Ebija Džonsone (Abby Johnson) bija jaunākā “Planned Parenthood” – pasaules lielākās abortu organizācijas – vadītāja. 2009. gadā viņa kļuva par šīs klīnikas gada darbinieci. Viņas darbības dēļ tika veikti 22 tūkstoši aborti līdz brīdim, kad viņa savām acīm pieredzēja bērna nāvi aborta laikā…
Aborta procedūra
Tajā dienā, kad biju lieciniece abortam, izmantojot ultraskaņas aparātu, es nezināju, ka tas būs tik svarīgs brīdis manā dzīvē. Likās, ka tā ir “parasta” darba diena klīnikā. Mēs tikko uzņēmām viesojošos aborta veicēju. Mēs vēlējāmies viņu pārbaudīt, lai izlemtu, vai mēs viņu pieņemsim patstāvīgā darbā. Šim ārstam bija privāta medicīnas prakse. Sarunu laikā izrādījās, ka viņš ir veicis dažāda veida aborta procedūras. Mūsu klīnikā viņam bija jāveic abortu izmantojot ultraskaņas aprāta palīdzību. Tas bija kaut kas, ko es iepriekš vēl nebiju redzējusi. Mani tas ieinteresēja, jo, pēc viņa teiktā, sievietei tā bija “drošākā aborta procedūra”. Tad es pie sevis nodomāju: “Ja sievietēm tas ir drošāk, kāpēc mēs to nedarām “Planned Parenthood”? Vai mums arī nerūp sieviešu drošība?”. Ar šādiem jautājumiem es devos pie sava priekšnieka. Uz manām šaubām mans priekšnieks atbildēja, ka ultraskaņas aparāta lietošana aborta laikā prasa papildu trīs līdz piecas minūtes, savukārt klīnikas mērķis ir visu “procedūru” veikt piecu minūšu laikā: sākot ar sievietes nonākšanu uz “operācijas” galda, veicot abortu, līdz paciente tiek noņemts no galda. Tas bija tas, uz kā balstījās mūsu domāšana par “apzinātu būšanu par vecākiem”…
Pateicoties ultraskaņai, mūsu uzaicinātais ārsts varēja vizuāli parādīt to, kas notika aborta laikā. Vispirms viņš veica CRL (crown–rump length) mērījumus, kas ir augļa rumpja garums. Tas parādīja, ka mazulim bija 13 nedēļas. Pirmā doma, kas man tajā laikā ienāca prātā, bija tāda, ka ultraskaņas attēls izskatījās tieši tāpat kā manas meitas Greisas pirmā bilde, kad es biju grūtniecības 12. nedēļā ar viņu. Tad es sajutu smagumu vēderā. Es atceros, ka tajā brīdī es vēl cerēju, ka tā man būs tikai “izglītojoša pieredze”… Tikmēr ārsts uzsāka “procedūru”. Šajā brīdī es redzēju dzemdē ievietotu cauruli, kas savienota ar sūkšanas sūkni. Es vēl nekad iepriekš to nebiju redzējusi. Šī caurule sāka virzīties uz mazuļa pusi… Kad sievietes atnāk uz abortu, viņas uzdod daudz jautājumu. Viens no tiem ir, vai viņas bērns kaut ko jūt. Līdz šim standarta atbilde, ko man mācīja sniegt “Planned Parenthood” skanēja šādi: “Nē, auglis neko nejūt līdz pat 28. nedēļai”. Tā ir atbilde, ko esmu devusi simtiem sieviešu…
Cīņa par izdzīvošanu
