Svētais Jānis Pāvils II par Euharistiju rakstīja: “Tā ir Baznīcas bagātība, pasaules sirds, ceļš uz mērķi, uz kuru katrs cilvēks tiecas pat neapzināti” (Ecclesia de Eucharistia, 59). Pāvests mācīja, ka ne tikai tās svinēšana, bet arī tās adorācija ārpus Svētās Mises ir smelšana no paša žēlastības avota.
Euharistijas laikā centrālais pestīšanas notikums – Kunga Jēzus nāve un augšāmcelšanās – kļūst patiesi klātesošs, norisinās pestīšanas darbs. Kungs Jēzus atstāja mums pats sevi zem maizes zīmēm. Kristus patiešām ir klātesošs Vissvētākajā Sakramentā, bet Viņš nevēlas palikt ieslēgts tabernākulā, Viņš ilgojas pēc komūnijas ar cilvēku. Euharistiskā adorācija ir atbilde uz šīm lielajām Dieva ilgām. Iespēja adorēt Vissvētāko Sakramentu mums ir unikāla privilēģija un pārdabisku žēlastību avots.
Kristus ir klātesošs un dziedina
Patiesā Kristus klātbūtne Vissvētākajā Sakramentā ir liels noslēpums, kas pārspēj cilvēka prātu un maņas. Lai atpazītu Jēzu Hostijā, nepieciešama ticība – tā ir atslēga, kas atver cilvēka sirdi, lai satiktu Dievu un ļautos Viņa pārveidojošajai darbībai.
Tomēr ir īpaši gadījumi, kad Kungs Jēzus pieskaras neticīga cilvēka sirdij un dvēselei, dziedinot viņu ar savas bezgalīgās mīlestības dāvanu. Tieši tādu žēlastību piedzīvoja Marta. Lūk, kā viņa atceras šo brīdi: “Sākās adorācija. Kas tā patiesībā ir? Nekad iepriekš neesmu tajā piedalījusies. […] Skatoties uz balto Hostiju, es – cīņā esoša ateiste – pēkšņi piedzīvoju karstuma vilni, kas caurstrāvoja manu ķermeni. Es trīcēju. Es jutu dzīvu uguni savā sirdī. Mīlestību… Vai tā ir mīlestība…? Asaras straumēm tecēja pār manu seju. […] Es esmu ciešās attiecībās ar Radītāju, it kā svētnīcā nebūtu neviena cita. Tikai Viņš un es. Viņš iespieda savu klātbūtni manā dvēselē, kā maiguma okeānu sausā, saplaisājušā zemē. Vēl… vēl, lūdzu… Es vēlos, lai šī pieredze turpinātos mūžīgi. Tas ir reālāk un iespaidīgāk par visu, ko līdz šim esmu piedzīvojusi”(“Miłujcie się!”, Nr. 4/2019).
Tēvs Nikolass Butets, Eucharistein kopienas dibinātājs Francijā, Vissvētākā Sakramenta adorācijas veicinātājs, arī liecina par Dieva žēlastības diženumu attiecībā pret tiem, kam tā ir nepieciešama. Tēvs Nikolass aprakstīja notikumu ar meiteni, kura no 12 gadu vecuma lietoja narkotikas, kurai bija pieci pašnāvības mēģinājumi un kura piedzīvoja ārkārtēju vardarbību. Viņas draugs bija narkotiku tirgotājs, kas tika nogalināts uz ielas. Atrodoties psihiatriskajā slimnīcā, viņa smagi piekāva medmāsu, kura gatavojās viņai veikt nomierinošu injekciju. Pēc šī incidenta “viņi nezināja, ko ar viņu darīt,” stāsta Nikolass, “tad viņa tika atvesta pie mums”. Kādu dienu viņa zaudēja savaldīšanos, tas bija briesmīgi. Un tad viņa man pateica: “Es eju prom no šejienes”. Tēvs Nikolass, riskējot tikt piekauts, pierunāja meiteni uz sarunu, kas beidzās ar samierināšanos. “«Vai tu man ļausi palikt šeit?». Es atbildēju: «Protams, bet ar vienu nosacījumu. Kad sāksi zaudēt savaldīšanos, dodies uz kapelu». Bet viņa atbildēja: «Nē. Es neticu tam tavam Jēzum vai tam baltajam tur! Es tam neticu!». Es teicu: «Šeit ir tikai viens cilvēks, kurš tevi pacieš. Tas ir Jēzus. Un kapelā ir skaņas izolācija […]. Kad tev gribēsies trakot, ej pie Jēzus, lai to darītu Viņa priekšā. Pirmkārt, tāpēc, ka tevi nedzirdēs, un tikai Viņš var ar tevi izturēt». Un viņa to izdarīja. […] Kādu dienu, kad viņa izgāja no kapelas, viņa teica: «Nikolass, au, au!». «Kas?». «Sirds!». Es saku: «Kāp mašīnā, mēs tūlīt dosimies uz slimnīcu!» Es nodomāju, ka pēc