Rakstura veidošana parasti saistās ar ilgstošu piepūli, no daudz kā atsakoties. Tikmēr Sv. Jānis Pāvils II redzēja darbu pie sava rakstura veidošanas pozitīvā gaismā un nevilcinājās to nosaukt par “visbrīnišķīgāko cilvēka darbību”. Vēl vairāk viņš ieteica, kā tam vajadzētu izskatīties.
Uzdevums jauniešiem
“Jūsu vecuma žēlastība ir pamodināt iekšējo cilvēku. To nedrīkst apdzēst!” – teica Svētais Tēvs jauniešiem pirmajā svētceļojumā uz Poliju. Homīlijā, kas tika teikta Jasnagurā 1979. gada 6. jūnijā, pāvests atzīmēja, ka jaunības gados priekšplānā izvirzās garīgā dzīve, kas aizsākās kristībā. “Mēs atklājam sevi: mēs atklājam sevī iekšējo cilvēku ar viņa īpašībām, talantiem, cildenām vēlmēm, ideāliem, bet tajā pašā laikā mēs atklājam vājības, trūkumus, netikumus, sliktās tendences, egoismu, lepnumu, jutekliskumu. Mēs lieliski jūtam, ka, cik mūsu cilvēcības pirmās iezīmes ir pelnījušas, lai tās attīsta un stiprina, tad otrās – jāpārvar, jāapkaro un jāpārveido. Tādā veidā – dzīvā kontaktā ar Kungu Jēzu, mācekļa kontaktā ar Skolotāju – sākas un attīstās visbrīnišķīgākā cilvēka darbība; to sauc: darbs pie sevis”. Tas sastāv no “prāta, gribas un sirds godīgas sagatavošanas”.
Meklēt patiesību
Pirmais darba lauks, strādājot pie sevis, ir prāts. 1966. gadā, kad tika svinēta Jagaiļa universitātes, Krakovā 600. jubilejā, kard. Karols Vojtila vērsa uzmanību uz to, ka, lai arī ne visi ir intelektuāļi, katrs cilvēks dabiski meklē patiesību. Tas ir saistīts ar to, ka viņš ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības (sal. 1Moz 1,27). Saprāta attīstība ir saistīta ar atvērtību zināšanām, ar zinātnes studijām un ar nenogurstošu tiekšanos pēc patiesības. “Patiesi liels ir tas cilvēks, kurš vēlas kaut ko iemācīties,” teica Svētais Tēvs Lovičā 1999. gada 14. jūnijā.
Svētais Jānis Pāvils II zināja, ka patiesības meklēšana prasa ne tik daudz vienreiz veicamu darbību, bet pastāvīgu apņemšanos. Tas ir tāpēc, ka “cilvēks ļoti labi apzinās, ka patiesība ir ārpus un «virs» viņa paša. Cilvēks nerada patiesību, bet tā pati atklājas, kad neatlaidīgi to meklē” (Krakova, 1997. gada 8. jūnijs). Īpaši mūsdienās, kad plašsaziņas līdzekļos netrūkst virspusēju novērtējumu vai manipulācijas ar informāciju, ir svarīgi būt zinātkāram, paļauties uz autoritāti un būt neatlaidīgam. Patiesības meklēšanas metode tiek atklāta vārdos, kas atrodami pāvesta dzejolī no Romas Triptihs: “Ja vēlies atrast avotu, tev jāiet kalnup, pret straumi. Spraucies cauri, meklē, neatkāpies. Zini – tam kaut kur šeit jābūt. Kur esi, avot?… Kur esi, avot?”. Ir vērts būt neatlaidīgam, jo – kā atzīmē Svētais Tēvs – patiesības atklāšana rada īpaša veida garīgu prieku – gaudium veritatis.