Redzot ultraskaņas attēlu, es domās sev atkārtoju šo atbildi. Pēkšņi es redzēju, kā bērns palēcās un bēga no caurules, kuru sajuta uz saviem sāniem! Mazulis kustējās, vicināja rociņas un kājiņas, it kā mēģinātu aizbēgt! Es nespēju noticēt tam, ko redzu, jo tieši tad es sapratu, ka viss, kas man tika stāstīts par abortiem, bija meli! Es stāvēju uz vietas un šausmās raudzījos monitorā… Sliktākais tajā visā bija tas, ka tad, kad man bija iespēja reaģēt, es vienkārši stāvēju tur un neko nedarīju… Es gribēju apsēdināt šo sievieti un pateikt viņai: “Paskaties, kas notiek ar tavu bērnu!” Bet es vienkārši stāvēju un skatījos uz ekrānu… Sieviete uz galda bija ļoti nervoza. Viņa cieta… Es gribēju viņu mierināt, taču nespēju beigt skatīties uz ekrānā notiekošo! Ārsts lūdza tehniķei, lai ieslēdz sūkšanas sūkni. Kad viņa to izdarīja, viņš teica bērnam: “Ej ārā, Skotij”…
Ar katru caurules pagriezienu es varēju redzēt, kā mazuļa ķermenis savijās un griezās. Pēdējais, ko es toreiz redzēju, bija pilnīgi izveidots ļoti maza mazuļa skelets, kas griezās mātes dzemdē. Tad es redzēju, kā to iesūc… Bērns tika saplēsts gabalos… Tad ultraskaņas attēls kļuva melns… Aborts tika pabeigts, un es biju lieciniece nāvei! Es nodomāju: “Dievs, vai tā ir izvēle?! Tas ir tas, par ko es cīnījos astoņus gadus?!”. Tajā brīdī es domāju par visām sievietēm, kurām es neapzināti meloju gadiem ilgi. Kas būtu, ja viņas zinātu patiesību? Viņām tas taču bija svarīgi! Viņas meklēja attaisnojumu, un man priekš viņām bija tikai meli… es beidzot ieraudzīju, ko, tā saucamā, brīvā izvēle dara ar mūsu bērniem… Gadiem ilgi esmu dedzīgi ticējusi “Planned Parenthood” meliem, kurus esmu nodevusi tālāk tūkstošiem sieviešu, kas ieradās manā klīnikā. Tagad es zināju, ka man kaut kas jāmaina! Pirmais solis bija pamest darbu klīnikā.
“Ieņemšanas produkti”
Es zināju, kādas ir aborta sekas, jo es biju “ieņemšanas produktu tehniķis”. Katrā abortu klīnikā ir kāds, kurš pēc aborta “saliek” bērna ķermeni veselumā, lai pārliecinātos, vai mātes dzemdē nav palikuši audi, kas varētu pat izraisīt viņas nāvi. Kā es to varēju darīt?! To var izskaidrot tikai ar garīgo aklumu. Darbs, ko es darīju, bija reāls, un aborta ļaunums bija ļoti taustāms. Es varēju tam pieskarties, saliekot saplēstā bērna ķermeņa daļas… Abortam ir ļoti izteikta ietekme. Kad šāds reāls ļaunums iefiltrējas tavā sirdī un galvā, tas var burtiski padarīt aklu attiecībā pret patiesību, kas atrodas tavā priekšā…
Bēgšana no elles
Man vajadzēja nedēļu, lai pamestu darbu klīnikā. Es ļoti centos “pārveidot” redzēto un racionalizēt to tā, lai to pieņemtu un virzītos tālāk. Galu galā es tur pelnīju ļoti lielu naudu… Mans vīrs pēc profesijas ir skolotājs, tāpēc es baidījos, ka mēs nevarēsim turpināt dzīvot tādā pašā līmenī kā iepriekš…
Pirmdienas rītā es devos uz darbu, lai gan nejutos vesela. Man palika slikti… Braucot ar automašīnu, iespējams, pirmo reizi astoņu gadu laikā, es patiesi sāku lūgties… Jo, lai arī svētdien gāju uz baznīcu, es nerunāju ar Dievu un nevēlējos dzirdēt to, ko Viņš vēlējās teikt… Kustībai, kas atbalsta abortus (pro-choice movement), bija ļoti izdevīgi, ka viņu vidū ir dalībnieki, kuri apgalvoja, ka ir kristieši un kuri gāja uz baznīcu…
