2004. gada 9. decembrī Associated Press aģentūra ziņoja, ka pasaules slavenākais ateists, filozofijas profesors Antonijs Flevs ir ieticējis Dieva eksistencei. Visu iepriekšējo dzīvi viņš bija veltījis, lai pierādītu, ka Dieva nav. Viņš ir publicējis vairāk nekā 30 grāmatas, kas veidojušas mūsdienu ateismu.
Antonijs Flevs (1923-2010) neapšaubāmi bija izcilākais ateistiskais filozofs pēdējo 100 gadu laikā. Viņš izstrādāja oriģinālu un sakārtotu ateistisko doktrīnu, sniedza jaunus argumentus pret teismu. Viņš iegāja lielāko ateistu filozofu tādu kā, piemēram, D. Hjūms, A. Šopenhauers, L. Fjerbahs un F. Nīče, panteonā. Tāpēc viņa atgriešanās neapšaubāmi bija liels notikums.
Ceļš uz ateismu
Antonijs Flevs ir dzimis Londonā 1923. gadā, bet uzaudzis Kembridžā. Viņa tēvs bija metodistu baznīcas mācītājs, mācīja Jaunās Derības teoloģiju Kembridžas metodistu koledžā un daudzus gadus bija tās rektors.
A. Flevs atzina, ka kā zēns viņš bija centīgs un apzinīgs kristietis, bet ne pārāk dedzīgs. Lūgšanu un baznīcas apmeklēšanu viņš uzskatīja par apgrūtinošu pienākumu. Vidusskolas beigās Antonijs bija zaudējis ticību Dievam. Viņš atzinās: “Mājas vide, kurā es biju audzināts, manī ieaudzināja degsmi pēc kritiskiem jautājumiem, kas galu galā lika man noraidīt tēva ticību” (Bóg istnieje, 39. lpp.). Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc A. Flevs noraidīja ticību Dievam, bija ļaunuma esamības problēma. Jauneklis apgalvoja, ka visvarenā un mīlošā Dieva esamība nav savienojama ar ļaunuma un ciešanu izpausmēm pasaulē. Zēns ilgu laiku slēpa savu ateismu no vecākiem. Viņš viņus par aiziešanu no ticības informēja tikai 1946. gada janvārī.
Studijas un akadēmiskā darbība
Antonijs iestājās Oksfordas universitātē 1942. gadā. Viņa iesaukšana militārā dienestā pārtrauca viņa izglītību. Tomēr 1946. gada janvārī viņš atsāka studēt pilna laika studijās. Diploma eksāmenus viņš nokārtoja ar augstāko vērtējumu 1947. gadā, un gadu vēlāk viņš sāka lasīt lekcijas Oksfordas Kristus Baznīcas koledžā.
Antoniju pārsteidza slavenā rakstnieka K.S. Lūisa, kuru viņš daudzkārt bija saticis Oksfordā, zināšanas un erudīcija. Viņš uzskatīja viņu par pārliecinošāko kristiešu apoloģētu.
Oksfordā Antonijs satika savu nākamo sievu Anni Donnisonu. Lai gan Flevs neticēja Dievam, tomēr viņš respektēja morāles principus, ko saņēma no vecākiem. Pirms laulībām viņš neuzsāka kopdzīvi ar savu līgavu, jo bija pārliecināts, ka dzimumakts pirms un ārpus laulības ir morāls ļaunums. Viņš pacietīgi gaidīja vairākus gadus, kamēr Anni pabeidza studijas, un tikai tad viņi apprecējās.
1950. gadā Antonijs sāka strādāt par morālās filozofijas profesoru Aberdīnas universitātē. Pēc četriem gadiem viņš pārcēlās uz Angliju un pārņēma filozofijas nodaļu Keeles universitātē, kur pasniedza 17 gadus. 1973. gada janvārī viņš iestājās Redingas universitātē, kur strādāja līdz 1982. gada beigām. Pēc tam sešus gadus, līdz aiziešanai pensijā, viņš pasniedza Boulinga Grīna universitātē.
