Mēs visi uzaugām ar vienām un tām pašām pasakām, kurās princis un viņa līgava vispirms pārvar grūtības un pēc laulībām dzīvo ilgi un laimīgi. Dzīvē diemžēl dažreiz ir tieši otrādi. Cik vīlušies mēs jūtamies, kad mūsu attiecības neizdodas! Galu galā nevienā pasakā nav pieminētas karaļa un karalienes šķiršanās. Fakts, ka šķiršanās mūsdienās ir tik izplatīta, ka tā ietekmē tik daudzus cilvēkus, tomēr nekādā ziņā nemazina laulāto un viņu bērnu ciešanas. Tātad, kuru apdraud šķiršanās? Ikvienu, kas noslēdzis laulību.
Dzīve nav pasaka
Es, vīrs un bērni – vēlams vesels bars. Svētdienās un svētku dienās Dievs. Māja ar dārzu, un tālākā nākotnē mazbērni mums apkārt. Tā es to plānoju. Jā, man bija kādas bažas: vai bērni būs veseli, vai mūs neskars kāds nelaimes gadījums… Tomēr iespējamo katastrofu sarakstā šķiršanās neparādījās pat uz brīdi. Kāpēc šādai lietai būtu jāattiecas uz mums? Galu galā patiesa mīlestība nekad nebeidzas…
Mēs iepazināmies skautu nometnē. Man bija 15, viņam 16. Pat tas, ka dzīvojām dažādās pilsētās, netraucēja mums saglabāt savas jūtas līdz studiju dienām. Tad es biju salēziešu Gaismas – Dzīves kustībā; es atdevu savu sirdi ne tikai puisim, bet arī Jēzum. Vēlāk tikai atklājās, cik nopietni mūsu Kungs uztver cilvēku izvēli un cik liela ir Viņa uzticība neskatoties uz mūsu neuzticību, mazumu un remdenību.
Es zināju par laulības sakramentu tikpat daudz, cik lielākā daļa jauniešu pēc īsa pirmslaulības kursa. Tas nozīmē neko. Neskatoties uz mūsu vēlmi, mēs nesaglabājām pirmslaulības šķīstību. 15. augustā, Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkos, es zvērēju mīlestību, uzticību un godīgumu laulībā un ka neatstāšu viņu līdz nāvei, pilnībā nesaprotot, kādu solījumu salieku. Es neņēmu vērā, ka mani vārdi tiks piemēroti pilnīgi neatkarīgi no otras puses izvēles un rīcības. Tagad es jūtu nepieciešamību pateikt citiem, ka tieši to viņi zvēr šajā brīdī. Labos un sliktos laikos – pat ja tas sliktais būtu sliktāks, nekā viņi iedomājas…
Pēc kāzām sākās parasta laulības dzīve. Salīdzinoši saderīga un samērā ērta. Mums piedzima jauka, veselīga meita; četrus gadus vēlāk otra, tikpat jauka. Vīram bija labs darbs, es varēju palikt mājās ar bērniem. Katru svētdienu mēs gājām uz baznīcu, un es domāju, ka viss ir kārtībā. Galu galā Dievam bija sava vieta šajā ģimenē, kaut arī ne vienmēr tā bija pirmā… Daudzus gadus pirms faktiskās krīzes mans vīrs pārtrauca iet pie grēksūdzes un Svētās Komūnijas. Viņš to skaidroja ar savām ticības problēmām. Es negribēju uzspiest.
