Lai iegūtu prieku par grēku piedošanas brīnumu, piedzīvotu pāreju no garīgas nāves uz pilnīgu dzīvi Dieva bērna brīvībā, ir jānāk pie Jēzus un jāpieņem no Viņa bezgalīgas žēlsirdības dāvana, gandarīšanas sakramentā atzīstot visus savus grēkus, nožēlojot tos un apņemoties laboties.
Pieskaršanās žēlsirdīgajam Kungam
Āfrikā man bija iespēja piedalīties neparastās dalīšanās grupās. Tas bija Kenijas lielākajā cietumā, kurā atradās 4000 ieslodzīto, neskatoties uz to, ka tas tika uzcelts 1400 cilvēkiem. Mēs ieradāmies šajā cietumā kopā ar priesteri, kurš vēl pa ceļam man teica: “Šodien tu spēcīgi izjutīsit žēlsirdīgā Kunga pieskārienu”. Pēc dažām grūtībām, kas saistītas ar ieiešanas atļaujas iegūšanu, cietuma direktors mums deva atļauju uz pusstundu tikties ar ieslodzīto grupu! Tomēr manā sirdī radās ārkārtēja pārliecība, ka viņš nav tas, kurš izlemj, ar kuru un cik ilgi mēs runāsim, bet gan Dievs. Es jutu, ka Dievs ar mīlestību ir sagatavojis šo Kunga pieskārienu, atbildot uz priestera, manu un šo nezināmo cilvēku lūgšanu šajā cietuma sienas pusē. Direktors lika diviem draudīgiem apsargiem mūs pavadīt. Mēs bijām četros paviljonos, četrās cellēs, kur dalījāmies ar fragmentu no pr. Tadeuša Dajčera grāmatas Rozważania o wierze (Pārdomas par ticību), kur viņš runā par “laimīgo vainu” (skat. Exultet). Šo ieslodzīto atvērtības un ticības pamudināts, mani pārsteidza viņu liecības – viņi bija patiesi, sirsnīgi, dažreiz sāpju pilni, bet tajā pašā laikā ticības, uzticības un nožēlas pilni. Lielākā daļa no viņiem bija vīri un tēvi, tāpat kā es. Nožēlas pilni viņi atzinās nodarījumos, ko izdarīja pret savu ģimeni. Daudzos gadījumos viņu sods bija nesamērīgi augsts attiecībā pret vainu, piemēram, viņi sēdēja par zādzību, kuru viņi bija izdarījuši, lai apmaksātu rēķinu par savas sievas uzturēšanos slimnīcā pēc dzemdībām. Daži tika notiesāti bez vainas. Viņu liecībās izmisuma vietā valdīja uzticēšanās – viņi mācēja uzticēt Dievam savu un savas ģimenes likteni, kaut arī daži no viņiem bija notiesāti uz nāvi vai gaidīja uz šādu spriedumu. Daloties ar viņiem un klausoties viņu liecībās, es sajutu ārkārtēju garīgu brālību, ka, neskatoties uz mūsu postu, mēs visi esam patiesi Dieva mīlēti un ka Marija, mīlošā Māte, vienmēr ir kopā ar mums.
Kad mēs atradāmies pēdējā, lielākajā cietuma paviljonā, es arī dalījos ar savu liecību. Marijas klātbūtnes atmosfēra un Viņas mīlestība sekmēja, ka es uzdrīkstējos runāt par ļoti sarežģītu lietu, kuru es nekad iepriekš nevienam nebiju uzticējis. Tas bija kaut kas tāds, kas, ja ne Dieva žēlsirdība, tad kādu dienu tas novestu tādā stāvoklī, kādā viņi bija tagad. Es nometu laba priekšstata masku, atlaidu kauna bremzes, jo tajā atmosfērā, Marijas beznosacījuma mīlestības klātbūtnē, es biju pārliecināts, ka tāpat kā viņi, es esmu mīlēts. Pēc dalīšanās es sapratu, ka kopš mūsu ienākšanas ir pagājušas četras ar pusi stundas. Kā tas ir iespējams, ka sargi nereaģēja? Un pēkšņi viens no apsargiem strauji sāka tuvoties… Es nobijos! Tomēr man par pārsteigumu, viņš kautrīgi un pazemīgi vaicāja, vai viņš varētu arī padalīties ar savu liecību! Nav iespējams aprakstīt šī apsarga, arī ģimenes tēva, pazemību, kurš atzina savu vājumu, lūdza ieslodzītos lūgties viņa nodomā. Viņš teica: “Brāļi, es paļaujos uz jūsu lūgšanu. Jums šeit nav īpaši daudz iespēju grēkot, jūs pieskata. Kad es atstāju šo vietu, es bieži smagi krītu un sāpinu savu ģimeni”. Brīdis, kas pavadīts notiesāto vidū, un šis atzīšanās brīdis Dieva priekšā ieslodzīto brāļu klātbūtnē, bija īpašs laiks, “laimīgas vainas” un Dieva žēlsirdīgās mīlestības pieredze. Kad mēs ļaujam, ka Dieva beznosacījuma mīlestība mūs apņem, tad pazūd cilvēciskā hierarhija un apsvērumi, un paliek vēlme tikt Viņa apskautam, jo mēs ticam Jēzus apsolījumam: “Jo lielāka dvēseles nabadzība, jo vairāk viņai ir tiesību uz manu žēlsirdību” (Dienasgrāmata 1182).