Tajā dienā es lūdzos ar šādiem vārdiem: “Dievs, dod man kādu, pie kura iet, kādu, ar kuru es varētu parunāt. Mani vecāki ir atvaļinājumā. Mana māte nav vislabākā palīdzība krīzes situācijās…”. Tajā brīdī es jutu, ka Dievs man teica pievienoties dzīvības atbalstītājiem, kas stāvēja aiz klīnikas žoga. Bet es negribēju pie viņiem iet… Astoņus gadus šie cilvēki stāvēja klīnikas priekšā un man teica, ka, ja es kādreiz vēlētos aiziet, viņi man palīdzēs. Es nekad nedomāju, ka kādreiz pievienošos viņiem… Tajā rītā es vēroju, kā sievietes iziet no ēkas ar mazām brūnām somiņām. Es zināju, ka viņas dodas mājās, lai izdzertu abortējošas tabletes… Bet es tomēr turpināju savu darbu klīnikā… Beigu beigās es izskrēju no turienes pa aizmugurējām durvīm un paslēpos automašīnā, lai pabrauktu 50 metrus līdz Koalīcijas par dzīvību birojam. Es piezvanīju un teicu: “Es atrodos jūsu autostāvvietā. Es gribētu uzzināt, vai jums ir aizmugures ieeja”. Es tur ielavījos, un vienīgais, ko es varēju darīt, bija raudāt… Visbeidzot, man izdevās izspiest: “Es kļūdījos… Tev bija taisnība… Tagad man vajadzīga tava palīdzība…”. Viņiem bija visas tiesības toreiz man atgādināt, cik ļoti rupji es izturējos pret viņiem pēdējos gadus, kā es ieslēdzu smidzinātāju pret viņiem un cik slikti es esmu par viņiem runājusi… Bet tad viņi paskatījās uz mani un teica: “Viss ir beidzies”… Tas bija visbrīnišķīgākais brīdis manā dzīvē – brīdis, kad es piedzīvoju žēlsirdīgo žēlastību, ko dāvā Dievs…
Atlaišana
Nākošajā dienā es viņiem teicu, ka es nevaru pamest klīniku, kamēr man nebūs cita darba. Man ir vajadzīgi ienākumi, lai uzturētu ģimeni… Viņi to saprata. Tāpēc sāku intensīvi meklēt jaunu darbu. Nākošajā dienā es devos uz pusdienām ar vienu no cilvēkiem, kas strādā Koalīcijā par dzīvību. Es viņai teicu, ka es vairs nevaru atgriezties klīnikā. Pēcpusdienā es atgriezos darbā, uzrakstīju atlūgumu un sāku kārtot kabinetu. Astoņus darba gadus es klusi aiznesu uz savu automašīnu, pēc tam pa faksu nosūtīju atlūgumu uz personāldaļu. Pēdējā lieta, ko es toreiz iepakoju automašīnā, bija plastmasas trauks, kurā es saliku Brīnumainos medaljonus, kurus puķu dobēs bija salikuši par dzīvību atbalstītāji. Katru pirmdienu es izraku šos medaljonus no puķu dobēm. Tie izskatījās tik jauki, ka es negribēju tos izmest. Tāpēc es tos sāku vākt plastmasas traukā. Sākumā pietika ar mazu, tad vajadzēja nopirkt lielāku, jo medaljonu bija ļoti daudz…
Manu iziešanu no klīnikas vēroja viens puisis no Koalīcijas par dzīvību. Kad es paskatījos automašīnas atpakaļskata spogulī, es ieraudzīju, ka viņš, pateicībā par notikušo, nokrita uz ceļiem un pacēla rokas pret debesīm!
