Pakļaušanās totalitārisma kārdinājumam, ko īsteno mūsdienu plurālistiskās demokrātijas Rietumu pasaulē, izpaužas mēģinājumā “pārrakstīt” Rietumu civilizācijas vēsturi, lai novērstu jebkādu tās kristīgo sakņu pieminēšanu.
Kardināls Roberts Sāra, Vatikāna Dievišķās pielūgsmes un sakramentu disciplīnas kongregācijas prefekts, savā jaunākajā grāmatā Wieczór się zbliża i dzień już się chyli pamana, ka “Rietumu demokrātijās šodien notiek vispostošākās kristiešu vajāšanas. Dievs tur tiek nogalināts. Kristietis kļūst arvien atstumtāks, iebiedēts, pazemots, izsmiets”. Un piebilst: “Plurālisma demokrātijās totalitārisma kārdinājums ir saprāta auglis, kas atsakās tikt reliģijas attīrīts. Tas rada mīkstu relatīvisma diktatūru un slēptas vajāšanas, kas lēnām notrulina sirdsapziņu, atņemot cilvēkiem patiesu brīvību”.
Kontrolēt pagātni, lai valdītu šodien un rīt
Tie ir spēcīgi vārdi, taču tie precīzi atspoguļo situāciju, kādā šodien atrodas lielākā daļa Rietumu valstu gan Eiropas kontinentā, gan Atlantijas okeāna otrā krastā. Kardināls Sāra pamana mūsdienu “attīstīto” demokrātiju totalitāros centienus, kas ne tikai nepieļauj kristīgo simboliku publiskajā telpā. Šajā kontekstā var teikt, ka tas atklāj patiesu odium crucis [riebumu pret krustu] – raksturīgu dēmoniskas valdīšanas pazīmi.
Kā redzējām iepriekšējā rakstā (sal. “Miłujcie się!”, 4/2019), Pestītāja zīmi šodien pasludina pravietis Simeons Kristus upurēšanas laikā Jeruzalemes templī, “kas ir zīme, kam runās pretī” (sal. Lk 2,34). Kaitina pat mazais krusts uz stjuartes kakla vai sarkanais krusts – pazīstamas labdarības organizācijas emblēma.
Šī pakļaušanās totalitārisma kārdinājumam, ko veic mūsdienu plurālistiskās demokrātijas Rietumu pasaulē, izpaužas arī mēģinājumā “pārrakstīt” Rietumu civilizācijas vēsturi, lai novērstu jebkādu tās kristīgo sakņu pieminēšanu. Mēģinājums kontrolēt pagātni, lai kontrolētu tagadni un nākotni, ir totalitārā pasaule, ko Džordžs Orvels aprakstījis savā slavenajā romānā ar nosaukumu 1984. Grāmatas galvenais varonis strādā tādā kā “pagātnes fabrikā”, kur vecajos preses izdevumos tiek veikti “atbilstoši labojumi”, lai tos pielāgotu pašreizējai “skatuves gudrībai”. Mūsu acu priekšā piepildās Orvela biedējošais redzējums.
Šajā kontekstā ir vērts pieminēt darbu pie tā saucamās Eiropas konstitūcijas, kas tika veikti 21. gadsimta sākumā. Galu galā izrādījās, ka šis dokuments nav stājies spēkā, jo Francijas un Nīderlandes pilsoņi to noraidīja ar tautas balsojumu referendumā. No problemātikas skatu punkta, kas ir šī raksta tēma, visspilgtākais bija darbs pie “Eiropas konstitūcijas” preambulas, kas sākās 2003. gadā, kuru vadīja tā saucamais konvents, kuru vadīja bijušais Francijas prezidents (“mēreni labējs”) Valērijs Žisards d’Estaings. Šos darbus var traktēt kā mēģinājumu pārrakstīt Eiropas kultūras vēsturi, kā kontinentu, kas ir ieguvis savu garīgo seju bez jebkādas kristietības līdzdalības.
Kā izlaist tūkstoš gadus Eiropas vēsturē
Sākotnējā preambulas versija, ko sagatavoja “konvents”, runāja par Eiropas civilizāciju, “kas balstās uz kultūras, reliģiskajām un humānistiskajām tradīcijām, kas nāk no grieķu un romiešu civilizācijas, no garīgiem centieniem, kas caurvij Eiropu un joprojām dzīvo tās mantojumā, un tad to veidoja apgaismības filozofija”.