Sv. Jānis Pāvils II pats – kā apliecina viens no viņa līdzgaitniekiem – bija cilvēks, kurš līdz nāvei bija “izsalcis pēc zināšanām”. Pāvesta dienas plānā (kas bija ļoti saspringta programma!) trīs stundas dienā tika atvēlētas lasīšanai vienatnē. Tās bija ne tikai teoloģiskas grāmatas, bet arī no vēstures un daiļliteratūras jomas. Turklāt pēc pāvesta lūguma viena no māsām gatavoja viņam izvēlēto grāmatu kopsavilkumus. Par zinātniskām tēmām Svētais Tēvs ēdienreižu laikā sarunājās ar viesiem no visas pasaules, un brīvdienās viņš aicināja dažādu zinātņu nozaru (arī eksakto zinātņu) pārstāvjus uz Castel Gandolfo, lai klausītos lekcijas un kopīgi diskutētu. Šo paražu pāvests pārveda no Polijas, kur viņš, būdams Krakovas arhibīskaps, organizēja regulāras pētnieku tikšanās kūrijā un kopā ar viņiem devās kalnos.
Izvēlēties labu
Otrais darba lauks, strādājot pie sevis, ir griba. Tā liek mums sekot labajam vai ļaunajam, un ar savu morālo izvēli mēs veidojam savu dzīvi: mēs kļūstam par labiem vai sliktiem cilvēkiem. Tāpēc ir tik svarīgi ieklausīties savā sirdsapziņā un aizstāvēt to, kas ir labs. Svētais Jānis Pāvils II, atsaucoties uz Apel Jasnogórski vārdiem, paskaidroja, kā praksē izskatās darbs pie gribas: “Ko nozīmē «palieku nomodā»? Tas nozīmē, ka es cenšos būt sirdsapziņas cilvēks. Ka es šo sirdsapziņu neapslāpēju un neizkropļoju. Es saucu vārdā labu un sliktu, nevis tos sapludinu. Es attīstu sevī labo un cenšos labot sevī esošo ļaunumu, pārvarēt to sevī” (Jasnagura, 1979. gada 18. jūnijs).
Svētais Tēvs mudināja izvēlēties labu katrā situācijā, jo bija pārliecināts, ka tikai šāda izvēle dod cilvēkam patiesu brīvību un ved viņu uz laimi. Kā piemēru viņš minēja mocekļus, kuri nevilcinājās palikt uzticīgi Dievam līdz galam un noraidīt ļaunumu. Šajā perspektīvā Sv.Jānis Pāvils II iepazīstināja ar svētīgo Karolīnu Kuzkuvnu viņas beatifikāscijas Svētās Mises laikā, Tarnovā, 1987. gada 10. jūnijā. Svētīgā Karolīna savu īso, bet dievbijīgo un strādīgo dzīvi beidza mocekļa nāvē, aizstāvot sievietes cieņu un šķīstas miesas cieņu. Viņa nomira mežā no zvērīga karavīra rokām, daudziem jauniešiem kļūstot par šķīstības aizbildni, un palīgs pie Dieva, meklējot to. Ar savu dzīvi Karolīna parādīja Jēzus vārdu patiesumu no Kalna sprediķa: “Svētīgi sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs” (Mt 5,8).
Šķīstība – kā paskaidroja pāvests – ir arī ticības šķīstība, uzticība Dieva baušļiem, un tāpēc Dieva izvēlēšanās un novēršanās no ļaunuma, cīņa ar savām vājībām. 1999. gada 12. jūnijā Sandomežā Svētais Tēvs sauca: “Miesīgajam un jutekliskajam cilvēkam ir jāpiekāpjas, viņam jāatbrīvo vieta garīgajam, dvēseliskam cilvēkam. Tas ir dziļš process. Tas attiecas uz iekšēju piepūli. Tomēr šīs pūles, ko atbalsta Dieva žēlastība, nes bagātīgus augļus. Tāpēc sirds šķīstība ir cilvēkam dota. Viņam pastāvīgi jāpieliek pūles, lai pretotos ļaunuma spēkiem, tiem, kas darbojas no ārpuses un tiem, kas darbojas no iekšienes, kas vēlas viņu šķirt no Dieva. Tādējādi cilvēka sirdī pastāvīgi norisinās cīņa par patiesību un laimi. Lai uzvarētu šajā cīņā, cilvēkam ir jāvēršas pie Kristus. Viņš var uzvarēt tikai tad, kad viņu stiprina Viņa spēks, Viņa krusta spēks un Viņa augšāmcelšanās. «Radi manī, ak, Dievs, šķīstu sirdi» (Ps 51,12) sauc psalma autors, kurš apzinās savu vājumu un zina, ka ar cilvēku centieniem vien nepietiek, lai būtu taisnīgs attiecībā pret Dievu”.
