16 gadu vecumā es pārdzīvoju lielu krīzi: mani vecāki izšķīrās. Šis notikums man kļuva par pagrieziena punktu. […] Tad es sapratu, ka manai dzīvei ir jēga tikai ar Kristu.
Esmu dzimusi 1977. gadā toreizējā padomju pilsētā Ļvovā Ukrainā. Viss sākās diezgan normāli, kā tas ir gandrīz katram bērnam, kurš dzimis PSRS: bērnudārzs, skola, pionieru nometnes, sporta klubi… Bet manā dzīvē bija arī kaut kas īpašs – vai drīzāk kāds īpašs cilvēks, mana vecmāmiņa Lidija, kurai par godu vecāki man deva vārdu.
Vecmāmiņa
Manas pirmās atmiņas par viņu ir saistītas ar lielo, melno grāmatu, kas vienmēr atradās uz galda viesistabā. Man bija pieci gadi, kad es pajautāju: “Vecmāmiņ, mana mamma ir izlasījusi tik daudz grāmatu, bet tu tik ilgi lasi vienu grāmatu. Kas tā ir par grāmatu?” Toreiz vecmāmiņa man pirmo reizi pastāstīja par Bībeli. Es precīzi neatceros, ko viņa man teica, bet pēc šīs sarunas manā sirdī palika pēdas no kaut kā īpaša un aizraujoša.
Mani vecāki bija ateisti. Vienīgais ticīgais cilvēks mūsu ģimenē bija mana vecmāmiņa. Viņa bija protestante, baptiste. Es viņu neapmeklēju bieži, bet, kad biju kopā ar viņu, visas manas vizītes bija piepildītas ar kopīgām lūgšanām, kristīgām dziesmām un, protams, Svēto Rakstu lasīšanu. Kad man bija deviņi gadi, vecmāmiņa man uzdāvināja manu pirmo Bībeli, kas domāta bērniem. Es to uzreiz sāku lasīt, bet man tā likās bērnišķīga, jo tajā vecumā es biju pieradusi lasīt “pieaugušo” Bībeli. Iekšēji es toreiz ticēju Dievam. Es sapratu, ka ticība ir kaut kas svarīgs, bet man ne pārāk patika iet kopā ar vecmāmiņu uz baznīcu. Toreiz man vienkārši svētnīcā bija garlaicīgi.
Es atceros, ka vienā vasarā mums bija grūta un sāpīga saruna. Vecmāmiņa kārtējo reizi mani aicināja uz dievkalpojumu, un es pretojos. Vienā brīdī es vienkārši izkliedzu: “Dieva nav!” Es atceros, kā mana vecmāmiņa raudāja… Pēc tā gadījuma viņa mani vairs nekad neaicināja uz baznīcu, bet es zinu, ka viņa lūdzās par manu atgriešanos.
Gāja gadi. Es augu. Laiku pa laikam es lūdzos, skatījos televīzijā kristīgas programmas un Ziemassvētku laikā pat ar vecmāmiņu devos uz baznīcu. Mana mamma bija kategoriski pret manu došanos pie baptistiem. Viņa uzskatīja, ka protestanti ir sektanti.
Kristības
16 gadu vecumā es pārdzīvoju lielu krīzi: mani vecāki izšķīrās. Šis notikums man kļuva par pagrieziena punktu. Es negribēju dzīvot tā, kā to darīja mani vecāki. Tad es sapratu, ka manai dzīvei ir jēga tikai ar Kristu. Evaņģelizācijas sanāksmē es pieņēmu Viņu par savu Kungu un Pestītāju. Esmu izlējusi daudz nožēlas asaru. Tad es zināju, ka uzticu savu dzīvi Tam, kurš atdeva savu dzīvību par mani, kurš cieta par manu pestīšanu. Tā sākās mans ceļš ar Dievu… No tā laika viss kļuva ļoti skaidrs. No vienas puses, es piedzīvoju daudz pārmetumu no manas mammas, viņa toreiz bija ļoti noraizējusies par savu reputāciju, viņas meita bija kļuvusi par “sektanti”! Bet no otras puses, Tas Kungs man iedeva daudz kristīgu draugu, jauniešu sapulces, grupas, lūgšanas, Svētos Rakstus un milzīgs atbalstu. 18 gadu vecumā es tiku kristīta.