Profesoru Flevu aizrāva trīs lieli filozofiski jautājumi: Dievs, brīvība un nemirstība. Kā ateists A. Flevs apgalvoja, ka: “1. Es zinu, ka Dievs neeksistē; 2. Es sliecos uzskatīt, ka Visumam nav ne sākuma, ne beigu; patiesībā es nezinu nevienu pamatotu iemeslu, lai apšaubītu patiesumu kādai no šīm hipotēzēm; 3. Esmu pārliecināts, ka dzīvie organismi ārkārtīgi ilgu laiku ir attīstījušies un evolucionējuši no nedzīvas matērijas” (turpat, 97. lpp.).
Dievs eksistē
Profesors Antonijs Flevs nepārtraukti cīnījās ar jautājumiem par Dieva esamību, viņš neatlaidīgi meklēja patiesību un beidzot to atrada. Akadēmiskās darbības laikā viņš bieži rīkoja publiskas diskusijas ar citu uzskatu filozofiem. 2004. gada maijā Ņujorkas universitātē notika publiskas debates, kurās piedalījās: Antonijs Flevs, izraēliešu zinātnieks Džeralds L. Šrēders (bestselleru par zinātnes un ticības tēmu, bet īpaši grāmatas The Science of God autors) un skotu filozofs Džons Haldane.
Visi gaidīja dzīvas diskusijas starp slavenāko ateistu un diviem zinātniekiem, kuri ticēja Dievam. Pašā konferences sākumā, visiem par lielu pārsteigumu, prof. A. Flevs paziņoja, ka noraida ateismu un pieņem Dieva esamību. Viņš teica: “Tagad es ticu, ka Visums ir radies bezgalīgā Intelekta ceļā. Es ticu, ka sarežģītie likumi, kas regulē Visumu, atklāj to, ko zinātnieki ir nosaukuši par Dieva prātu. Es ticu, ka dzīve un tās pirmsākumi ir Dievišķajā Avotā” (Bóg istnieje, 118. lpp.). Diskusijas gaitā zinātnieks apgalvoja, ka jaunākie pētījumi par dzīves sākumu liecina par Dieva radošās inteliģences esamību. Viņš norādīja, ka DNS pētījumi “ir atklājuši tik neticami sarežģītas struktūras, kas nepieciešamas, lai parādītos dzīvība, kas, manuprāt, pierāda, ka šo neticami dažādo elementu apvienošana tādā veidā, lai tie darbotos kopā, noteikti bija jāveic, piedaloties inteliģencei. Runa ir par visu šo elementu kolosālo sarežģītību un neparasto smalkumu, kā tie darbojas kopā. Iespēja nejauši apvienot šos divus aspektus ir vienkārši niecīga. Viss ir tik ārkārtīgi sarežģīti.. man rada iespaidu par kaut ko, ko ir radījis Intelekts” (turpat, 104. lpp.).
“Esmu izdarījis nozīmīgu «pagriezienu»”, atzina Flevs “proti, pēc vairāk nekā sešdesmit gadiem ateisma, es publiski paziņoju, ka esmu mainījis nostāju. Tajā pašā laikā, lai gan es skatījos no cita skatu punkta, es ar tādu pašu apņemšanos un godīgumu turpināju spēlēt, tā sakot, to pašu spēli” (turpat, 93. – 94.lpp.).
Tas, ka prof. Flevs atmeta ateismu, bija šokējoša ziņa visiem, un tā izraisīja patiesu haosu ateistu vidū. Parādījās komentāri, kas bija fanātiska naida un pilnīgas neiecietības pilni. Tomēr daudzi zinātnieki pauda pateicību par pētnieka intelektuālo godīgumu. Profesors Alvins Plantinga rakstīja: “Tas ir lielisks profesora Fleva godīguma apliecinājums. Lai gan viņš tik daudzus gadus noraidīja ideju par Radītāju, viņš spēja atzīt, ka vairāk runā par labu tam nekā pretēji tam” (turpat, 101. lpp.).
