Estere Beikere ir neparastas grāmatas I Once was a Buddhist Nun varones pseidonīms. Viņas dzīve ir pierādījums tam, cik nemierīga ir cilvēka sirds, līdz tā neatdusas Dievā.
Dzīves filozofija
Stāstot Esteres stāstu, ir vērts pieminēt, ka meitene tika uzticēta Dievam vēl būdama mātes miesās, kura mācītāja mudināta lūdzās kopā ar viņu par sava nedzimušā bērna glābšanu. Sieviete ar pateicību kristīja savu meitu un vecāko dēlu. Neskatoties uz šiem reliģiskajiem aktiem, Esteres vecāku attieksme pret Baznīcu nebija uzticīga un labvēlīga. “Kristieši ir smieklīgi un nožēlojami, kristietība ir nevērtīgi atkritumi” – tas bija ieraksts, ko Estere bērnībā uzrakstīja uz Svētajiem Rakstiem. Jau no agras bērnības meitene bija pārņemta ar nepatiku pret Baznīcu, ko radīja viņas tēvs. Pieķērusies krāsainajiem mātes svārkiem, viņa devās kopā ar viņu uz spiritisma seansiem, pie hiromanta un zīlnieka. Lai arī Estere nebija tieši iesaistīta šajās praksēs, tomēr tie pamodināja viņas interesi par okulto praksi. Meitene to sāka praktizēt koledžā. Viņas dzīves filozofija balstījās tikai uz rūpēm par sevi un visu, ko viņa gribēja darīt, ja vien viņa ar savu rīcību nekaitēja citiem. Seksuāla izlaidība, alkohols un tīri hedonistiska pieeja dzīvei radīja skumjas un vientulību. Prestižas koledžas beigšana, aizraušanās ar dārzkopību viņai nesagādāja gandarījumu. Tukšums… Ko tad viņa meklēja? Atbildes uz jautājumiem, kas galvā aizvien vairojās: Kas es esmu? Kas ir dzīves mērķis? Kas notiek pēc nāves? Kristietība, ņemot vērā Esteres mājās valdošos uzskatus, jau pašā sākumā tika izsvītrota no avotu saraksta, kuros būtu iespējams rast atbildes uz viņas dilemmām. Kādu laiku meitene vēroja Harē Krišnas grupu un Jehovas liecinieku aktivitātes, līdz beidzot viņas prātā parādījās doma par budismu.
Romantika ar budismu
Iepazīstot Budas stāstu, Estere aizrāvās ar viņa atziņām, kuru avots bija tā saucamā apgaismība zem vīģes koka. Aizbēgšana no visām ciešanām izklausījās daudzsološi. Būt par neko, kam nav nekā un neviena. Dieva esamības noliegšana. Meditācijai un pilnīgam askētismam bija jānodrošina atdalīšanos no pasaules, atbrīvojoties no jūtām, emocijām un fiziskiem priekšmetiem, kam savukārt bija jāaizsargā pret ciešanām, ko rada pieķeršanās pasaulei. Beikere sāka ievērot piecus budistu principus: neiznīcināt nevienu dzīvību, nepārkāpt laulību, nezagt, nelietot alkoholu un nemelot. Viņa ieguva zināšanas par 6. gadsimtā pirms mūsu ēras dzimušo Budu jeb Sidhārtu Gautamu, kurš kopā ar savu laulāto princesi dzīvoja bezrūpīgu, greznu dzīvi. Sidhārths zinātkāres vadīts, kādu dienu aizbēga no pils un iepazina apkārtni. Viņu šokēja un dziļi aizkustināja reālās dzīves ne pārāk pasakainā realitāte. Viņš atgriezās pilī ar vēlmi atrast veidu, kā dzīvē izskaust ciešanas, un drīz pēc tam viņš uz visiem laikiem pameta galmu, uzsākot askētisku dzīvi.
Indija, Taizeme, Japāna – ceļošana pa Āziju padziļināja Esteres vēlmi kļūt par budistu mūķeni. Viņa ticēja, ka labajai karmai vajadzēja sekmēt veiksmīgu “atdzimšanu”, savukārt sliktajai karmai vajadzēja nodrošināt mazāk veiksmīgu “atdzimšanu”. Nopelnu uzkrāšanai ir jāved pie reinkarnācijas, tas ir, būtnes (nevis dvēseles) pārejas no vienas dzīves uz citu vai nu cilvēka, izsalkuša spoka, lāča vai kukaiņa veidolā.
Būdama budistu klostera iemītniece, Beikere noskuva galvu, kam bija jāsimbolizē vienkāršība un atteikšanos no iedomības. Viņa cēlās trijos naktī, meditējot un strādājot, lielāko daļu laika pavadot vienatnē. Viņa tika mudināta uz savaldību, paužot savas jūtas un emocijas. Jo Buda mācīja, ka tās ved pie pieķeršanās, nesot sev līdzi verdzību un ciešanas, un tieši no tā vajadzēja izvairīties. Estere trīs reizes bez vilcināšanās klanījās līdz pat zemei lielās Budas statujas priekšā, līdzīgi godinot mūku un mūķeņu vecākos.