Gāja gadi. Es apprecējos ar Juriju, arī baptistu. Dzemdēju divus dēlus Maksimu un Vitāliju. Mēs ar vīru aktīvi piedalījāmies mūsu kopienas dzīvē. Es studēju un pēc tam 10 gadus lasīju lekcijas “Coram Deo” Starptautiskajā garīgo konsultāciju institūtā. Tā ir protestantu izglītības iestāde, kas palīdz mācītājiem viņu pastorālajā darbā. Kopumā man tajā laikā bija ļoti bagāta reliģiskā dzīve. Es mīlēju savu Baznīcu un savus kristīgos draugus no tik daudzām dažādām protestantu kopienām un konfesijām.
“Es esmu dzīvā maize…”
Daudzus gadus mani uztrauca viena lieta: Euharistija. Ja kādam bijis kontakts ar protestantiem, viņš zina, ka viņi tic, ka Svētā Komūnija ir tikai simboliska Kristus ciešanu piemiņa. Viņiem tas ir tikai simbols – nekas vairāk. Neskatoties uz to, Svētajos Rakstos es lasīju kaut ko citu. Svētā Jāņa Evaņģēlijā ir skaidri rakstīts: “Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi. Un maize, ko Es došu, ir Mana miesa, kas dota par pasaules dzīvību.” Tad jūdi savā starpā sāka strīdēties, sacīdami: “Kā Viņš mums var dot ēst Savu miesu?” Bet Jēzus tiem sacīja: “Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs neēdat Cilvēka Dēla miesu un nedzerat Viņa asinis, jums dzīvības nav sevī. Kas bauda Manu miesu un dzer Manas asinis, tam ir mūžīgā dzīvība, un Es to uzcelšu pastarā dienā. Jo Mana miesa ir patiess ēdiens un Manas asinis ir patiess dzēriens. Kas Manu miesu bauda un Manas asinis dzer, paliek Manī, un Es viņā”” (Jņ 6,51-56). Jaunajā Derībā ir arī citas vietas, kas runā nevis par simbolismu, bet gan par Kristus patieso klātbūtni Euharistijā.
Atgriežoties pie Svētā Jāņa Evaņģēlija sestās nodaļas: Kad Jēzus beidza runāt, daudzi Viņa mācekļi bija tik satraukti un neizpratnē par dzirdēto, ka aizgāja no Viņa. Viņš nemēģināja viņus panākt, lai pateiktu: “Jūs Mani pārpratāt. Es patiesībā runājot par Miesu un Asinīm domāju simbolus”, tā vietā viņš jautāja apustuļiem: “Vai arī jūs gribat aiziet?” (Jņ 6,67). Kādā brīdī mana izpratne par Euharistiju pārvērtās dziļā ticībā. Es ar to dzīvoju daudzus gadus, lūdzot Dievu aizvest mani uz to Baznīcu, kurā tic Svētajai Komūnijai tāpat kā es. Pateicoties manai kalpošanai kā pasniedzējai, esmu bijusi daudzās draudzēs, taču nekur nesaskārosies ar tādu Svētās Komūnijas izpratni kā mana. Toreiz man bija tiešām grūti. Es nezinu, kāpēc toreiz es neaizgāju uz katoļu baznīcu. Droši vien tāpēc, ka toreiz iekšēji es šo institūciju pat neuzskatīju par pieņemamu savas kopienas “variantu”. Galu galā es uzaugu protestantu vidē, kur par katoļiem parasti nerunāja īpaši labvēlīgi.
