Mani sauc Mārīte, dzīvoju Daugavpilī, kuras teritorijā atrodas divi vīriešu cietumi, ar aptuveni 1000 ieslodzītajiem. Ja pirms desmit gadiem man kāds būtu teicis, ka kalpošu cietumā, es par to tikai pasmaidītu.
Esmu skolotāja, un manas kalpošanas bija saistītas ar bērniem. 2013.gadā ar internātskolu bērniem braucām svētceļojumā uz Medjugorju. Pēc svētceļojuma atgriezos piepildīta ar mīlestību un mieru. Bija sajūta, ka mīlu visus cilvēkus.
Dažas dienas pēc svētceļojuma priesteris Arnis Maziļevskis, kurš jau kalpoja cietumā, uzaicināja doties uz semināru cietuma kalpotājiem. Piekritu un tā nonācu cietumā. Protams, pirmo reizi ejot uz cietumu, bija satraukums. Īstenībā tajā laikā pati atrados garīgā cietumā – bija daudz garīgu sāpju un ievainojumu. Pirmajā reizē, kad kapelā ieraudzīju aptuveni 20 ieslodzītos, sirdī sajutu mieru un to mīlestības sajūtu, ar kuru atbraucu no svētceļojuma.
Ticu, ka Dievs gatavoja manu sirdi šim kalpojumam, jo Viņš arī deva žēlastību nošķirt grēku no cilvēka. Nekad neesmu jautājusi, par kādu noziegumu ieslodzītais ir notiesāts, lai gan daži paši to pastāsta. Kad sākām kalpošanu cietumā, tika organizēti vienreizēji pasākumi. Biežāk saistīti ar kādiem svētkiem. Sapratu, ka jāiet uz cietumu regulāri, bet nesapratu, ko mēs varētu darīt. Pirmajos gados tā arī bija, ka daudz ko izmēģinājām, bet īsti negāja. Tad kādā kārtējā kalpotāju seminārā mani uzrunāja viens vārds no Mt 25,36…apmeklējāt. Cik vienkārši, Dievs nesaka: katehizējāt, mācījāt, dziedinājāt…. Viņš saka: apmeklējāt.
Atnāca brīvības sajūta, ka Dievs pats par visu parūpēsies. Caur Kristīgās dzīves un evanģelizācijas skolu Dievs aicināja un joprojām aicina kalpotājus. Pirms Covid 19 pandēmijas mums bija divas kalpotāju komandas, kuras katru svētdienu apmeklēja abus cietumus. Pirms vairākiem gadiem radās iespēja organizēt vairākus Alfas kursus. Alfas kursā sapratām, ka no mums negaida zināšanas, bet vienkāršas cilvēciskas attiecības, cilvēciskumu. Ieslodzītie ļoti novērtē, ka savā brīvajā laikā esam izvēlējušies atnākt pie viņiem. Atsaucās ieslodzītie, kuri arī gribētu kalpot citiem. Noorganizējām adīšanas kursus, un jau vairākus gadus ir ieslodzītie, kuri ada zeķes un cimdus labdarībai. Citi ieslodzītie zīmē apsveikuma kartītes.
Šobrīd nav iespējas klātienē satikties ar ieslodzītajiem, taču kalpojums nav apstājies. Ar vairākiem ieslodzītajiem sarakstos un ar dažiem, kuri jau ir brīvībā, sazvanos. Dažus satieku pilsētā uz ielas un vienkārši aprunājamies.
Ko es saņemu caur šo kalpojumu? Šajā laikā daudz esmu piedevusi saviem pāridarītājiem, īpaši vīriešiem. Dievs ir dziedinājis no daudzām dažādām bailēm. No stereotipa, ka cietumā visi ir bezcerīgi. Esmu kļuvusi drosmīgāka, varu liecināt un runāt par šo tēmu un ne tikai. Mācos pieņemt citādo – cietuma noteikumus. Dievs ir devis arī drosmi pateikt, ko es domāju par cietuma iekšējiem noteikumiem, kuri pazemo un aizskar otra cilvēka cieņu. Mācos klausīties un uzklausīt. Varbūt izklausās nežēlīgi, ka katru svētdienu gājām uz cietumu un dažreiz arī negribējās, jo tā ir brīvdiena. Taču no cietuma vienmēr atgriezāmies priecīgi, piepildīti un gandarīti. Priecīgi par Jēzus klātbūtni caur mieru un prieku, kas piepilda mūsu sirdis. Dažreiz, izejot no cietuma, tik laba sajūta, ka radās jautājums: kurš vairāk saņem – mēs vai ieslodzītie? Esmu pateicīga Dievam, par iespēju apmeklēt Viņu cietumā.
Mārīte