Jutu, kā mana dvēsele sabirst miljons mazos gabaliņos. Es zināju, ka esmu garīgi miris… Nākamajā dienā devos uz grēksūdzi. Es atzinos savā grēkā…
Marija. Tieši viņa pazemojās un iegāja manas dvēseles netīrajā „stallī”, lai es piedzimtu no jauna Garā.
Es gribu jums pastāstīt stāstu par savu atgriešanos un Dievmātes nozīmi tajā.
Vecāku dzīvē es parādījos nedaudz nejauši. Viņi bija tālu viens no otra, jutās vientuļi. Viņiem pat bija atsevišķas istabas… Tētis centās slāpēt emocijas alkoholā. Kad viņš piedzērās, viņš teica daudz negatīva par mani. Es ticēju, ka mans tētis to dara tīšām, un šādā veidā mēģina man pateikt, ka esmu lielākā neveiksme viņa dzīvē. Es noticēju, ka neesmu pelnījis neko labu un ka esmu nevajadzīgs šajā pasaulē…
Slāpes pēc mīlestības
Es biju bērns, kuram pietrūka mīlestības. Es darīju visu iespējamo, lai pievērstu sev uzmanību. Kādu nakti es izdzēru sauju ar tabletēm no mājas aptieciņas. Tas nebija pašnāvības mēģinājums, bet izmisīgs lūgums pēc nelielas uzmanības… Es vairākkārt domāju par pašnāvību… Tomēr tajā pašā laikā es turpināju lūgt mazus mīlestības žestus.
Jaunākajās klasēs es sāku ieklīst sliktā kompānijā, bet man palīdzēja mūzika. Esmu ierakstījis divus albumus. Tomēr laika gaitā mani aizrāva reps un reperi, kuri popularizēja hedonistisku pieeju dzīvei. Man patika viņu uzskati par pasauli un gūtā sabiedrības atzinība. Viņu darbos ārlaulības dzimumattiecības tika pasniegtas kā kaut kas labs un pat nepieciešams vīrieša normālai attīstībai. Es biju vīrietis ar zemu pašvērtējumu, un viegli pieņēmu tādu cilvēku, kurus citi apbrīnoja un cienīja, pasaules uzskatu. Es sevi stipri identificēju ar viņu darbu. Tas noveda pie tā, ka katras sarunas ar sievieti mērķis bija viņas iegūšana… Tas bija ļoti grūts laiks manā dzīvē. Es biju izslāpis pēc mīlestības, bet mājās notiekošā dēļ jutu, ka neesmu pelnījis mīlestību. Vilšanās manī pieauga… Es gandrīz neko nezināju par Dievu. Man bija bail no Viņa. Es skatījos uz Viņu caur tēva prizmu…
Krītot līdz zemei
Es labi atceros brīdi, kad sāku krist melnā bezdibenī… Kādu vakaru draugi uzaicināja mani iet ar viņiem pie prostitūtām. Es atteicos, bet pēc mirkļa prātā sāka nākt dažādas domas. Es nedomāju racionāli. Es domāju, ka varbūt tieši šādā veidā atklāsies mana vīrišķība un es sajutīšu kaut ko tādu, kā man ļoti pietrūkst. Es pievienojos saviem kolēģiem. Esot ceļā jutu, ka daru nepareizi, bet iespējamo sajūtu gaidas apslāpēja visus mana saprāta sūtītos signālus. Tas viss bija briesmīgi: viltus smaidi – viens pēc otra. Sātans šajās vietās lielākos Dieva darbus aptraipa ar dubļiem… Kad atgriezāmies, es maskēju izmisumu ar smiekliem. Kad biju viens, jutu kā mana dvēsele sabirst miljons mazos gabaliņos. Es zināju, ka esmu garīgi miris… Nākamajā dienā devos uz grēksūdzi. Es atzinos savā grēkā. Kādu laiku jutos labāk, bet turpināju mocīt sevi ar pārmetumiem. Tomēr vēlāk es arvien vairāk grēkoju, man bija problēmas ar masturbāciju. Visas sliktās emocijas manī pastiprinājās, es jutos pazemots. Izvairījos no ciešiem kontaktiem ar citiem, baidījos no jaunām paziņām. Es biju pārliecināts, ka cilvēki nevar par mani labi domāt, ka es noteikti nevienam nepatiktu. Es joprojām ticēju, ka mana vērtība ir atkarīga no tā, vai dabūšu kādu sievieti uz gultu… Tolaik es sievietēs redzēju tikai objektu, kas apstiprina manu „vīrišķību”… Es biju pastāvīgas spriedzes stāvoklī. Es