Atzīmēsim, ka šajā preambulas versijā, kurai vienmēr piemīt ideoloģiska manifesta raksturs, netika minēts kristīgais kultūras mantojums, katedrāļu un universitāšu vairāk nekā tūkstoš gadu laikmets. Pēc šī teksta autoru domām, Eiropas kultūras vēsturi veidoja grieķu-romiešu civilizācija, tad ilgu laiku nebija nekā, līdz pat apgaismībai…
Tomēr pat šāda kļūdaina atmiņa par Vecā kontinenta kultūras mantojumu nebija pieņemama mūsdienu kareivīgajiem lajiem. Pret vārdiem par “garīgiem centieniem” preambulā protestēja Eiropas Humānistu federācija, kas šajā frāzē saskatīja “atvērtas durvis, pa kurām izspiežas baznīcas un var apturēt progresīvo politiku”.
Protestu atbalstīja Eiropas “mainstream” plašsaziņas līdzekļi (pēc viņu domām, plurālisti, jo tie prezentēja visus liberālisma un neomarksistisko kreiso paveidus), tāpēc galu galā vārdi par “garīgiem centieniem” pazuda no preambulas projekta. Tā vietā tika likta frāze par “Eiropas reliģiskajām tradīcijām”, kas “joprojām ir dzīvas tās mantojumā”. Tomēr zem “Eiropas humānistu” spiediena šī frāze pazuda.
Pēdējā “Eiropas konstitūcijas” preambulas versijā, kas tika paziņota 2004. gada 29. oktobrī, tās autori paziņoja, ka “iedvesmojoties no Eiropas kultūras, reliģijas un humānisma mantojuma, kas ir bijis pamats tam, ka ir izveidojušās cilvēka neaizskaramo un neatsavināmo tiesību, demokrātijas, vienlīdzības, brīvības un tiesiskuma kopējas vērtības”. Tādējādi 21. gadsimtā Eiropā nebija ne vārda par “reliģisko tradīciju” esamību. Tas būtu pārāk daudz saistīts ar kristietību…
Protams, nav nekādas invocatio Dei ne “Eiropas konstitūcijā”, kas nekad nav stājusies spēkā, ne arī Lisabonas līgumā (2007), kas to aizstāja. Skatīties debesīs mūsdienu eirokrātiskajai elitei ir kaut kas pilnīgi nevajadzīgs, un tiem, kas joprojām vēlas atsaukties uz kristīgo tradīciju, jārēķinās ar “neizbēgamajām sekām”.
“Strīdīgā” eiro monēta
Šajā ziņā raksturīgi bija Slovākijas peripetijas 2012. gadā saistībā ar divu eiro monētas dizaina projektu, kuru 2013. gadā vajadzēja laist apgrozībā Slovākijas Nacionālajai bankai (SNB). Eiropas Komisija, reaģējot uz Francijas sociālistiskās valdības “bažām”, lika Slovākijas valdībai modificēt projektu.
Eiropas Komisijai pārkāpumu priekšmets bija svēto Kirila un Metodija figūras un dubultais krusts, kas redzams starp viņiem. Svēto figūras parādījās uz monētas, jo to izlaišana 2013. gadā bija par godu 1150. gadadienai kopš šo slāvu apustuļu ierašanās Lielajā Morāvijā. Pēc Eiropas amatpersonu domām, šāda eiro monēta, kas bija jāizlaiž visā Eiropas kopējās valūtas zonā, “pārkāpj ideoloģisko neitralitāti”, ko Eiropas Savienībā garantē Lisabonas līgums. Tomēr Slovākijas Bankas iestādes nepakļāvās, lai gan viņi vienojās ar Eiropas Komisiju par zināmu “kompromisu”. Proti, no abu svēto ornātām pazuda krusti un oreoli virs viņu galvām. Dubultais krusts, kas ir arī Slovākijas ģerbonī, palika.
Savukārt 2012. gadā liberāli kreisais vairākums Eiropas Parlamentā ne reizi vien debatēja, paužot bažas par jaunās Ungārijas konstitūcijas ieviešanu preambulā, pateicoties Viktoram Orbānam, kurš kopš 2010. gada vada Fidesz, par ierakstu “kristietības vienojošo lomu ungāru tautas vēsturē”. Atkal parādījās argumenti par “ideoloģisko neitralitāti”, kas kalpoja par attaisnojumu kristietības izslēgšanai no visas Eiropas un atsevišķu valstu vēstures.
Kā radās briesmonis?
