Ticīgiem cilvēkiem visdārgāko lietu un darbību izsmiešanas fenomenu Svētais Jānis Pāvils II definēja kā diskriminācijas veidu. Viņš to nosauca par “sirdsapziņas pārbaudījuma laiku”, kas ir līdzīgs tam laikam, kad tika vajāja baznīca komunistiskajā režīmā 1945.-1989. gadam.
Diskriminācija tolerances vārdā
Gandrīz pirms ceturtdaļgadsimta, 1995. gada 22. maijā, Skočovā Svētais Jānis Pāvils II mums adresēja šādus vārdus: “Aiz tolerances saukļiem sabiedriskajā dzīvē un masu medijos dažkārt izplatās liela, varbūt pat lielākā, neiecietība. Ticīgie cilvēki to sāpīgi pārdzīvo. Ir tendence novirzīt viņus uz sociālās dzīves pierobežu, viņus apsmej un izsmej par to, kas viņiem dažkārt ir vislielākais svētums. Šīs atkārtotās diskriminācijas formas rada satraukumu un dod daudz vielas pārdomām”.
Cik aktuāli ir šie vārdi! Svētais Tēvs tos mums teica gandrīz 25 gadus atpakaļ, un ir tāds iespaids, ka tie attiecas uz to, kas notiek mūsu acu priekšā. Ticības un tās simbolu izsmiešana un ņirgāšanās (piem., zaimojošas procedūras ap Jasnaguras Dievmātes gleznu) zem tolerances saukļiem ne tikai neapstājās, bet no 1995. gada vēl vairāk palielinājās.
Jāatzīmē, ka ticīgiem cilvēkiem visdārgāko lietu un darbību izsmiešanas fenomenu Svētais Jānis Pāvils II definēja kā diskriminācijas veidu. Svētais Tēvs to nosauca par “sirdsapziņas pārbaudījuma laiku”, kas ir līdzīgs tam laikam, kad tika vajāja baznīca komunistiskajā režīmā 1945.-1989. gadam. Šajā kontekstā Svētais Jānis Pāvils II norādīja uz steidzamāko nepieciešamību parādīties “sirdsapziņas cilvēkiem”, jo tikai viņi var atbilstošā veidā tikt galā ar 20. gadsimta beigu dzimtenes “galveno pamatproblēmu”, tas ir, ar “morālās kārtības” uzturēšanas jautājumu. Ne politika, ar to saprotot strīdus un dalīšanos starp partijām, ne sociālie un ekonomiskie jautājumi (IKP pieaugums vai tā samazināšanās), bet tieši “morālā kārtība – katra cilvēka un sabiedrības dzīves pamats” ir vissvarīgākais jautājums. Tā mūs mācīja Svētais Jānis Pāvils II 1995. gadā, un mūsu laiki tikai apstiprina šīs diagnozes pareizību.
Sirdsapziņa nav patvaļa
Bet kā tomēr virzīties uz to, lai kļūtu par “sirdsapziņas cilvēku”? Vispirms, kā uzsvēra Svētais Tēvs, vajadzētu saprast pareizu vārda “sirdsapziņa” nozīmi, kas “ir mūsu iekšējais ceļvedis un ir arī mūsu rīcības tiesnesis”. Divus gadus pirms šo vārdu izteikšanas Svētais Jānis Pāvils II publicēja vienu no vissvarīgākajiem dokumentiem visa sava pontifikāta laikā – encikliku Veritatis splendor (1993). Var teikt, ka tas ir pravietisks dokuments, jo mūsu laikos tā aktualitāte kļūst arvien redzamāka. Tās lasīšana var būt efektīvs pretlīdzeklis izplatītai vārda “sirdsapziņa”, kas ir visas morāles teoloģijas atslēga, nepareizai izpratnei.
Ir vērts atgādināt, ka sacelšanās pret Baznīcas mācību morālajos (īpaši seksuālajos) jautājumos, kas pilnā spēkā izpaudās pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, parādījās zem “sirdsapziņas” karoga. Daļa teologu un daži vietējo episkopātu locekļi faktiski noraidot mācību, kas ietverta Svētā Pāvila VI enciklikā Humanae Vitae (1968), kas atkārto mūžseno Baznīcas mācību par kontracepcijas nepieļaujamību, aicināja laulātos rīkoties saskaņā ar sirdsapziņu. Tai bija jābūt ne tikai tiesnesim, bet arī likumdevējam. Šāda veida izpratne ir sastopama arī mūsdienās starp tiem, kuri domā, ka var dalīt Svēto Komūniju cilvēkiem, kuri ir šķīrušies, ja vien (kopā ar “pavadošo” garīgo vadītāju) nokārtoja šo jautājumu ar savu sirdsapziņu.
