“Joga, pat ja to praktizē tikai kā vingrošanu, veic savu darbu, atbrīvojot kundalini enerģiju” – pārliecina tēvs Žaks Verlinde, Indijas guru. Joga nav vingrinājumi, tas ir garīgums.
Tēvs Žaks Verlinde pameta pētniecisko darbu kodolķīmijas jomā, lai Indijā guru vadībā pētītu transcendentālo meditāciju un jogu. Pēc tam viņš praktizēja magnētismu un spiritismu. Galu galā viņš atgriezās, atmeta visas okultās prakses, iestājās klosterī un tika ordinēts par priesteri. Balstoties uz savu pieredzi un iegūtajām zināšanām, tēvs Verlinde brīdina par zemu novērtēto jogas ietekmi uz cilvēku. Tāpat tēvs Džeimss Manjakals (katoļu garīdznieks, kurš ir dzimis katoļu ģimenē Indijā un vada rekolekcijas visos kontinentos) norāda, ka viņš ir saticis daudz cilvēku, kuri nodarbojās ar jogu, Reiki, reinkarnācijas filozofiju un dažādām Austrumu praksēm un to rezultātā piedzīvoja garīgu paverdzināšanu. Joga ir nesaraujami saistīta ar visu Austrumu filozofiski – reliģisko sistēmu un nav savienojama ar kristīgo garīgumu un misticismu.
Nav saderīgas
Jogas mode bieži vien tiek saistīta ar pārliecību, ka austrumu mantojums ir bagātība, kuru var brīvi izmantot, vai ka ir iespējams asimilēt tā izvēlētos elementus, nekaitējot kristīgajai praksei. Tā ir nepareiza domāšana. Svētais Jānis Pāvils II rakstīja: “Iespējams ir pareizi brīdināt kristiešus, kuri ar entuziasmu atveras dažādiem priekšlikumiem, kas nāk no Tālo Austrumu reliģiskajām tradīcijām, kas attiecas uz meditācijas un askētisma paņēmieniem un metodēm. Dažās aprindās tā ir kļuvusi par sava veida modes tendenci, kas tiek pārņemta bez kritiskas apdomāšanas” (Pārkāpjot cerības slieksni). Kardināls Racingers sīkāk norādīja uz fundamentālo atšķirību starp rietumu un austrumu misticismu: “Šāda veida misticisms [joga] raksturīga iezīme ir identitātes pieredze: mistiķis noslīkst “pilnīgas vienotības” okeānā […]. Šīs pieredzes pēdējā posmā mistiķis neteiks savam Dievam: “Es esmu tavs”, bet viņa vārdi būs: “Es esmu Tu”” (Ticība – patiesība – tolerance). Šeit ir vērts citēt arī māsas Mihaelas Pavlikas vārdus, kas daudzus gadus strādāja Indijā: “Rietumu un Austrumu misticisma sekas ir pilnīgi diametrāli pretējas. Tie nav atšķirīgi ceļi, kas ved uz vienu un to pašu mērķi, tie sasniedz pilnīgi pretējas virsotnes: pazemības virsotni un lepnuma virsotni! Vieni nonāk pie Patiesības, citi pie ilūzijas”.
Jogas darbība
Joga, izmantojot īpašu cilvēka ķermeņa novietojumu, kontrolējot elpošanu un atkārtojot mantras (vārdi sevis uzticēšanai kādai no hinduisma dievībām), mēģina atvērt čakras un atbrīvot kundalini enerģiju. Pateicoties jogas vingrinājumiem, mugurkaula pamatnē snaudošajai enerģijai ir paredzēts palielināties un iziet cauri secīgi atvērtajām čakrām, tas ir, septiņām sekojošām ķermeņa vietām, kur krustojas enerģijas kanāli, un sasniegt galvas augšdaļu. Tā rezultātā cilvēkam jāpiedzīvo apziņas eksplozija.
Jogas darbība bieži tiek atstāta novārtā un dažreiz tiek propagandēta vienkārši kā vingrinājumu komplekss. Šis sagrozījums aizēno pavisam citu realitāti: “Fiziskie vingrinājumi jogā ir ne tikai tehniski, bet arī simboliski (iniciācija), neatkarīgi no cilvēka nodomiem. Tātad viņi nav neitrāli. Savukārt kristiešu lūgšana nav tehnika, bet gan attiecības. Praktizējot jogas pozas un elpas, tiek atkāroti aktivizēta un izsaukta sena garīga tradīcija” (pr. Aleksandrs Posadzki SJ, Bīstamā joga). Šo patiesību apstiprina dažādu cilvēku liecības, piemēram, Pāvels, kurš dalās savā pieredzē: “Joga nav fizisks vingrinājumu komplekss. Tas ir garīgums, kas mani noveda pie lielām fiziskām un garīgām ciešanām, nošķīra mani no draugiem un tā, kas kādreiz man sagādāja patiesu prieku” (Bīstamā joga). Jogas mērķis ir mainīt apziņas stāvokli, kas faktiski nozīmē transa stāvokli, kura laikā cilvēks kļūst atvērts dēmonu darbībai. Viņš atver sevi ļaunajiem spēkiem, kuru rīcību viņš nespēj ne paredzēt, ne kontrolēt. Rezultāts var būt pat tāds, ka cilvēks kļūst ļaunā gara apsēsts.
