Svētās Marijas no Nācaretes, Baznīcas Mātes, Kristīgās dzīves un evaņģelizācijas skola (Marijas skola) ir vieta, kur ikviens aicināts satikt un piedzīvot Dzīvo Dievu. Skolā ir iespējams iegūt un padziļināt zināšanas par kristieša dzīvē būtiskiem jautājumiem, satikt labus draugus un saņemt garīgo atbalstu un stiprinājumu ticības dzīvē, kopā lūgties un kalpot. Skola Latvijā uzsāka darbību 2010. gadā. Sākotnēji tā tika izveidota Ukrainā, to dibināja kapucīnu tēvs Pēteris. Šobrīd skolai ir vairāk kā 40 filiāles, kas darbojas arī Latvijā, Lietuvā, Polijā, Čehijā, Austrijā, Vācijā, Anglijā, Krievijā, Baltkrievijā, Izraēlā, Kazahstānā, ASV un citur.
Marijas skolas centrs atrodas Jaunaglonā. Doma, par Marijas skolas māju dzima pakāpeniski, jo bija vēlme pēc kādas vietas, kur tikties. Caur lūgšanu un zīmēm Dievs parādīja, ka Jaunaglona ir īstā vieta.
Marijas māja ir vieta, kur jebkurš, kas meklē Dievu, var atbraukt. Šī māja ir atvērta visiem – var atbraukt uz stundu, uz dienu, nedēļu, uz dzīvi. Cilvēks var būt jauns, gados, vecs. Galvenais, ka cilvēks meklē Dievu. Tiem, kas dzīvo uz vietas, ir sava dienas kārtība – garīgs ritms.
Pirmais un svarīgākais šīs kopienas mērķis ir Latvijas garīgā atjaunotne. Dievs mūs aicina uz atgriešanos. Ir vajadzīgi cilvēki, kas to pieņemtu, īstenotu, par to cīnītos. Vieta, kur cilvēki var būt kopā, saņemt garīgu atbalstu savos meklējumos, savās cīņās. Vieta, kurā mācāmies kalpot viens otram – dot tālāk saņemto mīlestību. Notiek kristīgās izglītības un ticības padziļināšanas pasākumu, rekolekciju organizēšana, palīdzības sniegšana trūkumā, krīzes situācijā nonākušiem cilvēkiem.
Ir izveidota biedrība “Marijas skola”, iegūts sabiedriskā labuma organizācijas statuss. Pašlaik Marijas mājas kopienā pastāvīgi dzīvo 26 cilvēki. Neskatoties uz situāciju valstī – pandēmiju, izaicinājumus, ar ko saskaramies, Dievs turpina darboties šeit un tagad ikviena cilvēka dzīvē. Liecības no kopienas brāļiem un māsām par Dieva darbību un dzīvi kopienā.
Matīss, 51 gads.
“Esmu atguvis dzīves jēgu, Dievs atgrieza prieku dzīvot. Neesmu vairs viens, prieks būt starp cilvēkiem… Varu kalpot lielākam Dieva Godam un cilvēkiem, man tas ir svarīgi”
Inta, 82 gadi.
“Jūtos šeit kā lielā ģimenē, piedzīvotais kopienā ir ļoti stiprinājis manu ticību, prieks būt šeit. Dieva klātbūtne ir ļoti stipra.”
Lidija, 80 gadi.
“Caur kopienu izmainījās mani dzīves apstākļi – man bija vajadzīgs cilvēks, kurš varētu man būt līdzās visu laiku, rūpēties. Iepriekš tāda nebija, bieži gadījās, ka nokritu un ilgi (vairākas stundas) gulēju uz grīdas, līdz kāds ierodas. Šajā kopienā man Dievs ir dāvājis vairākus cilvēkus, kuri rūpējas par mani, esmu priecīga būt šeit. Saņemt Svētos Sakramentus. Tā ir liela Dieva žēlastība, ko saņemu caur šiem cilvēkiem no Dieva. Kopības sajūta. Liela pateicība Dievam.”
Irēna, 83 gadi.
“Kopiena. Šis bija liels pagrieziens manā dzīvē. Uzreiz šeit sastapu lielu mīlestību no cilvēkiem. Sapratu, ka Dievs mani te ir speciāli aicinājis ar savu nodomu. Iepriecināja tas, ka te ir Dieva centrs, jo ļoti liela Dieva Mīlestība valda šajā mājā. Lūgšanas gars. Kad saslimu – tas bija liels pārbaudījums, domāju, ka neizdzīvošu, biju nolēmusi, ka aiziešu, biju ļoti vāja, bez spēka… Taču Dieva plāns bija cits. Es tiku dziedināta un stiprināta caur Sv. Misēm. Mani spēki atgriezās un pamazām aizvien vairāk atlabu. Esmu šeit ieguvusi mieru, paļāvību uz Dievu. Slava Dievam! “
Emīlija, 79 gadi.