Tiesvedība Helovīnā
Trīs nedēļas vēlāk bija Helovīns. Tieši tajā dienā es saņēmu tiesas pavēsti no “Planned Parenthood”. Klīnikas vadība mani iesūdzēja tiesā, jo, viņuprāt, būt par dzīvības aizstāvi ir nelikumīgi… Bet tiesnesis lietu pārtrauca. “Planned Parenthood” arī nosūtīja preses paziņojumu priekš “Associated Press” – vienai no lielākajām ziņu aģentūrām pasaulē. Tajā bija rakstīts apmēram kaut kas tāds: “Mums ir ļoti žēl, ka mums bija jāiesūdz tiesā sava bijusī direktore. Rūpējoties par viņas personas datu aizsardzību, mēs sniedzam viņas mobilā tālruņa numuru, ja kāds vēlētos ar viņu parunāt”. Tas nav joks! Ļoti ātri saņēmu telefona zvanu no vietējās reportieres. Tas bija tas pats cilvēks, kurš mani vairākkārt intervēja, kad es vēl strādāju klīnikā. Mēs apsēdāmies, un viņa man jautāja, kāpēc es pametu “Planned Parenthood”. Kad es viņai visu izstāstīju, es redzēju, ka viņa bija pārsteigta… Pulksten 10 mans stāsts bija pirmais, kas nonāca galvenajā ziņu vietnē. Pulksten 14 es ieraudzīju savu seju īpašā preses relīzē. Šo preses relīzi paņēma vietējie mediji, un mans stāsts nonāca Fox News, ABC un CNN.
Dzīvības aizstāvībai
Dažus gadus vēlāk es sāku runāt nedzimušu bērnu aizstāvībai. Pirms trim gadiem es sāku saņemt tālruņa zvanus no abortu klīnikas darbiniekiem, kuri vēlējās pamest biznesu. Daudzi no viņiem izlasīja manu grāmatu. Šie cilvēki atklāja, ka tas, ko es tajā sarakstīju, ir patiesība. Viņi visi gribēja izkļūt no šī purva, bet nezināja, kā to izdarīt… Toreiz mēs ar vīru nolēmām, ka mums ir jāizveido organizācija, kas palīdzētu šādiem cilvēkiem. Ir daudzas organizācijas, kas vairo izpratni par aborta ļaunumu. Ir arī organizācijas, kas strādā ar cilvēkiem, kas ir piedzīvojuši abortu. Ir atbalsta grupas topošajām mātēm un tēviem, studentu grupas – taču līdz šim nav bijusi neviena iestāde, kas aktīvi atbalstītu cilvēkus, kuri vēlas pamest aborta biznesu. Tāpēc mēs nolēmām izveidot organizāciju “And Then There Were None” (Un tad tur nebija neviena). Trīs gadu laikā mēs veicinājām, ka abortu klīnikas pameta 180 darbinieki, no kuriem daudzi bija aktīvi aborta veicēji.
Mūsu mērķis
Mūsu mērķis ir ne tikai slēgt aborta klīnikas. Mēs arī palīdzam ievērojami samazināt finansējumu “Planned Parenthood” aktivitātēm – taču tas nav mūsu galīgais mērķis. Mūsu mērķis ir izbeigt abortus ASV. Lai to panāktu, ir jāmaina domāšanas veids. Ir jāsasniedz to cilvēku sirdis un prāti, kuri uzskata, ka tā ir pieņemama prakse mūsu sabiedrībā. Ir jāizglīto jaunieši tā, lai viņi zinātu, kāpēc viņi ir par dzīvību. Nepietiek zināt, ka viņi tika audzināti tādā veidā, jo tas viņus nepasargās no manipulācijām, kurām arī es tiku pakļauta. Viņos ir jāiesakņo, ka viņiem ir drosmīgi jācīnās par vēl nedzimušā dzīvību, un viņus ir jāinformē par mazajiem un par dzīvību aktīvistiem.
Mana meita Greisa apmeklēja skolā nodarbības, kas īsteno programmu “Show and Tell”. Tās sastāv no kāda objekta parādīšanas un īsas uzrunas par konkrēto tēmu. Tā kā Greisai vienmēr līdzi ir “mazais Džonijs” – mazuļa modelis 12. nedēļā pēc apaugļošanas – viņa to parādīja klasei un sāka par to aizrautīgi stāstīt. Tā mums ir jāizglīto jaunā paaudze, lai viņi aizrautīgi aizstāvētu dzīvību. Ja mēs to izdarīsim, aborti pazudīs uz visiem laikiem.
Tulk. un red. Bartolomejs Grisa
Avots: The Abby Johnson Story;
Abby Johnson: Un-spinning the Web of Planned Parenthood