“Pērtiķa teorēma”
Slaveno debašu laikā, piedaloties prof. Flevam, Ņujorkas universitātē 2004. gada maijā nenovērtējama bija Džeralda L. Šrēdera argumentācija, kurš apgalvojumu, ka dzīvība radusies nejauši, salīdzināja ar pārliecību, ka pērtiķu pulks, bezmērķīgi sitot pa datora klaviatūru, sarakstītu Šekspīra sonetu. Profesoram “pērtiķa teorēma” likās vienkārši absurds. Viņaprāt, jaunāko zinātnisko pētījumu kontekstā teikt, ka dzīvība ir radusies nejaušības ceļā, ir pilnīgākais absurds.
A. Flevs, aizstāvot ateistisko pasaules uzskatu 60 gadus, no tā atteicās, jo mūsdienu zinātne uzrāda trīs dabas aspektus, kas norāda uz Dieva esamību. “Pirmais aspekts,” rakstīja pētnieks, “ir tāds, ka daba ievēro likumus. Otrs aspekts ir dzīve, tas ir, no matērijas radās saprātīgi organizētas un darbīgas būtnes. Trešais aspekts ir pašas dabas esamība”. Antonijs Flevs uzdeva galveno jautājumu ateistiem, saviem bijušajiem kolēģiem: “Kādu iespējamu vai neiespējamu notikumu jūs uzskatītu par tādu, kas jums liktu vismaz apsvērt augstāka Prāta esamības iespēju?” (turpat, 118. lpp.).
Flevs kritizēja Ričardu Dokinsu par 50 gadu ģenētisko pētījumu rezultātu pilnīgu ignorēšanu un neņemšanu vērā. Un viņa The Selfish Gene “ir ārkārtīgi maldinoša un mulsinoša grāmata vienkāršiem cilvēkiem. Pat būdams ateists filozofs, es uzskatīju, ka šis populārzinātniskais darbs savā veidā ir tikpat kaitīgs kā Desmonda Morisa «The Naked Ape» vai «The Human Zoo»” (turpat, 109. lpp.).
Intelektuālais godīgums
Visu savu filozofisko pētījumu laikā profesors A. Flevs saglabāja savu intelektuālo godīgumu.
“Mans Dieva atklāšanas ceļš,” viņš rakstīja, “joprojām ir saprāta svētceļojums. Es sekoju domai, lai kur tā mani vestu. Un tas lika man pieņemt neatkarīgas, nemainīgas, nemateriālas, visvarenas un visu zinošas Būtnes esamību” (turpat, 189. lpp.).
Flevs pastāvīgi analizēja dabaszinātņu pētījumu rezultātus un no zinātniskajiem datiem izdarīja loģiskus secinājumus. Viņš sekoja Sokrāta likumam: “mums ir jāievēro dotā argumentācija, lai kur tā vestu”, proti, princips sekošana pierādījumiem, kas ved pie patiesības. Viņš rakstīja: “Mani vienmēr vadīja griba meklēt loģiski pareizu spriešanu, kas noveda pie patiesiem secinājumiem” (turpat, 111. lpp.). Viņš neatlaidīgi meklēja atbildes uz svarīgākajiem jautājumiem: no kurienes radās dabas likumi? Kā dzīvība radās no nedzīvas matērijas? Kā tika radīts Visums? “Ko tas nozīmē, ka kaut kas ir dzīvs, un kā tas ir saistīts ar ķīmijas un ģenētikas faktu kopumu?” (turpat, 120. lpp.).
Flevs pieņēma loģisku secinājumu, ka nav iespējams izskaidrot dzīves izcelsmi, pamatojoties tikai uz matēriju. Viņš rakstīja: “Pēdējo 100 gadu laikā ievērojamākie zinātnieki, tostarp daži no labākajiem mūsdienu zinātniekiem, ir izstrādājuši filozofiski aizraujošu redzējumu par racionālu Visumu, kas radās no dievišķā Prāta. Tā vienkārši noticis, ka šo konkrēto pasaules redzējumu es uzskatu par labāko filozofisko skaidrojumu parādībām, ar kurām saskaras gan zinātnieki, gan laji” (turpat, 121. lpp.).