Tikmēr Svētais Jānis Pāvils II Veritatis splendor lappusēs, uzskaitot kļūdainos uzskatus, kas iezagās dažu (bet ietekmīgu) teologu redzējumā par morāli, tai skaitā arī tas, ka “cilvēka morālais spriedums ir patiess tikai tāpēc, ka nāk no sirdsapziņas”, jo – kā secināja Svētais Jānis Pāvils II – “patiesības prasība ir pazudusi, dodot vietu godprātībai un autentiskumam” (VS 32).
Mēs bieži dzirdam frāzes par “sirdsapziņas brīvību”. Enciklika Veritatis splendor tomēr atgādina, ka šo brīvību nevar aplūkot atsevišķi no patiesības. Kā mēs lasām enciklikā: “Vienmēr no patiesības izriet sirdsapziņas cieņa: pareizas sirdsapziņas gadījumā runa ir par objektīvo patiesību, ko cilvēks saņēmis; kļūdainas sirdsapziņas gadījumā ir jautājums par to, ko cilvēks subjektīvi kļūdaini uzskata par patiesu” (VS 63).
Tādējādi “sirdsapziņas cilvēks” nevar atzīt uzskatu, ka “katram ir sava patiesība”, vai arī pārprastas tolerances vārdā apgalvot, ka “mana un tava patiesība ir līdzvērtīgas”. Citiem vārdiem sakot, “sirdsapziņas cilvēki”, kas 21. gadsimta sākumā ir tik ļoti vajadzīgi, nevar būt relatīvisti. Skočovā Svētais Jānis Pāvils II lielu uzsvaru lika uz to, “ka mūsu sirdsapziņai jābūt taisnīgai, ka tās spriedumiem jābalstās uz patiesību, lai labo sauktu par labu un ļauno par ļauno”.
Dabiskais likums – platforma izpratnei
Vai “sirdsapziņas cilvēks” var būt tikai ticīgais cilvēks? Svētais Tēvs savā mācībā uzsvēra, ka ticīgie cilvēki ir īpaši aicināti sekot taisnīgas sirdsapziņas balsij, bet ne tikai viņi. Strādājot pie morālās kārtības jautājuma Polijā (un ne tikai), ir jāiesaista visi cilvēki, arī tie, kuri nepieder Baznīcai, bet kuri atzīst objektīvi pastāvošo, universālo morāles normu esamību, kuru kopumu sauc par dabisko likumu. Kā Svētais Jānis Pāvils II piemin Veritatis splendor – nekļūdīga vadlīnija ikviena cilvēka sirdsapziņai ir dabiskais likums, kas “satur objektīvas un universālas normas attiecībā uz morālo labumu”. Tādā veidā “sirdsapziņa formulē morālo pienākumu, ņemot vērā dabisko likumu” (VS 59).
Tādējādi Svētais Jānis Pāvils II atsaucās uz savu priekšgājēju Pētera krēslā lielo tradīciju, kuri, nosodot divdesmitā gadsimta, noziedzīgo totalitāro ideoloģiju kļūdas, norādīja uz dabas likumu kā sadarbības platformu starp visiem labas gribas cilvēkiem, kuri atsakās pieņemt gan komunisma, gan vācu nacionālsociālisma nežēlību. Tādā veidā pāvests Pijs XI iezīmēja antitotalitāras sadarbības lauku 1937. gadā publicētajās enciklikās pret nacismu (Mit brennender Sorge) un pret komunismu (Divini Redemptoris).
Vai tiešām stāsta beigas?
Totalitārisma kā ideoloģijas un sistēmas problēma Svētā Jāņa Pāvila II sociālajā mācībā ieņēma ievērojamu vietu. Tomēr ir vērts uzsvērt, ka poļu pāvests uz šo jautājumu skatījās ne tikai vēsturiskajā kontekstā. Totalitāros draudus Svētais Tēvs pamanīja arī laikā, kad daudzas modernas teorijas sludināja “stāsta beigas” (F. Fukujama), ko saprot kā liberālās demokrātijas galīgo un neatsaucamo uzvaru. Tādējādi atgriezās vecais kārdinājums radīt paradīzi zemes virsū. Vairs jau ne “strādnieku un zemnieku valsts” vai “Tūkstošgades reiha” paspārnē, bet gan kā demokrātija, kas tolerances un “sirdsapziņas brīvības” vārdā neatzina objektīvi pastāvošo patiesību un morāli (dabiskais likums).
Svētais Jānis Pāvils II bija tālu no naivas ticēšanas “stāsta beigām”. 1991. gadā publicētajā enciklikā Centesimus Annus viņš pirmo reizi izteica savu diagnozi par to, ka “vēsture māca, ka demokrātija bez vērtībām viegli pārvēršas par atklātu vai slēptu totalitārismu” (CA 46). Pēc tam poļu pāvests šos vārdus atkārtoja Veritatis splendor lappusēs, bet 1999. gadā viņš uz tiem atsaucās, runājot ar Polijas parlamentāriešiem Saeimā.
