“Jo biežāk mēs pieņemam Euharistiju, jo vairāk mēs kļūstam līdzīgi Jēzum un mums jau uz šīs zemes ir paradīzes priekšnojauta,” teica 15 gadus vecais Karlo Acutis.
Mūsu mērķim jābūt bezgalīgam, nevis ierobežotam. Mēs vienmēr esam gaidīti debesīs”… Ar tādu pārliecību Karlo upurēja savu dzīvi par Baznīcu un pāvestu. Viņš mums atstāja liecību, ka ikviens var izdzīvot Evaņģēliju un to piepildīt konkrētās situācijās. Pusaudzis apgalvoja, ka Dieva vārdam jābūt kompasam, kas pastāvīgi virza mūsu soļus. Viņa “mugursomā ceļā uz svētumu” bija ikdienas Svētā Mise un Svētā Komūnija, kā arī Rožukronis, Evaņģēlija fragments un Vissvētākā Sakramenta adorācijas brīdis, iknedēļas grēksūdze un gatavība atteikties no kaut kā citu labā. “Vienmēr būt vienotam ar Jēzu – tā ir mana dzīves programma,” viņš atzina.
Neparasti parasts
Visi, kas pazina Karlo Acutis, kurš ir dzimis 1991. gada 3. maijā turīgā itāļu ģimenē, uzsvēra, ka viņš ir parasts zēns. Viņam patika skatīties multfilmas, spēlēties ar suņiem, spēlēt saksofonu un futbolu, kā arī spēlēt datorspēles. Brāļu un māsu trūkums un ģimenes augstais sociālais statuss viņam netraucēja veidot attiecības ar citiem. Karlo bija atstumto skolēnu aizstāvis, kā arī izpalīdzīgs skolasbiedrs tiem, kuriem grūti padevās mācības. Tie, kurus satrauca informātika, varēja rēķināties ar viņa palīdzību. Zēns pārsteidza citus ne tikai ar izcilajiem talantiem (viņa programmēšanas prasmes pārsteidza datorprogrammu veidotājus un akadēmisko mācību grāmatu datorzinātnēs autorus), bet arī ar nobriedušu pieeju mūsdienu medijiem. Lai gan “60% pusaudžu vecumā no 8 līdz 16 gadiem atver pornogrāfijas vietnes, pakļaujot savu seksualitāti pilnīgai sagrozīšanai, jo pornogrāfija kaitē juteklīgajai un emocionālajai attīstībai” – saka Karlo māte Antonija – “priekš Karlo internets bija evaņģelizācijas instruments, veids, kā ceļot pēc iespējas tālāk, visur nesot Evaņģēliju,” viņa piebilst. Karlo izveidoja tiešsaistes izstādi par Euharistiskajiem brīnumiem, lai visiem atgādinātu, ka Euharistija ir patiesa Jēzus klātbūtne. Viņš lasīja dažādu svēto dzīvesstāstus, ar kuriem arī dalījās savā vietnē. Viņš izplatīja Dievmātes aicinājumus un parādīšanās notikumus un sniedza informāciju par mariāniskām svētvietām pasaulē.
