Tēvs man teica: “Šis ir pēdējais brīdis. Ja izvēlēsies Allahu, es ļaušu tev dzīvot. Ja izvēlēsies Jēzu – es tevi nogalināšu”…
„Dievs, dzīvība pieder Tev”
Mani vecvecvecāki, musulmaņi, ieradās Indijā no Turcijas un dzīvoja Keralas apgabalā valsts dienvidos.
Pirms dzimšanas man bija nopietna dzīvībai bīstama infekcija. Ārsti teica, ka es viņu neuzveikšu, un mēģināja pārliecināt manu mammu veikt abortu. Viņa bija pārliecināta, ka tas ir liels grēks, un neņēma vērā ārstu padomus. Viņa lūdzās: “Dievs, dzīvība pieder Tev. Es zinu, ka Tu vari to dot šim bērnam”, pēc kā viņa deva solījumu, ka, ja es izdzīvošu, viņa mani atdos kalpošanai Viņam. Dievs uzklausīja manu mammu: mana piedzimšana, pēc ārstu domām, bija brīnums!
Kamēr mani brāļi, māsas un kaimiņi mācījās normālās skolās, es negāju parastajā skolā, jo saskaņā ar mātes solījumu es piederēju Dievam. Kad man palika astoņi gadi, vecāki mani nosūtīja uz arābu musulmaņu skolu Keralas dienvidos, lai mani apmācītu par mavlanu jeb musulmaņu garīdznieku. Es par to kļuvu pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas. Piecus gadus studēju filozofiju (metafiziku, epistemoloģiju, loģiku utt.), kā arī arābu valodu, bet pēc tam vēl piecus gadus – morāles teoloģiju, Korāna teoloģiju un šariata likumus.
Kopš bērnības biju pārliecināts, ka reliģiju nevar uzspiest ar varu. Šī mana iekšējā pārliecība, protams, bija pretrunā ar pieredzēto, ar islāma vēsturi, kuru izplatīja, galvenokārt, ar piespiešanu un zobenu. Tēvs man lika iet uz mošeju. Es zinu, ja to nedarītu, viņš būtu mani piekāvis. Man nācās ievērot arī Ramadāna gavēni, jo, ja es nebūtu gavējis, pēc saulrieta man netiktu dota pārtika.
Mavlana
Pēc absolvēšanas es strādāju par garīdznieku mošejā. Vienu reizi es sludināju par Jēzu, apgalvojot, ka Viņš nav Dievs. Mans Dievs bija tikai Allahs. Es ticēju, ka Viņš nekad nav precējies, tāpēc Viņam nebija bērnu. Todien kāds no pūļa man jautāja: “Kas tad ir Jēzus?” Lai viņu iepazītu, es vēlreiz izlasīju visu Korānu. To lasot, es pamanīju, ka Muhameds tiek pieminēts tikai 4 reizes, bet Jēzus – pat 25! Šis atklājums mani mulsināja… Man radās jautājums, kāpēc Korāns pievērš lielāku uzmanību kādam zemākstāvošam pravietim nekā Muhamedam.
Korāns sauc Jēzu par Kalimat Allah (Dieva Vārdu), Ruh Allah (Dieva Garu) un Isa Al-Masih (pārveidota forma: Jēzus Kristus). Korānā ir aprakstīts, ka Jēzus izveidoja putnu no māla un iepūta tajā dzīvību, dziedināja neredzīgo, spitālīgo, kā arī uzmodināja mirušos, uzkāpa debesīs, joprojām ir dzīvs un atgriezīsies pēdējā dienā. Saskaņā ar Korānu Muhameds nav Dieva Vārds, Dieva Gars vai Mesija. Viņš nekad nevienā nav iepūtis dzīvību, nedz dziedinājis, nedz arī augšāmcēlis. Viņš pats nomira un vairs neatgriezīsies. Lasot Korānu, es pamanīju visas šīs atšķirības starp Jēzu un Muhamedu.
