Ultraortodoksālais rabīns Žans Marija Elija Setbons (Jean-Marie Élie Setbon) tika kristīts katoļu baznīcā 2008. gada 14. septembrī. Pēc daudzu gadu garīgās cīņas un meklējumiem viņš ieticēja, ka Jēzus Kristus ir Mesija, patiess Dievs, kurš kļuva par īstu cilvēku, lai mūs izglābtu.
Žans Marija Elija Setbons ir dzimis 1964. gada 10. jūnijā Parīzē. Viņa vecāki izvēlējās viņam vārdu Žans Marks (Jean-Marc). Viņš tika apgraizīts, bet uzauga nepraktizējošā ebreju ģimenē.
Bērnības noslēpums
Žans Marks daudz gadus pat nenojauta, ka ir ebrejs. Viņa vecāki nesvinēja ebreju svētkus, neievēroja tradīcijas, negāja uz sinagogu.
Tāpat kā vairumam viņa vienaudžu, viņam bija gari mati, viņš bija jautrs un daudz smējās. Viņam patika skatīties vesternus, viņa aizraušanās bija futbols.
Kaut arī vecāki viņam par Dievu neko nestāstīja, Žans Marks jau no agras bērnības savā sirdī runāja ar Dievu. Viņš atceras, ka 1972. gadā, brīvdienu laikā Bretaņā, viņš pirmo reizi izveidoja personisku kontaktu ar Jēzu. Žana Marka istabā pie sienas karājās krucifikss. Skatoties uz krustā sisto Jēzu, zēns Viņa klātbūtnē jutās tik labi, ka varēja tā palikt stundām ilgi.
Nākošajās brīvdienās viņš devās kopā ar vecākiem uz Vandeju, kur gandrīz katrā krustojumā bija novietots liels krusts. Viņu apbūra redzētais. Siestas laikā viņš izlavījās no mājas, apstājās zem krusta un skatīdamies uz Jēzu, zaudēja kontaktu ar apkārtējo pasauli. Viņš ar visu sirdi iemīlēja Jēzu; viņš nesaistīja krustu ar ciešanām un nāvi, bet gan ar Jēzus personu, kas izstaroja mīlestību. Tas bija viņa bērnības lielākais noslēpums. Gadus vēlāk viņš uzdeva jautājumu: “Kāpēc, Kungs, es iemīlējos priekšmetā, kas rosināja nepatiku manā tautā, kāpēc?”.
Pārkāpt baznīcas slieksni
Kad Žans Marks bija 12 gadu vecs, viņš sāka gatavoties barmitsfai (rituāls, kas ebreju zēnus ievada pieaugušo dzīvē). Katru trešdienu un svētdienu viņa vecāki sūtīja viņu uz ebreju valodas stundām, Bībeles lasīšanu, ebreju svētku simbolikas un lūgšanu iepazīšanu. Zēnam ļoti patika studēt Bībeli un jūdaismu kopumā, taču tas nemazināja viņa aizraušanos ar Jēzu. Žana Marka sirdī bija dziļa vēlme pārkāpt baznīcas slieksni. Viņš to slēpa, jo zināja, ka viņa vecāki to neatbalstīs.
Vienu svētdienas pēcpusdienu Žans Marks devās uz Sacré-Cœur baznīcu Monmartrā. Viņš zināja, ka dara noziedzīgu nodarījumu saskaņā ar jūdaismu, bet, iejucis tūristu pūlī, viņš jutās droši. Ieejot bazilikā, viņš meklēja krucifiksu. Pēkšņi viņu pārņēma laimes sajūta kā mājās atgriežoties. Cieši ieskatoties Jēzū, kas bija uzgleznots uz kupola, viņš jutās mīlēts un vēlējās palikt Viņa klātbūtnē. Kad viņš ar ilgām sirdī atstāja Sacré-Cœur baznīcu, viņš nolēma, ka to regulāri apmeklēs. Kopš tās dienas katru vakaru zēns metās ceļos pie gultas, pārmeta krusta zīmi un teica Jēzum, ka mīl Viņu.
