem un māsām). Tomēr visi bioloģiskās iedzimtības pavedieni ir vāji. Teorijas šeit daļēji ir pretrunā viena otrai, tām ir alternatīvs skaidrojums. Homoseksualitātes attīstību veicina visas bioloģiski iedzimtās iezīmes, kas ir neraksturīgas savam dzimumam, piemēram, temperamenta iezīmes, neparastas spējas, psiholoģiskās jutības tips, bet arī fiziskā uzbūve, kas veicina zēnu feminizāciju un meiteņu maskulinizāciju. Ja tam seko nelabvēlīga vai traumatiska vides ietekme, kas saistīta ar noraidījumu, bailēm, kaunu vai pozitīva kultūras modeļa trūkumu noteiktam dzimumam, var attīstīties homoseksualitāte, kas faktiski ir adaptīvs mehānisms. Kā saka Džanela Holmane (Janelle Hallman), “homoseksuālisms kalpo tam, lai pabeigtu apturēto izaugsmes un attīstības procesu, atrisinātu dziļus iekšējos konfliktus un apmierinātu neapmierinātās pamatvajadzības”. Būtiski pierādījumi par bioloģisko faktoru netiešu ietekmi ir konstatēti pētījumos ar dvīņiem. Homoseksualitātes gadījumā šīs attiecības ir ļoti vājas līdz vidējas (lielāko pētījumu vidējais lielums: korelācijas vīriešiem konstatētas 22 [± 20]% līmenī, sievietēm – 33 [± 16]% – Whitehead N.E., 2011). Kā tos vajadzētu interpretēt? 25% atkarība ir vāja, 50% – vidēja, un tikai 75% runā par spēcīgu atkarību. Salīdzinājumam dvīņu svara vai auguma atbilstība pubertātes laikā ir 91–97%.
Pāriesim pie otrā homoseksualitātes jēdziena pīlāra – homoseksualitāte nav stabila un nemainīga. Tiek novērota liela prehomoseksuālu tendenču labilitāte pusaudžiem, mainīgums (it īpaši sievietēm), homoseksuālu tendenču izzušana, ārstējot pilnīgi citus traucējumus, un kā arī homoseksualitāte bez šaubām ir pakļauta efektīvai un, neskatoties uz kritiku, drošai terapijai. Lai gan ir novērojamas dažas nelielas atšķirības. Apgalvojums, ka nav konstatēts ticams gadījums, kad atbrīvojas no homoseksualitātes, neatbilst patiesībai. Es diezgan viegli atradu atsauces uz 3500 atsevišķiem gadījumiem, kad homoseksualitāte bija pilnībā vai vismaz daļēji pārvarēta. Es runāju par filmām un rakstiskiem pārskatiem. Es pati satiku daudz bijušos gejus, kuri priecājas par ilglaicīgām attiecībām ar sievieti, viņiem ir bērni un viņi pat palīdz cilvēkiem ar nevēlamu homoseksuālu noslieci. Labi, kāds var teikt, ka šie nav standartizēti zinātniski pētījumi. Jā, bet tiem ir dokumentāla vērtība. Protams, pastāv arī zinātniski pētījumi. Vispilnīgākajā pētījumu sarakstā par homoseksuālisma terapiju, ko esmu atradusi, ir 182 punkti (dažiem vecākiem pētījumiem acīmredzami bija sliktāka metodika). Šis pētījums norāda uz vismaz 350 pilnīgas pārorientācijas gadījumiem, tas ir, no pilnīgas homoseksualitātes uz pilnīgu heteroseksuālitāti, neskaitot ziņojumus par daļējām izmaiņām. Protams, tāpat kā jebkurā terapijā, panākumi ne vienmēr tiek sasniegti (izmaiņu neesamība vai situācijas pasliktināšanās konstatēta aptuveni 20%). Tomēr vissvarīgākais terapijas efekts vienmēr ir uzlabota funkcionēšana, lielāka pārliecība, mazāka depresivitāte utt. Apskatot skaitļus, ir konstatēti 1128 gadījumi, kad cilvēki ziņo par terapijas pozitīvo efektu, salīdzinot ar 276 cilvēkiem, kuri runā par jebkāda veida negatīvu ietekmi – bieži saistītu ar pārāk īsu dalību terapijā vai atsevišķām terapijas kļūdām. Tas neliecina