Tas ir pārsteidzošs vēsturisks fakts: visvarenais Dievs, visa Visuma Radītājs, piedzima kā patiess cilvēks Betlēmē ķēniņa Heroda Lielā un Cēzara Augusta I valdīšanas laikā.
Kļuvis par īstu cilvēku, Jēzus Kristus ir uz mūžiem palicis kopā ar cilvēkiem. Glābējs uzņēmās visu cilvēku grēku sekas, un ar savām ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos Viņš guva galīgo uzvaru pār sātanu, grēku un nāvi un paņēma visus mūsu grēkus (sal. 1Jņ 3,5). Viņš to darīja, „lai ikviens, kas uz Viņu tic, nepazūd, bet iegūst mūžīgo dzīvību” (Jņ 3,16) un nodibinātu mīlestības attiecības ar katru cilvēku un ikvienu aizvestu uz debesīm.
Katoļu Baznīcas Katehismā mēs lasām: “Mēs varam būt vienoti ar Dievu tikai tad, ja brīvi izvēlamies Viņu mīlēt. Mēs taču nevaram mīlēt Dievu, ja smagi grēkojam pret Viņu, pret savu tuvāko vai pret sevi pašu: “Kas nemīl, tas paliek nāvē. Ikviens, kas ienīst savu brāli, ir slepkava, un jūs zināt, ka neviens slepkava nepatur sevī mūžīgo dzīvi.” ( 1Jņ 3,14-15). Kungs brīdina, ka mēs tiksim no Viņa šķirti, ja nevērīgi izturēsimies pret nabadzīgo un mazo neatliekamajām vajadzībām. Nomirt nāvīgā grēka stāvoklī, nenožēlojot grēkus un nepieņemot Dieva žēlsirdīgo mīlestību, nozīmē palikt uz mūžiem šķirtam no Dieva, ņemot vērā mūsu brīvo gribu. Un šis stāvoklis, kurā mēs paši sevi galīgi izslēdzam no kopības ar Dievu un svētlaimīgajiem, tiek apzīmēts ar vārdu “elle”” (KBK 1033).
Mīlestība starp cilvēku un Dievu nekad nerodas nepieciešamības vai piespiešanas rezultātā, bet tikai pilnīgā izvēles brīvībā. Tāpēc Kungs Dievs, atklājoties Jēzū Kristū, cienot cilvēka brīvību, palika „apslēpts” Dievs. Viņš nevēlējās mūs paverdzināt ar Dieva mīlestības skaistuma visvarenību, tāpēc Jēzus dievišķība ir “apslēpta” Viņa cilvēcībā un to var atpazīt tikai ticības ceļā. Jēzus bērniņš ir Trīsvienīgā Dieva pazemīgās mīlestības un žēlsirdības atklāsme, cienot cilvēka brīvību. Viņa dievišķā, visvarenā mīlestība izpaužas Betlēmes zīdaiņa neaizsargātībā, kalpa pazemībā, kurš mazgā kājas (sal. Jņ 13,8) un kurš uzņemas visu cilvēku grēkus un ciešanas. Jēzus cilvēcībā tika atklāts Dieva mīlestības un žēlsirdības noslēpums, kurš ir viens, bet trīs personās – Tēvs, Dēls un Svētais Gars, pilnīgā Mīlestības kopienā.
Vai mēs saprotam, ka Jēzus Kristus, patiess Dievs, “ar savu iemiesošanos vienojās ar katru cilvēku?” (Gaudium et spes, 22). Svētais Jānis Pāvils II rakstīja: “Savā tuvākajā – vīrietī vai sievietē – ir redzams paša Dieva atspulgs, katra cilvēka galīgais mērķis un piepildījums” (Evangelium vitae, 35). Pateicoties Jēzum Kristum, katram cilvēkam bez izņēmuma ir bezgalīga cieņa un vērtība, kā arī tiesības uz dzīvību no ieņemšanas līdz dabīgai nāvei, kā arī Radītāja noteiktās tiesības uz sirdsapziņas brīvību. Šo pamattiesību ievērošana ir demokrātijas stūrakmens. Savukārt abortu un eitanāzijas legalizēšana, kā arī sirdsapziņas brīvības pārkāpšana pārveido demokrātiju par slēptu totalitārismu. Svētais Jānis Pāvils II rakstīja: “Grūtniecības pārtraukšana un eitanāzija tātad ir noziegumi, kurus neviens cilvēcisks likums nevar atzīt par pieļaujamu. Likumi, kas to dara, ne tikai nekādā veidā nav saistoši sirdsapziņai, bet liek cilvēkam pretoties tiem” (EV 73).
Dievs piedzimst kā patiess cilvēks Betlēmē un iznīcina “velna darbus” (1Jņ 3,8), atmasko dēmoniskos melus, ka būt laimīgam ir iespējams bez Dieva, dzīvojot pretēji Viņa baušļiem, pretēji Viņa mīlestības likumam. Iemiesotais Dievs pastāvīgi meklē grēkā grimušus cilvēkus – tāpat kā gans pazudušo avi (sal. Lk 15,1-7). Tāda ir Viņa mīlošās, tēvišķās, dievišķās Sirds vajadzība, jo katrs cilvēks ir Viņam īpašs, Viņa visdārgākais, vismīļākais bērns. Cilvēks ir brīvs un var noraidīt Dieva mīlestību. Ikviens, kurš ieticēs, ka Jēzus Kristus ir Dievs un visu savu dzīvi pakārtos Viņam, “tas būs pestīts, bet kas neticēs, tas tiks pazudināts” (Mk 16,16).