Dažus mēnešus pirms 13 gadu vecuma sasniegšanas Žans Marks atkal ieradās Sacré–Cœur bazilikā. Svētā Mise bija tikai sākusies; viņš nezināja, kāda ir tās nozīme. Svētās Komūnijas laikā viņš juta iekšēju vēlmi tuvoties balustrādei un, tāpat kā citi, pieņemt ēdienu, kura dabu viņš nemaz nesaprata. Pēc Svētās Komūnijas saņemšanas Žans Marks bija piepildīts ar lielu prieku. Kopš tā brīža zēns sāka regulāri pieņemt Svēto Komūniju, kaut arī viņš nezināja, ka tā ir Kristus Miesa. Pēc daudziem gadiem viņš rakstīja: “No šī brīža Euharistija man kļuva kā narkotikas! Lūk kārtējais Dieva neprāts. Viņš ieliek ilgas vienoties ar viņu Svētajā Komūnijā, turpretī Baznīca to nepieļauj pirms kristības sakramenta saņemšanas. Cik pārsteidzoši ir Kunga ceļi!”
1977. gada jūnijā norisinājās Žana Marka barmitsfas rituāls, kas viņu ieveda pieaugušo dzīvē. Dāvanā viņš saņēma 150 frankus. Beidzot viņš varēja nopirkt sev krustu. Viņš sāka to valkāt uz kakla. Viņam tas ļoti patika, bet viņš arī baidījās, lai neviens to neierauga. Tomēr šīs bailes neapturēja Žanu Marku spert vēl vienu soli. Proti, kad viņš piedalījās Svētajās Misēs Sacré-Cœur baznīcā viņš dzirdēja Evaņģēliju. Viņš saprata, ka tie ir raksti par Jēzus dzīvi. Viņš ilgojās uzzināt vairāk par Jēzu, tāpēc nopirka Jauno Derību, kuru viņš ar aizrautību katru dienu lasīja.
Praktizējošs ebrejs
Kad Žans Marks mācījās piektajā klasē, viņa māte, baidoties, ka viņas dēls nekļūst par huligānu, ierakstīja viņu privātā ebreju skolā, kur zēns sāka dziļāk izzināt jūdaismu un praktizēt ebreju likumus. Šajā skolā viņš apguva ebreju valodu, ebreju vēsturi un studēja Bībeli. Viņš iemīlēja Izraēlas valsti un atklāja savu ebreja identitāti.
Viņš ievēroja, ka Dievs, kura mīlestību viņš piedzīvoja Sacré-Cœur baznīcā, ievērojami atšķīrās no tā Dieva, par kuru mācīja skolā. Žans Marks to skaidri apzinājās, kad piektdienās un sestdienās gāja uz sinagogu un svētdienās uz Sacré-Cœur baznīcu un pieņēma Svēto Komūniju. Viņam bija grūti dzīvot sašķeltībā. Apmeklējot ebreju skolu, viņš kļuva par praktizējošu ebreju. Viņš ievēroja ebreju likumus, ēda košera ēdienu, valkāja kipas cepurīti, sestdienās pārtrauca spēlēt bumbu un piektdienu un sestdienu vakaros neatstāja mājas. Izpildot ebreju likuma noteikumus, viņš lēnām norobežojās no draugiem. Tomēr viņu visvairāk interesēja Bībele un attiecības ar Dievu. Viņš pārstāja iet uz diskotēkām un flirtēt ar meitenēm. Viņa vecāki bija neapmierināti ar šādu dēla rīcību.
Žans Marks pabeidza vidusskolu 18 gadu vecumā un nolēma doties Dieva meklējumos uz Svēto zemi.
Ierodoties Izraēlā 1982. gadā, viņš pieņēma ebreju vārdu Elija. Gadu viņš strādāja kibucā (kooperatīva agrāra saimniecība Izraēlā, kuras zeme un ražošanas līdzekļi ir kopīpašums). Atrodoties šajā vidē, viņš aizmirsa par Kristu. Tomēr, kad viņš ieradās Jeruzālemē, viņa aizrautība ar Jēzu atgriezās. Žans Marks tomēr centās tai pretoties. Pēc gada kibucā viņš pārcēlās uz Talmūda skolu Hebronā, kur veltījās zinātnei. Pēc gada ilgām studijām viņš ieguva Izraēlas pilsonību un tika iesaukts militārajā dienestā desantnieku vienībā. Apmācību beigās Elija atradās nodaļā, kas tika nosūtīta uz Betlēmi, lai pārraudzītu drošību Ziemassvētku Mises laikā. Nakts vidū, pusnakts misē, viņš stāvēja uz jumta ar pistoli rokā un apsargāja baziliku. Viņš izjuta lielu vēlmi nolikt šauteni un kopā ar citiem apmeklēt Misi.