Privilēģija
Viņa lielās ilgas satikties ar Jēzu Euharistijā turpinājās kopš viņš pirmo reizi saņēma Svēto Komūniju septiņu gadu vecumā, Svētā Ambrozija ordeņa eremītu klostera reliģiskajā kopienā. “Ikdienas Euharistija bija viņa visdziļākā vajadzība,” saka Antonija. “Kad mēs kaut kur braucām, viņa pirmais jautajums bija, vai viesnīcā ir kāda kapela, kur viņš varētu satikt Jēzu. Viņš nekad nepārtrauca pieņemt Svēto Komūniju, pat tad, kad viņš bija slims. Viņš mēdza teikt, ka “Euharistija ir viņa šoseja uz debesīm”. Karlo uzskatīja, ka mēs esam privileģētāki nekā tie, kas dzīvoja pirms diviem tūkstošiem gadu, jo, lai redzētu Jēzu, viņiem nācās bieži pārvietoties, kamēr mums atliek tikai doties uz tuvējo baznīcu, un Jēzus mūs tur gaida!” “Jo biežāk mēs pieņemam Euharistiju, jo vairāk mēs kļūstam līdzīgi Jēzum un mums jau uz šīs zemes ir paradīzes priekšnojauta,” mēdza teikt Karlo. “Manuprāt, daudzi cilvēki patiesi un dziļi neizprot Svētās Mises nozīmi” – viņš pārdzīvoja. “Ja visi saprastu, cik lielu laimi Jēzus mums sniedz, dodot mums ēdienu, tas ir, Svēto Hostiju, viņi katru dienu ietu uz baznīcu, lai piedalītos upura svinēšanas augļu ēšanā un nebūtu aizņemti ar tik daudzām nevajadzīgām lietām! […] Pateicoties ikdienas Euharistijas augļiem, cilvēku dvēseles ļoti īpašā veidā tiek svētdarītas un neriskē būt briesmās, kas varētu kaitēt viņu pestīšanai.”
Karlo sarūgtināja ne tikai katoļu attieksme, kas nepietiekami novērtēja Euharistiju, bet arī priesteri, kuri svinēja Svēto Misi bez pienācīgas godbijības, ļaujoties rutīnai. Viņš pats centās ar visdziļāko koncentrēšanos piedzīvot dievkalpojumu un upurēšanas laikā iekļaut savus lūgšanu nodomus. “Kurš varētu efektīvāk aizlūgt par mums, ja ne Dievs Dēls, kurš sevi upurē Dievam Tēvam?” viņš retoriski jautāja.
Pieskaroties bezgalīgai mīlestībai
Parasti pēc Svētās Mises Karlo kādu brīdi pavadīja adorācijā baznīcā. Viņš ļoti labi saprata, ko nozīmē Svētā Jāņa Pāvila II vārdi: “Ir skaisti palikt kopā ar Viņu [Kristu] un kā mīļotais māceklis atbalstīt galvu uz Viņa krūtīm (sal. Jņ 13,25), sajust Viņa Sirds bezgalīgās mīlestības pieskārienu” (Ecclesia de Eucharistia, 25). “Kad mēs izejam saulē, mēs sauļojamies… un, stāvot Euharistiskā Jēzus priekšā, mēs kļūstam par svētajiem” – viņš atgādināja.
Tēvam, kurš reiz viņam ieteica doties svētceļojumā uz Svēto Zemi, zēns atbildēja: “Ja Jēzus vienmēr ir kopā ar mums, tur, kur ir konsekrēta Hostija, kāda jēga ir doties uz Jeruzalemi un apmeklēt vietu, kur Viņš dzīvoja pirms 2000 gadiem? Šodien tieši tabernākulam vajadzētu būt apmeklētam ar tādu pašu dievbijību.”
Īpaša misija
Kaut arī Karlo nekad nav devies uz Jeruzalemi, viņš ar lielu prieku devās svētceļojumā uz mariāniskām svētvietām Lurdā un Fatimā, kur Dievmāte aicināja lūgties un nožēlot grēkus. Viņa māte Antonija atzinās, ka Karlo “ļoti iespaidoja Marijas teiktie vārdi Fatimā, ka ir daudz dvēseļu, kas nonāk ellē, jo nav neviena, kas par tām lūgtos un gandarītu. Zēns pilnībā apzinājās, cik daudz mēs šeit, uz zemes, varam darīt šķīstītavā esošo dvēseļu labā. Savā vienkāršībā viņš piedāvāja mazus upurus, piemēram, launaga saldumus, no kuriem atteicās, vai mīļāko filmu, kuru viņš neskatījās. Viņš to visu upurēja Marijai par tiem, kas jau bija aizgājuši mūžībā”… “Skumjas ir skatiens vērsts uz sevi, savukārt laime ir skatiens vērsts uz Dievu” – mēdza teikt Karlo. Ikdienas lūgšanām viņš pievienoja nodomu, lai “visi cilvēki iepazītu Kristu”.