Pirms mūsu septītās kāzu gadadienas es kopā ar vecāko meitu devos kājām svētceļojumā uz Čenstohovu. Drīz pēc tās mēs ieņēmām trešo bērnu, kas noteikti bija vēl viena Dievmātes dāvana. Mans dēls piedzima brīnišķīgā jūnija naktī mājās tikai vīra un mājas vecmātes klātbūtnē. Gadu vēlāk mēs pārcēlāmies uz sapņu māju ar dārzu, kas tika uzcelta par kredīta naudu. Mēs bijām tik ilgi svētīti, kaut arī mēs par to nerūpējāmies…
Man nebija ne jausmas, kā jārūpējas par laulāto mīlestību. Manu vecāku mājā tas kaut kā “notika”. Nebija runas par kopīgu vakara lūgšanu, par Svēto Rakstu lasīšanu. Vakari pēc bērnu iemidzināšanas bieži izskatījās šādi: mans vīrs pielīmēts pie klēpjdatora, bet es – pie sava datora. Krīze attīstījās lēni, klusi, man nemanāmi. Kā zaglis, kurš naktī nāk zagt…
Mūsu dēlam bija divi gadi, kad es apjautu “tās trešās” klātbūtni. Tad zeme pazuda man zem kājām. Neviens un nekas mani dzīvē nesagatavoja šādam notikumu pavērsienam: mans vīrs sapinās ar savu jaunāko kolēģi darbā. Viņš to noliedza pat tad, kad viņu pieķēru…
Elle
Tikai tie, kas ir piedzīvojuši kaut ko līdzīgu, ticēs, ka tās ir sāpes, kas var nogalināt – uzreiz vai pamazām, lēnām, saindējot dzīvi ar dusmām, naidu un pāridarījuma sajūtu. Tas ir arī panikas stāvoklis, kas maina mūsu personību. Emocijas izkropļo realitāti. Cilvēks dara ko tādu, par ko viņš nekad nebūtu aizdomājies. Un pirms nodevības atklāšanas visbiežāk notiek ilgāks vai īsāks šizofrēniskas aiztures periods starp zvērīgām aizdomām un neticību; starp nesaprotamo aukstumu un noraidījumu un cerību, ka “rīt viss būs kārtībā”.
Tajā laikā es nevarēju smelties spēku no Jēzus, jo biju apvainojusies uz Viņu. Es nezināju, kā tikt galā ar dzīvesbiedra romānu un kā rīkoties, lai glābtu mūsu laulību. Es visu darīju otrādi: es cīnījos, modos pietūkusi no raudāšanas, reģistrējos iepazīšanās portālos un draudēju ar šķiršanos.
Vēl sešus mēnešus mēs dzīvojām kopā tādā briesmīgā atmosfērā. Mēs izlikāmies normāli bērnu un pārējās ģimenes priekšā. Tā mēs pavadījām 10-to kāzu gadadienu, kalnos, kopā un vienlaicīgi atsevišķi. Kādā janvāra vakarā mans vīrs steidzīgi sakrāmēja savas personīgās mantas un izgāja aukstumā, un es no visa spēka aizcirtu pēc viņa durvis, novēlot viņam un viņa sievietei visu to sliktāko. Līdz šai dienai man ausīs skan mūsu meitu izmisīga, vairāku stundu raudāšana tajā naktī, kad viņas zaudēja savu īsto tēti… Es nikni novilku laulības gredzenu no pirksta un iemetu to dziļi apakšveļas atvilktnē. Visu nakti man rādījās murgi, kuros es redzēju savu vīru kopā ar savu mīļāko un viņu topošajiem bērniem… Sātanam tad bija jālec no prieka ap mums.
Tukšums
Pēc viņa aiziešanas es zaudēju visu: savu pašcieņu, kā arī parasto dzīvesveidu, visus plānus, iztikas līdzekļus, automašīnu – materiālos un emocionālos zaudējumus varētu uzskaitīt ļoti ilgi. Es turējos, jo bērni bija briesmīgā stāvoklī. Ir grūti aprakstīt viņu ciešanas, izjūkot ģimenei, viņu drošības izjūtas pamatam… Mums palīdzēja mani vecāki un draudzenes. Es no rīta modos kā automāts, baroju un vācu meitas uz skolu un bērnudārzu, vedu dēlu uz silīti, kur strādāju nepilnu slodzi. Bet garīgi biju salauzta. Mani pārņēma naids! Es gribēju atriebību, sodu, taisnību par laulības pārkāpšanu. Es gribēju likt sev justies stiprākai, apbrīnojot citu vīrieti.
