Jēzus Kristus ir vissvarīgākā persona cilvēces vēsturē. Viņa dzimšana sadalīja vēsturi “vecā laikmetā” – pirms Kristus un “jaunajā laikmetā” – pēc Kristus.
Jau 20 gadsimtus pirms Jēzus dzimšanas Betlēmē Vecās Derības pravieši paredzēja Viņa atnākšanu. Daudziem ebrejiem, kuri salīdzināja Vecās Derības pravietojumus ar Jēzus dzīvi, mācību, nāvi un augšāmcelšanos, kļuva skaidrs, ka tieši Viņš ir gaidītais Mesija un Dievs.
Saskaņā ar šiem pravietojumiem Mesijam vajadzēja piedzimt no jaunavas (Jes 7,14) Betlēmes pilsētā (Mihas 5,1–2) kā “Varenajam Dievam” (Jes 9,5), kurš dziedinās aklos, kurlos un klibos (Jes 35, 5-6); tiks drauga nodots (Ps 55,13-15); pakļauts ciešanām un nāvei (Gudr 2,19-20); viņš būs tautas nicināts un noraidīts; nesīs mūsu ciešanas; viņš tiks “ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts” (sal. Jes 53, 3-5); viņš tiks “pieskaitīts ļaundariem” (Jes 53,12); viņš augšāmcelsies no mirušajiem (sal. Ps 16,10; 30, 4).
Brīvības un demokrātijas pamats
Dieva Dēls, kļūstot par īstu cilvēku, atklāja cilvēkiem vislabāko vērtību sistēmu, kas ir autentiskas demokrātijas pamats. Robērs Šūmanis, viens no Eiropas Kopienas dibinātājiem, rakstīja: “Demokrātija vai nu būs kristīga, vai tās vienkārši nebūs”. Šūmaņa grāmatā Eiropai mēs lasām: “Demokrātija savu pastāvēšanu ir parādā kristietībai. Tā radās, kad cilvēks tika aicināts savā zemes dzīvē īstenot cilvēka cieņas principu, ievērojot individuālo brīvību, cieņu pret ikviena tiesībām un brālības praksi attiecība pret visiem. […] Demokrātija ir saistīta ar kristietību doktrināli un hronoloģiski. […] Kristietība māca par visu cilvēku, viena un tā paša Dieva bērnu, vienlīdzību, kurus Kristus ir atpircis, neatkarīgi no rases, ādas krāsas, šķiras vai profesijas. Tā atklāja cilvēka cieņu un aicināja to atzīt visiem. Tā ir piešķīrusi prioritāti garīgajām vērtībām”.
Katoļu baznīca māca, ka Dievs, kļūstot par īstu cilvēku, “kaut kādā veidā ir vienojies ar katru cilvēku” (Vatikāna II koncils, Gaudium et Spes, 22), un ka tāpēc katrs cilvēks no ieņemšanas brīža ir apveltīts ar visaugstāko cieņu, tam ir nemirstīga dvēsele un “tajā mirdz paša Dieva realitātes atspulgs” (Svētais Jānis Pāvils II, Evangelium vitae, 34). Tas ir pats Radītājs, kurš ikvienam cilvēkam no ieņemšanas brīža līdz dabiskai nāvei ir devis neaizskaramas tiesības uz dzīvību un sirdsapziņas brīvību. Tāpēc “grūtniecības pārtraukšana – neatkarīgi no tā, kā tas tiek panākts – ir apzināta un tieša cilvēka nogalināšana viņa dzīves sākuma stadijā, ieskaitot laika posmu starp ieņemšanu un dzimšanu” (EV 58).
Visiem abortu legalizācijas atbalstītājiem ir jāapzinās, ka no zinātniskā skatu punkta cilvēka dzīve sākas no ieņemšanas brīža. Amerikāņu zinātnieks no Čikāgas universitātes Stīvs Džeikobss veica aptauju, kurā piedalījās 5557 biologi no 1058 universitātēm visā pasaulē. 96% respondentu atbildēja, ka zinātniskie fakti apstiprina, ka cilvēka dzīve sākas no ieņemšanas brīža.
Saskaņā ar kristīgo vērtību sistēmu visiem cilvēkiem bez izņēmuma ir vienāda cieņa un vienādas tiesības uz dzīvību un sirdsapziņas brīvību, un ļaunums jāpārvar ar labu, naids ar mīlestību un meli ar patiesību.
Autentiska demokrātija kļūst iespējama tikai uz šādas vērtību sistēmas pamata. Visa Eiropas kultūras un demokrātijas bagātība izriet no kristīgajām vērtībām, tātad no Jēzus Kristus atklātās patiesības. Šī ir patiesība par cilvēku, par laulību kā pastāvīgu vienotību starp vīrieti un sievieti, par ģimeni, sabiedrību, pasauli un Dievu, kurš kļuva par īstu cilvēku, lai mūs atpestītu. Tieši iemiesotais Dievs, mūsu Kungs, Jēzus Kristus, kurš māca un glābj katoļu baznīcā, ir vislielākais cilvēces dārgums. Savukārt visi, kas īsteno viņa mācību dzīvē, ir zemes sāls un pasaules gaisma (sal. Mt 5, 13-14). Visu labas gribas cilvēku, visu reliģiju piekritēju, agnostiķu un ateistu interesēs būtu veidot sociālo kārtību uz kristīgās vērtību sistēmas, jo tikai tā garantē patiesu demokrātiju, cieņu pret ikvienu cilvēku un viņa pamattiesībām, tostarp tiesības uz dzīvību un sirdsapziņas brīvību.
