Kad priesteris stāvēja pie mana tēva gultas, viņš uzdeva viņam jautājumu, vai viņš nožēlo savus grēkus. Man ienāca prātā, ka es esmu lieciniece tēva grēksūdzei, kas bija pirmā vairāk nekā 50 gadu laikā.
Es gribētu pastāstīt stāstu, kas ir nesaraujami saistīts ar Svētā Jaceka sanktuāriju Legņicā un tur notikušo euharistisko brīnumu. Tā ir mana tēva atgriešanās liecība.
Es biju visa procesa lieciniece, ko Dievs bija izplānojis, lai aizvestu manu tēti uz Tēva mājām. Process, kas, par laimi, beidzās ar brīnumu. Kad es domāju par vārda “brīnums” nozīmi, man nāk prātā arhibīskapa Gžegoža Rijas homīlija, kas tika teikta Lodzas katedrālē. Viņš atgādināja tajā, kas ir brīnums. Atceroties Mozu un izraēliešu izceļošanu no Ēģiptes, arhibīskaps jautāja: “Kas ir brīnums, šķērsojot Sarkano jūru? Ne jau tas, ka ūdeņi pašķīrās. Tas nav nekas neparasts. Dievs var visu. Ja Viņš vēlas, uzsūta vēju. Vēlas, pašķir ūdeņus. Tas nav brīnums. Brīnums slēpjas tajā, ka ebreji šo aicinājumu pieņēma, ka viņi šķērsoja jūru. Brīnums vienmēr notiek cilvēkā. Šajā gadījumā ebrejos, kuri uzdrošinājās ieiet jūras vidū un to šķērsot. Lai arī viļņi varēja atgriezties, dziļums atkal parādīties. Brīnums ir uzticēšanās. Uzticēšanās, kas notiek cilvēkā. Brīnums prasa pieņemt lēmumu, tas prasa atbildi. Tas ir nepieciešamais solis”.
Tā tas bija arī mana tēva gadījumā. Dievs visu sagatavoja un gaidīja. Viņš klausījās, vai Viņš sadzirdēs ilgi gaidīto “jā” no mana tēva lūpām…
Rekolekcijas Legņicā
Bet atgriezīsimies pie sākuma, tas ir, 2016. gada 1. jūlija. Tajā laikā mans tēvs jau vairāk nekā gadu dzīvoja ar diagnozi: neoperējams plaušu vēzis. Ārstēšanas metodes lēnām izsīka, tēta veselība pamazām pasliktinājās, viņam parādījās metastāzes… Cik atceros, tētis pasludināja sevi par neticīgu un konsekventi aizstāvēja savu neticību. Neskatoties uz slikto veselības stāvokli, viņš stingri atteicās tikties ar priesteri, un visi mēģinājumi ar viņu runāt par sakramentiem nedeva rezultātu. Jo vairāk es uzstāju, jo lielāku pretestību sastapu… Es domāju, ko vēl es varētu izdarīt šajā jautājumā, jo es jutu, ka ir palicis maz laika.
Tikmēr 2016. gada 1. jūlijā Svētā Jaceka baznīcā Legņicā rīkoja rekolekcijas, lai sagatavotos Kristus Miesas relikviju prezentācijai. Šīs rekolekcijas vadīja citu starpā arī dominikāņu tēvs Staņislavs Pžeperskis. Konferences laikā viņš pastāstīja par tikšanos ar neārstējami slima virsnieka sievu. Viņa jautāja tēvam Staņislavam, kas viņai jādara, lai tuvinātu savu vīru Dievam, jo tāpat kā mana tēva gadījumā arī viņas centieni un lūgumi sastapās ar pretestību. Dominikānis ieteica šai sievietei sava vīra nodomā Jēzus Sirds godināšanu katra mēneša pirmajā piektdienā saskaņā ar Svētās Margaritas Marijas Alakok atklāsmēm. Pārtraucot savu stāstu, tēvs Staņislavs mums jautāja, vai mēs zinām, kāpēc ir tieši deviņas Pirmās piektdienas nevis, piemēram, desmit, septiņas vai piecas. Viņš teica, ka tas ir tāpēc, ka tieši tik mēnešu ilgst grūtniecība, tik ilgi ir nepieciešams, lai izveidotos un piedzimtu jauns cilvēks. Šī informācija man bija kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Vienā mirklī es sapratu, ka tā ir atbilde, ko gaidīju. Tagad es jau zināju, ko darīt: tā bija tieši mēneša pirmā piektdiena! Man bija jārīkojas nekavējoties! Tēvs Staņislavs atzīmēja, ka pēc deviņiem mēnešiem minētā vīrieša sieva apstiprināja tā efektivitāti.
