Mēs esam pieraduši, ka Svētai Faustīnei ir parādījies žēlsirdīgais Kungs Jēzus. Tikmēr mistiķe runāja arī ar Mariju. Kādu vēstījumu Dievmāte nodeva poļu mūķenei?
Parādīšanās apstākļi
Lasot Dienasgrāmatu, redzams, ka šīs īpašās tikšanās notika 1925-1938 gados. Pirmo reizi tas notika māsas reliģiskā ceļa sākumā, bet pēdējo reizi dažus mēnešus pirms viņas nāves. Dievmātes parādīšanās nebija tik intensīvas kā Kunga Jēzus. 13 gadu laikā Svētā Faustīne vairāk nekā 20 reizes ir saņēmusi Bezvainīgās īpašo redzējumu žēlastību. Marija parādījās Svētās Mises laikā (parasti ar bērnu Jēzu rokās), bet arī ārpus dievkalpojumiem, kad viņa nāca pie svētās, lai nodotu viņai konkrētas instrukcijas vai stiprinājuma vārdus. Ārpus klostera sienām Dievmāte mistiķei parādījās tikai divas reizes: pie Jasnaguras 1933. gadā un Ostrobramā 1935. gadā. Un, lai gan Dievišķās žēlsirdības sekretāres pieminētās tikšanās nav pārāk daudz, Marijas klātbūtne mūķenes dzīvē nebija sporādiska. Faustīne apzinājās, ka: “Viņa ir vienīgā, kas vienmēr ir ar mani. Viņa, tāpat kā laba māte, vēro visus manus pārdzīvojumus un centienus” (Dienasgrāmata 798).
Svētā Faustīne nekad nešaubījās, ka viņai parādījās Kristus Māte. Dienasgrāmatas lappusēs Svētā Faustīne atstāja Dievmātes tērpa aprakstu, kas atbilst Lurdas un Fatimas Marijas parādīšanās aprakstam: “Viņa bija visa balta, sajozusies ar debeszilu lentu, apmetnis arī debeszils, galvā kronis, viss Viņas augums izstaroja neizsakāmu spožumu” (Dienasgrāmata 805). Un līdzīgi kā franču vizionāre vai trīs portugāļu gani, arī poļu mūķene uzsvēra Marijas neparasto skaistumu. Dievmāte bija īpaši skaista svētku laikā: Vissvētākās Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšana (8. decembris) un Vissvētākās Jaunavas Marijas uzņemšana debesīs (15. augusts). Tituli, ar kuriem Marija sevi stādīja priekša, bija: Debesu un zemes karaliene, Žēlsirdības māte un Priesteru Dievmāte.
Pielūdz Viņu savā sirdī
“Mana meita, Dievs man ir uzticējis būt tev par māti īpašā veidā, bet es vēlos, lai arī tu man būtu bērns īpašā veidā,” dzirdēja Svētā Faustīne 32 gadu vecumā (Dienasgrāmata 1414). Jau no paša sākuma Māsas aicinājums, kas tika īstenots Žēlsirdības Dievmātes kongregācijā, bija vērsts uz pakļaušanos Marijas vadībai. 1937. gadā izteiktie vārdi vēl vairāk padziļināja mūķenes saikni ar klostera Aizbildni. No vienas puses, tie nozīmēja Bezvainīgās Mātes aizsardzību pār svēto un atbildību par viņas audzināšanu no otras puses, aicinot Svēto Faustīni uz bērnišķīgu uzticēšanos un paklausību.
Kā izpaudās Marijas rūpes? Par ko pamācīja mistiķi? No Dienasgrāmatas mēs uzzinām, ka Dievmāte galvenokārt vēlējās, lai Dieva žēlsirdības apustules attiecības ar Jēzu būtu pēc iespējas tuvākas: “Mana meita, meklē sevī klusumu un pazemību, lai Jēzus, kurš pastāvīgi dzīvo tavā sirdī, varētu atpūsties. Pielūdz Viņu savā sirdī, neizej pati no sevis. Es izlūgšu tev, mana meita, tādu iekšējās dzīves žēlastību, lai tu, neizejot no savas dvēseles, ārēji varētu izpildīt savus pienākumus ar vēl lielāku centību. Esi pastāvīgi ar Viņu savā sirdī, Viņš būs tavs spēks.” (Dienasgrāmata 785). Spēcīga saikne ar Jēzu, regulāras tikšanās lūgšanā, gandarīšanas sakramentā un Euharistijā ir ne tikai Svētās Faustīnes, bet katra ticīgā garīguma pamats.