Ultraortodoksāls rabīns
1986. gadā Elija pieņēma ortodoksālo ebreju garīgumu. Viņš noraidīja cionistu uzskatus un sāka ģērbties kā hasīdi. Pētot Talmūdu, viņš atklāja šokējošu faktu, ka Jēzus tiek uzskatīts par zaimotāju un tāpēc Viņa vārdu ir aizliegts izrunāt. Talmūdā aprakstītais Jēzus un Marijas stāsts ir pilnīgi atšķirīgs no Evaņģēlijā aprakstītā.
No savas Talmūdas skolas loga Elija redzēja krustu baznīcas tornī Jaffā. Kad viņš skatījās uz to, viņam atgriezās bērnības atmiņas un atdzīvojās mīlestība uz Jēzu. Viņš centās no visa spēka tam pretoties, pārliecinot sevi, ka tās ir nešķīstas ilgas, kas nāk no dēmona. Studiju ietkmē Elija kļuva par ultraortodoksālu ebreju. 1989. gadā viņa pasniedzēji nolēma doties uz Franciju un gadu tur turpināt rabīnu skolu. Pirms izbraukšanas no Izraēlas Elija saņēma sertifikātu, kas viņam deva tiesības darboties kā rabīnam.
Pēc rabīnu skolas beigšanas Francijā Elija devās uz Grenobli, kur darbojās kā skolotājs. Vakaros viņš vadīja konferences un palīdzēja rabīnam sinagogā, viņa prombūtnes laikā Elija vadīja liturģiju un lasīja Toru. Viņš ar lielu aizrautību iedziļinājās ebreju mistikā. Dažos gadījumos viņa sirdī parādījās ilgas un mīlestība uz Kristu neatkarīgi no Elija gribas. Saprāta līmenī viņš stingri noraidīja šīs sirds ilgas, jo vēlējās būt uzticīgs jūdaismam, kas pavēl noniecināt Jēzu.
Ebreju garīgumā svētums tiek panākts laulībā. Tāpēc Elija vēlējās apprecēties. Grenoblē viņš iepazinās ar Martinu, jaunu bērnudārza skolotāju, kura bija hasīdu hasīda. Viņi abi viens otram iepatikās jau no pirmās tikšanās reizes. Viņi sāka regulāri tikties, un pēc gada ilgas pazīšanās 1990. gada jūlijā apprecējās.
Pēc laulībām viņi dzīvoja Parīzes nomalē. Drīz viņiem sāka dzimt bērni. Laika posmā no 1994. līdz 2003. gadam viņiem piedzima septiņi bērni: četras meitenes un trīs zēni.
Garīgā cīņa
Esot Izraēlā, Elijam viss bija daudz vienkāršāk. Viņš bija iegrimis mistiskajā hasīdisma teoloģijā un nedomāja par Jēzu. Pēc atgriešanās Francijā viņa aizraušanās ar Jēzu parādījās ar tādu spēku, ka viņš nespēja pretoties. Viņš atkal sāka iet uz Sacré-Cœur baznīcu un pieņemt Svēto Komūniju. Viņš atkal nopirka sev krustu un nesāja to tā, lai neviens neredzētu. Viņš lasīja Svētā Jāņa Evaņģēliju un mācījās to no galvas.
Elija iecienītākā lūgšana bija krusta kontemplācija. Viņš gāja dziļi mežā, pakāra uz koka zara krustu un pielūdza Jēzu. Tomēr, kad viņš lūdza Tēvs mūsu lūgšanu, viņu vajāja domas, ka viņš nodod Dievu. Elija nestāstīja sievai par garīgo cīņu, kas notika viņa sirdī, jo viņš zināja, ka viņa izturēsies pret viņu kā nodevēju. Līdzīgi kā tas bija ar Svēta Pāvila atgriešanos. Ebrejus neinteresēja, kāpēc viņš ieticēja Kristum; viņi gribēja viņu nogalināt, jo uzskatīja par zaimotāju. Jāatceras, ka ikdienas lūgšanā ortodoksālie ebreji runā ar lāstiem pret kristītajiem ebrejiem. Viņi pret viņiem izturas kā pret nodevējiem, kurus vajadzētu ienīst un ar kuriem jācīnās.