par reparatīvās terapijas kā tādas negatīvo ietekmi, kas, protams, neatbrīvo mūs no pienākuma nezaudēt modrību. Daudz kas norāda uz to, ka šāda terapija ir ilgāka nekā citu psihisku traucējumu gadījumā, taču, jo jaunāki cilvēki un mazāk seksuāli iesaistīti, jo ātrāk tiek panākti efekti. Ir arī daudz liecību par homoseksualitātes pārvarēšanu ticības dēļ, pateicoties Dieva pārdabiskajai darbībai un lūgšanām. No otras puses, es biju pārsteigta, atklājot, ka principā konkurējošai apstiprinošai terapijai nav pierādīta efektivitāte! Bet vajadzētu būt, jo homoseksuāliem cilvēkiem ir vidēji 2-4 reizes lielāki/biežāki psihiski traucējumi, tādi kā trauksme, depresija, visa veida atkarības, ēšanas traucējumi, pašnāvības tendences utt. Pievienojiet tam veselības problēmas, kas rodas no cilvēka ķermenim pretdabiska anālā seksa, kas bieži dominē vīriešu vidū (saskaņā ar ANO datiem no 37 valstīm, 55% homoseksuālu vīriešu nelieto prezervatīvus). Tātad šeit biežāk ir visas seksuāli transmisīvās infekcijas vai pat vairāku infekciju sinerģija. HIV infekcijas biežums ir pilnīgi katastrofāls: homoseksuāli vīrieši 123 reizes biežāk inficējas ar HIV nekā heteroseksuāli vīrieši. Tam jāpievieno atkarība no seksa (apmēram trīs reizes biežāk nekā starp citiem vīriešiem, izpaužas seksuālā kompulsivitāte).
Neskatoties uz plaši izplatīto viedokli, ka pie homoseksuālu cilvēku pazeminātiem garīgās veselības rādītājiem ir vainīga tikai sociāla noraidīšana vai tā sauktā diskriminācija (mēs pārejam uz trešo pīlāru), tam nav empīrisku pierādījumu. Tā, piemēram, augsti trauksmes rādītāji ļoti tolerantās valstīs, garīgās veselības rādītāju atšķirības starp homoseksuālām personām un etniskajām minoritātēm un ārpus tām, vēršoties pēc profesionālas palīdzības citu iemeslu dēļ, nevis tā sauktās “diskriminācijas aktiem”, piemēram, problēmas ar partneri vai ģimeni un fakts, ka fiziska vai garīga vardarbība seksuālās orientācijas dēļ neietekmē lielāko daļu šīs grupas cilvēku. Tātad, tā saucamā, diskriminācija nevar būt vienīgais izskaidrojums augstiem neirotisma rādītājiem cilvēkiem ar homoseksuālām tendencēm. Noteikti ir jānosoda visi vardarbības veidi, taču tie nav galvenie vainīgie. Pētījumos visizplatītākais jautājums ir arī par vardarbību, kuras pamatā ir iespējamā seksuālā orientācija, kas var ievērojami palielināt tās rādītājus; nejautā arī par vardarbību homoseksuālās attiecībās, kas ir daudz izplatītāka nekā starp pārējiem iedzīvotājiem. Papildus tam, ka visbiežāk homoseksuālo attiecību noturība ir 2–4 gadi, tajās bieži novērojams izteikts seksuālās uzticības trūkums, partneru toksiska atkarība vienam no otra, greizsirdība, īpašnieciskums… Šajā kontekstā, piemēram, nepārsteidz Nīderlandes pētījumi (valstī, kurā valda liela iecietība, kura pirmā ieviesa homoseksuālas laulības 2001. gadā) – un šeit jauni HIV gadījumi visbiežāk tiek konstatēti, tā dēvētajās, pastāvīgās homoseksuālās attiecībās (86% no jaunajiem gadījumiem) tieši fiziskas neuzticības dēļ (M. Xiridou, 2006). Vai visi iepriekš minētie apgalvojumi attiecas uz visiem homoseksuāļiem? Nē, šeit ir lielas atšķirības, arī starp valstīm. Polijas statistika šeit ir labāka. Homoseksuālu laulību legalizācijas trūkums un savaldīšanas kultūra dod labumu.