kādas vielas lietošanas viņai tiešām ir slikti ar sirdi… Un viņa teica: «Nē, ne tas. Tā ir Jēzus mīlestība […]. Zini, es teicu Jēzum: ‘Tev ir viena stunda, lai man pateiktu, vai Tu esi vai nē. Ja Tu esi, Tu man dosi kādu zīmi, bet, ja atbildes nebūs, es izdarīšu pašnāvību… es vairs nevaru izturēt šādu dzīvi’». […] Kad stunda bija pagājusi, viņa piecēlās un teica: «Tu man neko neatbildēji. Varbūt mēs satiksimies otrā pusē, ja Tu eksistē. […] Nikolass, es nezinu, kas notika, es sajutu, ka mana sirds sāk degt, es nokritu…». Viņa bija tuvu Jēzum! Netālu no monstrances, altāra stūrī… Viņa teica: «Es nepārtraukti lūkojos uz Viņu. ‘Es tevi neatstāšu! Es palikšu pie tavām kājām!’». Viņa man arī teica: «Es tur salūzu. Un tagad vienkārši ejot āra no kapelas, Viņš man teica, ka Viņš eksistē un ka Viņš mani mīl». Viņai pirms tam vienmēr vajadzēja lietot zāles… […] Īsāk sakot, viņa vispirms ieguva vidusskolas diplomu, pēc tam absolvēja universitāti, iegūstot maģistra grādu politikas zinātnē un kļuva par ticīgo” (Eucharystia i uzdrowienie, Varšava 2019).
Tēvs Nikolass dalās ar vēl vienu īpašu stāstu par dziedināšanu Vissvētākā Sakramenta adorācijas laikā: “Mēs uzņēmām meiteni, kura bija iesaistīta sadomazohistiskā prostitūcijā, desmit gadi prostitūcijā, vardarbībā un šausmās. […] Viņa katru dienu Euharistiskā adorācijā pavadīja vairākas stundas. Viņa tika ārā no tā. Tagad viņa labi mācās. Kādu dienu viņa atbrauca pie manis un teica: «Zini, Nikolass, es domāju, ka Jēzus manī ir atjaunojis manu nevainību. Es pat to varu sajust fiziski. Mans ķermenis, kas pastāvīgi cieta, mana sievišķība, kas man sagādāja pastāvīgas sāpes… ne tikai fiziski…» […]. Šķīstais Kristus skatiens un tajā pašā laikā viņas skatiens, kas bija vērsts uz Kristu, ienesa šķīstīšanos viņas sirdī un miesā. Es uzskatu, ka pasaulē, ko piepilda erotika un pornogrāfija, adorācija kļūst par dziļas dziedināšanas vietu” (turpat).
Tikšanās laikā ar Jēzu Euharistijā ticības dāvanu saņēma arī žurnālists, rakstnieks un filozofs Andrē Frosards, kurš no 1962. gada bija galvenais redaktors žurnālā “Le Figaro Magazine”, kas ir viens no ievērojamākiem Eiropas izdevumiem. Frosards bija viens no tā laika slavenākajiem un ietekmīgākajiem rakstniekiem un žurnālistiem Eiropā. 1935. gada jūnijā viņš piedzīvoja pēkšņu atgriešanos: “Es biju […] ateists, kad gāju iekšā pa kapelas durvīm un paliku tāds arī esot kapelā. Tur esošie cilvēki, skatoties pret gaismu, meta tikai ēnas, starp kuriem es nevarēju atpazīt savu draugu, un kaut kas līdzīgs saulei staroja kapelas dziļumā. Es nezināju, ka tas ir Vissvētākais Sakraments. Es nekad neesmu pieredzējis mīlestības raizes, satraukumu un zinātkāri. Priekš manis reliģija bija sena himēra, un kristieši bija suga, kas atpalika vēsturiskajā evolūcijā. […] Vēl šodien es redzu to divdesmit gadus veco puisi, kāds es toreiz biju. Es neaizmirsu viņa apstulbumu, kad pēkšņi no šīs pieticīgās kapelas dzīlēm viņa priekšā parādījās pasaule, cita pasaule – ar nepanesamu mirdzumu un intensitāti, kuras gaisma atklāja un vienlaikus apslēpa Dieva klātbūtni, tā paša Dieva, par kuru pirms mirkļa viņš būtu zvērējis, ka tas eksistē tikai cilvēku iztēlē. […] Es uzsveru: tā bija objektīva pieredze gandrīz fizikā veidā, un man nav nekā vērtīgāka par šo: bez pasaules, kas mūs ieskauj un kuras daļa mēs esam, atklājas cita realitāte, bezgalīgi konkrētāka nekā tā, kurā mēs esam, kurai uzticamies. Tā ir galīgā realitāte, par kuru vairs nav jautājumu” (Istnieje inny świat, 21-24 lpp).