“Kopības sajūta. Drošība. Rīgā biju viena. Iepriecina Sv. Mises, sakramenti, priecājos par kopīgām lūgšanām. Esmu par to ļoti priecīga, pateicīga.”
Valentīna, 65 gadi.
“Dievs man dāvājis caur šo kopienu Dieva Mīlestību – šeit patiesi sajutos mīlēta, gaidīta, cienīta – kā mājās. Pirmo reizi saskāros ar kalpošanu – tas vēl vairāk ļāva piedzīvot mīlestību, prieku, līksmi, kā arī, ejot cauri pārbaudījumiem, Dievs uzrādīja, kas vēl nav piedots, kur jānožēlo grēki, – tas viss atbrīvoja mani iekšēji. Caur kalpošanu nedzirdīgam, neredzīgam, nerunājošam cilvēkam Dievs mani ved no lepnības ārā. Piedzīvoju iekšēju dziedināšanu caur aizlūgšanām, sakramentiem. Šeit arī mācos palīdzēt citiem. Atbrīvojos no negācijām, kuras dzīves laikā bija sakrātas un nospieda sirdi. Piedzīvoju, cik sirsnīgi un skaisti svin jubilejas kopienā, cik ļoti daudz saņemu prieku no citiem cilvēkiem. Īpaša svētku svinēšana Dieva Mīlestības garā.”
Zenta, 83 gadi.
“Kopības sajūta, brāļu un māsu atbalsts. Sirsnība un mīlestība. Nejūtos vientuļi. Joprojām esmu darbībā, aktīva sabiedriskā dzīve, visu laiku ir, ar ko nodarboties – lūgšanas, kalpošana.., – tas rada dzīvesprieku. Piedzīvoju interesantus izbraucienus, ekskursijas.”
Lillija, 63 gadi.
“Šeit jūtos vajadzīga, pieņemta, mīlēta. Prieku rada kopība un vienotība. Vairāk iepazinu Dievu, sāku veidot tuvākas attiecības ar Viņu. Līdz ar to arī mācos veidot attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem. Mācos mīlēt sevi un citus. Esmu sākusi vairāk uzticēties cilvēkiem un atvērties. Esmu iemācījusies lūgt palīdzību, kad vajadzīgs. Ļoti lielu prieku un mieru piedzīvoju šajā ziemā, šeit, Jaunaglonā, Dievs īpaši uzrunāja caur dabu. Beidzot pēc ilgiem laikiem patiesu prieku izbaudīju slēpojot. Jūtos kā Dieva miera ostā.”
Kārlis, 93 gadi.
“Jūtos šeit droši, ir pie kā vērsties pēc palīdzības. Aprūpe ir vienmēr. Jūtos kā ģimenē, jo esam šeit kopā ar māsu (83 gadi). Prieks saņemt Svētos Sakramentus un justies vēl gana stipram.”
Vallija, 70 gadi.
“Esmu kopienā no tās pirmās pastāvēšanas dienas. Dievs mani māca atteikties no sava “es” un kalpot cilvēkiem. Aizvien vairāk tieku atbrīvota no sava egoisma, savas taisnības. Tas ir ļoti grūti, taču uzticos Dievam un jūtu, ka Viņa mīlestība pārveido. Tā ir brīnišķīga.”
Valentīna, 58 gadi.
“Dzīve kopienā nav vienkārša, jo šeit satiekas dažādi cilvēki, vecumi, dažādi raksturi. Sakumā tas nebija viegli, taču caur dažādiem izaicinājumiem Dievs paveica kaut ko ļoti būtisku manā sirdī. Dievs to izmainīja un turpina to darīt. Ir mainījušās manas attiecības ar Dievu, arī ar tiem, kuri blakus, un pašai pret sevi. Dievs izmainīja manas dzīves mērķi. Ja kādreiz man jautāja, kādēļ es dzīvoju, tad es nevarēju atbildēt. Taču tagad es varu apzināti sacīt – vēlos savā dzīvē nest pēc iespējas vairāk augļu – Dievam par godu. Pamazām Dievs ieņem pirmo vietu manā dzīvē. Nevaru teikt, ka tas ir viegli. Taču tas notiek – caur lūgšanām, Sakramentiem, Dieva Vārdu, caur garīgiem vadītājiem, caur brāļiem un māsām. Esmu patiecīga Dievam par šo kopienu. Ticu, ka Dievam šeit ir lieli plāni, kā arī pateicos par Dieva plānu savai dzīvei. Kādreiz es lūdzu Dievam, lai Viņš atrisina manas problēmas, taču Dievs izmainīja mani un manu redzējumu uz problēmām. Paldies Dievam!”
Vilnis, 54 gadi.