Vēl viens šīs Rietumu civilizācijas vēstures pārrakstīšanas aspekts ir sava veida “nožēlojamās historiogrāfijas” izstrāde, tas ir, pierādot “atklājošu” zinātnisku pētījumu veikšanas aizsegā, ka Rietumu kultūras vēsture bija viena, nepārtraukta – līdz 1968. gada paaudzes nākšanai – nelaimes, noziegumu un visu minoritāšu (sieviešu, homoseksuāļu, musulmaņu u.c.) apspiešanas posms. Un, protams, pie visa bija vainojama kristietība. Tā kā nav iespējams klusēt par kristietības ieguldījumu Rietumu kultūras veidošanā, bija jāsaka, ka šī iedvesma radīja īstu briesmoni…
Sākot ar 20. gadsimta sešdesmitajiem gadiem, notika patiesi par zinātnisku uzskatītas literatūras plūdi, kas atkārtoja visas gadsimtiem ilgi zināmās antikatoliskās “melnās leģendas”. Tātad tika rakstīts par krustnešu “pagānu pievēršanu ar zobenu”, par “totalitāro inkvizīcijas praksi”, par “Baznīcas noziegumiem” pēc tam, kad Kolumbs atklāja Ameriku utt. Šāda veida stāsti vienlaikus iekļuva tā saucamajā populārā kultūrā, ko popularizē lielākās Holivudas filmu studijas. Kādam, kurš par inkvizīciju uzzina tikai no Umberto Eko grāmatas Rozes vārds un uz tās pamata uzņemtās filmas, viņam nav nekādu ticamu zināšanu par šo Baznīcas vēstures posmu, taču viņš iepazīstas ar ļoti daudziem antikatoliskiem stereotipiem un aizspriedumiem.
Šis ir tikai viens, lai arī ļoti labi zināms, piemērs no daudziem popkultūrā tik plaši sastopamā antikatoliskā virziena veidotāju “sasniegumiem”. Pietiek pieminēt visas Dena Brauna grāmatas (ieskaitot Da Vinči kodu), kas izdotas miljonos eksemplāru, kuras arī tika Holivudā ekranizētas ar slaveniem aktieriem.
“Atmiņas graušana” un tās ideoloģiskie mērķi
Šāda veida antikatoliskās vēsturiskās propagandas veicinātāju galvenais mērķis ir – kā raksta mūsdienu kanādiešu sociologs Metjū Bok-Kotē (Matthieu Bock-Côté) – “atbrīvot” Rietumu cilvēkus no “vēsturiskās atmiņas determinisma”. Tas pats zinātnieks raksta savā grāmatā Multikulturālisms kā politiska reliģija, ka 21. gadsimta sākumā mēs esam liecinieki – gan populārajā kultūrā, gan akadēmiskajā pasaulē – “atmiņas graušanas izplatībai, kas nevēlas saglabāt saikni ar pagātni, bet tikai vēlas no tās atbrīvoties”. Šī “atbrīvošanās” galvenokārt ir vērsta uz to, lai no atsevišķu tautu atmiņas izdzēstu visu to, kas mums pastāvīgi atgādina par kristīgo kultūras mantojumu, kas gadsimtiem ilgi ir veidojis Rietumu civilizāciju.
Pasliktinot situāciju, daži Baznīcas cilvēki, kuri kā rakstīja kardināls Racingers/Benedikts XVI, sajauc “lielo Baznīcas sirdsapziņas izmeklēšanu” ar grēkiem, ko pagātnē izdarījušas viņa meitas un dēli, ar “kaislīgiem pašpārmetumiem”. Kā rakstīja kardināls Racingers, šāda attieksme “noved pie neskaidrības par mūsu pašu identitāti […], pie attieksmes saraut ar mūsu pašu vēsturi un pie idejas par «nulles stundu», kurā viss sāksies no jauna”.
Viltus Baznīcas vēsturei ir sekas
Kā atzīmēja kardināls R. Sāra, kurš citē šos Benedikta XVI vārdus iepriekšminētajā grāmatā, šajā attieksmē, kurā nekritiski tiek dublēti visi pārmetumi Baznīcai par viņas “pagātnes grēkiem” (un patiesībā par nākamo “melno leģendu” izstrādājumiem) “slēpjas milzīgs smalka lepnuma risks”. Daži Baznīcas cilvēki, popularizējot šādus uzskatus, “vairs nevēlējās būt mantinieki, bet radītāji”. Baznīcas vēstures rakstīšanu “no jauna” pavadīja vēlme radīt visu Baznīcu cilvēciskā veidā. “Dažkārt Dieva patiesības vietā tika sludināta tīri cilvēciska ticība. Tā vietā, lai nodotu tālāk to, ko bijām saņēmuši, viņi trokšņaini sludināja savas idejas” – raksta kardināls Sāra.
Viens no izcilajiem poļu vēsturniekiem Juzefs Szujskis mēdza teikt, ka “viltus vēsture ir viltus politikas skolotājs”. Pārfrāzējot šos vārdus un saistot tos ar to, ko rakstīja kardināls Sāra, var teikt, ka Baznīcas viltus vēsture ir viltus teoloģijas un eklezioloģijas skolotājs.