Elija juta iekšēju vajadzību runāt ar kādu par savu garīgo cīņu. Tam radās iespēja atvaļinājuma laikā Lionā. Agri no rīta viņš devās uz Svēto Misi, un pēc tās beigām piegāja pie dominikāņu mūka un atklāja savu noslēpumu – mīlestību uz Kristu. Dominikāņu tēvs viņu uzmanīgi uzklausīja un ierosināja, lai Elija pēc atgriešanās Parīzē piedalās katehēzēs, kas viņu sagatavos kristībām. Elija tā arī rīkojās, bet dalība katehēzēs tika pārtraukta, kad zagļi ielauzās viņa mājās. Izlaupītajā dzīvoklī starp izmētātajām mantām viņa sieva atrada Evaņģēliju un krustu. Viņa dusmojās un kliedza, lika vīram izmest visas šīs “nešķīstās” lietas.
Elija sievai mēģināja izskaidrot, ka viņa interese par Jēzu bija sākusies jau bērnībā un ka tā bija neatkarīga no viņa gribas. Sākumā viņš piedāvāja šķiršanos, bet sieva atteicās. Beigās viņi nolēma, ka izmetīs no mājām visu, kas saistīts ar kristietību.
Zīmes no Dieva
Kādā 1994. gada vakarā, pēc atgriešanās no darba, Elija ieslēdza radio; tā bija katoļu radiostacija Notre-Dame. Viņam tā ļoti patika un kopš tā laika viņš kļuva par tās pastāvīgo klausītāju. Pateicoties šim radio, viņš atkal sāka iet uz Svēto Misi Sacré-Cœur baznīcā, nopirka Jēzus Sirds attēlu, slepeni to izvilka un nometies ceļos, lūdzās tā priekšā.
2002. gada jūlijā nomira Elija māte, bet decembrī viņa sieva smagi saslima, būdama svētīta ar savu septīto bērnu. Kad sieviete dzemdēja dēlu, viņa ilgu laiku bija spiesta atrasties slimnīcā. Elija ar lielu veltīšanos rūpējās par savu sievu un bērniem. Izrādījās, ka viņa sievas slimība nav ārstējama. Sieviete nomira 2004. gada 11. martā. Elijam tā bija sāpīga pieredze. Viņš to pieņēma ar pazemīgu pakļaušanos Dieva gribai. Viņa vecākajai meitai Rahelai tajā laikā bija 10 gadu, bet jaunākajam dēlam Szne’or – gads. Par atraitni kļuvušajam tēvam bija jāsagatavo košera maltīte sabatam un parastajām dienām, jāizcep kūka un maize, jāiepērkas un jārūpējas par bērniem. Elijam bija tik ļoti daudz pienākumu, ka viņš pārtrauca iet uz sinagogu un baznīcu. 2007. gada 6. augustā, būdams kopā ar bērniem pludmalē, Elija saņēma dīvainu iekšēju iedvesmu un skaļi pateica, ka kardināls Lustigers ir miris! Tā izrādījās taisnība. Viņš saprata, ka kardināls Lustigers, atgriezies ebrejs, deva viņam šo skaidro zīmi, lai nekavējas ar kristībām. Tajā pašā naktī Eliju uzmodināja drebuļi; tad viņš pieredzēja Jēzus klātbūtni, kas piepildīja viņu ar lielu mīlestību, prieku un mieru. Tas atkārtojās vairākas reizes.
2007. gada septembrī Elija saņēma vēl vienu zīmi no Dieva. Kādu vakaru viņš sēdēja ar bērniem televizora priekšā un nejauši uzslēdza seriālu par Svētā Jāņa Pāvila II dzīvi. Šī filma visus aizrāva. Viņi ar nepacietību gaidīja nākamo epizodi. Eliju aizkustināja līdz asarām aina, kurā topošais pāvests, vēl būdams students, saņēma Svētā Jāņa no Krusta grāmatu, kuru pēc iepazīšanās viņš iedeva savam ebreju draugam. Tad Elija nolēma par katru cenu dabūt šo grāmatu. Pēc iespējas ātrāk viņš nopirka visus Svētā Jāņa no Krusta darbus un sāka tos lasīt. Viņam bija ļoti grūti pieņemt patiesību par Marijas jaunavību, viņš uzskatīja, ka lūgšana Marijai ir elkdievība. Karmelītu tēvs, kuru viņš toreiz satika, ieteica viņam lūgties Rožukroni. Sākumā viņš to negribēja, bet, izlasot brošūru ar Svētā Jāņa Pāvila II pārdomām, pārdomāja. Pirms gulētiešanas viņš sāka lūgties Svētā Rožukroņa noslēpumus un iemīlēja šo lūgšanu. No rīta pamodies, viņš juta lielu vēlmi uzticēt sevi Marijai un mīlēt viņu.