Marija sniedz mums piemēru
Dieva žēlsirdības dāvana ir pastāvīgi jāpieņem, ar to jādzīvo katru dienu un jānodod tā citiem. Marija, kura rūpējas par mūsu pestīšanu ar mātišķu mīlestību, sniedz mums labāko piemēru tam, kā mums vajadzētu uzticēties un pielūgt Dievu par Viņa bezgalīgo žēlsirdību. Himna Magnificat ir kopsavilkums Viņas pilnīgas uzticēšanās un Dieva žēlsirdības pielūgsmes attieksmei.
Pirmais Jēzus paveiktais brīnums notika kāzās Galilejas Kānā, kur jaunajam pārim pietrūka vīna. Tas varēja kļūt par iemeslu lielam apmulsumam. Marija, žēlsirdības Māte, pamanīja šo trūkumu un steidzās, lai novērstu šo mulsinošo situāciju. Tāda ir mūsu Māte: viņa mūs apsteidz un, pirms mēs pamanām trūkumus mūsu ģimenēs, mūsu bērnos, mūsu attieksmē, Viņa jau izlūdz mums to, kā mums pietrūkst, un “paātrina” Dieva darbību. Dievs spēs efektīvi rīkoties mūsu dzīvē un nākt mums palīgā, kad mēs ikdienas lūgšanā uzticēsim Viņam sevi un visus mūsu jautājumus caur Mariju, caur Viņas Bezvainīgo Sirdi.
Ģimene ir pirmā kopiena, īpaša Dieva žēlsirdības izliešanās vieta. Tāpat kā sūklis absorbē ūdeni, tā katrai ģimenei jābūt piesātinātai ar Dieva žēlsirdīgo mīlestību. Jo lielāks ir tās locekļu vājums un nepilnības, jo vairāk Dievs vēlas noliekties, lai izlietu savu žēlsirdību. Viņš ir laimīgs, kad var to darīt. Tad vienmēr norisinās tā sauktais pārmērības likums, jo dāsnuma pārmērība raksturo Dieva rīcību (J. Racingers, O sensie bycia chrześcijaninem). Kad mēs neatlaidīgi lūdzamies, kad mēs apņēmīgi novēršamies no ļaunā un tūlīt pēc smaga grēka izdarīšanas nākam pie gandarīšanas sakramenta, tad mēs piedzīvojam Dieva žēlsirdības diženumu un aizvien vairāk mūsos mostas pateicība žēlsirdīgajam Dievam.
Kā piemēru var minēt mūsu ģimeni, līdzīgu citām ģimenēm, kas cīnās ar dažādām problēmām. Mums ir tik daudz trūkumu un mūsu vājums ir tik liels, ka bez Dieva palīdzības mēs jau pašā sākumā zaudētu drosmi. Mēs to nebūtu varējuši izdarīt bez pastāvīgas uzticēšanās, caur lūgšanu atveroties žēlsirdīgā Dieva darbībai un bez Marijas, Žēlsirdības Mātes, aizlūgšanām. Dievs mūs ir izvedis cauri dažādiem draudiem. Raugoties uz iepriekšējiem gadiem, mēs nevaram beigt brīnīties, cik daudz žēlastību mēs esam saņēmuši. Mums atliek tikai nokrist uz ceļiem un no visas sirds pateikties par Dieva labestību. Dievs ne tikai aizpilda mūsu nepilnības, bet arī veido mūs ar savu žēlsirdību, māca mums atvainoties un piedot, atzīt savu lepnumu (kas daudzkārt parādās priekšplānā), parāda mums, kā būt pazemīgiem un izstiept rokas pret Viņu, lūdzot žēlsirdību. Pateicoties Rožukroņa lūgšanai, Dieva žēlsirdības kronītim, biežai un pilnīgai līdzdalībai Euharistijā un Vissvētākā Sakramenta adorācijā, mēs varējām saprast, ka, kad mēs atzīstam sava posta bezdibeni un vēršamies pie Viņa, mēs pievelkam Dieva bezgalīgo žēlsirdību. No mūsu posta dziļuma, pēc tās atpazīšanas un atdošanas Dievam, mēs spējam pieredzēt Dieva žēlsirdības neizsakāmo dziļumu tās dažādās izpausmēs (sal. Ps 42,8).