Viņš neskopojoties dāvāja savu laiku citiem: bērniem skolā, nabadzīgajiem kapucīnu tēvu zupas virtuvē. “Viņš apstājās, lai parunātu ar katru, kuru satika ceļā, braucot ar velosipēdu. Viņš bezpajumtniekiem nesa segas un siltu ēdienu. Viņš vienmēr domāja par citiem. Kad viņam vajadzēja nopirkt divus apavu pārus, sev viņš ņēma tikai vienu un otru atdeva nabadzīgajiem. […] Viņa bēru dienā baznīca bija piepildīta līdz malām” – atceras māte. “Atnāca daudzi cilvēki, kurus es nekad iepriekš nebiju redzējusi: atstumtie, bezpajumtnieki… Katrs cilvēks Karlo bija ļoti svarīgs. Ikvienā viņš redzēja Kristus vaigu”.
Zēna vēlme visus vest pie Jēzus vēl viņa dzīves laikā nesa konkrētus augļus. Pateicoties pusaudža lūgšanai, viņa drauga māte piegāja pie grēksūdzes pēc 30 gadiem, un viena no indiešu sievietēm, kas strādā Acutis ģimenē, tika kristīta katoļu baznīcā.
Īpašs treniņš
Varbūt tieši pastāvīgs treniņš, atkārtojot savu “jā” ikdienas situācijās – attiecībā uz nabadzīgajiem, kuros viņš redzēja Jēzu, “jā” attiecībā uz mazajiem upuriem, ko viņš nesa, domājot par citiem, “nē”, kas tika izteikts attiecībā uz to, kas varētu kaitēt viņa attiecībām ar Dievu un citiem – sagatavoja Karlo tam, lai varētu pateikt savu vissvarīgāko ”jā” arī M3 leikēmijas veidolā, kas kādu dienu parādījās viņa organismā. Radinieki, apzinoties piecpadsmitgadīgā zēna nopietno stāvokli, līdz pēdējam cerēja uz dziedināšanas brīnumu.
Slimnīcas darbinieki atceras Karlo kā īpašu pacientu. Zēns apbūra ārstus un medmāsas ar savu attieksmi bez sūdzībām panesot lielās ciešanas. Pēc pirmajiem sāpju simptomiem viņš teica, ka upurē visas savas ciešanas par Svēto Tēvu un Baznīcu… Viņš arī atzinās: “Es esmu gatavs doties prom, jo es esmu nodzīvojis savu dzīvi, netērējot nevienu minūti lietām, kas Dievam nepatīk.” Viņš aizgāja mūžībā 2006. gada 12. oktobrī. Šī gada 10.oktobrī ir plānota Karlo beatifikācija Asīzē, Itālijā.
Karlo dzīve mums var kļūt par ceļa rādītāju, kā pilnībā realizēt sevi, esot pasaulē, bet “ne no šīs pasaules”, pildot Dieva aizraujošo plānu, ko Viņš mums ir sagatavojis pirms mūžības, un palīdzot citiem to atklāt. Pusaudža piemērs atgādina visiem, it īpaši tiem, kurus pasaule atstumj, par lielo cieņu, ko Dievs ir devis katram no mums, kad Viņš Euharistijā katru dienu nāk pie mums, lai ieturētu maltīti kopā ar mums mūsu sirds tabernākulā. Neatstāsim šo ielūgumu bez atbildes…
Avots:
N. Gori, Eucharystia. Moja autostrada do nieba. Historia Carla Acutisa, Kraków 2017;
www.carloacutis.com