“Nav pestīšanas nevienā citā”
Jogas prakse pieņem, ka cilvēks var glābt pats sevi un pats izveidot sevis labāku versiju. Pilnīgi diametrāli ir kristīgajā misticismā, kas balstās nevis uz tehnikām, bet uz žēlastību. Kristīga lūgšana pieprasa atgriešanos, atteikšanos un egoisma un grēka izmešanu no sirds, lai Dievs varētu to piepildīt. Cilvēks pats neko nevar mainīt – viņš var vienīgi ļaut Dievam sevi mainīt. Priekšlikumi sasniegt garīgo apgaismību, pilnību bez Dieva vai ar nezināmu spēku vai dievību palīdzību faktiski ir garīgi slazdi. Svētajos Rakstos mēs atrodam nepārprotamu norādījumu: “Nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana” (Apd 4, 12).
Jēzus Kristus ir cilvēka vienīgais Pestītājs. Viņš izpirka ar savām asinīm mūsu katra grēkus un par savas dzīvības cenu deva mums jaunu dzīvi. Pat vislielākais grēcinieks var izmantot šīs īpašās dāvanas priekšrocības un tiekties pēc svētuma. Grēksūdzes sakraments un Euharistija ir vislielākais Dieva žēlastības avots, ko Dievs dāvā dāsni un bez ierobežojumiem. Kungs Jēzus sniedza šo apliecinājumu Svētajai māsai Faustīnei Kovaļskai: “Dvēseles, kuras cenšas pēc pilnības, lai īpaši cildina manu žēlsirdību, jo žēlastību daudzums, kuru viņām dodu, plūst no manas žēlsirdības. Es vēlos, lai šīs dvēseles izceltos ar bezgalīgu paļāvību uz manu žēlsirdību. Es pats svētīju šādas dvēseles, Es dodu viņām visu, kas ir vajadzīgs viņu svētumam. Žēlastības no manas žēlsirdības jāsmeļ ar vienu kausu – tā ir paļāvība. Jo dvēsele vairāk paļaujas, jo vairāk saņem. Mani ļoti iepriecina dvēseles ar bezgalīgu paļāvību, jo tādās dvēselēs Es leju visu no savu žēlastību krājumiem. Es priecājos, ja daudz grib, jo mana vēlēšanās ir daudz dot, ļoti daudz. Turpretī skumstu, ja dvēseles maz grib, sašaurina savas sirdis” (Dienasgrāmata, 1578).
Tāpēc ikvienam, kam nepieciešams mierinājums vai dziedināšana no dvēseles un miesas slimībām, ir jāizmanto vislabākā terapija – ikdienas Euharistija un vienas stundas Vissvētākā Sakramenta adorācija. Mistiķei Alīcijai Lenčevskai Jēzus māca, ka Euharistijas sakramentā ikvienam cilvēkam ir pieejams Dieva žēlastības avots: “Viss, kas jums ir un kas jūs esat, ir Mana mīlestības dāvana. Pilnīgi viss. Neskatoties uz jūsu sacelšanos un nepateicību, Es vienmēr jūs mīlu, gaidu jūsu atgriešanos un nemitīgi salieku Upuri no sevis, lai jūs glābtu. Šis Upuris ir mūžīgs, jo tas turpinās un notiek visu laiku. Tas ir Upuris pāri un ārpus laika. Tajā jūs dzīvojat un elpojat. Tas jūs glābj katrā jūsu dzīves mirklī” (Liecība, 158). Mistiķes pierakstos mēs varam atrast arī citus Jēzus vārdus: “Svētā Komūnija ir savienošanās mīlestībā. Es jūs mīlēju vēl pirms radīšanas, un Es jūs dzemdināju mīlestības dēļ. Mīlestība ir auglīga: tā vēlas dot un darīt laimīgu. Es gribēju dalīties mīlestībā – dot un saņemt. Saņemt no sirds nepieciešamības, brīvprātīgi un nesavtīgi. Man šādu mīlestību var dot tikai cilvēks – būtne, kas ir brīva savos lēmumos, jo nav līdz galam iepazinis un piedzīvojis Mana skaistuma, mīlestības un laimes varenību dzīvot kopā ar Mani un Manī. Esmu apslēpts, lai nepaverdzinātu ar Manu dāvanu krāšņumu. Es vēlos jūsu laimi, kādu neviens cilvēks nav spējīgs iedomāties vai nojaust” (Pamācības vārds, 430).