Kad mēs ar vīru salaulājāmies pirms divarpus gadiem, nekas neliecināja, ka mūsu laimi varētu kaut kas apdraudēt. Pirmos laulības mēnešus mēs pavadījām mierā un priekā. Diemžēl sešus mēnešus pēc kāzām manam vīram attīstījās reta un nopietna plaušu slimība – sarkoidoze.
Šī slimība ir saistīta ar vāju organisma imunitāti. Sākotnējie simptomi nebija nopietni, taču to ilgstoša pastiprināšanās izraisīja vispārēju organisma spēku izsīkumu. Vīrs kļuva arvien vājāks; viņa svars krasi samazinājās, viņš ļoti ātri nogura, viņa temperatūra pastāvīgi bija paaugstināta. Turpmākie plaušu rentgena un tomogrāfijas uzņēmumi bija neapmierinoši un norādīja uz sistemātisku slimības progresēšanu. Visu šo laiku es lūdzos Dieva žēlsirdības kronīti, kaut arī vīra slimība turpināja progresēt.
Kad gadu pēc slimības diagnosticēšanas manam vīram tika veikta vēl viena plaušu rentgena pārbaude, ārsts viennozīmīgi apstiprināja, ka sarkoidoze jau ir ļoti progresējošā stadijā. Vīrs tika nosūtīts uz slimnīcu, kur viņam tika veiktas sistemātiskas pārbaudes. Diemžēl to rezultāti bija nelabvēlīgi: ārsts sprieda, ka slimība ir jau trešajā stadijā (ceturtā stadija ir letāla). Tajā pašā laikā ārsts deva pēdējos trīs mēnešus iespējamai regresijai, un, ja tā neiestāsies, tad, kā viņš teica, mans vīrs, visticamāk, visu atlikušo mūžu tiks pakļauts steroīdu terapijai. Pusotru gadu pēc kāzām šie vārdi man izklausījās kā spriedums.
Dažādas ārstēšanas formas nedeva rezultātus. Tomēr pretēji cilvēciskai bezcerībai es joprojām paļāvos, ka Dievs var visu, jo Viņam nekas nav neiespējams.
Kādu dienu, atrodoties Dievmātes Mierinātājas kapelā Svētās Katrīnas baznīcā Krakovā, es izdzirdēju dvēselē vārdus: “Uzticies manam Dēlam”. Šie vārdi man daudzkārt atausa atmiņā. Es lūdzos Dieva žēlsirdības kronīti, lai tiktu piepildīta Dieva griba mana vīra dzīvē un – ja iespējams – par viņa dziedināšanu. Tajā pašā laikā es lasīju Svētās Faustīnes Dienasgrāmatu, kurā daudzas reizes uzdūros vārdiem par uzticēšanos. Kāds fragments mani uzrunāja īpašā veidā: “Kad lūdzas šo kronīti, Man ir patīkami dot visu, ko lūdz. […] Pasaki, ka neviena dvēsele, kura sauc pēc manas žēlsirdības, nav vīlusies un nav apkaunota. Man ir īpaši patīkamas tās dvēseles, kuras paļaujas uz manu labestību” (Dienasgrāmata 1541). Šie vārdi bija apstiprinājums tam, ko Marija man daudzkārt teica. Es uzticējos Viņas Dēlam un nebiju vīlusies.
Pēc trim mēnešiem slimnīcā manam vīram taisīja kārtējo rentgenu. Izrādījās, ka viņa slimība sāka atkāpties. Es turpināju lūgties par viņu, jūtot, ka darbojas Dieva žēlastība. Šī gada martā mans vīrs atgriezās mājās pēc vizītes pie pulmonologa un teica: “Šodienas rentgens parādīja, ka manas plaušas ir veselas. Visas slimības sekas ir pazudušas”. “Tas ir brīnums!” es teicu un sāku raudāt kā bērns, domādama: “Es uzticējos Kungam, un Viņš mani uzklausīja”.