Kad es biju reliģiozs ebrejs, es neticēju, ka Dievs mani mīl tādu, kāds es esmu. Tagad, kad esmu kristietis – jā, es ticu!
Pilnība vai žēlastība?
Kristietis, cenšoties kļūt labāks, zina, ka nevar paļauties uz saviem cilvēciskajiem spēkiem. Kristieša centieniem jābalstās uz laiku, ko viņš velta Dievam lūgšanā, tajā klusajā, aci pret aci ar Dievu – lūgšanā, kurā viņš mēģina nodibināt attiecības ar Viņu. Mēs zinām, ka tieši Viņa žēlastība mūs pārveido, ja vien ļaujam tai rīkoties. Jūdaismā – ja es to varu izteikt šādi – es rīkojos tā, it kā es airētu. Pat ja es ticēju, ka Dievs man palīdz, es varēju kļūt taisnīgs tikai pateicoties paša spēkiem un nopelniem. Kristietis tic, ka pats Dievs viņā darbojas, un cilvēka loma ir ļaut Viņam darboties un ļaut sev darboties. Es tagad zinu, ka mūsu griba ir vāja; mūsu griba vispirms paļaujas uz uzticīgo ticību. Savukārt jūdaismā es meklēju pilnību. Es nemeklēju pilnību Kristū. Jēzus teica Pāvilam, kurš sūdzējās par savām kļūdām: “Tev pietiek manas žēlastības, jo spēks nespēkā kļūst pilnīgs” (2 Kor 12,9). Mums nav jāuztraucas par savām nepilnībām, bet mums tās pazemīgi jāpieņem, zinot, ka Dievs noslēpumainā veidā darbojas caur tām. Pieņemt sevi tādu, kāds esi, līdz ar savām nepilnībām, ievainojumiem un vājībām, kas var būt smags krusts, un ticēt, ka Jēzus – Dievs tās izmanto, lai pievilktu citas dvēseles pie sevis – to es nekad nemācījos jūdaismā.
Tieši tāpēc, ka Jēzus darbojas mūsos, Viņš var atklāties, kam Viņš vēlas – pat vismazākajiem – kā svētajai Margaritai Marijai vai Martai Robēnai. Dieva kalpotājai Martai Robēnai nepiemita nekas ārkārtējs, viņa bija vienkārša, un savā istabā, kur slimības dēļ viņa bija piekalta gultai, uzņēma simtiem tūkstošiem cilvēku. Kristus uzrunā arī lielos grēciniekus, tādus kā Svētais Augustīns, Svētais Asīzes Francisks, Svētais Ignācijs no Lojolas vai Svētīgais Šarls de Fuko. Jūdaismā, lai Dievs atklātu sevi cilvēkam, viņam ir jābūt tīram, gudram, garīgi veidotam un rūpīgam, izpildot likumus. Atceraties farizeju un augsto priesteru skarbos vārdus Jēzum: “Vai neesi galdnieka dēls?”
Protams, Bībelē ir teikts, ka Dievs dziedināja noteiktu svešzemju atraitni un persiešu ierēdni. Tomēr ebreji par to bija sašutuši. Es atkārtošos, bet tas ir svarīgi: jūdaismā netic, ka Dievs var runāt ar jebkuru. Baznīcā – jā – Dievs tiešām var ar mani sarunāties lūgšanā. Bet vārdi, kurus dzirdu, ir jāpārbauda. Lielie svētie, piemēram, Svētā Avilas Terēze bieži par to runāja. Pāvests Benedikts XVI Adventa laikā reiz teica: “Tas Kungs mūs visus apskauj savā mīlestībā, kas glābj un mierina”. Es nekad neesmu dzirdējis, lai lielais rabīns runātu šādā veidā. Es neesmu ļoti emocionāls – un vēl jo vairāk Benedikts XVI tāds nav.
Dievam vai Dievā?