Svētais Jānis Pāvils II rakstīja, ka visur, kur kristīgā vērtību sistēma tiek noraidīta, “likums pārstāj būt likums, jo tas vairs nav balstīts uz cilvēka neaizskaramās cieņas stabilo pamatu, bet kļūst pakļauts stiprāko gribai. Tādā veidā demokrātija, pārkāpjot savus principus, pārvēršas par totalitāru sistēmu” (Evangelium vitae, 20).
Jēzus dzimšana tika pravietota un gaidīta
Jau kopš izredzētās tautas vēstures sākuma Mesijas atnākšana pasaulē bija pravietota un gaidīta. Vēsturnieki piekrīt, ka ebreji gaidīja, ka Mesija nāks laikā, kad Jēzus piedzima. Ebreju vēsturnieks Džozefs Flavijs (37–100) rakstīja, ka Jēzus dzimšanas brīdī izraēlieši bija pārliecināti, ka drīzumā ir jāpiedzimst Mesijam, pasaules valdniekam. Aptuvenais viņa nākšanas datums tika balstīts uz pravietojumu Daniēla grāmatā (7,13-14; 9,24). Šis pravietojums norāda uz Mesijas atnākšanu tajos gados, kuros Jēzus piedzima. Tajā teikts, ka Mesijam jāpiedzimst “septiņdesmit nedēļas” jeb 490 gadus pēc valdnieka Artakserksa (458. – 457. g. p.m.ē.) dekrēta izdošanas. Tātad Mesijas atnākšanas datums bija pravietots aptuveni, un tas iezīmēja mesiāniskā laikmeta sākumu visiem, kas ieticēja, ka Kristus ir gaidītais Mesija un Dievs. Nosaucot sevi par Cilvēka Dēlu, Jēzus Kristus parādīja, ka Daniēla pravietojums Viņā ir piepildījies.
Jāatceras, ka ebrejiem lielākā zaimošana bija pateikt, ka cilvēks Jēzus ir Dievs. Tas bija galvenais iemesls, kāpēc Kristus tika notiesāts uz nāvi pie krusta (sal. Mt 26, 63-66). Arī islāma sekotāji saceļas pret to, ka Jēzus tiek pieņemts kā Dievs. Par to liecina uzraksts ap Omaras mošejas kupolu Jeruzalemē: “Jēzus ir tikai Marijas Dēls, tāds pats cilvēks kā citi cilvēki”.
Neviens ebrejs nevarētu iedomāties, ka Dievs Jahve ir kļuvis par īstu cilvēku noteiktā vietā un laikā vēsturē.
Tikai pēc Jēzus augšāmcelšanās dzima ticība, ka Viņš ir patiess Dievs. Ticība Jēzus augšāmcelšanai un Viņa dievišķajai dabai izplatījās ar neticamu ātrumu visā Romas impērijā pateicoties pirmajiem kristiešiem, kuri bija ebreji.
Jebkuram intelektuāli godīgam pētniekam ir skaidrs, ka kristietība ir viens no lielākajiem brīnumiem vēsturē un paša Dieva darbs. Kristietības uzplaukums un tās attīstība un pastāvēšana, neskatoties uz pastāvīgajām asiņainajām vajāšanām, ignorē visas vēsturiskās likumsakarības un ir patiess brīnums. Šo faktu var izskaidrot tikai ar Dieva ārkārtējo darbību, kurš kļuva par īstu cilvēku, lai mūs pestītu, un kā augšāmcēlies Kungs Viņš dzīvo, māca un darbojas savā Baznīcā.
Viņš nāk pie “sava īpašuma”
Jau no paša sākuma Kristus dibinātā Baznīcas kopiena ir bijusi visvairāk vajātā reliģiskā grupa pasaulē. Nav iespējams racionāli izskaidrot, kāpēc ir cilvēki, kas ienīst Kristu, un tajā pašā laikā tie, kas Viņam tic. Nav saprotams, kāpēc viņi noraida kristīgo vērtību sistēmu, kuras pamatā ir mīlestība, piedošana, sirdsapziņas brīvība un cieņa pret katru cilvēku. Katru dienu ik pēc piecām minūtēm mirst kāds kristietis tikai tāpēc, ka viņš tic Kristum. Kungs Jēzus paredzēja šo neracionālo naidu un savu sekotāju vajāšanu: “Un visi jūs ienīdīs Mana Vārda dēļ” (Mk 13,13); “Kad pasaule jūs ienīst, ziniet, viņa Mani papriekš ir ienīdusi. […] Ja viņi Mani vajājuši, viņi vajās arī jūs” (Jņ 15,18.20).
Kristus dzimšanas noslēpums skar ikvienu cilvēku personīgi. Jēzus Kristus – iemiesotais Dievs – nāk pie “sava īpašuma”, un diemžēl ir tādi, kas – tāpat kā Bētlemē – atsakās Viņu pieņemt (sal. Jņ 1,11), noraida un ienīst Viņu. Pestīšanas ceļu iet tikai tie cilvēki, kuri Bērnā Jēzū atpazīst savu vienīgo Kungu un Pestītāju, kuri dzīvo saskaņā ar Evaņģēlija principiem, kuri lūdzas, kuri pēc katra grēka to izsūdz gandarīšanas sakramentā un pieņem Jēzu Euharistijā. Tad šādu cilvēku dzīvēs “Kristus dzimšanas noslēpums piepildās katru dienu, brīnums, kad Dieva Vārds top miesa” (Sv. Edīte Šteina).