Vairāk mīlēt
Trešais darba lauks, strādājot pie sevis, ir mīlestība. Šī arī ir sfēra, pie kuras jāstrādā, jo “Mīlestība nav jāmācās, un tajā pašā laikā nekas nav tik daudz jāmācās kā mīlestība” (Pārkāpjot cerības slieksni, 103. lpp.). Pat būdams jauns priesteris, pr.Karols Vojtila nodarbojās ar kalpošanu jauniešiem, un pēc daudziem gadiem viņa pastorālās prakses un filozofisko pārdomu auglis bija grāmata Miłość i odpowiedzialność (Mīlestība un atbildība). Šajā publikācijā bīskaps Karols Vojtila izdalīja četrus mīlestības veidus. Pirmais ir iekāres mīlestība, kurā ir ļoti daudz jutekliskuma un kas raksturīga vīriešiem. Tas ir saistīts ar briesmām izmantot sievieti kā seksuālo vajadzību apmierināšanas objektu. Darbs pie sevis nozīmē – strādāt, lai saskatītu visu sievišķības bagātību, nevis reducēt viņas vērtību tikai līdz ķermeņa dimensijai. Otrs mīlestības veids, kas raksturīgs sievietēm, ir patikšanas mīlestība. Tieši tajā priekšplānā izvirzās visvairāk jūtu. Šī iemesla dēļ jācīnās pret briesmām balstīt mīlestību tikai uz emocijām – paļaujoties uz patiesību par cilvēku. Trešā mīlestības seja ir laipnības mīlestība. Viņā dominējošā iezīme ir draudzība, paļaušanās uz kopīgām vērtībām un laba vēlēšanu otram cilvēkam. Tomēr, kā savā grāmatā atzīmēja bīskaps K. Vojtila, viena lieta ir vēlēt otram labu, un kas cits – būt par dāvanu otram. Tāpēc augstākā mīlestības pakāpe ir laulāto mīlestība, kas izpaužas laulībā. Šāda mīlestība ietver visus trīs mīlestības veidus (iekāre, patikšana un laipnība), un tajā pašā laikā tā nenozīmē tikai vienu no šiem veidiem.
Bīskaps Karols Vojtila definēja laulāto mīlestību kā “savstarpēju, pilnīgu cilvēku atdošanos”. Tās vissvarīgākais elements ir sevis dāvāšana. “Mīlestība ir dāvāšana un saņemšana,” rakstīja Sv. Jānis Pāvils II Vēstulē ģimenēm. Laulība ir Dieva – Svētās Trīsvienības – mīlestības attēls, kur katra no Dievišķajām Personām dzīvo savstarpējā dāvāšanas apmaiņā, veidojot perfektu trīs personu – Tēva, Dēla un Gara – kopību. Tāpēc ir tik svarīgi, lai cilvēks, radīts pēc Dieva tēla un līdzības, savā dzīvē vadītos ne tikai pēc prāta un gribas, bet arī pēc sirds.