Šajā laikā viņš nopirka Svēta Ludviga Marijas Grinjona de Monfora grāmatu Traktāts par patiesu Vissvētākās Jaunavas Marijas godināšanu. Tās lasīšana lika viņam saprast, ka Dievs caur Mariju kļuva par īstu cilvēku un ka Viņš vēlas, lai mēs caur Mariju nāktu pie Viņa. Tā Elijam teica viņa sirds, bet viņa prāts joprojām tam pretojās…
Sirds un prāts
Daudzus gadus pēc kristībām Elija paskaidroja, kāpēc ebrejiem ir tik grūti pieņemt kristietību. Tad viņš rakstīja: “Ebrejs Trīsvienīgo Dievu nevar samierināt ar Vienīgo Dievu! […] izmantojot tikai cilvēka prātu, neviens pasaulē nesapratīs, ka ir Trīs Personu Dievs, Iemiesotais Dievs. […] Cik gan grūti ebrejam ir pieņemt Kristus vārdus! Evaņģēlijā mēs redzam, ka tad, kad Jēzus saka kaut ko, kas pārsniedz cilvēka saprašanu, cilvēki pamet Viņu. Līdzīgi ir Svētā Jāņa Evaņģēlijā (6,51-58). […] Ir jāsaprot, ka kristietība ir veidota uz neprāta, krusta neprāta! Tas nozīmē, ka kristietības pamats ir ārpus cilvēka saprāta, ārpus cilvēka uztveres. Nevar pārmest ebrejiem, ka viņi neredz, ka Jēzus ir Dievs, jo kurš to redz? Nonākt pie tā var caur ticību un Dieva žēlastību”.
Elija no visas sirds gribēja pieņemt kristību, bet viņa prāts nespēja pieņemt dažas ticības patiesības. Kādu nakti viņš Jēzum sacīja: “Tu ielēji manā sirdī ilgas, bet mans prāts netic nekam, kas ir ar Tevi saistīts! Saskaņā ar to, Tu esi zaimotājs un melis, kurš novērsa ebreju tautu no patiesās ticības! Es neticu Trīsvienīgajam Dievam, ne arī augšāmcelšanās […] Tātad tas ir ļoti vienkārši: vai nu Tu apgaismosi manu prātu, kā Tu to darīji lielā Romas rabīna Emīla Zola gadījumā (kādu dienu viņš atvēra Arku un redzēja, kā Jēzus viņu svētīja un viņam teica: “Man tevi šeit vairs nevajag, man tevi vajag kur citur”), vai arī tu mani pārsteigsi kā svēto Pāvilu. Pretējā gadījumā liec mani mierā, jo septiņu bērnu audzināšana jau ir pietiekami sarežģīta nodarbe! Es nevēlos kļūt par neprāti, es nevaru atļauties iet nepareizo ceļu, man ir jānodrošina manas ģimenes vajadzības! Bērni jau tā piedzīvoja šoku, kad viņu māte nomira, es nevēlos, lai viņi piedzīvotu šoku, ka viņu tēvs pievērsies katoļticībai. Tāpēc dari kaut ko arī manu bērnu labā. Citādi liec mani mierā! Āmen.”
Elija atbildi nesaņēma uzreiz. Pēc dažām dienām viņš to saņēma Betlēmes Māsu klosterī Nemūrā. Viņš ieradās tur ar uzaicinājumu, dažas dienas pirms Vasarsvētku svinēšanas.
Žēlastības spēks
Piektdienā agri no rīta Elija devās uz klostera kapelu Nemūrā. Kad viņš apsēdās, viņa acis pievērsās Kristus sejas attēlam uz Turīnas līķauta. Pēkšņi sejas attēls no Līķauta atdzīvojās, un Jēzus atvēra acis. Elija atradās citā realitātes dimensijā. Pēc kāda laika Kristus acis aizvērās un Elija atgriezās normālā apziņas stāvoklī. Raugoties uz Kristus sejas attēlu uz Līķauta, viņš nolēma tur palikt tik ilgi, līdz saņems skaidru atbildi uz savām šaubām un jautājumiem. Tad Kristus acis atkal atvērās un Elija saņēma garīgu gaismu, kas viņam lika saprast, ka visa patiesība, ko Dievs ir atklājis, ir katoļu baznīcā. Elija saņēma apbrīnojamo Dieva žēlastības dāvanu, bez kuras viņš, otrodoksālais ebrejs, nevarēja pārtraukt praktizēt ebreju likumus. Viņš atmeta savu Talmūdisko mentalitāti un pieņēma Jēzu kā pasludināto Mesiju un patieso Dievu, kurš mūsu pestīšanas dēļ kļuva par īstu cilvēku. Jēzus persona Elijam kļuva par visa labuma avotu, vienīgo pamatu un atskaites punktu. Viņš sāka saprast visu Evaņģēlija gaismā. Viņš rakstīja: “Kad es tagad lasu Veco Derību, es visur redzu Vārdu, un ne tikai pravietiskos fragmentos, kas vēsta par Jēzus atnākšanu. […] Es atklāju, ka visi Svētie Raksti runā par Trīsvienīgo Dievu. Jā – Kungs tiešām ir atvēris manu prātu Rakstiem! Kā to aprakstīja Svētais Pāvils: plīvurs, kas man bija acu priekšā, nokrita. Viss ir kļuvis skaidrs!”