Profesors Flevs ieticēja Dieva eksistencei, racionāli pētot, neatsaucoties uz pārdabiskām parādībām. Viņš atklāja Viņa esamību “saprāta svētceļojuma” rezultātā.
Būtisku ietekmi uz ateisma noraidīšanu prof. Fleva ceļā spēlēja divas grāmatas: Rediscovery od Wisdom, ko sarakstīja Deivids Konvejs, un Roja Ābrahama Varghese grāmata The Wonder of the World.
Pēc viņa teiktā, pārliecinošāko argumentu, kas norāda uz Dieva esamību, sniedza ievērojamais britu profesors Deivids Konvejs, kurš rakstīja: “Aristotelis atzīst Esību par pasaules un tās bagātās formas skaidrojumu, kam viņš piedēvē šādas īpašības: nemainība, nematerialitāte, visvarenība, viszinība, vienotība, tas ir, nedalāmība, pilnīga labestība un visbeidzot eksistence. Šis īpašību kopums ir pārsteidzoši līdzīgs tām, kas tiek piedēvētas Dievam jūdu-kristiešu tradīcijās. Šī līdzība pilnībā attaisno pieņēmumu, ka, runājot par pasaules pirmsākumiem, Aristotelis domāja par šo dievišķo Būtni, kuru pielūdz abās reliģijās […]. Pasaules un tās bagātīgās formas skaidrojums ir tāds, ka tas ir augstākas, visvarenas un visu zinošas Inteliģences darbs, ko mēs parasti saucam par Dievu un kas radīja pasauli, lai radītu un uzturētu saprātīgas būtnes” (D. Konvejs, The Rediscovery of Wisdom, 74. lpp).
A. Flevam kļuva skaidrs, ka par Dieva Radītāja esamību var secināt no dabā esošas ļoti precīzas kārtības. Jo mēs dabā novērojam lielu lietu kārtību un pastāvīgu racionālu likumu esamību, likumsakarības, kas ir matemātiski precīzas, vispārēji piemērojamas un savstarpēji saistītas. Einšteins tos nosauca par “iemiesoto saprātu”. No kurienes dabā rodas harmonija un racionāla kārtība? Šo svarīgo jautājumu uzdeva lielākie zinātnieki: Ņūtons, Einšteins, Heizenbergs un citi. Vienīgā racionālā atbilde uz to bija novērojums, ka kārtības avots Visumā ir Dieva prāts.
Ievērojami zinātnieki nav ateisti
Profesors Antonijs Flevs uzsvēra faktu, ka daudzi ievērojami mūsdienu zinātnieki uzskata dabas likumus par “Dieva prāta domām”. Viņš apsūdzēja R.Dokinsu, ka savā grāmatā Dieva delūzija viņš izmanto melus, apgalvojot, ka Alberts Einšteins ir ateists. Kad Einšteinu sauca par ateistu, viņš vienmēr protestēja: “Es tiešām dusmojos, kad viņi (cilvēki, kas saka, ka Dieva nav) citē mani, lai atbalstītu savus uzskatus. […] Es neesmu ateists, un domāju, ka nevaru sevi saukt par panteistu. Mēs atrodamies mazā bērna stāvoklī, kas ienāk milzīgā bibliotēkā, kurā ir grāmatas daudzās valodās. Bērns zina, ka kāds noteikti ir uzrakstījis šīs grāmatas. Nezina kā. Viņš nezina valodas, kurās šīs grāmatas tika uzrakstītas. Bērnam ir aizdomas, ka grāmatas sakārtotas pēc noteiktas noslēpumainas kārtības, bet to nesaprot. Es domāju, ka tāda situācija ir pat visgudrākajam cilvēkam Dieva priekšā. Mēs redzam Visumu brīnišķīgi sakārtotu un pārvaldītu saskaņā ar noteiktiem likumiem, taču šie likumi ir tikai neskaidri saprotami. Mūsu ierobežotie prāti apzinās noslēpumaino spēku, kas kustina zvaigznājus” (M. Jammer, Einstein and Religion, Princeton 1999, 44. lpp.).