Darbs pie iekšienes nozīmē rūpēties, lai pārvarētu egoismu un nobriestu laulāto mīlestībai. Pasaulē, kur tiek popularizētas, tā saucamās, brīvās attiecības, Sv. Jānis Pāvils II aicināja uz patiesu mīlestību. Homīlijas laikā Sandomežā 1999. gadā pāvests sauca: “Nebaidieties dzīvot pretēji izplatītajiem uzskatiem un priekšlikumiem, kas ir pretrunā ar Dieva likumu. Ticības drosme prasa daudz, bet jūs nevarat zaudēt mīlestību! Neļaujiet sevi paverdzināt! Neļaujiet sevi ievilināt laimes ilūzijās, par kurām jums būtu jāmaksā pārāk dārga cena, bieži neārstējamu traumu vai pat salauztas dzīves cena! Es gribētu jums atkārtot to, ko es jau reiz teicu jauniešiem: «Tikai šķīsta sirds var pilnībā mīlēt Dievu! Tikai šķīsta sirds var pilnībā paveikt lielo mīlestības darbu, kas ir laulība! Tikai šķīsta sirds var pilnībā kalpot otram. Neļaujiet iznīcināt savu nākotni. Neļaujiet sev atņemt mīlestības bagātības. Sargājiet savu uzticību; savu nākošo ģimeņu uzticību, ko jūs dibināsit Kristus mīlestībā»”.
Sadarbība ar Kristu
Darbs pie sevis, kā to saprot Sv. Jānis Pāvils II pieprasa visu trīs spēku – prāta, gribas un sirds – iesaisti. Lai tas izdotos, ir svarīgi ne tik daudz paļauties uz saviem spēkiem, cik atvērties Dieva darbam. Svētais Tēvs paskaidroja: “Darbs pie sevis […] ir personiskākā sadarbība ar Jēzu Kristu, līdzīgi tai, kas norisinājās mācekļos, kurus Viņš izvēlējās, lai aicinātu viņus būt Viņa tuvumā. Jums ir jādomā par sevi kā par Kristus mācekļiem. Kristum joprojām ir mācekļi, mēs visi esam Viņa mācekļi – ja mēs klausāmies Viņa Vārdā, ja mēs to pārdomājam, ja mēs nolaižamies savas sirds dziļumos, ja Viņam atveram šo sirdi, ja kopā ar Viņu pacietīgi un neatlaidīgi veidojam jauno cilvēku” (Jasnagura, 1979. gada 6. jūnijs).
Tālāk Svētais Tēvs uzsvēra Svēto Rakstu lasīšanas nozīmi un piedalīšanos Euharistijā: “Darbs pie sevis, ko mēs uzņemamies, sastāv no tuvošanās abiem šiem galdiem [Dieva Vārdam un Euharistijai] – un smelšanas no tiem. Kristus nevēlas, lai mēs būtu tukši. Viņš vēlas, lai mēs būtu garīgi piesātināti ar patiesību un mīlestību pie Dieva Vārda galda un pie Euharistijas galda” (turpat). Tikšanās laikā ar jauniešiem Poznaņā 1997. gada 3. jūnijā Sv. Jānis Pāvils II ieteica vēl citus saskarsmes veidus starp kristieti un Dievu. Viņš pieminēja lūgšanu, Dieva Vārda lasīšanu un pārdomāšanu, dalību grēksūdzes sakramentā un Euharistijā, kā arī baznīcas jauniešu kopienās.
Attiecībām ar Kungu Jēzu ir izšķiroša nozīme, lai mainītu sevi uz labo pusi. Tieši tās, atvieglo darbu pie sevis, palīdz iedziļināties saskaņā ar vēstījumu, ko Sv. Jānis Pāvils II atstāja ticīgajiem, kas 2001. gadā pulcējās Lednicā: “«Duc in altum!» [Dodies dziļumā!]. Šodien es adresēju šos Kristus vārdus katram un katrai no Jums: Dodies dziļumā! Uzticies Kristum, pārvari vājumu un mazdūšību un no jauna dodies dziļumā! Atklāj sava gara dziļumu. Iedziļinies pasaules dzīlēs. Pieņem Kristus vārdu, uzticies Viņam un uzņemies savu dzīves misiju. Jaunā laikmeta cilvēki gaida Tavu liecību. Nebaidies! Dodies dziļumā – Kristus ir ar Tevi!”.