Vai ticīgie, kas ieradās Vatikānā 1979 –1984 gados, lai piedalītos vispārējās audiencēs, varēja gaidīt, ka no poļu pāvesta mutes dzirdēs katehēzes par cilvēka dzimumidentitāti un seksualitāti?
Droši vien, ka nē. Un tomēr katram, kuram Jāņa Pāvila II pontifikāta sākumā bija iespēja būt trešdienas rītos Svētā Pētera laukumā, klausījās vienā no 130 katehēzēm, ko sauc par ķermeņa teoloģiju. Savās īsajās mācībās Svētais Tēvs iepazīstināja ar katoļu patiesību par vīrieša un sievietes radīšanu, par viņu vienotību un laulības nešķiramību. Pāvests arī skaidroja, kā vīriešu un sieviešu attiecības ietekmēja pirmdzimtais grēks, uz kā balstās sirds šķīstība, uz ko mūs aicina Kristus, un kādas būs gara un ķermeņa attiecības mūžīgajā dzīvē. Vairāku gadu cikla beigās Jānis Pāvils II sniedza ieteikumus Baznīcas sakramentālajai un pastorālajai praksei.
No Krakovas līdz Romai
Pāvesta pievēršanās seksualitātes tēmai pašā pontifikāta sākumā nebija nejauša. Jautājums par rūpēm par laulību un ģimeni bija tuvs priesterim Karolam Vojtilam kopš 1940. gadu beigām, kad viņš bija priesteris Svētā Floriana baznīcā Krakovā. Studentu grupu, pēc tam saderināto un beidzot laulāto pāru un bērnu vecāku vadīšana veicināja, ka priesteris Vojtila – kā viņš vēlāk pats atzina – “iemācīja mīlēt cilvēku mīlestību”. Formācijas tikšanās laikā Krakovā, kā arī kopīgi pavadītās brīvdienās kalnos vai izbraucienos ar smailītēm, priesterim Karolam bija daudz iespēju pārrunāt ar draugiem vīriešu un sieviešu attiecību jautājumus. Priesteri īpaši iedvesmoja sarunas ar Ježiju Ciesielski (tagad godājams kā Dieva kalps) – inženieri un AWF (Akademia Wychowania Fizycznego – Fiziskās audzināšanas akadēmija) absolventu, vīru un trīs bērnu tēvu, kurš laulību traktēja kā ceļu uz svētumu.
Bagātīgā, gandrīz 30 gadus ilgā pastorālā prakse priesterim Karolam Vojtilam gāja roku rokā ar viņa zinātniskiem pētījumiem un literāro darbību. Rakstot grāmatu ar nosaukumu Miłość i odpowiedzialność (Mīlestība un atbildība) un publicējot drāmas ar nosaukumu Przed sklepem jubilera (Juveliera veikala priekšā) vai Promieniowanie ojcostwa (Tēvišķības starojums) priesteris vēlējās aprakstīt cilvēka mīlestības fenomenu filozofijas un mākslas valodā. Turklāt viņš ne tikai vēlējās to nosaukt, bet galvenokārt izglītot savus lasītājus. “Jaunieši ir jāsagatavo laulībām,” viņš skaidroja, “viņiem jāmāca mīlestība. Mīlestība nav jāmāca, un tajā pašā laikā nekas tik ļoti nav jāmācās kā mīlestība!” (Przekroczyć próg nadziei, lpp.102–103).
Viņš savu darbību laulības un ģimenes aizstāvībā tik dažādās jomās (ambona, biktskrēsls, rakstīšana) pamatoja šādi: “Ja tiek iemīlēta cilvēku mīlestība, tad rodas arī dzīva nepieciešamība, lai visu savu enerģiju piesaistītu “skaistajai mīlestībai”. Jo mīlestība ir skaista. Patiesībā jaunieši vienmēr meklē skaistumu mīlestībā, viņi vēlas, lai viņu mīlestība būtu skaista. Ja viņi padodas savām vājībām, ja viņi seko visam tam, ko varētu nosaukt par “mūsdienu pasaules piedauzību”, kas diemžēl ir ļoti plaši izplatīta, tad tomēr dziļi viņu sirdīs viņi ilgojas pēc skaistas un tīras mīlestības.
Tas attiecas gan uz puišiem, gan meitenēm. Galu galā viņi zina, ka neviens viņiem nevar dot tādu mīlestību, kā tikai Dievs. Tāpēc viņi ir gatavi sekot Kristum neatkarīgi no tā, kādus upurus tas varētu prasīt. Tādu jauniešu un jaunības tēlu es iedomājos, kad pats biju jauns priesteris, un šis tēls ir bijis kopā ar mani visus gadus” (Przekroczyć próg nadziei, lpp.103).