Mēneša pirmā piektdiena
Pēc īsa eiforijas brīža manā galvā radās jautājums, vai man pietiks laika pabeigt lūgšanu. Mans tētis jau tad jutās ļoti slikti… Vai viņš izturēs vēl deviņus mēnešus? Neskatoties uz šīm bailēm, es nolēmu uzsākt lūgšanu mana tēva atgriešanās nodomā. Augusta sākumā es saņēmu savu otro Pirmās piektdienas Svēto Komūniju. Šī mēneša vidū situācija ievērojami pasliktinājās. Pēdējā iespēja uzlabot mana tēva veselību bija operācija metastāžu mazināšanai smadzenēs. Tomēr mana tēva organisms jau bija ļoti vājš un slimības izsmelts. Pastāvēja reāls risks, ka tētis neizdzīvos līdz šai procedūrai vai arī ka viņš neizturēs pašu procedūru… Es atceros, ka es aizsūtīju īsziņu māsām Lagevņikos un man zināmam priesterim, lūdzot pēc lūgšanas. Neatrodot sev vietu, devos uz Svēto Misi. Tieši pirms tās sākuma es saņēmu priestera atbildi, ka mans lūgums viņu atrada Romā, Svētā Krusta Bazilikā, kad viņš nometās ceļos pie Kristus Ciešanu relikvijām. Viņš man arī uzrakstīja, ka uzticēja manu tēti Pestītājam. Cerība atgriezās…
Aizvest pie Jēzus
Kamēr mans tētis atradās slimnīcā jau pēc veiksmīgas operācijas, es saņēmu daudz tālruņa zvanu no ģimenes locekļiem, kas mani lūdza pārliecināt tēti pieņemt vismaz slimnieku sakramentu. Tad iespējams Svētā Gara iedvesmota, es atcerējos stāstu par paralītiķa dziedināšanu (Lk 5, 18-19). Šis fragments stāsta par paralizētu cilvēku, kuru tik ļoti gribēja aizvest pie Jēzus, ka viņu un viņa gulta nolaida caur jumtu. Tad es savai ģimenei teicu, ka šis paralizētais vīrietis ir mans tētis, ka slims ir ne tikai viņa ķermenis, bet arī viņa sirds un dvēsele. Kungu Jēzu aizkustināja to cilvēku attieksme, kuri atveda šo slimo cilvēku pie Viņa un apņēmībā noņēma jumtu. Tātad, es nodomāju, lielā mērā tas ir atkarīgs no mums, vai tētis nostāsies Jēzus priekšā. Tieši mums ir jāaizved viņš pie Jēzus uz mūsu ticības nestuvēm, jo mums tā ir”.
Tētis tika pārvests uz paliatīvās aprūpes nodaļu Opoles slimnīcā, kur viņam ārstu uzraudzībā bija jāatgūst spēki pirms nākamās operācijas. Es pavadīju ar viņu tur trīs nedēļa. Šīs bija vienas no grūtākajām, bet tajā pašā laikā īpašākajām dienām manā dzīvē. No vienas puses, es piedzīvoju ciešanu, vientulības un bezpalīdzības skatus, no otras puses izjutu sirsnību, mīlestību un prieku. Šajā vietā jau neviens neizliekas, neviens nenēsā maskas. Šeit tiek atdalītas svarīgas lietas no nebūtiskām.