Kā adorēt?
Īpašas atgriešanās un dziedināšanas, kas norisinās izstādīta Vissvētākā Sakramenta laikā, pierāda, ka Kristus patiešām ir klātesošs un darbojas. Tomēr jāuzsver, ka Dievs vienmēr darbojas arī tad, kad liekas, ka “nekas nenotiek”. Tas ir pat vēl labāk, ja adorācijas laikā nekas netiek sajusts. Var būt bīstami sajaukt emocionālo vai psiholoģisko pieredzi ar garīgo pieredzi. Neatkarīgi no emocijām par visu ir jāpateicas Jēzum. Mums ir jāraisa sevī mīlestība pret Kristu nevis saņemto dāvanu dēļ, bet Viņa paša dēļ. Adorācija patiesībā ir sirds palikšana pie Dieva Sirds. Vārdi nav nepieciešami. Tie var palīdzēt, it īpaši, ja ir grūti koncentrēt uzmanību. Tomēr adorācijas būtība ir palikt Dieva klātbūtnē, dzert no mīlestības avota, esot pazemīgam un veidojot attiecības ar Dievu. Uzmodinot sevī ticības, cerības un mīlestības aktu, mēs atdodam savam Radītājam to, kas Viņam pienākas: godināšanu, slavēšanu un pateicību. Adorācija ir arī vienotība ar Dieva Dēlu, kas sevi upurē Dievam Tēvam. Tas ir skaisti izteikts Dieva kalpones Katrīnas Mehtildadas de Bāras, benediktiešu mūķenes, Benediktiešu Nemitīgās Vissvētākā Sakramenta adorācijas institūta dibinātājas vārdos, veltījoties Jēzum: “Ak mans slavas cienīgais Jēzus! Par godu dāvanai un upurim, kurā Tu sevi upurē Tēvam un vienotībā ar to, es atdodu sevi Tev, lai uz mūžiem būtu Tavas visdārgākās gribas hostijai un upurim, kas veltīts Tavai īpašajai slavai” (Eucharystia, moja miłość, Krakova, 2012).
Mīlestības skatiens
Adorācijas laikā cilvēks nostājas Kristus žēlsirdīgā skatiena priekšā un var arī pats uzlūkot Viņu, kas ir klātesošs Hostijā. Tieši miesīgo acu skatiens nes dvēseles skatienu. Tēvs Nikolass Butets apgalvo, ka skatīšanās uz Vissvētāko Sakramentu ir vislabākā terapija pret iztēles tēliem un ienākošajiem traucējumiem. Tas ir vienkāršs veids, kā novērst uzmanību no sava egoisma. “Mūsu skatienu mūsdienās ārkārtīgi piesārņo pornogrāfija, jutekliskums, vardarbība, kā arī iekāre, greizsirdība, vēlme iegūt utt. Un Jēzus saka: «Tavs skatiens ir dvēseles spogulis. Saglabājiet savu skatienu tīru, lai jūsu sirds būtu tīra» (sal. Mt 6, 22-23). Tas ir fakts, ka skatoties uz Vissvētāko Sakramentu, tas attīra mūsu skatienu no netīrumiem un padara neiespējamu mūsu skatienu novirzīt uz kaut ko tādu, kas atkal var piesārņot mūsu sirdi, aptraipīt to. Viņā, kas ir Visskaistākais no cilvēku dēliem, ir tāds skaistums, ka mēs vairs nevaram paskatīties uz kaut ko tādu, kas ir neglīts un mūs izkropļo. Adorācija atgriež mūsu skatienam skaistumu” (Eucharystia i uzdrowienie).