Tātad, kad kardināls Karols Vojtila kļuva par pāvestu, viņš ne tikai nepārtrauca palīdzēt ticīgajiem mācīties skaistu mīlestību, bet padarīja to par vienu no sava pontifikāta prioritātēm. Svētais Tēvs vēlējās no jauna parādīt katoļiem patiesības bagātību un skaistumu attiecībā uz Dieva plānu, kas skar laulību un ģimeni. Ieņemt tādu nostāju viņu pamudināja arī toreizējā situācija universālajā Baznīcā.
Ķermeņa teoloģija un Humanae vitae
Kad 1978. gadā kardināls Karols Vojtila pabeidza rakstīt tekstu, kas pēc tam viņam kalpoja par pamatu trešdienas katehēzēm, viņš zināja, ka 10 gadu periods, kas pagājis kopš Svētā Pāvila VI enciklikas Humanae vitae iznākšanas, nav nesis gaidītos augļus. Kamēr Baznīca Polijā turējās pie pāvesta Montīni mācībām par laulības ētiku, rietumos tika apstrīdēts ne tikai pāvesta dokuments, bet arī sākās masveida atkāpšanās no ticības. Tam, protams, bija daudz iemeslu, taču tas lielā mērā bija saistīts ar reakciju uz Humanae vitae.
1968. gada seksuālās revolūcijas paaudzes pārstāvji Pāvilu VI apsūdzēja par dzīves realitātes nezināšanu un atpalicību. Viņi izsmēja enciklikā minētos morāles principus cilvēka dzīvības nodošanas jomā, apšaubīja ģimenes dabiskās plānošanas vērtību un šķīstībai labvēlīga klimata radīšanu. Seksuālās izlaidības atbalstītāji, koncentrējoties uz īstermiņa baudu bez atbildības, noraidīja Svētā Tēva atgādinātās laulāto mīlestības iezīmes: tās cilvēciskā dimensija (jutekliskā un garīgā), pilnība (draudzība, kuras pamatā ir sevis dāvāšana), uzticīga un viena (līdz dzīves beigām) un auglīga (virzīta uz pēcnācēju radīšanu un audzināšanu).
Negatīvu Humanae vitae uzņemšanu veicināja arī fakts, ka daudzi Pāvila VI enciklikas pretinieki pat nepapūlējās izlasīt šo dokumentu, pamatojoties uz nepatiesu plašsaziņas līdzekļu informāciju. Tā rezultātā katoļu mācība par laulību un ģimeni daudziem cilvēkiem bija nesaprotama un tāpēc noraidīta, un kontracepcijas mentalitāte izplatījās arvien vairāk.
Svētais Jānis Pāvils II pārdzīvoja par šo situāciju, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņš kopā ar līdzstrādnieku grupu savulaik sagatavoja tā saucamo Krakovas memoriālu – teksts, kuru Svētais Pāvils VI izmantoja, rakstot savu dokumentu. Tāpēc poļu pāvests bija pārliecināts, ka patiesība par laulības nešķiramību vai kontracepcijas noraidīšanu ir dzīvības garantija saskaņā ar Dieva plānu un ar cilvēka dabu. Problēma nebija tajā, ka vajadzētu mainīt Svētā Krēsla priekšgājēja mācības līniju, bet gan tajā, lai sasniegtu Bībeles un antropoloģijas pamatus, kas pilnībā parādītu cilvēka aicinājuma mīlēt lielumu un skaistumu un no tā izrietošo seksuālo ētiku. Citiem vārdiem sakot, bija vajadzīgs – kā izteicās Jānis Pāvils II – “plašs komentārs” par Humanae vitae. Un tieši tādu lomu bija jāspēlē katehēžu ciklam par ķermeņa teoloģiju.
Atgriešanās pie Kristus
Jāatzīst, ka katehēzes pašā sākumā tika iecerētas ar plašu vērienu. Svētais Tēvs vēlējās visaptveroši apskatīt cilvēku – neizlaižot nevienu viņa garīgo vai ķermeņa dimensiju. Kā profesors un pasniedzējs antropoloģijā un ētikā Ļubļinā un Krakovā viņš zināja, cik bīstamas ir nepatiesas vīzijas par cilvēku, reducējot viņa bagātību tikai līdz vienai dimensijai. Tas bija saistīts arī ar koncepcijām, kas tik ļoti uzsvēra cilvēka garīgo dimensiju, ka pilnībā noliedza ķermeņa dimensiju (un līdz ar to arī laulību un ģimeni), kā arī tie, kas sludināja ķermeņa kultu, aizmirstot par visu nemateriālo personas aspektu un padodoties kārdinājumam likt vienādības zīmi starp cilvēku un dzīvnieku. Tikmēr pāvests ierosināja “adekvātu antropoloģiju”, kas – kā viņš skaidroja savās katehēzēs – “mēģina saprast un izskaidrot cilvēku tajā, kas būtībā ir cilvēks”, tas ir, kas, balstoties uz pieredzi, parāda to, kas viņā ir vissvarīgākais un atšķir no citām dzīvām radībām.