“Es jūs vairs nesaucu par kalpiem, bet gan par draugiem” (sal. Jņ 15,15) – Jēzus saka saviem mācekļiem pirms savas nāves. Lūk, šeit ir atšķirība, ko esmu pieredzējis. Jēzus – Dievs aicina mūs visus draudzēties ar Viņu, un šodien, kad esmu kristietis, es varu izdzīvot ar Viņu šo dziļo draudzību, kaut arī esmu grēcinieks. Vēl jo vairāk – kā teica svētais Pāvils – Jēzus ir mūsu vecākais brālis. Dievs ir mūsu brālis! Tas nav iedomājams jūdaismā, saskaņā ar kuru mūs vērtē katru vakaru, kad aizmiegam. Mūsu dvēseli vērtē Dievs, un, ja svars sliecas uz labo pusi, mēs varam dzīvot tālāk, lai savāktu punktus, ievērojot likumu. Kad esat ebrejs, ikdienas dzīvē nav tuvības un draudzības attiecību ar Dievu. Izņēmumi ir daži no lielajiem taisnīgajiem, par kuriem svētās grāmatas mums stāsta. Tātad, kad Jēzus aicina mūs visus dalīties Savā Dievišķajā dzīvē, dzīvot Viņā kā Viņš dzīvo mūsos, mainīt savu ierasto dzīvi uz pārdabisko, pagodināt Viņu caur attiecībām ar Dievu, tas joprojām ir neprāts! “Dievs kļuva par cilvēku, lai cilvēks kļūtu par Dievu” – rakstīja Svētais Irenejs II gadsimtā un Svētais Atanāzijs IV gadsimtā. Tāpat kā konsekrētā maize ir Viņa Miesa, līdzīgi arī mēs, kad ēdam kosekrēto Hostiju – mēs kļūstam par Viņa Miesu. Dievs mūs aicina kļūt par Viņa “dievišķās dabas līdzdalībniekiem” – kā par to raksta Svētais Pēteris otrajā vēstulē. Jūdaismā ir savādāk: es daru darbus priekš Dieva. Tomēr es īsti nepiedalos Viņa dievišķajā dzīvē. Jēzus teica: “Palieciet manī, un es [palikšu] jūsos” (Jņ 15, 4). Tāpēc vissvarīgākās ir attiecības ar Dievu.
Gandarīšanas diena un piedošana katru dienu
Mani bērni man ir norādījuši, ka es tagad labprātāk piedodu. Ir acīmredzams, ka piedošana pastāv arī jūdaismā. Tomēr to pilnībā izdzīvo tikai Jēzū, kurš lūdz mums piedot 77 reizes to pašu apvainojumu no tās pašas personas! Tas nozīmē, ka man jācenšas nenogurstoši piedot kādam, kurš mani katru dienu sāpina. Tomēr es nevaru piedot paša spēkiem. Dažas lietas ir cilvēciski nepiedodamas. Kā saka Svētais Jānis, Jēzus sacīja: “Bez manis jūs neko nevarat darīt” (Jņ 15,5). Lūk, vēl viena lieta, kas atšķiras no jūdaisma: ja man kā kristietim izdodas piedot, tad es nekļūstu lepns, jo zinu, ka tas nenāk no manis – es tajā ielieku savu labo gribu, bet tā ir Dieva žēlastība, kas darbojas manī. To mēs zinām no Jēzus, kurš sacīja uz krusta: “Tēvs, piedod viņiem, jo tie nezina, ko dara” (Lk 23, 33-34). Piedzīvojot Dieva piedošanu caur grēksūdzi, mēs saprotam daudzas lietas un nonākam žēlsirdības loģikā attiecībā pret citiem.
Reizi gadā uz Jom Kippur (salīdzināšanas diena) ebreji lūdz piedošanu par visu gadu. Piemēram, es saņēmu īsziņu no kāda cilvēka, kurš lūdz mani piedot par visu nodarīto kaitējumu. Gada laikā nekas neliecināja par piedošanu. Vienreiz gadā lūgt piedošanu vai piedot nav pietiekami. Jēzus mūs ved tālāk! Piedošana ir ikdienas dzīvesveids. Jēzus saka: pirms tu nāc satikties ar mani, piemēram, Svētajā Misē, ja esi konfliktā ar savu brāli, dodies viņu meklēt un nāc pie manis vēlāk. Jēzus lūdz mūs iet tik tālu, lai piedotu mūsu ienaidniekiem un mīlētu tos. Šī doma ir pilnīgi sveša jūdaismam. Savus ienaidniekus neienīst. Protams, cilvēciski nav iespējams mīlēt savus ienaidniekus, bet Dievs ļauj man vēlēties viņu labumu, piedot viņiem – kas neliedz mums cīnīties par saviem uzskatiem un idejām.
Paldies Dievam, man nekad nav bijušas grūtības ar grēksūdzi, lai gan šī prakse man bija sveša. Priesteris mani netiesā, bet sniedz man Dieva piedošanu. “Es nenācu pasauli tiesāt, bet pasauli glābt” (Jņ 12, 47) – sacīja Jēzus. Tas ir brīnišķīgi – varat atzīties grēksūdzē jebkuram priesterim, var pateikt visu un saņemt piedošanu. Es nekad nevarēju ar rabīnu runāt par sirdsapziņas jautājumiem. Ir ļoti svarīgi spēt kādam uzticēties, pilnībā uzticēties, lai ietu kopā ar Dievu un Dievā, ar savu grēcīgo cilvēcību. Rabīna skatiens un priestera skatiens ir pilnīgi atšķirīgs. Ebreji atklāti neuzticas rabīnam, baidoties, ka viņus tiesās kopiena.
