Es dalīšos savā dzīves gājumā, kā arī par to, ko esmu piedzīvojusi. Es esmu Dace Šķēle. Piedzimu Madonā. Bērnību pavadīju laukos, tā man un māsai bija jauka un bezrūpīga. Kopumā bērnība bija saulaina un gaiša, tomēr ar diezgan stingriem noteikumiem un rāmjiem. Abi vecāki daudz strādāja, bet mani un māsiņu pieskatīja vecmāmiņa Anna. Viņa man bija liela autoritāte, es viņu mīlēju un apbrīnoju. Viņai bija mākslinieces talants. Viņa zīmēja un veidoja, pie viņas gultas bija skaisti gleznojumi. Viņa daudz radīja pašmācības ceļā.
Mūsu ģimenē mēs nerunājām par ticību – tie bija padomju laiki, tomēr vecmāmiņa vienmēr lūdzās. Kad viņa lūdzās, mēs, bērni, nedrīkstējām viņu traucēt. Viņas dievbijība, dziļā ticība, svētceļojumi uz Aglonu man bija pirmais ticības piemērs. Bezrūpīgo bērnību ,,izjauca’’ vecmāmiņas aiziešana, tas mani ļoti sāpināja. Sākumā es šo faktu nepieņēmu – raudāju un pārdzīvoju, mans elks, tas, kam vēlējos līdzināties, vairs nebija. Būtībā pasaule man bija sagruvusi, sāpes bija neizturamas, es nesapratu un lūdzu Dievam atbildi. Atbildes nebija. Ar laiku pirmās sāpes pierima, tomēr mana sirds palika ievainota. Šodien, raugoties uz šo notikumu, redzu Dieva apredzību – vecmāmiņas vēlēšanos, t.i., lai mēs ar māsu ieraudzītu ne tikai šīs pasaules gaismu, bet arī garīgo gaismu. Tā kā tas bija padomju laiks un nevarēja atklāti iet uz vietējo baznīcu, mēs devāmies uz Rīgu, kur krustmāte bija sarunājusi mums ar māsu kristības. Joprojām atceros šo agro rīta stundu, kad mēs devāmies uz Rīgas Sāpju Dievmātes baznīcu, kur mūs nokristīja. Šis Sakraments sargāja un vadīja mūs ar māsu visus nākamos dzīves gadus. Dieva darbs manī bija sācies.
Tad sekoja studiju gadi. Šī salauztā, nepiepildītā sirds, kas nāca no bērnības, meklēja iepriecinājumu un mierinājumu pasaulīgos veidos, kas dotu kādu gandarījumu vai mīlestību. Studiju gados es biju kā pazudušais dēls. Meklējot mīlestību, bija vairākas draudzības, bet neviena nespēja mani apmierināt.
Pateicoties Dieva apredzībai, es iestājos studentu korporācijā. Tur kāda meitene Aija mani uzrunāja un dalījās par savu ticības ceļu pie Jēzus. Aija veltīja laiku manai garīgai izaugsmei. Pamazām es atjaunoju savu interesi par savu ticības dzīvi. Man radās ilgas pēc kaut kā lielāka, pēc tā, kas ir patiešām patiess un īsts. Es kopā ar Aiju apmeklēju dažādas draudzes. Es tiešām meklēju to vietu, kura varētu būt manējā. Kādu svētdienu, kad Aija nevarēja tikt, manā sirdī bija pamudinājums doties uz Rīgas Svētā Jēkaba katedrāli. Tur es sajutos kā mājās. Šis bija nākamais pagrieziena punkts manā dzīvē. Turpmāk man bija skaidrs, ka mana draudze būs šī. Pateicība Dievam par Viņa vadību! Pamazām es atguvu dzīvesprieku, garīgā dzīve nostabilizējās.
Kādās klusuma rekolekcijās istabiņā, pirms mēs varējām sākt runāt, satiku meitenes, kuras bija no lūgšanu grupiņas. Pēc rekolekcijām pievienojos šai lūgšanu grupai. Rezultātā manī palielinājās paļāvība, ticība, uzticēšanās, vienotība, sapratu, ka vienotībā ir spēks un esmu piederīga baznīcai. Pamazām iesaistījos draudzes dzīvē – nebiju vairs tikai svētdienas cilvēks, kurš atnāk un aiziet, bet sāku darīt un jutu, ka spēju. Arvien vairāk sajutu, kā Dievs darbojas manā dzīvē. Dievs nebeidza pārsteigt arī ikdienas situācijās. Viens piemērs. Dienā pirms izlidošanas man nebija lietussarga, bet, satiekot draudzeni, viņa man uzdāvināja maza izmēra lietussargu, tieši tik lielu, kurš ietilpa manā somā. Dievs ir ļoti, ļoti labs, Viņš rūpējas par katru sīkumu!
Lai gan ar Dievu es biju jau daudzus gadus, es joprojām kritu dažādos grēkos: mantkārībā, lepnībā, tajā, ka man ir jābūt nodrošinātai, ko veicināja mana mazvērtība. Dzīvoju, lai baudītu dzīvi. Domāju, ka karjera ir būtiska, tas viss manī bija. Es ar to visu cīnījos, cīnos vēl arī tagad. Manī joprojām skanēja jautājums par dzīves jēgu. Kas es esmu? Kāpēc es dzīvoju? Sapratu, ka kaunos no savas izcelšanās vietas – Latgales. Tie bija lieli meli, bet es dzīvoju ar šiem meliem, un man šķita, ka visiem cilvēkiem tā ir, likās, ka tas ir normāli, ka neviens nav pārliecināts, kāpēc esam, varbūt tikai priesteri un citas konsekrētās personas.