Einšteins apgalvoja, ka Visuma likumi runā par Dieva esamību, kurš, būdams gars, “bezgalīgi pārspēj cilvēka garu un, kura priekšā cilvēkam, apzinoties, cik pieticīgas viņam ir iespējas, ir jājūtas pazemīgam”. Pēc Einšteina domām, iepazīstot dabu, mēs iepazīstam Dievu. Un, lai gan daba nav Dievs, godīgu zinātnieku dabas pārbaude vienmēr noved pie reliģijas (sal. turpat, 148. lpp.). Vienā no vēstulēm Einšteins atzina: “Es nekad neesmu atradis labāku terminu kā «reliģisks», lai ticētu realitātes racionālajai dabai un tās īpašajai pieejamībai cilvēka prātam. Tur, kur šīs ticības trūkst, zinātne pārvēršas par standarta procedūru” (A. Einstein, Lettres à Maurice Solovine…, Parīze, 1956, 102-103. lpp.).
Kvantu fizikas radītāji: Makss Planks, Verners Heizenbergs, Ervīns Šrēdingers un Pols Diraks saskatīja skaidru saikni starp dabas likumiem un Dieva prātu. Planks apgalvoja, ka starp zinātni un reliģiju vispār nav pretstata, “tā kā viena papildina otru… reliģija un dabaszinātnes cīnās plecu pie pleca nebeidzamā krusta karā pret skepsi un dogmatismu, pret neticību un māņticību [.. .] (un tāpēc) «par Dievu»” (M. Panks, citēts: Ch. C. Gillespie, Dictionary of Scienfitic Biografhy, New York 1977, 168. lpp.). Līdzīgu nostāju ieņem daudzi izcili mūsdienu zinātnieki, piemēram: Pols Deiviss, Džons Bārvijs, Džons Polkinghorns, Frīmens Daisons, Frensiss Kolinss, Ovens Gingerihs, Rodžers Penrozs, Ričards Svinburns un Džons Leslijs.
Pols Deiviss, mūsdienu zinātnes nozīmīgākais interpretētājs, raksta: “Ateisti saka, ka dabas likumi pastāv bez iemesla un ka Visums galu galā ir neprātīgs. Kā zinātnieks es tam nevaru piekrist. Ir jābūt nemainīgam racionālam pamatam, kas ir Visuma loģiskās un sakārtotās dabas sakne”. Visi zinātnieki, kurus vada intelektuāls godīgums, piekrīt, ka Visums visās tā dimensijās ir loģisks un racionāls, tāpēc tas norāda uz Dieva esamību.
Svētie Raksti un katoļu baznīcas mācība pauž to pašu patiesību, ka “Dievu, kurš ir visu lietu sākums un beigas, var droši pazīt ar cilvēka saprāta dabiskās gaismas palīdzību no radītajām lietām” (Vatikāna II koncils, Dei Verbum, 6).
Ikviens, kurš patiesi meklē Dievu un ir intelektuāli godīgs, noteikti atradīs Viņu, kā tas notika prof. A. Fleva dzīvē. Tomēr iepazīšanās ar Dievu, kurš atklāj visu patiesību par Sevi, notiek tikai ticības līmenī – izveidojot ar viņu personīgas mīlestības attiecības.
Ja tomēr “cilvēks, neskatoties uz savu inteliģenci, nespēj atzīt Dievu kā visa Radītāju”, sacīja Svētais Jānis Pāvils II – “iemesls ir ne tik daudz atbilstošu resursu trūkums, bet gan šķēršļi, ko rada viņa brīvā griba un grēks” (Fides et ratio, 19).
Tāpēc, kā rakstīja Svētais Pāvils, “viņi ir neattaisnojami”, kas “patiesību nomāc netaisnībā” (Rom 1, 18-20).