“Kādreiz domāju, ka es pats visam esmu noteicējs, taču kopienā piedzīvoju tādu atklāsmi, ka Dievs ir blakus un Viņš vienīgais var dot patiesu mieru, labklājību, var pestīt, dāvāt brīvību. Dievs dod iespēju redzēt, kāds patiesībā esmu, izgaismo grēkus. Dievs dod ļoti daudz, galvenais, cik pats esmu atvērts visam. Nav viegli “nomirt” vecajam un “piedzimt” jaunajam. Sāku novērtēt katru dienu, īpaši jūtos pateicīgs, ka varu redzēt, dzirdēt, par veselību, spēku – par katru jaunu rītu. Veidojas personiskas, dzīvas attiecības ar Dievu. Saprotu, ka ar Viņu var komunicēt katrā brīdī, un caur to saņemu šo īpašo mieru, gudrību, prieku, brīvību.”
Diāna, 33 gadi.
“Kopienā es jūtos kā mājās… Šeit valda ļoti spēcīga Dieva atmosfēra, es piedzīvoju ļoti dziļu mieru. Te ir ļoti jauki, jūtos mīlēta. Es vienmēr vēlējos būt tādā vieta, kur var bieži apmeklēt Svētās Mises. Esmu šeit laimīga. Paldies Dievam!”
Henrihs, 65 gadi.
“Dievs ļoti darbojas šeit. Izjūtu Dieva vadību, arī parastās, sadzīviskās lietās… Dievs atbild uz lūgšanām. Ļoti liela Dieva Mīlestība plūst – dziedinoša. Jūtu, ka Dievs izmaina manu raksturu, esmu kļuvis klusāks, nopietnāks, mierīgāks, ja kādreiz daudz kas kaitināja, ātri “aizsvilos”, tad tagad tā vairs nav.”
Larisa
“Dzīvojot kopienā, esmu ieguvusi Dieva mieru. Iemācījos dziļāk, patiesāk slavēt Dievu. Pieauga mana pateicība Dievam. Sāku novērtēt, cik daudz Dievs ir darījis labu manā dzīvē. Tagad sirdī visu laiku slavēju un pateicos Dievam, tas man bija kaut kas jauns.”
Antra, 60 gadi.
“Piedzīvoju ļoti spēcīgu un īpašu Svētā Gara pieskārienu un vadību. Tas bija šokējoši.”
Everita, 45 gadi.
“Kopienā piedzīvoju, iepazinu Dzīvā Dieva klātbūtni. Tiku atbrīvota no mazvērtības, bailēm, trauksmes, līdzatkarības, vientulības sajūtas. Sāku veidot personiskas attiecības ar Dievu, sevi un apkārtējiem. Caur aizlūgšanām piedzīvoju iekšēju dziedināšanu. Esmu pateicīga Dievam par šo kopienu.”
Taīda Ausma, 25 gadi.
“Pirms nokļuvu Marijas skolas kopienā, dzīvoju ar draugu Rīgā. Man bija lielas garīgās slāpes, un sapratu, ka vēlos kaut ko mainīt savā dzīvē. Bija svarīga arī garīgā izaugsme, jo likās, ka nedaudz stāvu uz vietas. Rīgā nevarēju atrast savu draudzi, jutos kā pazudusi. Sākoties Covid pandēmijai, visa mana dzīve mainījās, biju plānojusi doties apmaiņas programmā uz ārzemēm un padzīvot kādu brīdi Chenacolo kopienā, jo man šķita, ka kopiena ir mana cerība atgriezties un ceļš atpakaļ pie Dieva. Bet Dievam bija labāks plāns – Viņš mani atveda no Rīgas uz laukiem Latgalē un gatavoja manu sirdi pārmaiņām. Rīgā es emocionāli sabruktu, jo Dievs deva man neizturamas slāpes, es vairs nevarēju izturēt nevienu papildus dienu bez Dieva. Uzreiz uz Marijas skolas kopienu netiku, bija jāpagaida stingro ierobežojumu beigas. Pa to laiku Dievs sāka manas dvēseles „ķīmisko tīrīšanu”. Sapratu, cik daudz vēl sāpju un nepiedošanas ir manī. Kad bija laiks doties uz kopienu, mani pārņēma nelielas šaubas, jo es nevarēju iedomāties, kā tas ir – dzīvot kopienā. Tagad, kad gandrīz gadu jau dzīvoju kopienā, varu teikt, ka tas tiešām ir mans ceļš atpakaļ pie Dieva! Šo vietu salīdzinu ar dvēseles garīgo sanatoriju. Šeit Dievs izmainīja manu sirdi! Ja Tevi vēl māc šaubas, vai kopiena ir īstā vieta, caur kuru meklēt ceļu pie Dieva, tad varu droši teikt – “Nebaidies! Šeit patiešām mainās dzīve un tiek pārveidota sirds!””