Kopš tā brīža mūsu sirdsapziņa it kā pārstāja eksistēt… Mēs neļāvāmies šaubām un „pieaugošo panākumu” in vitro (ārpusķermeņa) apaugļošanas jomā propagandas iedrošināti, mēs akli iemaldījāmies šajā situācijā.
Lēmumu par in vitro apaugļošanu mēs pieņēmām 2014. gadā. Es uzreiz spēcīgi izjutu, ka esmu izdarījis kaut ko tādu, kas būtiski ietekmēs manu, mana vīra un mūsu laulības likteni.
Uz to brīdi pēc 14 laulībā pavadītiem gadiem un apmēram tikpat mēģinājumiem ieņemt bērnu mēs jau bijām pieredzējuši divas nopietnas attiecību krīzes, simtiem apmeklējumu pie labākajiem neauglības ārstēšanas speciālistiem, daudz diagnožu, teoriju, medikamentu, ārstēšanos, vairākas apaugļošanas, trīs ginekoloģiskas operācijas un depresiju.
Murgam līdzīga bezspēcība
Es lietoju apzīmējumu mēs, jo tas ietekmēja manu vīru tikpat lielā mērā kā mani. Mēs dzīvojam ar bezpalīdzības sajūtu, nebeidzamu došanos pie ārstiem, mājas apdares darbu atlikšanu pieaugošo ārstēšanas izmaksu dēļ – bet galvenokārt mēs jutām sāpes un bailes, bailes no neskaidras nākotnes. Ārsti noteica arvien drosmīgākas diagnozes, redzot, ka manī attīstījusies endometrioze ietekmē vēderplēvi un citus orgānus. Tajā laikā mēs arvien biežāk dzirdējām apgalvojumu: „Vienīgais glābiņš jums ir in vitro apaugļošana.”
Mēs ilgstoši atteicāmies. Jau apsēklošana bija kaut kas, kas mūs ļoti aizkustināja. Lai gan toreiz nebijām īpaši reliģiozi, mūsos bija kaut kāda pretestība pret šāda veida iejaukšanos. Instinktīvi jutām, ka, pieņemot lēmumu par apaugļošanu in vitro, mēs šķērsosim robežlīniju. Arī nepietiekamās finanses bija šķērslis lēmuma pieņemšanai. To nepietiekamība šajā emocionāli saspringtajā laikā lika mums piebremzēt. Tomēr viss mainījās, kad ginekoloģiskā klīnika Poznaņā paziņoja par procedūras izdevumu atlīdzināšanu.
Baidoties par manas veselības pasliktināšanos, ciešot sāpes un vairs neredzot gaismu tuneļa galā, mēs nolēmām izmantot šo iespēju. Kopš tā brīža mūsu sirdsapziņa it kā pārstāja eksistēt… Mēs neļāvāmies šaubām un „pieaugošo panākumu” in vitro (ārpusķermeņa) apaugļošanas jomā propagandas iedrošināti, mēs akli iemaldījāmies šajā situācijā. Pēc pāris mēnešu gaidīšanas un sagatavošanās procesa es nonācu ārstniecības iestādē, kur no manis paņēma olšūnas. Viss ritēja pēc plāna. Bet tikai līdz… Tajā pašā dienā, neskatoties uz 12 gadus veiktām regulārām pārbaudēm, izrādījās, ka embrijus nevar ievietot manī, jo mani hormoni bija „satrakojošies” un grūtniecība šādā stāvoklī, pēc ārstu domām, nebija iespējama.