Ir vēl kāda lieta. Korānā nav minēta neviena sieviete, izņemot Mariju (arābu val. Mariam). Taja nav Muhameda sievu vai bērnu vārdu. Sūra 19 saucas Marija (Mariam) un 3 attiecas uz viņas domājamo priekšteci – Imranu (sūra Al Imran – Imrana ģimene). Sūra 3,42 vēsta: “Lūk, eņģeļi sacīja: “Marija! Patiesi, Dievs tevi izvēlējās un darīja šķīstu un izvēlējās tevi pāri pasaules sievietēm”” (sal. Sūra 21, 91 un 66,12).
Dieva Vārds
Kādu dienu es devos pie sava skolotāja, kurš 10 gadus man mācīja arābu valodu. Es viņam uzdevu jautājumu: “Skolotāj, kā Dievs radīja Visumu?” Viņš atbildēja: “Dievs Visumu radīja caur savu Vārdu”. Tāpēc es jautāju: “Vārds ir Radītājs vai radījums?” Ja viņš teiktu, ka Vārds ir Radītājs, es jautātu, kurš tad ir radījis Vārdu. Viņš arī nevarēja atzīt, atsaucoties uz Korānu un musulmaņu tradīciju, ka Vārds bija radība. “Vārds nav ne Radītājs, ne radījums,” viņš atbildēja un pavēlēja man aiziet. Pirms aiziešanas es vēl teicu: “Ja Vārds nav ne Radītājs, ne radījums, vai ne tāpēc kristieši saka, ka Vārds ir Dieva Dēls?”. Tad viņš man teica, ka, ja Vārds ir Dieva Dēls, Dievam ir jābūt sievai. Bez sievas nevar būt dēls. Tad es viņam parādīju Korāna fragmentu, kurā teikts, ka Dievs redz bez acīm, runā bez mēles un dzird bez ausīm: “Debesu un zemes Radītājs. […] Nav nekā līdzīga Viņam. Viņš ir visu dzirdošais, visu redzošais!” (Sūra 42,11). Šis pants apliecina – saskaņā ar senākajiem tafsiriem (derīgiem Korāna teksta skaidrojumiem un interpretācijām) – ka neviena radība nav līdzīga Dievam. Tā kā radījumiem ir acis un ausis, Dievam to nav, bet tajā pašā laikā Viņš visu dzird un redz. Tad kāpēc Dievam nevarētu būt dēls bez sievas? Man bija spēcīgs arguments.
Pēc sarunas ar skolotāju, jutos salauzts, es uzliku Korānu uz krūtīm sakot: “Dievs, pasaki, ko man darīt. Tavs Korāns saka, ka Jēzus ir dzīvs, bet Muhameds ir miris. Saki, kam man sekot?”. Pēc lūgšanas es atvēru grāmatu, un mans skatiens krita uz Sūru 10,94: “Un, ja tu šaubies par to, ko mēs tev esam sūtījuši, pajautā tiem, kas lasīja Grāmatu, kas bija pirms tevis […]”.
Rekolekcijas Pottā
Izlasījis šo fragmentu, es nolēmu studēt Bībeli. Es devos uz Pottas Katoļu rekolekciju centru. Jau pirmajā dienā priesteris nolasīja Jāņa Evaņģēlija pirmo pantu: “Iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Dievs bija Vārds”. Es uzreiz pamanīju saistību starp Korāna un Bībeles teikto par Vārdu. Es jutu, ka man ir vajadzīgi abi šie teksti tālākai studēšanai.
Vēl viens šī paša Evaņģēlija pants, 12, atstāja uz mani lielu iespaidu: “Bet kuri Viņu uzņēma, kas tic Viņa vārdam, tiem Viņš deva varu kļūt par Dieva bērniem”. Korānā Allahs sauc cilvēkus par vergiem. Kā zināms, kungs nemīl vergus, kā arī vergi parasti nemīl savu saimnieku. Es negribētu, lai mani kāds sauktu par vergu, un Korāns saka, ka cilvēks ir Allaha vergs! Svētā Jāņa Evaņģēlijā (1,12), es izlasīju, ka Jēzus mums dod spēku kļūt par Dieva bērniem. Es sapratu, ka man vajag Jēzu, jo es gribu būt Dieva bērns. Pirmo reizi es nosaucu Dievu par “Tēti”; es iepriekš nezināju, ka varu Viņu tā saukt! Kāds tas ir liels prieks: pasaules Radītājs ir mans Tēvs! Visbeidzot, es arī nolēmu ieticēt Jēzum kā Dieva Dēlam.
