Kad es biju 12. grūtniecības nedēļā, es devos uz parasto vizīti pie ginekologa. Pēc ultraskaņas izmeklējuma es dzirdēju, ka “man nav labu ziņu priekš jums, un jūs, iespējams, nevarēsiet pabeigt šo grūtniecību”, kā arī “deguna kaula trūkums un NT (skausta kroka) 4,5 norāda uz daudziem ģenētiskiem defektiem”.
Bērna apdraudētā dzīvība
Mani nosūtīja uz papildu ultraskaņas izmeklējumiem, kuru laikā cits ārsts, izmantojot dažādas iekārtas, apstiprināja agrāko diagnozi. Atkal vārdi, kas man un manam vīram bija ļoti sāpīgi, bija tādi, ka vai nu “auglis mirs pats pēc dažām dienām, varbūt nedēļām, vai dzemdību laikā, vai labākajā gadījumā nenodzīvos līdz viena gada vecumam”. Tajā laikā mēs arī dzirdējām daudz dažādu terminu, tostarp poētisku, par sava bērna nogalināšanu… Speciālists man uzrakstīja nosūtījumu uz īpašu asins testu un amniocentēzi, piebilstot, ka “šī ir procedūra, lai sāktu kaut ko darīt”. Mēs domājām, ka ārsti vēlas veikt kādu operāciju, lai glābtu mūsu mazuli. Mēs kļūdījāmies. Ārsts mums paskaidroja, kas ir šī procedūra. Mēs piekritām asins analīzei, bet ne amniocentēzei, jo tā ir procedūra, kas var apdraudēt bērna veselību un dzīvību. Turpmākajās vizītēs man bija jāpaskaidro, kāpēc es neveicu šīs pārbaudes – galu galā ārsti vēlas tikai to labāko. Es atbildēju, ka nepiekrītu šādiem invazīviem pētījumiem. Kad vēlējos pierakstīties uz bērna sirds ultraskaņas izmeklējumu, reģistratūrā, izdzirdot norādes, nobijās, ka, iespējams, ir par vēlu “sākt kaut ko darīt”, jo bija pagājušas jau 24.grūtniecības nedēļas…
Mīlestības eksāmens
Mēs jau toreiz sākām kaut ko darīt, bet… ar Dievu. Es sāku apmeklēt ikdienas Svēto Misi. Sākumā es visu Misi raudāju, un pēc Jēzus pieņemšanas es uzvilku krusta zīmi uz vēdera. Ar laiku mani sāka sasniegt lasījumu un Evaņģēlija fragmenti, un tie dziļi iespiedās manā sirdī, dodot man mieru un cerību. Kad gadu iepriekš es iesaistījos dzīvības aizstāvēšanā un skaļi iebildu pret melnajiem gājieniem un abortiem, daudzas reizes verbālo sadursmju laikā es dzirdēju: “Tu mainītu savas domas, ja tas tevi skartu”. Pie sevis nodomāju, ka tikko esmu tikusi pārbaudīta… Sāku pateikties par to, ka man nebija ne mazāko šaubu. Jau no paša sākuma es zināju, ka darīšu visu, lai bērns piedzimtu un lai mēs paspētu viņu nokristīt. Es pateicos par savu vīru, kurš bija kopā ar mani no grūtniecības sākuma un ļoti atbalstīja mani. Šajā grūtajā laikā vīrs izturēja mīlestības un cilvēcības eksāmenu. Viņš man bija milzīgs atbalsts.
Atbalsts no debesīm
Mēs piederam pie Vietējās Baznīcas kopienas. Divas dienas pēc pirmās diagnozes mums bija kopienas tikšanās. Mēs ar vīru bijām sliktā garīgā stāvoklī, mēs nezinājām, par ko lūgt… Mūsu kopienas sanāksmē mēs tikai runājām un raudājām. Laulātie pāri no kopienas saorganizēja mums lūgšanu atbalstu: viņi sadalīja savā starpā Pompejas novenu, pasūtīja Svēto Misi. Kopā ar vīru arī lūdzāmies Pompejas novenu, kuras laikā izvēlējāmies Ercenģeli Miķeli un sv.Martu par aizbildņiem. Mums ir divas meitas, tāpēc arī šoreiz domāju, ka būs meita, kuru nosauksim par Mihalīnu. Mēs plānojām meitai dot otro vārdu Marta – par godu mana vīra māsai, kura nomira 12 gadu vecumā no leikēmijas. Vīrs teica, ka viņa māsa jau palīdzējusi viņam sakārtot daudzas lietas esot tur augšā. Mēs arī lūdzāmies Svētās Martas novenu, lūdzot lai mums piedzimtu bērns ar Dauna sindroma, ņemot vērā visas līdz šim noteiktās diagnozes un aizdomas par slimībām, tas deva mums iespēju izdzīvot. Asins analīzes apstiprināja šī sindroma iespējamību. Tomēr pastāv arī citu slimību iespējamība. Ar šādām medicīniskām zināšanām mēs nolēmām gaidīt atrisinājumu… Izrādījās, ka būs zēns – mans vīrs priecīgi apskāva mani un ar asarām acīs teica: “māsa man to sarūpēja”. Mēs viņu nosaucām par Francisku. Nākamajā vizītē 21. grūtniecības nedēļā ārsts speciālists, redzot iepriekšējos rezultātus, baidījās, ka viņam būs jāinformē par augļa nāvi (tas bieži notiek ar šādiem rādītājiem). Pēc ultraskaņas izmeklēšanas ārsts konstatēja, ka mazulis aug un sirds pukst. Viņš mums jautāja, kurš ir atbildīgs par grūtniecības gaitu. Mēs ar vīru toreiz paskatījāmies uz augšu, norādot uz Dievu, un raudājām no laimes. Tikmēr mēs varējām nomainīt ārstējošo ārstu uz tādu, kurš respektēja mūsu lēmumu neveikt nekādus invazīvus izmeklējumus. Viņš kā eņģelis pavadīja mūs nākamajos grūtniecības mēnešos, pacietīgi un godīgi atbildot uz mūsu jautājumiem. Iepriekš mums bija grūti atrast šādu speciālistu.
Kopš tā laika mēs naktīs varējām mierīgi gulēt. Mēs lūdzāmies par veselu sirdi, jo bērniem ar Dauna sindromu bieži ir arī sirds defekts. Kardioloģiskā izmeklēšana apstiprināja, ka Franciskam ir spēcīga un vesela sirds. Mēs neko vairāk neprasījām, tikai pateicāmies. Toreiz mani ļoti atbalstīja mans vīrs, meitas, vecāki, ģimene un draugi, ieskaitot tos, kuri negāja uz baznīcu, kuri teica, ka nemāk lūgt, bet pamēģinās. Es zināju, ka Dievs darbojas.
Mūsu vecākā meita saņēma pirmo Svēto Komūniju Fatimas parādīšanās 100. gadadienā nodomā par mūsu Francisku, un mūsu jaunākā meita katru dienu ģimenes lūgšanas laikā teica: “lai Franio mums piedzimtu vesels” un uzvilka krustu uz mana vēdera, un, dalot konfektes, viņa man deva divas: “mammai un Frankam”. Grūtniecības pēdējos mēnešos es gatavoju jaundzimušā pūriņu.
Iepriekš mēs daudz lūdzām, lai priecātos par dzīvi, bet mums tika dota dzīve, lai priecātos par visu. Mēs saņēmām vairāk nekā bijām lūguši. Dievs ir liels, un mūsu dēlam Franciskam jau ir divi gadi. Viņš piedzima pilnīgi vesels!
Laimīgie vecāki