Dievmāte, paskaidrojot, ka ikdienā dzīve ar Dievu izpaužas Viņa gribas pildīšanā, lūdza Faustīnei, lai viņa pēc iespējas precīzāk izpildītu Viņas Dēla pavēles. Māsa rakstīja: “…paliku viena pati ar Vissvētāko Māti, kura man mācīja par Dieva gribu, kā to īstenot savā dzīvē, pilnībā pakļaujoties Viņa svētajiem lēmumiem. Nav iespējams patikt Dievam, nepildot Viņa svēto gribu. «Mana meita, es tevi neatlaidīgi lūdzu – uzticīgi pildi visas Dieva vēlmes, jo tas ir vispatīkamākais Viņa svētajām acīm. Es vēlos, lai tu ar to izceltos – ar uzticību Dieva gribas pildīšanā. Dieva gribas pildīšanu uzskati par svarīgāku nekā visi citi upuri un dedzināmais upuris»” (Dienasgrāmata 1244).
Īpaša misija
Izpildot Dieva gribu pilnīgā paklausībā, Svētajai Faustīnei galvenokārt nozīmēja ar pilnīgu apņemšanos pildīt misiju būt par Dieva žēlsirdības sekretāri. Kungs Jēzus parādījās poļu mūķenei, lai atgādinātu pasaulei par savu lielo mīlestību pret ikvienu cilvēku, it īpaši to, kurš grēka nastas pārņemts, bija zaudējis cerību izlīgt ar Dievu. Vienkāršiem vārdiem sakot, Pestītājs teica, ka mīl viņu bez nosacījumiem (Viņš viņu ir radījis, atdevis dzīvību un pastāvīgi svētī un dāvā viņai svētības) un ka Viņš gaida viņu grēksūdzē. Atvēršanās uzticības garā Dieva žēlsirdībai, bija jākalpo Svētai Faustīnei atklātās jaunās pielūgsmes formas: Dieva žēlsirdības kronītis, Žēlsirdīgā Jēzus attēls, Dieva žēlsirdības svētdiena un žēlsirdības stunda. Un, lai gan šo darbu īstenošana prasīja daudzu cilvēku (tostarp svētīgā tēva Mihala Sopočkas un Svētā Jāņa Pāvila II) laiku, drosmi un centību, māsa Faustīne bija pirmā, kas uzticīgi izpildīja savu uzdevumu.
Marija zināja, ka katram cilvēkam ir jāpilda Dieva dota misija un ka neviens cits to nevar izdarīt viņa vietā. Tāpēc Viņa atbalstīja Dieva žēlsirdības apustuli viņas aicinājumā. Viņa tomēr neslēpa, ka mūķenes atbildība Dieva un pasaules priekšā ir ļoti liela. “Rīta apceres laikā Dieva klātbūtne mani pārņēma īpašā veidā, es ieraudzīju Dieva neizmērojamo lielumu un Viņa pazemošanos līdz radībai. Tad ieraudzīju Dieva Māti. Viņa man teica: «Ak, cik patīkama Dievam ir tāda dvēsele, kura uzticīgi seko Viņa žēlastības dvesmai; es pasaulei devu Pestītāju, bet tev jāstāsta pasaulei par Viņa lielo žēlsirdību un jāgatavo pasaule Viņa otrreizējai atnākšanai – Viņa, kurš nāks ne kā Žēlsirdīgais Glābējs, bet kā Taisnīgais Tiesnesis. Ak, cik briesmīga tā diena! Ir noteikta Taisnās tiesas diena, Dieva dusmu diena, Viņa priekšā trīc eņģeļi. Stāsti dvēselēm par šo lielo žēlsirdību, kamēr ir žēlastības laiks; ja tu tagad klusē, tev būs jāatbild tajā briesmu dienā par lielu dvēseļu skaitu. Nekā nebaidies, esi uzticīga līdz galam, es tev jūtu līdzi»” (Dienasgrāmata 635).