Kamēr es biju rekolekcijās katoļu centrā, mani vecāki domāja, ka esmu mošejā, un draugi no mošejas domāja, ka esmu mājās. Kad viņi saprata un kļuva skaidrs, ka es neesmu ne tur, ne tur, viņi sāka mani meklēt, ielika sludinājumu avīzēs un televīzijā. Beidzot viņi atrada mani Pottā. Tēvs atbrauca pēc manis un, dusmojoties par izdarīto, piekāva mani līdz bezsamaņai un ar varu aizveda.
Apcietinājums
Kad atguvu samaņu, es atrados mazā istabā – kails un ar stingri sasietām rokām un kājām. Es nevarēju parunāt, jo man mutē bija maltie sarkanie pipari. Tie bija arī manā degunā un acīs, un visur, kur man bija brūces uz ķermeņa… Pipariem vajadzēja palielināt manas ciešanas. Tas viss ticības dēļ Jēzum. 18 vietās Korānā ir rakstīts, lai cīnās ar “neticīgajiem”, bet vairākās vietās – lai nogalina tos, kas noraida islāmu. Mans tēvs bija paklausīgs Korāna likumam, pat ja tādēļ bija jāapklusina sirdsapziņas balss…
Pēc dažām dienām bez ēdiena un dzēriena kakls jutās sauss kā čaumala. Kad lūpas saplaisāja, es centos laizīt asinis, lai samitrinātu kaklu. Mans brālis, to redzēdams, apzināti mani apčurāja… Pēc daudz dienām es kļuvu tikpat neaizsargāts kā jaundzimušais. Es zaudēju atmiņu, nespēju domāt un biju kā miris. Tas turpinājās tik ilgu laiku, ka es pilnīgi zaudēju laika izjūtu.
Beidzot atnāca mans tēvs. Viņš noņēma man ķēdes, cieši satvēra manu kaklu un sāka mani žņaugt. Es jutu, ka nevaru paelpot… Es atvēru acis un ieraudzīju viņa rokā milzīgu nazi. Viņš man teica: “Šis ir pēdējais brīdis. Ar Tevi ir beigas”. Un piebilda: „Ja izvēlēsies Allāhu, es ļaušu tev dzīvot. Ja izvēlēsies Jēzu – es tevi nogalināšu”. Šajā brīdī domāju par to, kad mana dzīvība bija apdraudēta manas mātes klēpī un visi domāja, ka es nomiršu, viņi mani mīlēja un lūdzās, lai es dzīvotu, bet tagad mans miesīgais tēvs vēlas mani nogalināt ar klusu visas ģimenes piekrišanu! Es viņu labi pazinu un zināju, ka nekas viņu neapturēs. Kad es sapratu, ka šis ir mans pēdējais brīdis, man ienāca prātā, ka Jēzus nomira, bet Viņš arī augšāmcēlās! Ja es nomiršu, ticot Jēzum, es arī dzīvošu! Es sajutu prieku no tā, ka labāk nomirt, ticot Jēzum, nekā dzīvot bez Viņa. Es biju gatavs moceklībai.