Vajāšana
Es zinu, ka daudzi kristieši vai cilvēki, kurus sauca par kristiešiem, sāpināja ebreju tautu, gribot ar spēku, ar nāves draudiem atgriezt ebrejus. Svētā Jāņa Pāvila II nožēlas akts bija brīnišķīgs un pamācošs. Protams, ir baznīcas cilvēki, kas izturējušies slikti, bet cik daudz bija arī tādu, kuri brīnišķīgi rīkojās attiecībā pret Francijas ebrejiem. Pietiek doties vien uz Jeruzalemi, uz Jad Vašem, lai to redzētu. Policijas komisārs, kurš izglāba manas mātes ģimeni, bija pagāns [ebreju lietots termins attiecībā uz kristiešiem – red. piezīme]. Un kā Amerikas ebreji izturējās kara laikā pret saviem brāļiem – Eiropas ebrejiem? Es nevēlos izraisīt polemiku, bet ebreju un kristiešu attiecības jāveido uz vārda brīvību un patiesību.
Es arī nevaru ignorēt savu pirmo ebreju brāļu ciešanas, kuri atgriezās kristietībā un kuri piedzīvoja mocekļu nāvi no savu pašu ebreju brāļu puses. Ne man pienākas viņus tiesāt – es neesmu Dievs. Man pienākas piedot. Paskatieties tomēr – šajās dienās Izraēlas ebreji, kuri ir izvēlējušies Kristu, ir spiesti slēpties, kamēr Izraēla ir demokrātiska sabiedrība. Kā es jau minēju, ebreji joprojām lūdzas 19. svētību, kas tika pievienota galvenajai lūgšanai pēc 18 svētībām. Šī lūgšana faktiski ir lāsts attiecība uz jūdiem, kas pievērsušies kristietībai. XXI gadsimtā ebreji trīs reizes dienā vēl sliktu ebrejiem, kuri kļuvuši par kristiešiem – un vai man par to nevajadzētu runāt? Nē, man nav kauns par savu atgriešanos. Daži gribētu, lai es justos vainīgs, jo es noliedzu savu tautu, bet es neko un nevienu nenoliedzu. Turklāt es lieliski zinu, ka, ja rīt tiktu radīts jauns Hitlers, man nāktos slēpties, jo tad kā ebreju – kristieti vai nē – mani vajās.
Kopiena vai pasaule?
“Māte Terēze” neeksistē jūdaismā. Kristietībā kalpošanas jēdziens ir centrālais. Ikviens kristietis tiek aicināts būt tāds kalps kā Jēzus, kurš rādīja piemēru, mazgājot mācekļu kājas Viņa nāves priekšvakarā. Ortodoksālā jūdaismā mēs neatrodam sievietes vai vīriešus, kas dodas uz nabadzīgu apkārtni, lai rūpētos par katru cilvēku neatkarīgi no viņu reliģijas, tikai tāpēc, lai nestu nesavtīgu mīlestību, līdzjūtību un mierinājumu. Tas ir tāpēc, ka uzsvars vairāk tiek likts uz attiecībām ar likumu, nevis uz cilvēku attiecībām. Svētais Pāvils saka, ka viņš ir kļuvis par visu un Kristus kalpu, neskatoties uz elitāru izcelsmi un erudīciju. Viņš varēja baudīt tik daudzus apbalvojumus, paliekot ebrejs. Es nekad neesmu dzirdējis, ka rabīns man teiktu, ka man vajadzētu būt brāļu kalpam. Tas nenozīmē, ka ebrejiem nav savstarpējas palīdzības. Jēzus tomēr prasa no mums vairāk nekā palīdzēt tiem, kas mums ir tuvi un kurus mēs mīlam. Pagāni arī palīdz viens otram, ģimenē vai tajā pašā grupā.
“Cilvēks nevar dzīvot bez mīlestības. Cilvēks paliek nesaprotama būtne, viņa dzīve ir bezjēdzīga, ja Mīlestība netiek atklāta, ja viņš nesaskaras ar Mīlestību (Sv. Jānis Pāvils II, Redemptor hominis, 10). Ultraortodoksālā jūdaismā es nepieredzēju šo mīlestības skatienu. Tā ir taisnība, ka jūdi cenšas izpildīt bausli: “Tev būs mīlēt savu Dievu”. Tomēr, tā kā uzsvars netiek likts uz personīgām mīlestības attiecībām ar Dievu, nav iespējams šo pavēli kādā konkrēta veidā īstenot dzīvē.
