Kopš laulības sākuma mēs bijām atvērti dzīvības dāvanai, uzticot Dievam jautājumu par mūsu bērna ieņemšanu. Tomēr, laikam ejot, pēc mūsu neveiksmīgiem centieniem, mēs sākām uztraukties.
Es devos pie viena ginekologa, tad pie cita un pēc tam vēl pie cita. Visi testi, ko ārsti lika man veikt bija ļoti labi, un neviens no viņiem neatrada neko, kas radītu bažas. Mums ieteica turpināt mēģinājumus. Mēs sākām lūgt Dievmāti, izlūdzot pēcnācēju dāvanu. Pirmajā svētceļojumā devāmies uz Medžugori, uzticot sevi Marijai. Pēc tam mēs devāmies uz dažādām svētnīcām, rekolekcijām, lūdzām arī citus lūgties šajā nodomā.
Divus gadus pēc kāzām man bija nopietna krīze, kas saistīta ar to, ka mums nav bērna, un es ļoti šaubījos, ka kādreiz varēšu ieņemt bērnu… Es sāku dusmoties uz Dievu, ka Viņš dod pēcnācējus visiem pārējiem, bet ne mums. Es nesapratu, kāpēc tas notiek vai ko Dievs no mums sagaida, jo vairāk tāpēc, ka teorētiski nekas neliedz mums kļūt par vecākiem. Man bija apnikuši visi ginekoloģiskie izmeklējumi un vizītes. Es nonācu pie secinājuma, ka tas ir viens liels bizness – mēs iztērējām daudz naudas un pusi no tās pilnīgi nevajadzīgi.
Mēs arī saņēmām nosūtījumu uz ģenētisko testēšanu, kas arī parādīja, kas viss ir ļoti labi. Ģenētiķis tomēr ierosināja in vitro kā vienkāršāko bērna iegūšanas metodi, kad nav zināmi neauglības cēloņi. Ginekologs ieteica stimulēt ovulāciju bez īpašas norādes par mūsu neauglības cēloņiem, bez konkrētas diagnozes. Izmeklējumi neko neparādīja – tas bija vienkāršākais risinājums, ko šis speciālists zināja… Pēc visa tā es jau biju ļoti frustrēta un dusmīga uz ārstiem, visām zālēm, uz cilvēkiem, kuriem varēja būt bērni, bez mazākām pūlēm, un visbeidzot uz Dievu, kurš aizvien klusēja attiecībā par šo tēmu.
Ar laiku es nonācu pie secinājuma, ka acīmredzot Dievam ir cits plāns attiecībā uz mums, jo, ja Viņa griba būtu mums dot pēcnācējus, Viņš jau būtu kaut ko darījis lietas labā. Es jau sāku domāt, ka mēs iespējams nekad nebūsim vecāki, taču es nevarēju ar to samierināties un man joprojām bija aizvainojums uz Dievu. Es pārstāju veikt pārbaudes un pateicu sev, ka vairs neiešu ne pie viena ārsta.
Tomēr es jutos ļoti slikti, tāpēc es lūdzu Dievu palīdzēt man pieņemt šo situāciju. Vissvētākā Sakramenta adorācijas laikā es pilnībā uzticējos Jēzum un atdevu Viņam bērna ieņemšanas jautājumu un visu savu dzīvi. Es teicu: “Tavs prāts lai notiek”, pieņemot visu, ko Viņš no manis grib. Es atceros, ka tas bija ļoti grūti, bet tajā pašā laikā arī ļoti atbrīvojoši. Es uzreiz sajutu milzīgu mieru. Tā bija liela žēlastība, Dieva dāvana. Un droši vien Dievs to arī gaidīja – uzticēties Viņam it visā, arī visu nesaprotot. Es domāju, ka es Viņam uzticējos – galu galā es tik daudz lūdzos! – un tomēr es turpināju lūgt Viņu, lai Viņš uzklausa manu lūgumu, nespēdama Viņam šo jautājumu atdot un dusmojos uz Viņu, kad nesaņēmu to, ko lūdzu. Sirdsmiers, ko saņēmu adorācijas laikā, bija tik liels, ka es jutos vislaimīgākā pasaulē, lai gan manā dzīvē nekas nebija mainījusies.
Nākamajā dienā pēc uzticēšanās es saņēmu ziņu no sava biktstēva. Viņš mani informēja, ka ir dzirdējis par ļoti labu naprotehnologu, un mudināja mani pierakstīties pie viņa. Es biju apmulsusi. Galu galā es biju samierinājusies ar savu situāciju jau dienu iepriekš, un tagad vēl viens it kā lielisks ārsts (tajā brīdī man jau bija apnikuši ārsti – jo visiem vajadzēja būt lieliskiem…)? Ko Dievs vēlas? Kāpēc Viņš dod man kārtējo cerību? Es vairs negribēju nekur pierakstīties. Tomēr biktstēvs neatkāpās un teica, ka par šo ārstu uzzinājis tīri nejauši, tāpēc var izrādīties, ka tā ir Dieva atbilde uz manu lūgšanu. Ar lielām šaubām es beidzot piekritu ārsta apmeklējumam, sakot sev, ka pēdējo reizi pierakstos uz vizīti pie kārtējā ārsta.
Izrādījās, ka šis ieteiktais speciālists mani patīkami pārsteidza: viņš bija patiešām izcils ārsts! Viņš ļoti rūpīgi izanalizēja visus mūsu līdzšinējo izmeklējumu rezultātus, ņemot vērā mūsu organismu kā tādu un tajā notiekošos procesus. Pēc tam viņš mani un manu vīru nosūtīja uz citiem detalizētiem izmeklējumiem, kas deva atbildi, kas mums trūkst. Un viņš ļoti ātri noteica diagnozi.
Galu galā Dievs par visu parūpējās. Ārstam nebija laika noteikt īpašu ārstēšanu, kad izrādījās, ka esmu stāvoklī! Ziņu, ka trīs nedēļas esmu bijusi svētītā stāvoklī, saņēmu savā dzimšanas dienā. Izrādījās arī, ka pirms šīs brīnumainās “pasludināšanas” mūsu nodomā tika organizēta lūgšana, kas tikai apliecina, cik labs ir Dievs, cilvēka dzīvības devējs. Mēs nezinājām, ka dienu pirms mūsu bērna ieņemšanas priesteris – kā viņš saka: “ar dievišķu iedvesmu” – svinēja Svēto Misi nodomā par pēcnācēju dāvanu mums.
Dievs ir parādījis mums lielu žēlastību pēc trīs gadu mēģinājumiem ieņemt bērnu. Joprojām nespēju tam noticēt, kādu brīnumu Radītājs mums ir devis! Es turpinu katru dienu pateikties Viņam par jaunās dzīvības dāvanu, ko Viņš mums ir devis. Tagad es domāju, ka Dievs to visu bija ļoti labi izplānojis. Šajā laikā mēs ar vīru varējām labi iepazīt viens otru, satuvināties un stiprināt savu ticību un laulāto mīlestību. Pateicoties šai pieredzei, es iemācījos pazemību un pilnīgu uzticēšanos Dievam. Tagad es zinu, ka maniem plāniem, lai arī tie būtu paši cēlākie pasaulē, nebūs nekādas nozīmes, ja tie nebūs atdoti Viņa gribai. Ar Mariju es arvien biežāk atkārtoju: “Redzi, es esmu Tā Kunga kalpone, lai notiek ar mani pēc tava vārda”, uzticīgi gaidot mūsu bērna piedzimšanu.
Dorota