Esot Opolē, es vienmēr atcerējos par mēneša pirmajām piektdienām. Es gandrīz katru dienu pavadīju laiku Vissvētākā Sakramenta adorācijā baznīcā. Es tur lūdzos, uzticējos Kungam Jēzum, atpūtos… Dienu no dienas mans tēvs kļuva arvien vājāks; viņš sāka zaudēt līdzsvaru, viņam parādījās epilepsija… Es redzēju, ka viņš ļoti cieš… Pasliktinājās ne tikai viņa fiziskais, bet arī garīgais stāvoklis… Nodaļā Svēto Komūniju dalīja divas reizes nedēļā. Katru reizi es delikāti jautāju savam tēvam, vai viņš vēlas izmantot iespēju satikt priesteri. Tomēr viņš konsekventi atteicās…
Grēksūdze pēc 50 gadiem
1. septembrī es sēdēju pie sava tēva gultas. Es zināju, ka nākamajā diena būs septembra pirmā piektdiena. Trešā manā lūgšanā… Es gribēju aiziet pie grēksūdzes un Svēto Misi no rīta. Sēžot blakus tētim, es sāku lūgties. Es biju ļoti noraizējies un nogurusi no pastāvīgas nenoteiktības. Es atceros, ka Dievam teicu tā: “Dievs, tu pats redzi, ka viss ir slikti. Mana tēva stāvoklim bija jāuzlabojas, bet tas pasliktinājās. Mans Dievs, rīt ir mēneša trešā pirmā piektdiena. Es apsolu Tev, ka es šo lūgšanu pabeigšu, bet, ja Tu varētu atnākt jau tagad, pēc trim… Paldies”.
Es neatceros, cik daudz laika pagāja no tā brīža, līdz kāds atvēra durvis aiz manis. Es pagriezu galvu, un savā priekšā ieraudzīju priesteri, kurš jautāja, vai mans tētis pieņems Svēto Komūniju. Es paskatījos uz tēti. Viņam bija aizvērtas acis – viņš gulēja… Tāpēc es atbildēju, ka nē. Priesteris sāka dalīt Svēto Komūniju blakus esošajiem pacientiem. Es lūdzos kopā ar pārējiem un pēkšņi ieraudzīju, ka tētim ir atvērtas acis. Viņš skatījās uz mani un atkārtoja visu, ko es darīju un teica. Viņš pacēla labo roku kā bērns, kurš vēlas atbildēt skolā, un, kad es piegāju un klusi jautāju, kas viņam vajadzīgs, no viņa lūpām izdzirdēju: “Komūniju…”. Es centos kontrolēt savas emocijas; piegāju pie priestera un īsi pastāstīju, kas noticis. Man ir grūti aprakstīt to, ko toreiz jutu… Prieks, neticība… Man drebēja rokas, sirds sitās straujāk, un manas acis piepildīja asaras, kuras vēlāk es jau nevarēju valdīt… Kad priesteris stāvēja pie mana tēva gultas, viņš uzdeva viņam jautājumu, vai viņš nožēlo savus grēkus. Man ienāca prātā, ka es esmu lieciniece tēva grēksūdzei, kas bija pirmā vairāk nekā 50 gadu laikā… Viņa izteiktais “jā”, manuprāt, bija kaut kas līdzīgs pilnīgai nožēlai. Pirmo reizi mūžā es redzēju arī kā tētis pārmet krusta zīmi… Kad viņš pieņēma Svēto Komūniju, es raudāju no laimes. Tētis saņēma arī slimnieku svaidīšanas sakramentu.
Pēc iziešanas no slimnīcas es lūdzos Dieva žēlsirdības kronīti. Es pateicos Dievam par to, ka Viņš mani tik ātri uzklausīja, ka pat negaidīja piektdienu – Viņš ieradās pirms tā… Mēģināju saprast, kāpēc … Bet Dievam vienmēr ir svarīgs iemesls… Pēkšņi es sapratu! Es tik ļoti domāju par pirmo piektdienu, ka palaidu garām pirmo ceturtdienu. Vai ir labāka diena Jēzus Miesas un Asiņu pieņemšanai pēc 50 gadiem nekā mēneša pirmā ceturtdiena? Kad es to sapratu, atkal izplūdu asarās.