Ceļā uz Euharistiju
2011. gada beigās Dievs mani iepazīstināja ar mācītāju no Izraēlas, kurš pievienojās mūsu institūtam. Pēc gada šis vīrietis man teica, ka ir draugos ar katoļiem un dodas uz Svētās Marijas no Nācaretes, Baznīcas Mātes, Kristīgās dzīves un evaņģelizācijas skolas (saīsināti: Marijas skola) vasaras sesiju Polijā. Viņš ar sajūsmu man stāstīja, ka katoļi, tāpat kā mēs, mīl Kungu Jēzu un pielūdz Viņu ar slavas dziesmām. Neteikšu, ka toreiz viņu klausījos ar interesi, bet tomēr priecājos par viņa apbrīnu. Laika gaitā mēs atvērām mūsu institūta studentu pilsētiņu Izraēlā. Es devos tur trīs vai četras reizes gadā un bieži runāju ar mācītāju. No viņa uzzināju, ka arī Ļvovā ir harizmātiskas katoļu kopienas un Marijas skolas filiāle. Šī informācija manā prātā tika “noglabāta”, bet tajā laikā es neko negrasījos ar to darīt.
Tas bija 2013. gada decembris. Tuvojās – kā mēs sakām Ļvovā – “katoļu Ziemassvētki”. Es nezinu, kas mani toreiz aizkustināja, bet es ieteicu mūsu kopienas mājas grupai doties uz katoļu katedrāles dievkalpojumu. Lielākā daļa piekrita aiziet kopā ar mani.
Baznīca bija pilna ar cilvēkiem. Bija grūti stāvēt un pat brīvi elpot. Es izstiepu kaklu, lai redzētu altāri un to, kas notiek apkārt tam. Liturģija notika poļu un ukraiņu valodā, taču man tas netraucēja, jo es lieliski sapratu poļu valodu. Es biju iegrimusi liturģijā. Es atceros, ka bija mīlestības un cerības pilns sprediķis par jaundzimušo Mesiju. Tad notika liturģijas euharistiskā daļa. Brīdī, kad bīskaps sāka lūgties pār maizi un vīnu, man pazuda visa pasaule. Tad manā galvā skanēja tikai viena frāze: viņi tic Euharistijai tāpat kā es! Man tas vienlaikus bija gan prieks, gan šoks. Kad pēc Mises mēs aizgājām iedzert kafiju, es nespēju izspiest no sevis ne vārdu. Citi apsprieda, priecājās par sprediķi… un man prātā bija tikai viens jautājums: ko man darīt? Tad es skaidri sapratu, ka turpmāk mana dzīve vairs nebūs tāda, kāda tā bija agrāk.
Toreiz mūsu grupā bija vēl viena meitene, kas ar ticību sāka runāt par Euharistiju, Kristus patieso klātbūtni zem maizes un vīna zīmēm. Tad es sapratu, ka neesmu viena uz jaunā ceļa, ko man sagatavojis Kungs. Kafejnīcā es sāku runāt par “dīvainām” katoļu kopienām un to, kā es labprāt nokļūtu šādā grupā. Un tā aukstā janvāra pirmdienā mēs devāmies uz Dzīvās Uguns kopienas lūgšanu tikšanos, kas pulcējās Svētā Antonija draudzē, Ļvovā.
Dieva vārda sludināšana, patiesa pielūgšana un Dieva slavēšana… Toreiz mums nebija līdz galam ērti, jo mēs nevienu nepazinām, bet man radās iespaids, ka esmu mājās! Nākošajā pirmdienā neradās jautājums “iet vai neiet uz kopienas tikšanos”. Protams, ka ir jāiet! Kopā ar manu draudzeni sākām iepazīt katoļu ticību. Laiku pa laikam mēs devāmies uz svētdienas Svēto Misi Svēta Antonija baznīcā. Manā sirdī bija liels prieks, ka pastāv baznīca, kas tik ļoti tic Svētajai Komūnijai, bet no otras puses tajā bija arī daudz sāpju, ka es, protestante, nevaru saņemt Euharistiju kopā ar tiem, kas apmeklēja liturģiju. Tad es jutos iekšēji sadalīta. Es teicu: “Mīļais Jēzu, cik ļoti es vēlētos Tevi pieņemt Euharistijā!”. Tajā pašā laikā es cīnījos ar sevi: “Nē, Dievs. Tu nevari gribēt mainīt manu dzīvi tik radikāli. Nevar būt, ka Tu vēlies, lai es kļūtu par katoli. Man ir ģimene, kalpošana, draugi… Vai tiešām Tu to vēlies? Cik ļoti es slāpstu pēc Tevis!”.