pabeidzu skolu un sāku strādāt par grafisko dizaineri, bieži strādāju arī svētdienās. It kā nemanot pārtraucu apmeklēt Svēto Misi un pārtraucu lūgties. Es vairs nesaskatīju neko sliktu tajā, ko dzirdēju no saviem kolēģiem, kuri „lielījās” par seksu ar prostitūtu. Es nolēmu to izmēģināt otrreiz… Es vairs nejutos slikti par to, ko daru, bet tas man nesagādāja baudu. Tad es satiku meiteni, ar kuru mēs ātri uzsākām dzimumattiecības. Es domāju, ka mana dzīve beidzot sāk nokārtoties – es satiku kādu, kurš mani mīlēja un kuru es esmu spējīgs mīlēt. Tomēr visai drīz izrādījās, ka mēs sajaucām iekāri ar mīlestību… Turklāt mēs pilnīgi nesaderējām kopā. Es joprojām atrados mokošā stāvoklī…
Žēlsirdības darbs
Reiz strīda laikā es sāku pārmest tētim. Ja mana māte nebūtu nostājusies starp mums, būtu kautiņš. Es raudādams izskrēju no mājas… Es nolēmu izvākties no mājas un dzīvot ar draudzeni. Mums pat bija izvēlēts dzīvoklis. Tomēr pēc nedēļas viss mainījās – es uzzināju, ka mans darba līgums netiks pagarināts. Pārcelšanās plāns izjuka. Šodien es to redzu kā Dieva vadību.
Tajā laikā tētis pārtrauca dzert un sūdzējās par briesmīgu klepu un nespēku. Ārsti viņam izrakstīja antibiotikas, tās viņam nepalīdzēja. Viņš nonāca slimnīcā. Mēs uzzinājām diagnozi: progresējošs metastātisks plaušu vēzis. Iestājās klusums… Šīs ziņas bija grūti pieņemt. Mēs to slēpām no tēva, līdz ārsti veica visas pārbaudes. Bija grūti viņu apciemot, zinot, ka tie var būt mūsu pēdējie kopīgie mirkļi, bet viņš plānoja, ko darīs, kad izrakstīsies no slimnīcas… Visbeidzot ārsti informāja tēti par uzstādīto diagnozi. Ārsti varēja ieteikt tikai paliatīvo ķīmijterapiju, lai pagarinātu viņa dzīvi. Tētis atteicās, viņš gribēja doties mājās un tur sagatavoties nāvei. Viss notika ātri. Šī pieredze mūs ļoti tuvināja. Es mēdzu dienu un nakti pavadīt laiku kopā ar savu tēvu, pārmaiņus ar mammu un brāļiem, un māsām. Vairākas naktis raudāju. Tētis aizgāja mūžībā 22. janvārī. Tas bija žēlsirdības darbs, jo viņš nomira žēlastības stāvoklī ar attēlu „Jēzu, es uzticos Tev!”. Tētis cieši turēja manu roku. Mēs ar māti un brāli nometāmies ceļos pie viņa un lūdzām Dieva žēlsirdības kronīti.
Marija ved pie Jēzus
Līdz ar mana tēva nāvi vecais cilvēks manī sāka mirt. Mēs visi ģimenē toreiz daudz lasījām par dvēselēm šķīstītavā, lai uzzinātu, kā palīdzēt manam tēvam. Mēs lūdzāmies un apmeklējām Sv. Mises viņa nodomā. Tajā laikā es lasīju dažādus rakstus par grēka sekām; es pārdomāju savu dzīvi, un arvien vairāk apzinājos, ka esmu ceļā uz mūžīgo pazušanu… Ar dažādu svēto izteikto vārdu starpniecību Jēzus runāja ar mani, vēloties pievērst manu uzmanību tam, kas mani attālina no Viņa – nešķīstībai. Es atradu Dievmātes teiktos vārdus Jacintai: „Lielākā daļa cilvēku nonāk ellē nešķīstības grēku dēļ” un Jēzus vārdus Rozālijai Celakovnai: „Manu sirdi visvairāk sāpina nešķīstības grēki.” Es jutos kā Kunga Jēzus spīdzinātājs… Kopš tā laika es apsolīju Jēzum nekad vairs Viņu tā nesāpināt. Kad es uzsāku cīņu par savu šķīstību, Marija nekavējoties atbildēja uz manu lūgšanu – viņa man iedeva Sv. Luija traktātu. Dievmāte mani apbūra. Es iemīlējos viņas tikumos; līdz šai dienai katru dienu es izvelku kartīti ar vienu viņas tikumu un visu atlikušo dienu cenšos to īstenot. Es sapratu, cik lielu lomu Marija ieņem mūsu garīgajā dzīvē. Es gribēju nodot sevi viņas rīcībā. Tomēr sātans joprojām