Kopš tās dienas tētis sāka lēnām izdzist. Viņa stāvoklis pasliktinājās, sāpes pieauga… Viņš ēda arvien mazāk, viņš vairs nepiecēlās no gultas… Pienāca tāds brīdis, kad varēja tikai būt ar slimo cilvēku. Visu laiku jutos tā, it kā tas viss notiktu saskaņā ar kāda plāna, it kā Dievs teiktu: “Beidzot! Tikai gaidīju uz šo “jā”! Vēl brīdis, un Es tevi drīz paņemšu”…
Kādu dienu es no rīta atbraucu ciemos pie tēta. Es gribēju viņam pieskarties, sasveicināties, bet kaut kas mani apturēja, kaut kas atvilka manu roku. Es it kā dzirdēju: netraucē, notiek “vīriešu” saruna zem četrām acīm… Asaras ritēja pār tēva vaigiem. Es biju pārliecināta, ka starp viņu un Dievu notiek kaut kas ļoti svarīgs…
Kopš tās liktenīgās ceturtdienas mans tētis regulāri, tas ir, katru ceturtdienu un svētdienu, saņēma Svēto Komūniju. Es savukārt lūdzos katru dienu Vissvētākā Sakramenta priekšā. Es lūdzu Kungu Jēzu pieņemt mana tēta ciešanas. Es arī lūdzu Marijai būt kopā ar viņu, lai viņš nebaidītos…
“Lūdzies kronīti”
Es gribētu pieminēt vēl vienu notikumu, kas notika tēta dzīves pēdējās dienās. Tad Dievs man parādīja kaut ko ļoti svarīgu. Uz palātu, kur gulēja mans tētis, tika atvests neārstējami slims pacients. Šo slimo cilvēku neviens neapmeklēja… Cilvēks ļoti cieta, bet Dievs nez kāpēc kavējās viņu ņemt pie sevis. Nākamajā rītā ienākot palātā un redzot, ka nekas nav mainījies, nodomāju, ka, tā kā neviens neapciemo šo vīrieti, iespējams, arī neviens par viņu nelūdzas. Līdz ar to es palūgšos par viņu Dieva žēlsirdības kronīti. Es nezinu, kāpēc es par to neiedomājos agrāk… Pabeidzot lūgšanu, es sajutu nepārvaramu vēlmi svētīt šo vīrieti. Atceroties par slimnīcas noteikumiem, es stāvēju pie viņa gultas un tikai skatoties uz viņu, svētīju viņu domās: “Lai tevi svētī Visvarenais Dievs: Tēvs, Dēls un Svētais Gars”… Pēc šiem vārdiem es vairs nedzirdēju to raksturīgo elpu, kas piepildīja telpu pēdējās dienās. Es sapratu, ka šis vīrietis nomira… Bija nepieciešams tikai kronītis un svētība… Tieši tad es sapratu, kāpēc Dievs kavējās: Viņš man parādīja šīs lūgšanas spēku. Es atcerējos vārdus no māsas Faustīnas Dienasgrāmatas: “Nemitīgi lūdzies to kronīti, kuru Es tev iemācīju. Tas, kurš to lūgsies, saņems lielu žēlsirdību nāves stundā. Priesteri to sniegs grēciniekiem kā pēdējo cerību uz glābšanu” (Dienasgrāmata, 687); “Kad šo kronīti lūgs pie mirstošiem, Es nostāšos starp Tēvu un mirstošā dvēseli nevis kā taisnais Tiesnesis, bet kā žēlsirdīgais Pestītājs” (Dienasgrāmata, 1541)
Tētis dodas uz Tēva mājām
Mana tēta stāvoklis dramatiski pasliktinājās 10. septembrī. Vakarā visa mūsu ģimene pulcējās pie viņa gultas. Nākamajā rītā, svētdienā, kad es biju ceļā uz slimnīcu, tētis nomira… Kad es tajā dienā apmeklēju Svēto Misi, tika lasīts no Evaņģēlija, ko uzrakstīja Svētais Lūkas: “Es jums saku, tāpat būs lielāks prieks debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga” (Lk 15,1-32). Pēc šiem vārdiem es sajutu tik lielu iekšēju prieku, ka tas apklāja visas manas skumjas un nejutīgumu. Šajā brīdī es gribēju visiem teikt, ka šodienas Evaņģēlijs ir domāts tieši man…
Tā kā biju solījusi Dievam, es pabeidzu mēneša pirmās piektdienas. Pēdējo Svēto Komūniju es pieņēmu 2017. gada 3. martā. Es arī Kungam Jēzum teicu, ka, tā kā esmu piedzīvojusi tādu žēlastību, es vairāk nepalaidīšu garām nevienu mēneša pirmo piektdienu. Man apkārt taču ir tik daudz cilvēku, kuri vēl nepazīst Dieva mīlestību, kuri ir pazuduši… Es tikko pabeidzu kārtējo novenu par trešo cilvēku. Es zinu, ka Dievs turēs savu solījumu, jo Viņš ir uzticīgs dotajam vārdam. Viņš pats izvēlēsies laiku un vietu. Kaut kur, kaut kad radīsies iespēja notikt brīnumam, lai vēl viena dvēsele varētu atgriezties Tēva mājās.
Anna
Avots: Sv. Jaceka draudzes arhīvs Legņicā