Pieskāriens sirdij
Kādu dienu Beikere sāka piedzīvot smalkus Jēzus pamudinājumus. Kristīgās misionāres vizīte, viņas ticības pilnā evaņģelizācija un personīgā saruna ar viņu aizkustināja meitenes sirdi. Estere tomēr apspieda šo sajūsmu sevī, lai dzīvotu budistu klosterī Anglijas dienvidos. Viņa uzvilka novices balto tērpu un 27 gadu vecumā tika iesvētīta par budistu mūķeni. Skatoties uz saviem biedriem, viņa redzēja ievainotus cilvēkus, kuri, tāpat kā viņa, no nemierīgās dzīves galējībām nonāca pilnīgas atteikšanās stāvoklī, meklējot… Jā – izmisīgi meklējot patiesību. Daži bija neapmierināti ar baznīcas institūciju, bērnībā būdami spiesti apmeklēt dievkalpojumus vai arī dažādu iemeslu dēļ apvainojušies uz Dievu, no kura paši aizgāja, viņi meklēja veidu, kā atbrīvoties no eksistences sāpēm. Šie cilvēki neļāva sev domāt, ka tikai Jēzus ir vārti uz dzīvi pārpilnībā, vārti uz pestīšanu.
Varones satrauktie vecāki nepazina savu bērnu. Viņi ieraudzīja novājējušu, izpostītu sievieti, kas neatgādināja viņu meitu… Bēdīgā māte bija zaudējusi visas cerības viņu izraut no destruktīvās reliģiskās prakses…
Bet Jēzus visu laiku bija tuvu. Lielajā piektdienā Viņš vēlreiz mīļi pieskārās Esteres sirdij, kad viņas prātā uzplaiksnīja aktuāli jautājumi par Viņa nāvi. Pamanījusi ēnu, kas uz sienas veidoja krustu, Beikere atkal sajuta šo pazīstamo iekšējo kustību, tāpat kā toreiz runājot ar misionāri. Estere piedzīvoja iekšēju cīņu starp divām galējībām. Viņa uzskatīja budismu par savas dzīves acīmredzamo mērķi, un tajā pašā laikā viņu pārņēma spēcīgas šaubas par tā nozīmi – par labu Pestītāja nenogurstošajām mīlestības zīmēm. Šis stāvoklis turpinājās vairākus gadus. Sarunas ar kristiešiem, ilgas pēc viņu sabiedrības, jautājumu uzdošana viņiem, draudzība ar mūķeni Elizabeti un neaizmirstama filma, kas viņu dziļi aizkustināja: Law of Love ar Džekiju Pulindžeri, parādot Svētā Gara darbību, kas dziedina cilvēka ķermeņi un dvēseli. “Dievs, ja Tu esi īsts, lūdzu, nāc” – vienkārša lūgšana, ko Beikere izteica ar uzticību un cerību, noveda pie tā, ka viņa ieguva gadiem ilgi neveiksmīgi meklēto sirdsmieru, ko viņai nedeva ne pasaule, ne budistu mūķenes dzīve. Tikšanās ar citiem laipniem cilvēkiem stiprināja Esteres pirmos, neveiklos soļus ticības ceļā un apzināta lēmuma pieņemšanu kļūt par kristieti. Dieva providence izdzēsa viņas bailes. Bailes deva vietu pārliecībai, ka viņa ir aizsargāta, vadīta un bezgala mīlēta. Budistu meditācijas vietā lūgšana, slepeni baznīcas apmeklējumi, Svēto Rakstu lasīšana. Galu galā Estere noņēma savu habitu un pameta klosteri. Viņa vienkārši ļāva Dievam atrast sevi.
Jauna misija
Svētais Gars lika grēkiem, kas daudzus gadus netika atzīti, sāpināt meitenes atdzimušo sirdi. Budam nav varas piedot grēkus. Kristus iegremdē tos visus, kaut arī tie būtu purpursarkani, savas žēlsirdības okeānā. Pēc grēksūdzes Estere jutās kā jauna radība, tīra, bez nosacījumiem pieņemta. Iepazīstoties ar Džekiju, sievieti, kas viņai pazīstama no filmas, kuras noskatīšanās bija viņas pagrieziena punkts kristietības virzienā, veicināja kopīgu evaņģelizāciju, par kuru Estere nekad nebija sapņojusi. “Tēvs, lūdzu, dāvā manai sirdij Tavas Sirds dāvanas to cilvēku labā, kurus Tu man sūtīsi”. Radības vēlme pildīt Dieva gribu nepaliek labā Tēva neievērota. Esteres ceļojums uz Taizemi atklāja Viņa izstrādāto plānu. Dievs izmantoja sievietes pagātni, lai viņa nestu bagātīgus augļus Dieva godam, iegūstot Viņa pazudušos bērnus uz savas pieredzes pamata. Jo kurš gan varētu labāk izprast cilvēkus, kas praktizē tik plaši pazīstamu reliģiju, ko veidoja 93% valsts iedzīvotāju? Estere gribēja būt instruments labā Dieva rokās. Parādot patiesību, kas atbrīvo. Viņa bija lieciniece pārsteidzošiem atgriešanās un dziedināšanas gadījumiem. It kā zvīņas nokrita no viņas acīm. Savas dzīves 13 gadus viņa pielūdza radību, nevis Radītāju. Viņa centās iegūt labu karmu ar pašas spēkiem un darbiem, lai nodrošinātu sev cienīgu iemiesojumu, savukārt ar žēlastību mēs tiekam glābti caur Jēzus Kristus, vienīgā Kunga un Pestītāja, nāvi un augšāmcelšanos. Viņa saprata, ka Dievs aicina mūs uz mūžīgo dzīvi Viņa klātbūtnē, pārspējot ar savu krāšņumu visu acu, ausu un sirds pieredzi. Viņš vēlas būt klātesošs ikviena cilvēka dzīvē. Viņš vēlas dzīvas attiecības ar ikvienu.
Rakstot šo grāmatu, Estere 17 gadus seko vienīgajam patiesajam Pestītājam un piedzīvo nenovērtējamo iekšējo mieru, ko Dievs ielej tā cilvēka sirdī, kas mīt Viņā.