Tas ir dzīvs
Sākās īsta drāma. Embriji tika sasaldēti; viņiem vajadzēja būt četriem, bet mūs informēja, ka trīs no viņiem ir miruši – apstākļi mums rada šaubas līdz pat šai dienai. Izdzīvoja tikai viens, viņš bija sasaldēts. Nākamos divus mēnešus mans patoloģiskais hormonu līmenis neļāva man “ieņemt”… bērnu. Jā, es pirmo reizi patiešām sapratu, ka esmu jau māte. Trīs mirušo bērnu māte un viena bērna, kurš vēl mēnesi gaidīs saldētavā, esot prom no manas gādīgās, siltās dzemdes. Es ļoti skaidri izjutu, ka mums ir bērni – nevis embriji, ne šūnas, bet bērni. Mums ir dzīvs bērns, mazs dēls vai meita, kurai ir brūnas acis no mammas vai zilas acis no tēta. Kas ir traks kā mamma vai līdzsvarots kā tētis. Vai varbūt tas ir mazs dēls, kurš mīl tincināt kā tēvs vai spēlēt klavieres kā viņa māte? Kam ir viņa vecvecāku un vecvecvecāku gēni. Cilvēks, kuru mēs ievedām pasaulē. Mēs! Tik aklā izmisumā uzņēmāmies šo nesamērīgo risku iznīcināt cilvēku, lai par jebkuru cenu iegūtu bērnu.
Nākamajā, trešajā mēnesī mani hormonu izraisītie simptomi saasinājās. Kādu dienu manas galvassāpes, kas bija pastiprinājušās nedēļām ilgi, man neļāva turpināt darboties – vienā jūnija rītā mans ķermenis atteicās paklausīt. Es redzēju savas rokas, bet nespēju tās vadīt. Manas acis skatījās uz labo roku, kas mēģināja pacelt glāzi ūdens pie mutes, bet tā nomaldījās kaut kur blakus galvai. Mēģināju kustināt kājas, lēnām pārstāju just. Vienīgais, ko toreiz apjautu, bija tas, ka mana dzīve jebkurā brīdī varētu beigties, un līdz ar to arī šī mazā cilvēka dzīve, kurš zaudēs māti… Mans vīrs vienmēr bija ar mani: maigs, mīlošs, gādīgs un – pārbijies. Manās acīs tobrīdī viņš bija arī tēvs, kuram drīz var rasties dilemma: ko darīt ar mūsu bērnu, kuram vairs nav mātes vai kuram ir māte „dārzenis”? Man diagnosticēja meningītu smagā formā. Ārsti prognozēja sliktāko…
Nopietna kļūda
Manam ķermenim vajadzēja daudz mazāk laika, lai pilnībā atveseļotos, nekā paredzēja ārsti, tomēr mūsu bērnu manā dzemdē bija iespējams ievietot tikai gadu pēc tam, kad es pametu neiroloģijas klīniku. Es domāju, ka pēc tik grūta perioda nekas slikts vairs nevar notikt; ka mēs esam spēcīgs precēts pāris. Mēs zinājām, kādas ir grūtniecības izredzes pēc piedzīvotā un tikai ar vienu bērnu. Mēs centāmies tam pieiet racionāli, nezaudējot veselo saprātu, izskaužot nevajadzīgas emocijas un pacietīgi gaidot.