Toreiz man apkārt bija daži cilvēki, kuri sāka dedzīgi lūgties par mums tajās briesmīgajās dienās, kad lūgšana nenāca pār manām lūpām. Viena no manām draudzenēm atsūtīja savu tanti mums palīdzēt, bērnu psiholoģi, kā arī dedzīgu kristieti. Es vēl nezināju, ka tas ir Dievs, kurš organizē un sūta palīdzību, izstiepj tīklu pāri bezdibeņa malai… No psiholoģes Barbaras, jau pēc sarunas ar meitenēm, es pirmo reizi dzirdēju par piedošanu un vīra pieņemšanu atpakaļ. Es domāju, ka esmu nepareizi sadzirdējusi! Man bija tik ļoti nodarīts pāri, mani piekrāpa, un man pirmajai ir jāsniedz roka krāpniekam un laulības pārkāpējam?
“Es tevi neatstāju”
Tomēr pēc šīs sarunas manī atvērās kādas durvis. “Man nav nekā. Es esmu viena pati” – es raudāju bez asarām, jo manī pat asaras bija bloķētas… “Bet Es esmu”, teica balss aiz durvīm. “Mani atstāja,” es sūdzējos. “Es tevi neatstāju. Tu esi mana,” atbildēja balss ar tādu mīlestību, ka biju pārsteigta. Es pazinu šo balsi. Es atpazinu to, jo es taču kādreiz klausījos tajā, kā jauna meitene, Oāzes animatore. Dievam mana krīze bija iespēja, lai aicinātu mani atgriezties pie Viņa. Beigās es paņēmu Svētos Rakstus un izlasīju Osejas grāmatas otro nodaļu: “Tāpēc, raugi, Es viņu vilinādams aizraušu un vedīšu viņu tuksnesī un runāšu laipni ar viņu, un atdošu viņai, tur būdams, viņas vīnadārzus, un Ahoras ieleju pārvērtīšu par cerību vārtiem. Un tur tad viņa būs piekāpīga un dziedās kā savas jaunības dienās, kad viņa izgāja no Ēģiptes zemes. Tad tanī dienā, saka Tas Kungs, tu Mani sauksi: mans vīrs, un nesauksi Mani vairs: mans Baals. Jo Es gribu piespiest viņas muti un lūpas nekad vairs nelietot Baala dievību vārdus, tā ka lai neviens tos nekad vairs neatcerētos. Un Es noslēgšu tai pašā dienā viņas labā derību ar dzīvniekiem laukā, ar putniem apakš debess, ar rāpuļiem un tārpiem uz pašas zemes; Es salauzīšu stopus un zobenus, Es iznīdēšu pašu karu un ļaušu ļaudīm mierīgi dzīvot. Un Es saderēšos ar tevi uz mūžu mūžiem, Es gribu saistīties ar tevi savstarpējā uzticībā un paļāvībā pēc tiesas un taisnības laipnīgumā un žēlastībā, Es saderēšos ar tevi ticībā un nezūdamā uzticībā, un tu atzīsi To Kungu” (Os 2,16-22).
Viss, kas ar mani notika pēc tam, bija sekas manam lēmumam atgriezties pie Tēva. Viņš gaidīja, neskaitot laiku, ko es biju izniekojusi. Meklējot internetā, es atradu Grūto laulību kopienu Sychar, par kuru nekad iepriekš nebiju dzirdējusi. Tās harizma ir meklēt dziedināšanu, izmantojot Dieva spēku un katras laulības sakramenta spēku katra pāra krīzē, dzīvojot šķirti un pat pēc šķiršanās. Pašlaik tai ir 55 kopienas dažādās Polijas pilsētās un ārzemēs.
Es ar aizrautību lasīju Sychar forumu. Es biju pārsteigta, atklājot, ka ir cilvēki – sievietes un vīrieši – kuri ir līdzīgā dzīves situācijā kā es, turpina saglabāt uzticību laulības sakramentam un nenes sevī rūgtumu. Mani pārsteidza viņu gara miers, uzticēšanās, cerība, neskatoties uz ārējiem apstākļiem, bez pretenzijām pret likteni, citiem un paši pret sevi.