Pēkšņi sajutu, ka ar mani notiek kaut kas nesaprotams. Kāda gaisma krita uz manas pieres kā mēness gaisma, un kaut kas līdzīgs elektrošokam izgāja cauri manam ķermenim. Vienā mirklī es biju piepildīts ar neticamu spēku un nespēju to kontrolēt! Tas bija tik spēcīgi, ka es atgrūdu tēva roku un man no krūtīm izlauzās viens vārds: “Jēzus!!!” Mans tēvs nokrita un krītot ar nazi ievainoja krūtis. Viņš kliedza, asiņoja un mute bija pilna putu. Saskrēja visi mājinieki. Viņi nezināja, kas noticis. Viņi domāja, ka mans tēvs mirst, un nekavējoties viņu nogādāja slimnīcā. Steigā viņi aizmirsa par mani. Es ātri saģērbos tēva drēbēs un aizbēgu no mājām. Es iekāpu taksometrā, kas mani aizveda līdz Pottai. Taksists, kristietis, zināja par manu ieslodzījumu. Redzot manu stāvokli, viņš par mani parūpējās, pa ceļam nopērkot man ko ēst un dzert.
Tajā dienā es sapratu, ka Jēzus patiešām ir dzīvs. Kopš tā laika ir pagājuši 18 gadi, un es joprojām piedzīvoju, ka Viņš visu laiku ir ar mani. Es nekad nedomāju, ka musulmaņi ļaus man dzīvot tik ilgi. Es sludināju Evaņģēliju pat Tuvajos Austrumos, un, lai arī cilvēki mēģināja mani nogalināt, no galvas man nekad nav nokritis ne mats.
Kristības
Pēc manas aizbēgšanas vecāki sarīkoja man simboliskas bēres. Šī ir ļoti skumja šķiršanās un izraidīšanas ceremonija no ģimenes un sabiedrības. Viņi izgatavoja manu statuju, ievietoja to zārkā un apglabāja, un uz kapakmens iegravēja manas dzimšanas un nāves datumu. Kā nāves datumu viņi norādīja manu kristību datumu. Man ir savs kaps dzimtajā pilsētā. Es esmu kļuvis miris pasaulei, lai dzīvotu Jēzus labā (sal. Kol 3,3).
Cilvēciski man nav ne mazāko cerību kontaktam ar ģimeni, bet Dievs viņiem var pieskarties jebkurā brīdī, tāpēc es lūdzos par viņiem. Pat ja viņi neieticēs, es vienmēr lūdzu: “Jēzu, paņem viņus uz debesīm. Man viņi arī tur ir vajadzīgi.”
Kad es biju mazs, man bija nopietna pēdu infekcija. Mana māte mani aizveda uz Muhameda meitas Fatimas vārdā nosaukto slimnīcu. Tajā strādāja daudz katoļu klostermāsu un priesteru. Es jautāju savai mātei, kāpēc kristieši lieto šo musulmaņu vārdu. Tad mana māte man izstāstīja stāstu par Fatimu Portugālē, vietu, kur parādījās Dievmāte. Izjutu simpātijas un mīlestību pret Mariju, un vēlāk, kad es izlasīju Korānu, es sapratu, ka tas, ko man māte stāstīja par viņu, ir patiesība. Kopš bērnības es biju dzirdējis par Mariju, un, kad kļuvu par katoli, pilnībā uzticējos Viņai. Kad es gatavojos kristībām, mans garīgais vadītājs man jautāja, kādu vārdu es izvēlos. Mans musulmaņu vārds bija Suleimans Ibn Ahmads. Priesteris ieteica man atstāt vārdu „Suleimans” (arābu: Salomon), bet es teicu, ka es tik ļoti mīlu Dievmāti, ka vēlos nest viņas vārdu. Mani nemulsinaja fakts, ka tas bija sieviešu vārds. Drīz pēc tam priesteris no Itālijas man pastāstīja, ka pastāv šī vārda vīriešu formu: “Mario” (Marian) – un tā tas arī palika.
Nāve
Es nebaidos no nāves. Visiem, kas ir dzimuši, ir jāmirst vienu dienu. Tas ir 100% droši. Ja tu tici Muhamedam un mirsti, tad tev jāzina, ka viņš tika apglabāts, un neviens nezina, kas ar viņu notika pēc viņa nāves. Tikai Kristus nomira un augšāmcēlās. Tāpēc es ceru, ka, ja es nomiršu kopā ar Kristu, es dzīvošu kopā ar Viņu (sal. Rom 6,8). Jēzus skaidri pateica, ka dodas pie Tēva: “Un, kad es aiziešu un jums vietu sataisīšu, es atkal atnākšu un paņemšu jūs pie sevis, lai arī jūs tur būtu, kur es esmu” (Jņ 14,3). Tāpēc es nebaidos no nāves, bet domāju par to, kas notiks pēc tās. Lai man būtu mūžīgā dzīve, man ir vajadzīgs Jēzus un Viņa Baznīca.