cīnījās par mani… Manas atgriešanās laikā manī vairojās bailes, es varēju negulēt visu nakti. Kad es apzināti pirmo reizi lūdzu rožukroni, viss mainījās – kopš tā laika es aizmigu Marijas apskāvienos. Es iemīlējos rožukronī – lūdzos to katru dienu. Rožukronis ir „randiņš” ar Mariju! Viņa paņem mani pie rokas un vada, stāstot Jēzus dzīves stāstu. Tolaik biju intraverts, bēgu vientulībā. Marija sāka mani virzīt pie cilvēkiem. Kopš tā laika es radīju situācijas, kas piespieda mani iziet ārpus savas komforta zonas, lai vecais cilvēks manī nomirtu. Es kļuvu atvērts cilvēkiem. Es ļoti vēlējos izdarīt kaut ko vērtīgu, būvēt, nevis iznīcināt. Mani vadīja debesu perspektīva. Kopš tā laika es sāku skaidri domāt par sevi un citiem. Es ļoti viegli piedevu tētim. Lai arī viņš pret mani izturējās ļoti bargi, tagad es zinu, ka man vajadzēja būt tādam, kāds esmu. Šodien es jokoju, ka manas attiecības ar tēti bija treniņu laiks, kas stiprināja manu garu. Tas atvieglo manu pieaugušā dzīvi. Kad pienāks mans nāves brīdis, es zinu, ka tētis iznāks man pretī; es viņu cieši apskaušu un pateikšos par visu viņa dzīvi. Tas viss bija vajadzīgs, lai Dievs varētu mani veidot tādu, kādu Viņš vēlas. Svētā Mise man kļuva par vissvarīgāko dienas mirkli. Euharistijas laikā es iedomājos ainu, kurā kādam sliktam cilvēkam draud mūžīgās nāves sods, jo viņš ir nodarījis cilvēkiem daudz ļauna un nav pelnījis mīlestību, bet priekšā stāv Kungs Jēzus, Ķēniņu Ķēniņš, un paziņo, ka viņš atdod savu dzīvību par viņu. Cilvēks, kuram Jēzus atdod savu dzīvi, esmu es…
Šķīstība padara laimīgu
Šķīstība priekš manis bija abstrakta un jocīga. Mans skatiens bija slims. Šķīstība mani atbrīvoja no daudziem viltus uzskatiem, ar kuriem es iepriekš dzīvoju. Seksualitāte, kas iepriekš man lika otru uztvert kā objektu, šodien ir lieliska dāvana. Šķīstība mani atbrīvoja un iepriecināja – un tieši ar to es vēlos dalīties.
Pateicoties Marijai, es vēlējos iesaistīties Šķīsto Siržu kustībā (ŠSK). Tā kā kopienas sanāksmes notika Varšavā, tālu no manas dzīvesvietas, es nevarēju uz tām ierasties. Pēkšņi netālu no Varšavas atradu interesantu tirgotāja darba piedāvājumu. Izrādījās, ka arī mani topošie darba devēji ir iesaistīti baznīcā, viņi pieder mājas baznīcai. Viņi nolēma man uzticēties. Pateicoties tam, es kļuvu par ŠSK biedru. Interesanti, ka kustības pirmajā sanāksmē es sastapos ar konferenci par rožukroni. Es plati uzsmaidīju Marijai, jo zināju, ka tas ir viņas darbs. Es iesaistījos šajā kustībā. Es kļuvu par animatoru Viškovā un par vienu no animatoriem Varšavā. Es gribēju, lai ŠSK tiktu izveidota arī manā draudzē Viškovas pilsētā. Un tas notika – šī gada janvārī ar lielu pr. Jeržija Molevska palīdzību, ŠSK inaugurācija notika manā pilsētā.
Tas ir pārsteidzoši: pirms gada es jokoju par draudzes kopienām, un tagad es stāvu baznīcas vidū un pats popularizēju šķīstību… Šķīsto Siržu kustība ir kopiena visiem, īpaši cilvēkiem, kuriem ir problēmas ar šķīstības ievērošanu. Cilvēks caur miesas šķīstību var uzturēt šķīstu savu garu un tādējādi kļūst laimīgs. Ja viņš uztic sevi Marijai, viņa palīdz cīnīties un aizsargā to ar savu mantiju. Marija ir tā, kurai „Visvarenais ir paveicis lielas lietas”, un caur viņu Tas Kungs joprojām vēlas darīt brīnumus. Es novēlu visiem lūgties rožukroni un sākt cīnīties par sevi – varbūt par savu nākamo ģimeni – un ļauties Marijas vadībai.
Tomeks