Baznīcas dižgari
Baznīcas un kopienas dimensija ir ļoti svarīga adorācijā. Adorējot Vissvētāko Sakramentu, mēs vienojamies ar Baznīcu debesīs, kas ir sapulcējusies ap Jēru un krīt Viņa priekšā uz vaiga. Mēs ļaujam izstarot žēlastībai, kas dziedina visas ciešanas un grēka ievainoto cilvēci šķīstītavā un uz zemes. Sevis pielūgšana ir kārdinājums. Adorācijas laikā cilvēka attieksme mainās no sākotnējās: “Dievs ir priekš manis”, uz attieksmi: “Es esmu priekš Dieva”.
Baznīcas diženās figūras un svētie smēlās spēku no Vissvētākā Sakramenta adorācijas, lai ne tikai cīnītos ar savām vājībām, bet arī veiktu lielas lietas un mainītu pasauli. Svētā Māte Terēze no Kalkutas, viņas neatlaidība varonīgā kalpošanā ar mīlestību un uzticību nabadzīgajiem un slimajiem tika gūta no ikdienas vienas stundas Vissvētākā Sakramenta adorācijas. Viņa to ieteica arī savām māsām. Pat tad, kad mūķenes aizmiga aiz spēku izsīkuma milzīgā pienākumu apjoma dēļ, viņas zināja, ka šis laiks ir svēts, nepieciešams viņu kalpošanā. Dievs, kas ir klātesošs Euharistijā, ļāva viņām veikt uzdevumus, kurus cilvēciski nebija iespējams izturēt. Kad Svētai Mātei Terēzei tika jautāts, ko darīt, lai dziedinātu pasauli, viņa atbildēja: “Iedibiniet visās savās draudzēs nemitīgo Vissvētākā Sakramenta adorāciju”. Ar Dievu neiespējamais kļūst iespējams.
Arī Svētais Jānis Pāvils II, nenogurstošs svētceļnieks, kurš satika neskaitāmus cilvēkus visā pasaulē, pontifikāta beigās atstāja encikliku par Euharistiju, sava veida liecību un vēstījumu Baznīcai un pasaulei. Tajā ir ietverta pāvesta personīgā liecība par Vissvētākā Sakramenta adorāciju: “Ir skaisti palikt kopā ar Viņu un, tāpat kā mīļotajam Māceklim, atbalstīt galvu uz Viņa krūtīm (sal. Jņ 13,25), sajust Viņa Sirds bezgalīgās mīlestības pieskārienu. Ja kristietībai mūsu laikos vajadzētu izcelties ar tās «lūgšanas mākslu», tad kā mēs varam nejust jaunu nepieciešamību ilgstoši uzturēties Kristus klātbūtnē, kas ir klātesošs Vissvētākajā Sakramentā, garīgā sarunā, klusā adorācijā mīlestības piepildīti? Cik reizes, mani dārgie brāļi un māsas, esam piedzīvojuši un saņēmuši no tās spēku, mierinājumu un atbalstu!” (EE 25).
Vēl viena ievērības cienīga persona ir amerikāņu arhibīskaps, Dieva kalps Fultons Dž.Šīns. Viņa evaņģelizācijas programmas televīzijā skatījās miljoniem cilvēku, jo viņš bija slavens ar savu apbrīnojamo daiļrunības un gudrības dāvanu. Arhibīskaps Šīns teica, ka visas savas spējas viņš ir parādā ikdienas Euharistiskās adorācijas stundai. Jau savas ordinēšanas dienā arhibīskaps deva solījumu, ka viņš katru dienu praktizēs svētās adorācijas stundu. Savos 60 priesterības gados viņš neizlaida nevienu adorācijas dienu. Viņš nomira 1979. gadā savā privātajā kapelā Vissvētākā Sakramenta priekšā.
Marija – “Euharistijas sieviete”
Pāvests Jānis Pāvils II enciklikā par Euharistiju Mariju nosauca par “Euharistijas sievieti”. Jo viņš zināja, ka Jaunā Svētā Gara nosūtīšana un Marijas Bezvainīgās Sirds triumfs ir saistīti ar Euharistisko adorāciju, ar cilvēces atgriešanos pie Dieva. Tāpēc pāvests iedrošināja uz Euharistisko adorāciju un Dievmātes atdarināšanu: “Vispirms ieklausīsimies Vissvētākajā Jaunavā Marijā, kurā Euharistijas noslēpums vairāk nekā jebkur citur parādās kā gaismas noslēpums. Skatoties uz Viņu, mēs iepazīstam Euharistijas pārveidojošo spēku. Viņā mēs redzam mīlestībā atjaunotu pasauli” (EE 62). Lielie Dieva darbi Marijas dzīvē sākās ar Viņas pazemīgo Dieva gribas pieņemšanu un pieķeršanos Dievam no visas sirds. Katrs no mums arī ir aicināts to darīt.