Grēks
Katrā reliģijā tiek atzīts, ka grēks ir šķērslis attiecībām starp Dievu un cilvēku. Islāmā par grēkiem tiek upurēti dzīvnieki. Hinduismā grēki ir jāizpērk ar nākamajiem iemiesojumiem. Tikai kristietībā Dievs Jēzū Kristū uzņemas visus pasaules grēkus un mūžīgo sodu par tiem, izlīdzinot par tiem, šķīstot cilvēkus un samierinot viņus ar Tēvu.
Nāve ir grēka sekas. Lai tumsa pazustu, ir jāienes gaisma. Lai nāve pazustu, ir jāienes dzīvība. Man ir vajadzīga mūžīgā dzīve, lai iznīcinātu nāvi. Es to varu saņemt tikai no Dieva, un tas mums tiek dots caur krustā sisto Jēzu. Tātad, ja es ņemu dalību Viņa Miesā un Asinīs, saņemot Viņu Euharistijā, un pirms tam atzīstot savus grēkus gandarīšanas sakramentā, man ir daļa Viņa dzīvē. Tad es kļūstu par daļu no Viņa dzīves. Tieši tāpēc Jēzus mani sauc par “brāli”, un es kopā ar Viņu varu saukt Dievu par “Tēti”. Tā ir savienība ar Dievu. Lai to saņemtu, ir jābūt katolim. Jēzus skaidri teica: “Kas manu Miesu ēd un manas Asinis dzer, tam ir mūžīgā dzīvība; un es viņu uzmodināšu pastarā dienā” (Jņ 6,54).
Vēstījums Eiropai
Pašlaik es strādāju Katoļu rekolekciju centrā, kur notiek rekolekcijas septiņās valodās: angļu, hindu, tamilu, malajalu, telugu, kannadu un konkanu. Es katru dienu dalos ar Dieva vārdu ar citiem. Es ceļoju pa Indiju un visu pasauli, jo Kungs mani sūta arī uz Eiropu un Rietumiem.
Eiropa šobrīd piedzīvo daudzas krīzes. Viena no tām ir bērnu ticības izglītības mazināšanās. Šis vājums sākās, kad daudzi sāka runāt par brīvību bez vērtībām. Šāda “brīvība” rada homoseksuālas “laulības”, nedzimušo nogalināšanu, atkarību no alkohola un narkotikām. Tas viss ir legalizēts, un, tā kā tas ir likumīgi, pat vecāki to nevar apšaubīt. Tāda cilvēka “brīvība” ir reāla problēma un veicina neticību.
Islāmā, kas ir reliģija un politika (arābu: din wa-dawla), bērniem nav tiesību jautāt, vai viņi vēlas apmeklēt reliģijas stundas. Kopš bērnības tā piespiedu kārtā tiek doktrinēta un viņos parādās daudz fanātiskas ticības. Mums ir jāciena cilvēks, jāatstāj viņam pilnīga brīvība, kas ir saņemta no Dieva, un tajā pašā laikā jāizglīto savi bērni jau no bērnības, jāmāca viņiem gudri izmantot šo brīvību un jānodod viņiem katoļu ticība. Ja tas notiks, Eiropa mainīsies. Tā atgriezīsies pie sākotnējās mīlestības pret To Kungu (sal. Atkl. 2,4). Tikai tad, ja mēs visi kopā par to lūgsimies un pie tā strādāsim, parādīsies izmaiņas, un mēs būsim liecinieki lielām lietām.
Dr. Mario Josefs
(tulkoja un rediģēja Bartolomejs Grisa)