Jēzus Kristus ir dzimis Betlēmē, lai mūs atbrīvotu no sātana briesmīgās verdzības, grēka un nāves. Tāpēc cilvēks var atrast ilgstošu un pilnīgu laimi tikai tad, kad viņš ietic Kristum un nodibina personiskas mīlestības attiecības ar Viņu.
Pēc savas augšāmcelšanās Jēzus Kristus pastāvīgi ir klātesošs Katoļu baznīcas kopienā. Gandarīšanas un Euharistijas sakramentos Viņš izlīdzina visus mūsu grēkus un dāvā mums bezgalīgu mīlestību un mūžīgo dzīvi. Jēzus patiesā klātbūtne sakramentos un it īpaši Euharistijā ir vislielākais dārgums katram cilvēkam un visai cilvēcei.
Kas noraida Baznīcu, tas noraida Kristu
Katoļu baznīca ir Jēzus Kristus un visi mēs, grēcinieki, kuriem ir nepieciešama Viņa žēlsirdība. Kungs Jēzus aicina mūs sadraudzībā ar sevi, jo Viņš ilgojas mūs atbrīvot no sātana verdzības, Viņš vēlas iemācīt mums mīlēt ar tīru mīlestību un aizvest mūs uz debesīm. Tāpēc Katoļu baznīca ir priekš visiem grēciniekiem, kuri visu savu dzīvi vēlas uzticēt Dieva žēlsirdībai.
Jēzus salīdzina Baznīcas kopienu ar vīna koku: “Es esmu vīna koks, bet jūs zari. Kas paliek manī, un es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez manis jūs nekā nespējat darīt.” (Jņ 15,5). Citviet Baznīcas kopienu sauc par Kristus Mistisko Miesu (sal. Kol 1,18; 1Kor 12,27): “Vai jūs nezināt, ka jūsu miesas ir Kristus locekļi?” (1Kor 6,15). Ja ticībā un kristībā es pieņemu Kristu kā savu vienīgo Kungu un Pestītāju, tad es automātiski kļūstu par Viņa Miesas – Baznīcas kopienas – locekli.
Autentiska ticība un mīlestība pret Kristu ir arī mīlestība pret Viņa Mistisko Miesu, tas ir, pret katoļu baznīcu. Ikviens, kurš noraida Baznīcu, noraida Kristu. Svētais Pāvils skaidri parāda Baznīcas noraidīšanas lēmuma absurdumu: “Jo neviens vēl nekad nav ienīdis savu miesu, bet to kopj un saudzē tāpat kā Kristus – Baznīcu. Jo mēs esam Viņa miesas locekļi” (Ef 5,29-30).
Priesterības sakramenta dāvana
Katoļu baznīcas kopienā priesterības sakramentam ir īpaša loma, jo Jēzus pats caur priesteru kalpošanu piedod mūsu grēkus un Euharistijā dod mums mūžīgo dzīvi. Priesterības sakramenta svēto dāvanu Kungs Jēzus ieliek vājās un grēcīgās cilvēku sirdīs, bet priesteru sakramentālajā kalpošanā Viņš darbojas pats. Kristus pats piedod mūsu grēkus, kad mēs esam grēksūdzē. Kristus pats dara klātesošas savas ciešanas, nāvi un augšāmcelšanos, kad priesteris svin Svēto Misi. Mēs zinām, ka Kristus priesterības svētā dāvana tiek glabāta “māla traukos” (2Kor 4,7) un ka tās spēks nāk no paša Kristus un nav atkarīga no cilvēka svētuma.
Priesterība ir viena no lielākajām dāvanām, ko Jēzus pasniedza cilvēcei. Svētais Arsas prāvests, Jānis Vianejs vienā no sprediķiem draudzes locekļiem paskaidroja priesterības sakramenta varenību: “Ja nebūtu priesterības sakramenta, Kungs nebūtu mūsu vidū. Kurš gan Viņu ielika tabernākulā? Priesteris. Kurš ieveda jūsu dvēseles Baznīcas kopienā, kad jūs piedzimāt? Priesteris. […] Un, kad dvēsele krīt nāvīgā grēkā, kurš to atmodinās dzīvei? Kas atjaunos tās sirdsapziņas mieru? Tikai priesteris. Jūs neatradīsit tādu labumu, kas nāk no Dieva, aiz kura nestāvētu priesteris. Pamēģiniet iet pie grēksūdzes pie Dievmātes vai kāda no eņģeļiem. Vai viņi jums dos grēku piedošanu? Nē. Vai viņi var dot jums Tā Kunga Miesu un Asinis? Nē. Vissvētākajai Jaunavai Marijai nav varas vest savu Dēlu līdz hostijai. Lai arī divi simti eņģeļu stāvētu jūsu priekšā, viņiem nav varas piedot jūsu grēkus. Tikai priesterim ir vara jums pateikt: “Ej mierā, tavi grēki piedoti”. Priesterība patiešām ir kaut kas ļoti liels. Tikai debesīs priesteris labi izpratīs sevi. Ja mēs uz zemes saprastu, kas ir priesterība, mēs nomirtu nevis no izpratnes, bet no mīlestības. […] Priesteris tomēr nav priesteris tikai sev. Viņš nevar pats sev dot grēku piedošanu. Viņš nevar pats sev piešķirt kādu no sakramentiem. Priesteris nedzīvo pats sev, viņš dzīvo priekš jums. Pēc Dieva priesteris ir vissvarīgākais! Atstājiet draudzi bez priestera uz divdesmit gadiem, un viņi sāks pielūgt teļu. […] Kad kāds vēlas iznīcināt kādu reliģiju, viņš vispirms uzbrūk priesteriem, jo tur, kur nav priestera, tur vairs nav Mises upura, nav arī Dieva pielūgšanas”.
Tā Kungs Jēzus ir teicis svētai Faustīnei: “Es nododu tavā aizbildnībā divas manai Sridij dārgas pērles – priesteru un konsekrētu personu dvēseles. Par viņiem tu īpaši lūgsies, viņu spēks būs atkarīgs no jūsu pašuzupurēšanās. Lūgšanas, gavēņus, miesas mērdēšanu, darbus un visas ciešanas tu vienosi ar manām lūgšanām, gavēni, miesas mērdēšanu, darbu, ciešanām, un tad tām būs spēks mana Tēva priekšā” (Dienasgrāmata 531).
Lai svētās Faustīnes Dienasgramatas vārdi ir mums kā iedrošinājums un aicinājums neatlaidīgi lūgties par priesteriem, lai viņi būtu uzticīgi savam aicinājumam, lai viņi pārvarētu visus kārdinājumus un kļūtu svēti.