Kļūstot par kristieti, es iemācījos mīlēt savu tuvāko tādu, kāds viņš patiesībā ir, un ne tikai tāpēc, ka viņš ir manas kopienas loceklis. Tā bija revolūcija – jauna garīga piedzimšana. Tas man deva jaunu skatienu, jaunu sirdi, jaunas sajūtas. Tagad es esmu jutīgs pret pasaules notikumiem – pret visiem, un ne tikai pret tiem, kas skar ebreju pasauli – un no visas sirds lūdzu Dievu par pasauli. Es lūdzos, kad uzzinu par kādām cilvēku ciešanām kaut kur pasaulē. Man kā ebrejam nekad nebija tāda attieksme. Mani tā nemācīja. Šāda attieksme ir paredzēta tikai attiecībā pret ebreju tautu un Izraēlu – pat ja mēs lūdzam par valsti, kurā dzīvojam, vai laiku pa laikam par cilvēkiem, kuri mūs vada. Tomēr ģimenē spontāni lūgties par tiem, kas cieš – tas netiek praktizēts. Tā ir žēlastība mīlēt visus bez izņēmuma. Tikmēr jūdaismā mēs mācāmies mīlēt tikai ebrejus, pieņemot, ka citi mums vēl sliktu. Man žēl, ka man tas jāsaka, bet es to vienkārši piedzīvoju.
Kura reliģija saka, ka jums vajadzētu mīlēt savus ienaidniekus? Kura reliģija saka, ka Dievs cieš par mani kā māte, jo mani mīl? Tas ir Kristus, kurš māca man mīlēt grēciniekus – nevis jūdaismu – pat ja daži ebreji tagad mēģina atgriezt pie Dieva savus neticīgos brāļus ebrejus. Lai mīlētu katru cilvēcisku būtni, mums nepieciešama Dieva žēlastība, citādi tas nav iespējams! Mana atgriešanās mainīja manu skatienu uz cilvēkiem. Citiem vārdiem sakot, kad es biju praktizējošs ebrejs, Dievs bija Likums, un Likums nošķir tīru no nešķīsta, tīros no nešķīstiem. Caur Kristu atklātais Dievs ir mīlestība, un mīlestība pieņem savu tuvāko tādu, kāds viņš ir.
Saskaņā ar Saula vārdiem, Dievs dzird tikai jūdu lūgšanas; pēc Pāvila vārdiem, Dievs ir šeit priekš visiem un dzird visus. Noteikta barjera, sava veida protekcionisma forma tika nojaukta. Es piedzīvoju to pašu, ko Svētais Pāvils. Nepieciešams lūgties par ebreju bērniem, kuri gāja bojā šausmīgajā apšaudē Tulūzā 2012. gada martā, un es lūdzos par viņiem, par saviem brāļiem, par viņu ģimenēm, kā arī par trim romu meitenēm, kuras tajā dienā tika notriektas uz lielceļa, kā arī par sievietēm un bērniem, kuri pirms dažām dienām zaudēja savu tēvu – karavīru. Es lūdzu, lai mani asins brāļi atvērtu acis uz pasaules ciešanām un redzētu ne tikai jūdu ciešanas. Jēzus nojauca naida mūri starp jūdiem un pagāniem – svētais Pāvils mums par to pastāsta (sal. Ef 2,14). Mums, kristiešiem, vajadzētu būt augstāk par šo apjukumu, jo mēs vairs neesam no šīs pasaules. Mums vajadzētu nest mīlestības vēsti un lūgt par visiem, nešķirojot rasi, valsti vai reliģiju.
Kodificēta un spontāna lūgšana
Kristietībā Svētās Mises laikā ikviens var piedzīvot iekšēju klusumu ar Dievu un Dievā. vai rekolekcijās, vai arī savas istabas klusumā. Jūdaismā es nekad neesmu dzirdējis par personīgām attiecībām ar Dievu garīgās dzīves klusumā. Mums par Dievu stāsta caur teoloģiju un tekstu ekseģēzi. Tomēr Dievs tiek pētīts kā zinātnisks priekšmets. Jebkurā gadījumā daži kristieši arī var iekrist šajā tendencē. Lai Dieva Vārds mūs mainītu – un tas tiešām var mūs mainīt – mums jāuztur mazāk intelektuālas, bet vairāk dzīvas, es teiktu, mīlošākas attiecības. Mums jāsaprot, ka šis Vārds dod dzīvību, ka tas mani baro šī vārda tiešajā nozīmē, ka tas ir ēdiens dvēselei. Tāpēc svarīgs ir laiks, kad ļaujam žēlastībai darboties mūsos klusumā. Ebreju lūgšana atšķiras no šīs klusās lūgšanas, uz kuru Kristus mūs aicina. Tas, ka es nesaprotu dotā teksta tēmu, netraucē man iemīlēt savu tuvāko un Dievu. Būt tikai spēcīgam teoloģijā nenozīmē pieaugt mīlestībā. Teoloģijai jākalpo kontemplācijai. Šajā sakarā skaists ir Svētā Akvīnas Toma piemērs.