Ciešanas un lūgšana
Pārdabiskas žēlastības, ko saņēma Svētā Faustīne (ieskaitot Jēzus un Dievmātes atklāsmes, garīgo saziņu ar mirstošajiem, saziņu ar dvēselēm šķīstītavā, dvēseļu stāvokļa atpazīšanu) nebija domātas tikai viņai, bet gan, lai pēc iespējas vairāk cilvēku izglābtu no mūžīgā nosodījums. Tāpēc svētā nemitīgi ar dedzību gan sludināja Dieva žēlsirdību, gan izrādīja tuvākmīlestību. Viņa piedāvāja savas fiziskās un garīgās ciešanas kā gandarījumu par pasaules grēkiem kā arī ar nodomu izlūgt grēcinieku atgriešanos. Arī šajā upurī Svēto Faustīni pavadīja Dievmāte. Dienasgrāmatā lasām: “Naktī mani apmeklēja Dieva Māte ar Jēzus Bērnu uz rokas. Manu sirdi piepildīja prieks, un es teicu: «Marija, mana Māte, vai Tu zini, kā es ciešu?» Un Dievmāte man atbildēja: «Zinu, kā tu ciet, bet nebīsties, es ciešu kopā ar tevi un vienmēr līdzi cietīšu». Sirsnīgi pasmaidīja un nozuda” (Dienasgrāmata 25).
Marija arī nāca pie māsas, lai lūgtu viņai dedzīgu lūgšanu, dažreiz arī pasakot nodomu: “Mana meita, es gaidu no tevis lūgšanas, lūgšanas un vēlreiz lūgšanas par visu pasauli, bet īpaši – par tavu Tēvzemi. Deviņas dienas pieņem pestījošo Svēto Komūniju un cieši savienojies ar Svētās Mises upuri. Šīs deviņas dienas tu stāvēsi Dieva priekšā kā upuris, visur, vienmēr, jebkurā vietā un jebkurā laikā – dienu un nakti – kad pamodīsies, lūdzies garā. Garā vienmēr var palikt lūgšanā” (Dienasgrāmata 325).
Svētā Faustīne ne tikai ļāva Marijai sevi vadīt, bet viņa arī pati nāca ar iniciatīvu, lūdzot Bezvainīgo par aizbildniecību, izlūdzot žēlastības. Tā piemēram bija Jasnagurā, kur – kā rakstīja mistiķe – “Dievmāte man daudz ko pastāstīja. […] Viņa man neko neatteica, ko es Viņai lūdzu” (Dienasgrāmata 260).
Dievmātes parādīšanās apstiprināja Svētās Faustīnes pārliecību par lielajiem augļiem, upurējot sevi ar darbiem, vārdiem un lūgšanām par grūtībās nonākušiem cilvēkiem. Šie trīs veidi, kā izrādīt žēlsirdību citiem, ko Kungs Jēzus atklāja savai sekretārei (sal. Dienasgrāmata 742), ir līdzeklis, ar kura palīdzību ikviens var kalpot citiem un atdot godu Dieva žēlsirdībai.
Augšana tikumos
Pēdējais Kristus Mātes pieskāriens mūķenes bērnišķā uzticībā bija personības veidošana, attīstot tikumus. Parādīšanās laikā Marija mācīja Svētajai Faustīnei, kuras no šīm garīgajām prasmēm ir vissvarīgākās: “Mana mīļotā meita, es vēlos, lai tu vingrinātos trijos tikumos, kas man ir visdārgākie un Dievam tie ir vispatīkamākie: pirmais – pazemība, pazemība un vēlreiz pazemība; otrais – šķīstība; trešais – mīlestība uz Dievu. Tā kā tu esi mana meita, tev vajag īpaši mirdzēt ar šiem tikumiem” (Dienasgrāmata 1415). Tomēr svarīgi ir tas, ka Marija ne tikai bija tikumu paraugs un mudināja tos praktizēt, bet arī izlūdza tos mūķeni Tēva troņa priekšā. Māsa Faustīne atzina, ka nešķīstu kārdinājumu trūkums bija dāvana, ko izlūdza Vissvētā Māte. “Viņa man iemācīja iekšēji mīlēt Dievu un kā visā izpildīt Viņa svēto gribu,” viņa piebilda (Dienasgrāmata 40).
Svētā Faustīne netērēja Marijas parādīšanās pārdabiskās žēlastības. Viņa uzticīgi uzklausīja Dieva Mātes padomus un ļāva sevi vadīt Viņai un Dieva Dēlam. Tādā veidā vienkārša mūķene no Lagevnikiem parādīja, ka, sekojot Marijas piemēram, atdodot sevi Viņas mātišķā aizsardzībā un dzīvojot pēc viņas norādījumiem, ir vieglākais ceļš uz svētumu, uz vienotību ar Dievu, jo – kā Svētā Faustīne ievēroja – “Jo vairāk es sekoju Dieva Mātei, jo vairāk es iepazīstu Dievu” (Dienasgrāmata 843).