Katehumenāts
Vasarā kopā ar mācītāju devāmies uz Poliju uz Marijas skolas vasaras sesiju. Šeit mēs satikām skolas direktoru, kurš uzreiz kļuva par mūsu draugu. Mums ar viņu bija daudz sirsnīgu sarunu par Euharistiju un katoļu ticības niansēm, kā arī par to, kā mums tālāk dzīvot. Tad Dievs mums deva iespēju piedzīvot dziļu vienotību ar katoļiem. Viņi lūdzās par mums, un mēs lūdzāmies par viņiem. Tādā veidā Dievs man arvien vairāk parādīja katoļu ticības skaistumu, Baznīcas bagātību, par kuru man nebija ne mazākās nojausmas. Man patika lasīt par sakramentiem, par dažādu svēto dzīvi un es pat izpētīju pāvestu enciklikas. Es gribēju aptvert visu šo milzumu uzreiz!
Es neaprakstīšu visu, kas ar mani notika pēdējo divu gadu laikā. Es teikšu īsi: toreiz es sapratu, ka man patīk abi Baznīcas “departamenti” – gan katoļi, gan protestanti. Tieši tad es dziļi apzinājos Kristus ciešanas Viņa Baznīcā, kas bija sadalīta tūkstoš daļās. Es bieži lūdzos ar asarām acīs un līdz šai dienai es lūdzos par Baznīcas – Kristus Miesas – vienotību. Es sapratu, ka Kristus atgriezīsies nevis pie “harēma”, bet pie savas vienas līgavas. Katru dienu es arvien vairāk apzinājos, ka Dievs mani aicina uz katoļu baznīcu.
Tomēr pienāca sacelšanās laiks, kura laikā es kliedzu uz Dievu, ka Viņš iznīcina manu dzīvi. Es domāju, ka, ja es kļūšu par katoli, tad visa protestantu pasaule novērsīsies no manis tā, it kā es būtu ķecere. Ilgu laiku es baidījos stāstīt vīram par saviem braucieniem uz Dzīvās Uguns kopienas sanāksmēm, par Svētajām Misēm, par Katoļu Baznīcas Katehisma lasīšanu naktīs, par Marijas skolas sesijām… Es zināju ka Dievs mani aicina uz kaut ko lielāku par draudzību ar katoļiem. Vairāk nekā pusgadu es cietu no depresijas, uzskatot, ka nespēju pieņemt Dieva gribu. Toreiz man vienkārši bija ļoti bail. Es saucu uz Dievu, ka Viņš ir mans ienaidnieks, nevis mans draugs!