Atvērties grēku nožēlas žēlastībai
Cilvēka dabai izjust sava posta bezdibeni neapšaubāmi ir kaut kas sāpīgs. Nav brīnums, ka vecais cilvēks, kas ir mūsos, vēlētos izdzēst šo pieredzi vai izvairīties no tās. Jaunais cilvēks, kurš vēlas dzīvot Dievā, nesaceļas un nebēg no patiesības. Balstīšanās uz patiesību ļauj viņam pacelties pāri patmīlībai un savu interešu tiesībām, paskatīties uz sevi it kā Dieva acīm un atvērties grēku nožēlas žēlastībai. Grēku nožēla ir viena no garīgās dzīves kolonnām. Kad sirdsapziņas balss mums parāda izdarīto nodarījumu un notiek brīvprātīga atzīšanās: jā, es esmu šī grēka darītājs, ar kuru es apvainoju Dievu, un nedrīkst apstāties pie šī posta skata, ko grēks nodarījis mūsu dvēselē, izvēloties pazudušā dēla ceļu. Ir jāuzmodina grēku nožēla – sirds sāpes – un iekšēji raudot no nožēlas, pēc iespējas ātrāk jāatgriežas pie mīlošā Tēva.
Bet ko darīt, kad mums šķiet, ka mēs neesam vainīgi, ka drīzāk mēs esam upuri? Grēku nožēla arī izrādās atslēga, lai izkļūtu no situācijas, kad, saskaroties ar piedzīvoto netaisnību, negodīgumu vai sliktu izturēšanos, mēs jūtamies bezspēcīgi un ļaujam sevi pārņemt sliktām domām un jūtām. Kad mēs veicam sirdsapziņas izmeklēšanu, mēs ātri atrodam iemeslu grēku nožēlai. Varbūt mana vaina šajā situācijā bija uzticēšanās trūkums, kas neļāva man tuvoties Dievam un vienot savas ciešanas ar Kristus Krustu, varbūt pārāk liela koncentrēšanās uz sevi mani pilnībā aizvēra garīgajai realitātei? Tomēr, pateicoties grēku nožēlai, mēs piepildīsim Jēzus lūgumu: “Tagad noliec galvu pie manām krūtīm, pie manas Sirds un smel no tās spēku visām ciešanām, jo nekur citur tu neradīsi atvieglojumu, palīdzību un mierinājumu” (Dienasgrāmata, 36).
Ubagot pēc žēlsirdības
Ja mēs paši kā vecāki uzskatām sevi par pazudušajiem dēliem, tad mūs nevajadzētu pārsteigt, ka mūsu bērni, īpaši pusaudža gados, saceļas un paši izvēlas grēka ceļu. Viņi nevēlas mūs klausīt, pakļaujot sevi savas izvēles sāpīgajām sekām. Šādas situācijas liek mums sekot Evaņģēlija kanāniešu sievietes piemēram, lūdzot labo Jēzu apžēlojoties: “Kungs, palīdzi man!” Un viņa nenobijusies Jēzus atbildes: “Nav labi atņemt maizi bērniem un mest suņiem”, nepārstāja uzticēties: “Tiešām, Kungs, tomēr arī sunīši ēd druskas, kas nokrīt no viņu kunga galda” (sal. Mt 15, 21-28). Mēs iemācījāmies ubagot pēc žēlsirdības grūti ārstējamas slimības laikā, kas skāra vienu no mūsu bērniem – skaistu, spēcīgu, talantīgu un jūtīgu. Pasaule apgriezās kājām gaisā un viss kļuva apšaubāms. Mēs darījām, ko varējām, joprojām vēl pārliecināti, ka Dievam ir ātri jāpaņem slimība, ka Viņam ir pienākumi attiecībā pret mums un mums ir tiesības uz normālu dzīvi. Daudzus gadus mēs neesam redzējuši nekādu mūsu lūgšanas efektu, ne mazāko cerību. Kāpēc nav atbildes? Pamazām mēs sākām pamanīt Dieva smalko pedagoģiju. Raugoties atpakaļ, mēs redzam, ka Viņš nekad mūs nav atstājis. Mēs esam pieredzējuši to, par ko raksta pāvests Francisks savā pēdējā pamudinājumā: “Dievs viņus aicina dāvāt dzīvību un uzņemties gādību. Tieši tāpēc ģimene “ir vienmēr bijusi tuvākais «hospitālis». Uzņemsimies gādību, atbalstīsim un rosināsim cits citu, un dzīvosim to visu kā ģimeniskā garīguma sastāvdaļu. […] Tā abi viens otram ir tās dievišķās mīlestības atspulgs, kura mierina ar vārdu, skatienu, palīdzību, glāstu un apskāvienu” (sal. Amoris laetitia, 321).