Kā vislabāk var palīdzēt homoseksuālām personām?
Pirmkārt, nevajadzētu baidīties no homoseksualitātes. No psiholoģiskā viedokļa tas ir tāds pats traucējums kā jebkurš cits. Cilvēki ar homoseksuālām tendencēm paši par sevi nav ne labāki, ne sliktāki par pārējo sabiedrību. Cieņa un izpratne jāizrāda katram cilvēkam, katrs cilvēks ir vērtīgs. Otrkārt, ir jāsniedz aktuālas zināšanas par homoseksuālisma tēmu, tā dabu un terapijas perspektīvām. Iedrošiniet, bet nekad nepiespiediet. Lēmumu par terapiju jāpieņem apzināti un brīvprātīgi. Jauniešu gadījumā vecāku loma ir nenovērtējama. Tā paša dzimuma vecākam vajadzētu vairāk laika pavadīt kopā ar bērnu, un pretējā dzimuma vecākam vajadzētu nedaudz atkāpties. Ir arī vērts attīstīt neseksuālas attiecības ar tā paša dzimuma vienaudžiem. Nodrošiniet beznosacījuma atbalstu, bet arī nosakiet kristīgas dzīves robežas šķīstībā, nepiekrītiet publiski godināt homoseksualitāti. Brīdiniet par pavešanas draudiem no vecākiem gejiem un parādiet šķīstas dzīves lielo vērtību un skaistumu. Aiciniet uz sociālo iesaisti, kas ne tikai ļaus izdarīt kaut ko noderīgu, bet arī novērsīs no pārmērīgas koncentrēšanās uz sevi, kas raksturīga jutīgiem cilvēkiem. Pāri visam mēģiniet parādīt plašāku dzīves perspektīvu, ikdienas lūgšanas un personīgo attiecību ar Jēzu lielo vērtību. Patiesības atklāšana, ka Dievs mīl ar beznosacījumu mīlestību un piedod visus grēkus, ir visa pamats. Homoseksuālas tieksmes nekad nedrīkst būt galvenais spēks, kas definē cilvēku, vienmēr viņš ir kāda bērns, radinieks, draugs, kaimiņš, darbinieks, pilsonis un, galvenais, Dieva radība, kas aicināts būt par Dieva mantinieku. Tā ir skaista perspektīva! Protams, nevajadzētu mazvērtēt vai aizmirst homoseksuālo personu ciešanas. Labākā vieta, kur tās risināt, ir terapeita telpa. Neprofesionāļi vai baznīcu kopienas šeit var spēlēt nozīmīgu pavadošo vai atbalsta lomu. Draudzīga un nenosodoša uzklausīšana, draudzība vienmēr palīdz. Pasaulē ir izstrādāti arī īpašu atbalsta grupu modeļi, par kuriem es rakstu grāmatā. Protams, vēl paliek profilakse!
Kāpēc homoseksualitāti ir tik grūti izpētīt?