Gan vīram, gan man bija dinamisks profesionāls darbs; mēs ceļojām pa pasauli, attīstījām savas aizraušanās. Pirmajos mēnešos mēs varējām apklusināt sirdsapziņu, kas mūs mocīja, taču, jo ilgāk bērns mūs gaidīja, jo grūtāk bija ar to sadzīvot. Šaubas pārvērtās par vilšanos. Mēs jau sapratām, ka mūsu lēmums veikt in vitro apaugļošanu bija ļoti nopietna kļūda. Ārstu, kuriem bija tik liela loma notiekošajā, rīcība radīja arvien jaunas šaubas. Viņiem tā bija tikai viena no daudzajām šūnām. Mums – dzīvība. Mūsu dzīvība, jo, lai arī radīta mākslīgos apstākļos, tā ir mūsu. Spriedze laulībā pieauga, un mēs attālinājāmies viens no otra. Notiekošais pilnībā sagrāva mūsu vienotību; bija palicis tikai mākslīgi uzturēts veidojums. Mēs nomirām dzīvojot līdzās…
Iedomājieties, kāda ir sajūta, kad sāc saprast, ka tas, uz ko tu esi aicināts kā cilvēks – dāvāt dzīvību, ir nonivelēts līdz mehānisku darbību veikšanai laboratorijā, bez mīlestības un maiguma. Tā mēs sākām sevi uztvert. It kā mēs būtu ļāvuši sev atņemt vissvarīgāko cilvēcības daļu… Kad pienāca diena, kad mazuli ievietoja manā dzemdē, mēs bijām uz izsīkuma robežas. Divi cilvēki, kas bija bijuši tik tuvu viens otram, atradās tālāk kā jebkad agrāk. Mūsos kaut kas salūza; brūce atvērās, izlija viss, ko bijām gadiem ilgi nēsājuši sevī, izlikdamies, ka ejam pareizajā virzienā. Galu galā mums bija labs nodoms – dot dzīvību un mīlestību. Vai kaut kas var būt skaistāks? Un tomēr mēs nekļuvām par vecākiem…
Nolaupītā cerība
Neauglības ārstēšanas klīniku gaiteņos sastapām desmitiem, ja ne simtiem tādu pāru kā mēs – apņēmības pilnus, ievainotus, bet tomēr neatlaidīgi virzāmies uz vēlamo mērķi. Pēdējais līdzeklis, ko sauc par in vitro, izrādījās nagla zārkā, kaut arī viņu ceļš nebija tik sarežģīts kā mūsu. Daudzi pāri neizturēja: cilvēki, kuri zaudēja ievainojumu, depresiju vai vienkārši spēcīgu hormonālo stimulāciju dēļ pirms ķirurģiskas iejaukšanās izraisītā sievietes ķermeņa nepareiza regulācija, nesniedzot iespēju iestāties grūtniecībai… Starp tiem ir arī pāri, kas dzīvo ar dilemmu: viņu bērni joprojām gaida saldētavās, bet dažādu iemeslu dēļ viņi nespēj uzsākt vēl vienu mēģinājumu.
Vai jūs zināt, cik procentu pāru, kuriem tiek veikta in vitro apaugļošana, tiek ievainoti un zaudē cerību? 8 vai pat 9 no 10 pāriem! Klīnikas lepojas ar dzimšanas statistiku, taču nekur nepaziņo, cik daudz embriju (cilvēku!) ir zaudējuši dzīvību un cik pāri nokļuva psihologa dīvānā vai izšķīrās pirms dzemdībām… Skumjākais, ka tā vietā, lai aizsargātu šos pārus, viņiem tiek „palīdzēts” pakļaujot tos tam, ko piedzīvojām mēs – atbalstot in vitro apaugļošanu, nevis pilnveidojot diagnostikas procedūras, t.i., neauglības faktisko cēloņu atrašanu un novēršanu. Daudz pāru nolemj veikt in vitro apaugļošanu apmaksāto programmu ietvaros, jo viņiem nav naudas, lai veiktu turpmākus, padziļinātus testus, kas netiek veikti saskaņā ar procedūru, kas atzīta par „ES standartu”. Šī standarta procedūra nesniedz visaptverošu informāciju par pacientu. Medicīnas intervijas tajā ir saīsinātas; ārsti neņem vērā daudzus aspektus, tāpēc diagnostikas attēls ir nepilnīgs. Diagnozes tiek veiktas nepareizi vai aprakstītas ar frāzi „primārā neauglība” – un tad tiek piedāvāts tikai in vitro. Problēma tomēr paliek neatrisināta, jo grūtniecība parasti neiestājas vai beidzas ar spontāno abortu. Vienīgie īstie „uzvarētāji” ir in vitro apaugļošanas ārsti. Viņiem katra procedūra ir „veiksme”.
Paulīna un Artūrs Kurkovči