Pēc iziešanas no kapelas Elija pieņēma galīgo lēmumu par savu kristību. Viņš noraidīja košera ēdienu, sabata praktizēšanu, pārstāja valkāt rabīna tērpu un sāka ģērbties kā visi pārējie.
Pēc vairāku mēnešu sagatavošanās 2008. gada 14. septembrī, Svētā Krusta paaugstināšanas svētkos, Elija pie Betlēmes māsām saņēma kristības sakramentu. Kristībā viņš saņēma vārdus Žans Marija Elija (Jean-Marie Élie). Elija dēli Jāzeps Rafaels un Menahems bija pirmie, kas arī lūdza kristību. Vēlāk to darīja arī citi viņa bērni. Tikai meita Rebeka joprojām nogaida ar lēmuma pieņemšanu.
Dažus mēnešus pirms savām kristībām Elija iepazinās ar Petronelu. Elija dēls, mazais Gabriels, iejutās savedēja lomā, sakot Petronelai: “Parūpējies par mums un tēti!” Viņi apprecējās gadu vēlāk. Pēc trim gadiem, 2012. gada janvārī, piedzima Nataniels.
Pēc atgriešanās ģimene un ebreju kopiena Eliju noraidīja. Viņš saņēma vēstules ar draudiem un šantāžu. Tuvākie ebreju draugi viņu nežēlīgi noraidīja. Viņš it kā pārstāja eksistēt, viņi sāka izturēties pret viņu kā pret mirušu. Elija un viņa bērni piedzīvoja draudus, vardarbību un naidīgus skatus. Jēzu nepieņēma viņa paša tauta, un šī Jēzus noraidīšana jūdaismā turpinās līdz šai dienai. Neskatoties uz tik daudziem gadsimtiem, kas pagājuši, ebreju mentalitāte šajā jautājumā nav mainījusies. Elijam nav dusmu un nožēlas pret saviem brāļiem ebrejiem. Pēc kristībām viņš neaizmirsa, kas viņš ir; viņš palika ebrejs, kurš ieticēja Kristum un lūdzas par jūdu atgriešanos. Viņš iemīlēja Baznīcu, kas ir Kristus kopiena un Miesa. Tā Elija raksta par Baznīcu: “Es iemācījos mīlēt Baznīcu, lai gan drīzāk Jēzus man iemācīja mīlēt To tā, kā Viņš mīl: līdz pat nāvei! […] Un jā – viena Baznīcas dimensija ir dievišķa un svēta, jo Jēzus ir tās pamats, bet otra – grēcīga […]. Der atcerēties, ka baznīca ir uzcelta uz klints – tas ir, uz Pētera – tā paša, kurš noliedza Jēzu, kad Viņš tika notiesāts […].Un tomēr pēc tā visa Jēzus neteica Pēterim: Tā kā tu neesi izturējis šo uzdevumu, es tevi atbrīvoju, tu vairs neesi cienīgs būt klints, uz kuras es gribu uzcelt savu Baznīcu! Tieši otrādi, viņš trīs reizes viņam jautāja: “Vai tu mani mīli?” (Jņ 21). Es gribu vērst uzmanību uz to, ka Kristus gadsimtiem ilgā mīlošā savienība ar Baznīcu pastāv, neskatoties uz tās neuzticību. Tāpēc, patiesi skumji ir satikt priesterus, kuri mums aizver savas baznīcas durvis. Tomēr Baznīca ir skaista, svēta savā savienībā ar Kristu un nepieciešama, lai dotu mums Jēzu! Tas ir pārsteidzoši, bet es lēnām sāku redzēt un piedzīvot Baznīcu kā Kristus laulāto un mūsu māti, kas mūs dzemdē Dievā”.