Daudzi komentētāji (arī Polijā) toreiz domāja, ka Svētais Tēvs nav līdz galam apmierināts ar komunisma krišanu, ka viņš “zīmē pārāk tumšus scenārijus”, “neuzticas cilvēkiem” utt. Tikmēr gandrīz trīs gadu desmitus pēc šīs analīzes formulēšanas mēs redzam, ka Svētais Jānis Pāvils II bija vienkārši tālredzīgs. Tāpēc var teikt, ka viņš bija reālists. Tikai cilvēks, kas skatās tālumā, ir spējīgs patiesi stabili staigāt pa zemi.
“Jauki un smaidīgi” totalitāristi
Aizvien pastāvošo totalitāro draudu analīzi Svētais Tēvs veica ciešā saistībā ar objektīvas morālas patiesības esamības atzīšanas (vai noraidīšanas) jautājumu. Kā viņš rakstīja Centesimus Annus: “Totalitārisms rodas no objektīvas patiesības noliegšanas: ja nav transcendālas patiesības, caur paklausību kurai cilvēks iegūst savu pilnīgu identitāti, tad nav arī konkrēta principa, kas garantētu taisnīgas attiecības starp cilvēkiem. […] Ja neatzīst transcendālu patiesību, varas spēks uzvar un katrs cenšas izmantot maksimālos viņam pieejamos resursus, uzspiežot savas vēlmes vai savus uzskatus, neatkarīgi no citu tiesībām” (CA 44).
Sekojot Svētā Jāņa Pāvila II domai, jāsaka, ka brīvības draugi nav cilvēki, kurus galvenie mediji uzrāda kā “jaukus, smaidīgus, mūsdienu eiropiešus”; mūsdienīgi, jo viņi noraida patiesības esamību, kas nav atkarīga no viena vai otra vairākuma; mūsdienīgi, jo iecietības vārdā viņi tic, ka “katram ir sava patiesība”, un dažiem cilvēkiem “viņu patiesība” var būt, piemēram, publiskas zaimošanas praktizēšana, pārdodot to kā “mākslu” vai “happening”. Šīs mācības gaismā viņi ir “jauki, smaidīgi” totalitāristi, kuri ievēro veco Jakobīņu principu, ka “brīvības ienaidniekiem nav brīvības”.
Pārspīlēti? Pietiek atgādināt diezgan nesenos politiķu paziņojumus, kurus mārketings “pārdod” kā “jaukus un smaidīgus”, bet kuri publiski paziņoja, ka, ja viņi būtu pie varas, viņi likvidētu tā saucamo sirdsapziņas klauzulu. Mūsdienās to lieto, piemēram, ārsti, kuri atsakās veikt abortus (tas ir, bērna nogalināšana mātes klēpī) vai farmaceiti, kuri atsakās pārdot kontracepcijas līdzekļus savās aptiekās. Pareizas sirdsapziņas cilvēki vienmēr ir bijuši visu totalitārisma veidu ienaidnieki numur viens.
Kā saprast cilvēktiesības?
Kad Centrālajā Eiropā bruka komunisms, bet Padomju Savienība dzīvoja savus pēdējos mēnešus, Svētais Jānis Pāvils II uzsvēra, ka “brīvība tiek pilnībā novērtēta vienīgi caur patiesības pieņemšanu: pasaulē, kurā nav patiesības, brīvība zaudē savu saturu, bet cilvēks tiek pakļauts kaislībām un apstākļiem, gan tiešiem, gan slēptiem” (CA 46). Tikai šāds brīvības jēdziens gan garīgajā, gan materiālajā jomā ir reāla progresa garants. Tikai no šādi izprastas brīvības rodas, kā mācīja Svētais Tēvs, pareizi izprastas cilvēktiesības.
Šodien mēs esam liecinieki jēdziena “cilvēktiesības” radikālai pārdefinēšanai. Mūsdienās arvien biežāk (piemēram, Eiropas Parlamenta forumā) dzird, ka aborts ir, tā saucamās, “cilvēktiesības”. Tāpēc atgādināsim sev Svētā Jāņa Pāvila II pareizu vārdu izpratni arī šajā jautājumā. Kā vissvarīgākās cilvēktiesības Svētais Tēvs norādīja “tiesības uz dzīvību, kuru neatņemama sastāvdaļa ir tiesības augt zem mātes sirds no ieņemšanas brīža”. Otrās svarīgākās cilvēktiesības ir “tiesības dzīvot iekšēji vienotā ģimenē un morālā vidē, kas veicina personības attīstību” (CA 47).
Mūsdienu “jaukie un smaidīgie” relatīvisti – totalitāristi ir izsludinājuši nežēlīgu karu pret šīm faktiski pastāvošajām cilvēktiesībām. Vēl jo vairāk mums jāatceras aicinājums, kuru mums adresēja Svētais Jānis Pāvils II Skočovā: “Sirdsapziņas pārbaudes laiks turpinās! Jums ir jābūt stipriem ticībā!”.