Piedošana
Beidzot aizgāju pie grēksūdzes. Es nekad neaizmirsīšu šo īpašo gavēņa grēksūdzi. Vairs nebija svarīgi, ko esmu sabojājusi, nebija svarīgi, ka mans vīrs mani vairs negribēja. Kristus mani gribēja, mani visu – un tikai tas bija svarīgi. Es zināju, ka piedošana ir vienīgais ceļš, lai katru dienu varētu patiesi lūgt Tēvu mūsu. Pat bērns nevar lūgties, ja pirms kāda brīža sastrīdējās ar brāli vai māsu. Tad es sapratu, ka piedošana nav sajūtu jautājums. Piedošana drīzāk ir gribas akts, lēmums. Es piedevu savam vīram šo vienu reizi: nodevību, melus, sāpes. Un pēc tam es piedevu tūkstoš reižu, lai es varētu smelties no Dzīvības Avota.
Es biju pārliecināta, ka mans vīrs atgriezīsies, ja jau pats Dievs darīja mani spējīgu piedot. Es uzrakstīju viņam vēstuli ar lūgumu atgriezties mājās. Galu galā man vajadzēja nekavējoties kompensēt ģimenei manas kļūdas un neizdarības. Bērni gaidīja savu tēvu. Viņi jau zināja, ka mamma viņu joprojām mīl. Katru dienu mēs noslēdzām ar kopēju lūgšanu par viņu…
Šķiršanās un kas tālāk?
Tomēr notika savādāk. Mans vīrs steigā iesniedza šķiršanās pieteikumu. Izmantojot savu brīvo gribu, viņš arī pieņēma lēmumu dzīvot “ilgi un laimīgi” ar citu sievieti. Bet es vairs nebiju viena pati – mani atbalstīja visa kopiena, mani jaunie, nezūdošie draugi. Es stāvēju uz savām kājām, turēdamās pie Dieva rokas – un pateicoties tam, es varēju arī sniegt atbalstu: galvenokārt saviem bērniem, bet arī citiem krīzes situācijā nonākušiem cilvēkiem. Es nepiekritu šķiršanai. Kāpēc man būtu jādod piekrišana patiesam ļaunumam? Dažus mēnešus pēc vīra aiziešanas es kļuvu par vienu no Grūto laulību kopienas Sychar laju vadītājiem. Es vadīju grupu Poznaņā.
Ik uz soļa es klupu uz akmeņiem, kas tika man mesti zem kājām. Mani bērni, īpaši mana vidējā meita, tajā laikā daudz slimoja. Vairākas reizes man nācās vienai pašai sadalīt aprūpi par vienu bērnu slimnīcā un diviem mājās. Draugi man jautāja, kāpēc es nēsāju laulības gredzenu un kāpēc es atsakos no šķiršanās. Viņi to nesaprata. Lai noorganizēto tikšanos starp tēvu un bērniem – tiesa ļoti retas, salīdzinot ar bērnu vajadzībām – bija nepieciešamas tikšanās Bērnu tiesību aizsardzības komitejā. Man bija steidzami jāatrod darbs, praktiski bez pieredzes pēc 10 gadu bērnu audzināšanas. Bet pateicoties Dieva Apredzībai un laipniem cilvēkiem – es uzsāku praksi skolā netālu no mājām. Mana vīra ģimene pilnībā pārtrauca kontaktu ar mani… Esmu piedzīvojusi ne vienu vien šoka brīdi, lasot par sevi to, ko mans vīra advokāts rakstīja tiesas procesa dokumentos…
Bet, no otras puses, es nekad iepriekš neesmu pieredzējis tik dziļu sirdsmieru, uzticēšanos, brīvību un iekšēju prieku. Es atradu savu zaudēto identitāti. Es vienmēr būšu Ķēniņa meita. Es vienmēr būšu sieva neatkarīgi no tā, kur un ar ko ir mans vīrs. Nav svarīgi, ka manas lūgšanas nedarbojas uzreiz. Neviena mūsu lūgšanas minūte netiek izniekota – mēs vienkārši neredzam visu ainu, ko redz Dievs. Es izmantoju Sychar kopienas piedāvātos instrumentus un esmu izgājusi īpaši pielāgotu 12 soļu programmu līdz pilnīgai dzīvei kā kristietim, kas ir mūsu formācijas pamats. Tādā veida krīze, kas vispirms izskatās kā pasaules gals, var kļūt par iespēju attīstībai un sevis pārveidošanai.