Kungs dzird saucošos pēc palīdzības
Cilvēks tiek pakļauts dažādiem pārbaudījumiem, kurus dažreiz pat nomoka sarežģīti notikumi. Tās var būt zaudējuma žēlastības, piemēram, darba zaudēšana vai kāda cilvēka slimība ģimenē. Tad īpaši jāuzticas un lūgšanā jāstājas Dieva priekšā ar savu postu un bezspēcību, upurējot Viņam savas bailes un ciešanas. Tomēr Dievs raugās uz sirdi un nav nozīmes tam, kādu izglītību kāds ir ieguvis, kādu sociālo stāvokli viņš ieņem, kas viņš ir paša acīs. Dievs noliecas pār vājo grēcinieku, pār ubagu saucošu pēc palīdzības, lai viņam parādītu savu žēlsirdību. Mūsu ģimenēs var būt cilvēki, kuri ir dzīves salauzti vai kuri ir palaiduši garām daudz iespēju – un citi viņus jau ir norakstījuši. Un pēkšņi viņos mēs pamanām pārsteidzošu pievēršanos Dievam, ārkārtēju Dieva žēlastības darbību. Kādā brīdī Dievs noliecas pār šo mazo un aizmirsto cilvēku un pasniedz viņam visdārgākās dāvanas. Par to vēsta 33. psalms: “Lūk, nabags vaimanāja, un Kungs to dzirdēja […] Taisnīgie sauca, un Kungs tos uzklausīja, no visiem viņu spaidiem Viņš izglāba tos. […] Kungs tuvu ir tiem, kas satriekti sirdī, un izpestī garā salauztos”. Tas atgādina situāciju ar ģimenes tēvu, kurš kādreiz bija panākumu vīrs, bet laika gaitā viņa dzīvē parādījās virkne nelaimju. Tāds cilvēka piemērs no Bībeles ir Ījabs. Pats Kungs Dievs mums apliecina, ka Viņš nekad neatstās nabadzīgu cilvēku, satriektu grēcinieku: “Kungs ir tiesnesis: viņš negodā nevienu, vadoties pēc tā cienīguma, uz nabagā rēķina neiztaps, bet ieklausīsies netaisnības cietēja lūgšanā. Viņš neatstās bez ievērības bāreni lūdzamies un atraitni izplūstam žēlabās” (Gudr 35,12-14).
Centīsimies, lai mūsu ģimenēs valdītu savstarpējas laipnība un cieņas atmosfēra pret katra cilvēka cieņu un nesavtīga pieejamība, uz ko Kristus mūs mudina Evaņģēlijā. Tāpat kā Jēzum, arī mums jāraugās uz visiem ar mīlestību (sal. Mk 10,21), ar gatavību palīdzēt: “Ko tu gribi, lai es tev daru?” (Mk 10,51). Savstarpēja mīlestība ģimenē var augt, kad tās locekļi dzīvo Dieva žēlastības stāvoklī, tas ir, kad Kristus dzīvo un darbojas viņos. Tāpēc vienmēr ir jārūpējas par to, lai sirdī būtu Dievs, tas ir, jāpaliek Dieva žēlastības stāvoklī. Tas ir iespējams tad, kad mēs pēc katra smaga grēka nekavējoties ceļamies gandarīšanas sakramentā, katru dienu lūdzamies un pieņemam Jēzu Euharistijā.
Runājot par savstarpēju mīlestību ģimenē, mums vajadzētu atcerēties vissvarīgāko patiesību: “Mīlestība tas esmu Es – Jēzus Kristus – Mīlestība, kas ir kļuvusi Cilvēks un kas atgriežas un nāk pie cilvēkiem Svētajā Garā. Tāpēc neprasi, lai es iemācītu tevi mīlēt. Lūdz un tiecies, lai es būtu tevī: lai tu būtu Es un Es būtu tu. Mīlestība nav spēja mīlēt, izrādīt laipnību un žēlsirdību, ko var iemācīties un izkopt, lai to liecinātu cilvēkiem. Mīlestība esmu Es, kas piepilda tavu sirdi, kas, kad tā ir Man atdota nemitīgā pielūgsmes un pateicības aktā, ir pilnīgi Mana un viss, kas no tās izplūst, ir Mans. Tad Es caur tavu sirdi eju pie cilvēkiem un apdāvinu viņus ar sevi. Piekļaujies pie Manis, ilgojies Manis un ļauj, lai tevi pilnībā pārņemu. Tava identitāte nepazudīs, bet tā atradīsies tādā pilnībā, kas tev tika dota radīšanas brīdī un kādai tu esi aicināta mūžīgajā dzīvē” (Słowo pouczenia, 152).