Mums vienmēr ir bijusi laimīga laulība. Kopš mūsu studijām, kas saistītas ar dažādām lūgšanu kopienām, tuvu Dievam, vienā brīdī mēs zaudējām savu agrāko dedzību.
Tiekšanās pēc šīs pasaules labumiem mūs attālināja no citiem cilvēkiem un pirmkārt jau no Dieva. Mēs jutām, ka mēs attālināmies no Viņa, bet mums trūka spēka un neatlaidības, lai to mainītu. Kādu laiku pirms notikuma, par kuru mēs vēlamies pastāstīt, mēs sākām lūgt Dieva palīdzību, lai Viņš mūs pārveidotu. Atbildot uz šo lūgumu, vīrs sāka saņemt arvien vairāk vārdu no Svētajiem Rakstiem (un ne tikai) par krustu un ciešanām. Mums bija grūti to saprast, jo īpaši tāpēc, ka viss mūsu dzīvē gāja labi. Mēs bijām veseli, mums bija labs darbs utt.
2016. gada 30. septembrī mūsu pasaule sabruka. Pēc atgriešanās no atvaļinājuma mans vīrs piedzīvoja epilepsijas lēkmi. Tad viss izvērtās kā šausmas: slimnīca, magnētiskā rezonanse un diagnoze: smadzeņu audzējs… Vienā mirklī mēs zaudējām pārliecību, drošības sajūtu. Izmisums bija sajaukts ar bailēm par nākotni.
Pēc mēneša vīram tika veikta operācija, lai izņemtu audzēju. Histopatoloģiskā izmeklēšana apstiprināja, ka tā ir otrās pakāpes glioma. No vienas puses, mēs priecājāmies, ka audzējs tika izgriezts un ka tā nebija multiformā glioblastoma. No otras puses, mēs atcerējāmies to, ko ārsti teica un ko lasījām specializētos žurnālos, ka gliomas ir praktiski neārstējami audzēji. Turklāt pēc operācijas manam vīram radās komplikācijas, kas saistītas ar brūces sadzīšanu. No novembra līdz jūlijam manam vīram tika veiktas piecas operācijas. Mēs pavadījām daudzus mēnešus neiroķirurģijas nodaļā…
Jau no paša sākuma, neskatoties uz bailēm un šaubām, mēs pilnībā uzticējām sevi Marijai un Jēzum. Mēs pastāvīgi lūdzām Viņu. Tas Kungs ir devis mums brīnišķīgus cilvēkus, tostarp priesterus, kuri palīdzēja mums pārdzīvot vissliktākos brīžus un noticēt, ka nekas nenotiek bez iemesla un ka pat no vissliktākajām situācijām Dievs var mūs izvest.
Slimnīcā manam vīram tik briesmīgi sāpēja galva, ka nekādi pretsāpju līdzekļi, pat morfīns, nepalīdzēja. Tad atnāca medmāsa un jautāja manam vīram, vai viņš ir ticīgs cilvēks. Kad viņa dzirdēja, ka jā, viņa teica, ka tā vietā, lai pastāvīgi lūgtu pretsāpju līdzekļus, labāk ir lūgties rožukroni vai Dieva žēlsirdības kronīti. Pēc tam, kad mans vīrs sāka lūgt, neskatoties uz viņa briesmīgajām ciešanām, pēc neilga laika galvassāpes gandrīz apstājās! Patiesībā manam vīram dažas dienas nebija nepieciešami nekādi pretsāpju līdzekļi. Līdzīga situācija notika ar draugu, kuram tobrīd tika veikta vērienīga mugurkaula operācija.
Vīra izmeklējumu rezultāti bija nepārliecinoši, un pat tika apsvērta slimības recidīva iespējamība. Mūsu garastāvoklis mainījās kā šūpolēs: no eiforijas līdz izmisumam. Neskatoties uz to, mēs turpinājām lūgt un lūdzām Dievam dziedināšanas brīnumu.
Pirms trim mēnešiem mēs lūdzām savam dēlam, kurš kādu laiku pētījis audzējus Hamburgas universitātē, lai atkārtoti pārbauda paraugus. 2019. gada 10. oktobrī neiropatologi vienprātīgi izvērtēja, ka mana vīra audzējs nav glioblastoma, bet gan pirmās pakāpes glioneironu audzējs, un tāpēc mans vīrs bija pilnīgi vesels!
Tagad mēs zinām, ka Dievs lika mums izdzīvot šo krustaceļu, lai no tā gūtu lielāku labumu. Viņš gribēja mūsu atgriešanos, un varbūt bez šīs slimības mēs nebūtu atgriezušies pie Viņa. Viņš zina, kas mums nāk par labu, un mums Viņam pilnībā jāuzticas.
Danusia un Mariuš