Es vedu bērnus uz Sychar kopienas organizētām brīvdienām. Kur viņi var spēlēties tik daudz, cik vēlas, un sarunāties ar vienaudžiem līdzīgās, sarežģītās dzīves situācijās. Viņiem bija arī kontakts ar ieinteresētiem tēviem, kam vajadzētu pozitīvi ietekmēt viņu uztveri par vīriešiem. Esmu pārliecināta, ka Sychar kopienu rašanās un arvien ātrāka attīstība ir atbilde uz visdramatiskāko mūsdienu pieprasījumu, kad laulība un ģimenes stabilitāte ir kā papīra laiva uz lieliem viļņiem. Mēs vēlamies parādīt cilvēkiem, ka Dieva likumu var ievērot jebkurā mulsinošā laulības situācijā.
Dieva likumi vienmēr ir ļoti vienkārši, mēs tos sarežģījām. Saskaņā ar Evaņģēliju: “Katrs, kas šķiras no savas sievas un apprecē citu, pārkāpj laulību; un tas, kas apprecē tādu, kas no vīra šķirta, pārkāpj laulību.” (Lk 16,18). Svētais Pāvils papildina Kristus vārdus: “Bet laulātajiem pavēlu ne es, bet Kungs: sieva lai nešķiras no vīra! Un ja tā šķīrusies, tad tai jāpaliek neprecētai vai jāizlīgst ar savu vīru. Arī vīrs lai sievu neatstāj!” (1Kor 7,10-11).
Tāpēc mēs esam pret šķiršanos un atkārtotu laulību. Tajā pašā laikā sakraments un laulāto mīlestība nevienam nedod tiesības kaitēt otram cilvēkam. Situācijā, kad ģimenē ir vardarbība, parasti ir nepieciešams norobežoties no varmākas, faktiski un, iespējams, juridiski. Tā kā Polijā ir tāda iestāde, katoļiem nav pamata izvēlēties šķiršanos.
Protams, ja otra puse vēlas šķiršanos, tad maz ticams, ka laicīgā tiesa ņems vērā kāda pasaules uzskatus un reliģisko pārliecību. Tomēr es uzskatu, ka tīra sirdsapziņa šajā jautājumā un pretestības zīme ļaunumam, kas ietekmē mūs un mūsu bērnus, ir Tā Kunga acīs zelta vērtē. Mana tiesa ilga divarpus gadus, tā beidzās 13. sēdē ar dekrētu par laulības šķiršanu.
Bija daudz labāku un sliktāku dienu, taču es nešaubījos par to, ko es daru, par to, ka esmu kopienā. Esmu savām acīm redzējusi daudzas dziedinātas attiecības, manu paziņu un dažu tuvu draugu izglābtas laulības. Esmu dzirdējusi un lasījusi skaistas mīlestības uzvaras liecības. Notika cilvēciski neiespējamas lietas, bez Kunga žēlastības neiespējamas.
Man nav ne jausmas, kas notiks tālāk. Ir grūti vienai pašai audzināt trīs bērnus un rādīt viņiem labu piemēru. Tomēr es apzinos, ka palieku Dieva rokās tik ilgi, kamēr pati brīvprātīgi neizraujos no tām. Es arī zinu, ka mūsu Kungs respektē gan manu, gan mana vīra brīvo gribu. Es ticu, ka Viņš pa saviem ceļiem viņu galu galā novedīs pie pestīšanas. Man jautāja, kāpēc es nolēmu neveidot jaunas attiecības, ja jau man ir svarīga Baznīca, es taču varu doties pie pastorālās aprūpes, kas paredzēta bez-sakramenta cilvēkiem. Vai es domāju, ka, ja viņš kādu atradis, vai tad man nebūtu vēl lielākas tiesības uz laimi?
Tieši tā – runa ir par laimi. Tā atrodas tabernakulā – tas ir Euharistiskais Jēzus. Man ir tiesības uz Jēzu – uz Laimi.
Anna Jedna – skolotāja, sakramentāla sieva, trīs bērnu māte,
Sychar vadītāja Poznaņā no 2010. gada līdz 2016. gadam un grāmatu
“Ile jest warta twoja obrączka” (Cik vērts ir tavs laulības gredzens)
un „Miłość nie ma wcale końca” (Mīlestībai nav gala) autore