Dievs, redzēdams manu vājumu, atkal panāca man pretī. Tas bija Izraēlā. Mans dārgais draugs, zinot par manām cīņām un dvēseles stāvokli, piedāvāja aizlūgt par mani. Es piekritu. Tajā laikā pati es nebiju spējīga lūgt. Es biju pārāk salauzta… Un notika brīnums! Jēzus runāja uz manu sirdi. Viņa balsi nevarēja sajaukt ne ar vienu citu. Viņš man teica, ka mīl mani un mīlēs mani neatkarīgi no tā, kādu lēmumu es pieņemšu. Šie mīlestības vārdi izkausēja manu sirdi. Es atbildēju Viņam: “Es sekošu Tev, lai kur Tu mani vestu! Man tā ir staigāšana pa vētrainu ūdeni. Es lūdzu Tevi, ej pa priekšu!”. Pēc šīs lūgšanas mana sirds bija piepildīta ar mieru un prieku. Tas bija 2016. gada aprīlis. Dievs tik skaidri gāja pa priekšu, ka grūtos sarunu un lēmumu pieņemšanas brīžos man pat nebija laika baidīties. Mani draugi, protestanti un katoļi, atbalstīja mani šajā ceļā. Arī mans vīrs izturējās pret to ar sapratni, lai gan es zinu, ka tas viņam daudz maksāja…
Lielā diena
2016. gada septembrī es oficiāli uzsāku katehumenātu, bet sešus mēnešus vēlāk, 2017. gada 26. martā, pienāca mana svinīgā diena, kad Svētajā Misē apliecināju savu ticību un piederību latīņu rita katoļu baznīcai Svētā Antonija baznīcā Ļvovā. Svētajā Misē bija mans vīrs, mūsu bērni un daudzi mūsu draugi. Es biju ļoti pateicīgs Dievam par viņu klātbūtni. Tajā vakarā bija manā dzīvē pirmā grēksūdze. Tās laikā es piedzīvoju neticamu mīlestību un piedošanu, ko Kristus man dāvāja caur priestera rokām un muti. Nākamajā dienā Svētās Mises laikā, kurā pulcējās Dzīvās Uguns kopiena, kopā ar draudzeni saņēmām pirmo Svēto Komūniju. Es neesmu spējīga aprakstīt emocijas, kas tajā laikā bija manā sirdī. Tik daudzus gadus es esmu ilgojusies vienoties ar savu Mesiju Euharistijā. Un visbeidzot es varēju piecelties no soliņa un pieiet pie Kristus, kas atrodas šajā mazajā maizes gabaliņā un vīnā, nometoties ceļos Viņa priekšā, teikt “amen”, atbildot uz priestera vārdiem: “Kristus Miesa” un pieņemt Viņu ar savu muti! Viņš pilnībā atbildēja uz manām cerībām. Es atgriezos savā solā, nometos ceļos un apkārtējā pasaule pazuda. Tajā brīdī es ne tik daudz ticēju, cik pieredzēju Kristus patieso klātbūtni Euharistijā. Toreiz Svētais Gars mani pārpludināja, man pār vaigiem plūda laimes asaras, un manas lūpas tikai atkārtojās: “Paldies, paldies, paldies…”. Tad es gribēju, lai mana vienotība ar Kristu nekad nebeigtos! Es gribēju, lai liturģija turpinās un turpinās…
Kopš tā laika ir pagājuši divi gadi. Šajā laikā es ne reizi nenožēloju sekošanu Kristum tur, kur Viņš mani sauca. Viņš man deva un turpina dot daudz dāvanu. Es joprojām piedzīvoju šo “saviļņojumu”, kad saņemu Svēto Komūniju un es lūdzu Kungu, lai liturģija man nekad nekļūtu par rutīnu.
Tagad es arī zinu, ko nozīmē dzīvot starpkonfesionālā ģimenē. Ko nozīmē būt katolietei starp protestantu draugiem, kuru man joprojām ir daudz. Un pats galvenais, ka Dievs man paver jaunus apvāršņus, lai kalpotu Viņam. Es saprotu, ka viens no maniem aicinājumiem tagad ir būt tiltam starp katoļiem un protestantiem, bet no otras puses starp Baznīcu un mesiāniskiem ebrejiem, kuru vidū man arī ir daudz draugu. Kāds prieks, kad mani brāļi un māsas no dažādām konfesijām atveras viens otram, būdami gatavi iziet no savām komforta zonām, lai satiktos un kopā lūgtos.
Dzīve paklausībā Dievam ir liels piedzīvojums. Es nekad nezinu, kas mani gaida “aiz stūra”, bet tajā pašā laikā esmu pārliecināta, ka Dievs būs klātesošs tajā visā. Slava Viņam mūžīgi!
Lidija
(tulk. un red. Bartolomejs Grisa)