Iemesls ir tās ārkārtīgi sarežģītais un daudzpusīgais raksturs. Tāpēc par nepieciešamu prasību kļūst starpnozaru pieeja, galveno lomu atvēlot psiholoģijai. Lielu neizpratni izraisīja fakts, ka holistiska pētījumu rezultātu interpretācija un homoseksualitātes jēdziena izveidošanu sāka sociologi, ārsti, pedagogi un pat seksologi (visbiežāk ar medicīnisko izglītību), nenovērtējot vides apstākļus vai tos interpretējot nepareizi. Otrkārt, fakts, ka ir daudz homoseksualitātes veidu (pētījumiem vajadzētu vēl šeit salikt punktus uz “i”), izskaidro, kāpēc pētījumos ar līdzīgu metodoloģiju nonāk pie pretrunīgiem rezultātiem. To izstrādes posmā vienkārši neparūpējās, lai tiktu vienādi pārstāvēti dažādi homoseksualitātes veidi. Pievienosim tam vēl sociālās pretrunas un seksuālās sfēras tuvību. Turklāt tīri homoseksuālu cilvēku Polijā ir ārkārtīgi maz (tikai aptuveni 1,33%) un viņus ir grūti sasniegt.
Sociālā atbilde
Nonākšana pie patiesības par homoseksuālismu nozīmē ne tikai paaugstināt zināšanu līmeni vai vēlmi uzstādīt atbilstošu diagnozi, bet arī pēc tam sniegt atbilstošu palīdzību homoseksuāliem cilvēkiem. Diemžēl homoseksualitāte ir kļuvusi par nepārprotami politisku jautājumu un dominē Rietumu sabiedrības dzīvē. Jau iepriekš minētajā grāmatā es pieminu apmēram 200 represijas gadījumus pret cilvēkiem, kuriem ir pretēji uzskati no LGBTI lobija interesēm, vēl jo vairāk kristiešu vajāšana. Cilvēkus atlaiž no darba, viņiem tiek izteikts rājiens vai samazināta alga, viņi tiek izmesti no universitātes, maksā milzīgus naudas sodus, kas mērāmi tūkstošos (līdz pat USD 100 000), dažreiz viņus arī iemet cietumā, viņiem tiek atteikti profesionālie sertifikāti, viņi tiek iebiedēti. nemaz nerunājot par vandālisma aktiem, piemēram, apmētāšana ar ekskrementiem, miruša truša nomešana vai skaļruņa novietošana pie baznīcas logiem. LGBTI lobiju prasību eskalācija daudzās valstīs parasti sākās nevainīgi, bet, sasniedzot prasītās privilēģijas, pieaug prasības vai izmantojot administratīvas metodes cīnās arī ar, piemēram, parastas zinātniskas diskusijas izpausmēm, neļaujot runāt pretēja viedokļa piekritējiem. Ir panākts, ka mūsdienās seši ASV štati (Ņūdžersija, Kalifornija, Vermonta, Ilinoisa, Oregona, Ņujorka) jau ir aizlieguši homoseksualitātes terapiju, un tiek mēģināts to aizliegt arī, piemēram, Lielbritānijā. Bijušajiem gejiem savai aizstāvēšanai ir jāveido asociācijas, jo viņus vajā publiskajā telpā (https://www.voiceofthevoiceless.info – raksturīgais nosaukums “bez balss esošo balss”). Jāpiemin, arī tā saukto, varavīksnes kristietību, kas selektīvi interpretējot Bībeli, maldina homoseksuālus cilvēkus un pārējo sabiedrību ar homoseksuālas paradīzes solījumiem. Tiek aizmirsts, ka arī patiesa mīlestība nosaka prasības un balstās uz objektīvu patiesību un sociālo taisnīgumu un tālredzību. Tomēr nejauciet privāto un sociālo jomu. Vienmēr cienīsim cilvēkus, kuriem ir homoseksuālas tieksmes, bet publiskajā telpā skaidri sakām ”stop” tam, kas grauj sabiedrības pamatus, kas ir dabiska ģimene – pašu homoseksuālo cilvēku labā.