Un tad, kādu dienu pēc adorācijas, Regīna mani aicināja pievienoties Marijas skolas sesijai. Tas mainīja daudz. Dievs vadīja mani tik ļoti pazemīgi un žēlsirdīgi! Pēc dabas es vēlos visu ātri un rezultatīvi, kā arī kontrolējot. Jā, Dievs to visu ļoti maigi man parādīja caur notikumiem, cilvēkiem, piedzīvoto. Viņš parādīja man Savu Mīlestību. Marijas skolā mani ļoti uzrunāja priestera A. Maziļevska teiktais, ka nav jāuzņemas Dieva loma, kā arī tas, ka man nevajag dzīvot citu cilvēku dzīves. Te es ieraudzīju sevi, ka ļoti bieži es pati visu zinu labāk – kā jānotiek, kas jādara, kas jādomā, un pat ne tikai man, bet arī citiem… . Šis jautājums man bija aktuāls. Vieglāk man bija kontrolēt situāciju, kurā man palīdzību prasīja kāds cits, nevis pašai savu dzīvi. Domāju – vai esmu draugs pati sev? Kā es izturos pati pret sevi? Vai pietiekami laika veltu sev? Kādas ir manas attiecības ar Dievu?
Nākamais lielais pavērsiens Dieva iepazīšanā notika janvārī, kad devos uz Augsburgas konferenci Mehr. Piedzīvoju daudz, bet būtiskākais – atgriezos brīnišķajā dievbērnībā! Visi iepriekšpieņemtie stereotipi un standarti KĀ IR KAUT KAM JĀNOTIEK tika noņemti. Es ieguvu prieku, vieglumu un brīvību, sirdsmieru un paļāvību Dievā. Dievs man šajā braucienā parādīja interesantu dāvanu, ka varu vizualizēt notiekošo caur zīmēm un žestiem. Tik daudz smējusies un priecājusies no sirds, kā šajā laikā, biju ļoti, ļoti sen. Dievs ir ļoti, ļoti labs, un Viņš ir! Caur šo brīnumaino vieglumu no manis atdalījās viss smagais, sastāvējušais, iestigušais, kas sāpēja. Tas viss tika tā skaisti aizslaucīts prom! Pateicība Dievam!
Pēc Augsburgas izveidojās lūgšanu grupiņa. Nu jau ir divas!
Svētā Gara vadību sāku piedzīvot ikdienā. Dažkārt man cilvēki jautāja, vai esmu iemīlējusies! Kurš ir tas laimīgais?! Es saņēmu daudz jo daudz komplimentu, ka esmu kļuvusi skaistāka, sākusi burtiski starot! Jā, pateicība Dievam!
Vēl kāds moments. Daudz gadu es nebiju dziedājusi, bet pēc šī gada Marijas skolas sesijas dzima ideja un arī vēlāk apstiprinājās, ka jāslavē Dievs draudzēs. Brīnumaini tas arī realizējās!
Dieva slavēšana notiek arī manā ikdienā. Ja sekoju Svētā Gara iedvesmai, tad gandrīz katru rītu manī skan kāda dziesma – kādreiz klusu, citreiz sirdī. Tas ir jauki!
Bet ne vienmēr ir tā, ka viss ir gludi un mierīgi. Atceros kādu vakaru, kad pēc darba devos uz Dieva slavēšanas un pielūgsmes vakaru Siguldā. Atrados pilnīgā sastrēgumā. Tā kā man ļoti patīk rēķināt, sāku aprēķināt, ar kādu ātrumu es pārvietojos. Tie bija aptuveni trīs kilometri stundā!!! Laiks līdz slavēšanas vakara sākumam bija atlicis ļoti maz, un manā sirdī iezagās uztraukums. Sāku domāt: ,,Es neko nevaru izdarīt, ir pilnīga apstāšanās, pauze….” Auto plūsma bija tik liela, ka garāmgājēji varēja mūs apdzīt vairākas reizes! Brīdī, kad sapratu – ne viena, ne otra situācija nav iespējama…, sāku lūgt Dievu, lai notiek Viņa prāts. Lūdzu brīnumu, ka varētu tur nokļūt laikā. Lūdzu arī, lai manī ienāk miers, jo tas bija vajadzīgs visvairāk! Dievs deva man abus, vispirms dziesmu, kuru dziedāt, un sirdī ienāca paļāvība un miers. Nākamais pēc miera ir prieks.
Es toreiz neko nenokavēju!
Jā, Kungs, Tu esi visas slavas cienīgs! Tu dzirdi un uzklausi manu lūgšanu! Mūsu lūgšanas!
Dievs darbojās manas sirds iekšienē. Dieva Mīlestība kausēja visu, kas tur bija nocietinājies, gan citādā, gan sevis pieņemšanā ar žēlsirdību, kas ir pāri taisnīgumam, arī tajos brīžos, kad gribētos nosodīt.
Es apzinos, ka esmu vēl ceļa sākumā, tas skaistākais vēl ir priekšā. Mani stiprina 121. psalms. Es paceļu savas acis uz kalniem: no kurienes gan man nāks palīdzība? Mana palīdzība nāk no Tā Kunga, kas radījis debesis un zemi…
Vēlos arī lūgt, lai Dievmāte ir mūsu piemērs, lai Svētais Gars vada mūs katru, lai atveras sirdis Viņa brīnumiem, lai esam atvērti viens otram, lai spējam pieņemt un dot. Lai mīlam.
Dievs ir ļoti, ļoti labs šodien, rīt un vienmēr. ĀMEN.
Dace