Bet kur Jānis Pāvils II meklēja to, kas ir “būtībā cilvēks”? Psiholoģijā, filozofijā vai varbūt bioloģijā? Jāatzīst, ka Svētais Tēvs zināmā mērā atsaucās uz katru no šīm zinātnes nozarēm. Tomēr galvenokārt pāvests savu redzējumu par cilvēku veidoja pēc Jēzus Kristus, saskaņā ar pāvesta visdziļāko pārliecību, ka “Cilvēku nevar līdz galam izprast bez Kristus. Pareizāk sakot: cilvēks nevar līdz galam izprast pats sevi bez Kristus” (Varšava, 1979. gada 2. jūnijs).
Praksē tas nozīmēja, ka katehēzes tika balstītas uz trim Jēzus izteikumiem, parādot sievietes un vīrieša aicinājumu uz sevis dāvāšanu un cilvēku kopienu. Atlasītie Kristus vārdi attiecās uz trim stāvokļiem: cilvēka sākotnējā nevainība, viņa vēsture pēc pirmdzimtā grēka un piepildījums mūžīgajā dzīvē.
Pirmais pāvesta analizētais teksts bija Evaņģēlija fragments, ko uzrakstīja svētais Matejs 19,3-8, kurā Jēzus, sarunā ar farizejiem par šķiršanās praksi Izraēlā, mums atgādināja, ka “no iesākuma tas tā nav bijis”. “No iesākuma”, kā paskaidroja Svētais Tēvs – tā ir patiesība par vīrieša un sievietes radīšanu, par viņu vienotību un laulības nešķiramību. Tādējādi Jānis Pāvils II pievērsa uzmanību 1 Mozus grāmatas pirmajām lappusēm, būdams pārliecināts, ka ikviens sevī nes šo “no iesākuma” noslēpumu (kā arī piepildījumu mūžīgajā dzīvē), pat ja tas nav pieejams ar empīriskām vai racionālām metodēm.
Otrajā katehēzes ciklā pāvests pārdomāja Jēzus vārdus Kalna sprediķī: “Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: tev nebūs laulību pārkāpt. Bet Es jums saku: ikviens, kas uzskata sievu, to iekārodams, tas ar viņu laulību jau ir pārkāpis savā sirdī.” (Mt 5,27-28).
Iekāre, kas cilvēces vēsturē ienāca līdz ar pirmdzimto grēku, sekmēja, ka tika mainīta kauna sākotnējā nozīme, sievietes un vīrieša savienības trūkumu un laulātā ķermeņa izjūtas traucējumus. Tomēr, pateicoties Kristus izpirkšanai, cilvēks Svētajā Garā saņem jaunu ķermeņa cieņu un var pārvarēt iekāres kārdinājumu un saglabāt šķīstības ceļu. ““Sirds šķīstību” sasniedz tas, kurš māk konsekventi prasīt no savas “sirds” un no sava “ķermeņa””, apgalvoja Svētais Pāvests Jānis Pāvils II. Viņam šķīstība ir gan tikums – neatlaidīga darba rezultāts darbam ar sevi, gan žēlastība – Svētā Gara dāvana.
Trešajā katehēžu ciklā Svētais Tēvs veidoja savas pārdomas par Jēzus atbildēm uz saduceju jautājumu par septiņu vīru atraitnes pēcnāves likteni: “Jo pēc augšāmcelšanās ne precējas, ne tiek precēti, bet visi būs kā Dieva eņģeļi debesīs” ( Mt 22,30). Nākotnes dzīve – skaidroja Svētais Jānis Pāvils II – kaut arī galvenokārt koncentrējies uz savienošanos ar Dievu, atradīs izpausmi arī starppersonu attiecībās, sasniedzot pilnības stāvokli un uzturot harmoniju starp ķermeni un garu. Augšāmceltais ķermenis paliks kā cilvēka izpausmes forma un kā zīme cilvēka aicinājumam uz kopību.
Katehēzes par ķermeņa teoloģiju noslēdzas ar sakramentāli pastorālo daļu. Pāvesta pārdomu kopums tika publicēts 1986. gadā grāmatā ar nosaukumu “Vīrieti un sievieti Viņs radīja” (“Mężczyzną i niewiastą stworzył ich”). Un, lai arī katehēžu valoda dažreiz ir grūti lasāma un prasa sagatavošanos, ir vērts pie tās ķerties. Reiz prof. Staņislavs Grigels jautāja Svētajam Jānim Pāvilam II, vai viņu neuztrauc fakts, ka trešdienās audiences laikā daudzi cilvēki dažādu iemeslu dēļ neklausās viņa teiktajā un vai viņam dažreiz nerodas iespaids, ka viņš strādā velti, uz ko pāvests atbildēja: “Nemaz. Noteiktām lietām ir jābūt pateiktām. Es vienmēr ticu, ka no šiem vārdi vismaz vienā cilvēkā uzplauks zieds. Man tie ir neatlaidīgi jāatkārto, un Dieva ziņā ir būt tajos klāt”.