“Ateistu pārliecība par visa Visuma nejaušu veidošanos ir tikpat absurda kā ticība tam, ka viesuļvētra, izejot caur metāllūžņiem, radīs lidošanai gatavu Boeing lidmašīnu,” rakstīja zinātnieks Freds Hoils.
Ateisms ir iracionāla pārliecība, ka pastāv tikai materiālā pasaule un ka cilvēki parādījās nejauši un attīstās evolūcijas ceļā, ko vada akli dabas spēki. Cik ļoti ir jābūt intelektuāli noslēgtam, lai apgalvotu, ka gan cilvēks, gan arī makro- un mikrokosmos ar visu tā dzīvo molekulārās iekārtas struktūru, ir nejaušu dabas spēku rezultāts! Pat visvienkāršākā dzīvā šūna satur tādu informācijas daudzumu, kas ietilptu 5000 grāmatās vairāku simtu lappušu biezumā. Vai tā nav skaidra zīme, kas parāda Dieva esamību?
DNS koda atklāšana bija pagrieziena punkts tiem ateistiem, kuri patiesi meklēja patiesību, kas lika viņiem pieņemt Dieva Radītāja esamību. Viens no šādiem cilvēkiem bija pasaules ateisma garīgais vadītājs prof. Entonijs Flevs. Uzzinājis par zinātniskajiem atklājumiem saistītiem ar DNS kodu, viņš saprata, ka tā ir visizcilākā programmatūra, kas satur pārsteidzošu informācijas kopumu, kas ir ierakstīts šajā kodā. Šis kods satur visu cilvēka ķermeņa orgānu īpašības, tas ir, dzimumu, acu un matu krāsu utt. DNS kodā esošā informācija virza cilvēka embrija attīstības procesus tā, lai tas veidotu noteiktu cilvēka organismu. Zinātnieki ir atklājuši, ka DNS molekulā esošie dati ir no tā atsevišķi un nav ne matērija, ne enerģija. Tie veido domu pierakstus, kas norāda uz Dieva Radītāja personiskā, absolūtā saprāta esamību. Uzzinot patiesību par DNS, prof. A. Flevs saprata, ka ateismam nav zinātniska pamata un ka tā ir akla ticība tam, ka dzīvība un viss Visums ir radies nejaušības rezultātā.
Tāpēc slavenais zinātnieks prof. Freds Hoils apgalvo, ka ateistu pārliecība par Visuma un pirmās dzīvās šūnas nejaušu veidošanos ir tikpat absurda kā ticība tam, ka viesuļvētra, izejot caur metāllūžņiem, radīs lidošanai gatavu Boeing lidmašīnu.
Viņiem nav ar ko aizbildināties
Svētie Raksti nepārprotami runā par cilvēkiem, kuri noraida patiesību par Dieva esamību: “Tik tiešām, tukši visi cilvēki, ko vadījusi Dieva nezināšana: no labā, kas ir redzams, nav jaudājuši iepazīt to, kurš ir, nedz, veltot uzmanību darbiem, izdibināt, kas tos darinājis. […] jo tam, kas radīts, piemīt diženums un daile, no kā var visa Aizsācēju, visa Radītāju, iepazīt” (Gudr 13,1.5). Un Svētais Pāvils piebilst: “Jo, ko par Dievu var zināt, tas viņiem ir atklāts: Dievs pats viņiem to atklājis. Kopš pasaules radīšanas Viņa neredzamās īpašības, gan Viņa mūžīgais spēks, gan Viņa dievišķība, ir skaidri saredzamas Viņa darbos, tāpēc viņiem nav ar ko aizbildināties” (Rom 1,19-20). Kam? Tiem, “kas savā netaisnībā apslāpē patiesību” (Rom 1,18). Grēki var tā paverdzināt cilvēka prātu un sirdi, tā sagrozīt viņa saprātu un gribu, ka pretēji veselajam saprātam, viņš noraidīs patiesību par Dieva esamību. Svētais Pāvils apstiprina, ka grēku dēļ “savos spriedumos krituši nīcības gūstā un savā sirds neprātā iegrimuši tumsā. Saukdami sevi par gudriem, tie kļuvuši ģeķi […] Tāpēc Dievs viņus nodevis apkaunojošās kaislībās: sievietes apmainījušas dabisko dzimumu kopdzīvi ar pretdabisko. Tāpat arī vīrieši, atmezdami dabisko kopdzīvi ar sievieti, cits pret citu iekaisuši savā iekārē, piekopdami netiklību, vīrietis ar vīrieti, paši saņemdami sodu par savu maldīšanos” (Rom 1,21-22.26-27). Svētais Jānis Pāvils II skaidro, ka Dieva esamības noliegšana ir īpaša veida muļķība, kas “sevī nes draudus dzīvībai. Jo ģeķis maldās domādams, ka viņam ir plašas zināšanas, bet patiesībā viņš nespēj vērst savu uzmanību uz būtiskām lietām. Tas neļauj viņam ieviest kārtību savā prātā (sal. Sak 1,7) vai pieņemt pareizu attieksmi pret sevi un savu tuvāko apkārtni. Un galu galā viņš nonāk tik tālu, ka saka, ka “Dieva nav” (sal. Ps 14[13],1), kas pilnīgi skaidri parāda, cik nepietiekamas ir viņa zināšanas un cik tālu viņš atrodas no pilnīgas lietu patiesības, to izcelsmes un būtības” (Fides et ratio, 18).
Nobriedušas ticības pamatā vienmēr ir saprāts, un tajā pašā laikā – kā rakstīja Svētais Augustīns – ticība palīdz labāk saprast. Ar ticības aktu mēs pieņemam faktu, ka pastāv Dievs, kurš sevi atklāj, mēs atveramies neredzamai garīgai realitātei, kuru mēs nevaram iepazīt ne ar savu saprātu, ne jutekļiem.
Dievs atklājas, bet tajā pašā laikā Viņš ir apslēpts Dievs (sal. Is 45,15). Kungs Jēzus mistiķei Alīcijai Lenčevskai paskaidro, kāpēc tas tā ir: “Es slēpjos, lai nepaverdzinātu ar Manas dāvanas krāšņumu. […] Mans Bērns, cik ļoti man ir jāslēpjas, lai nesadedzinātu tavu dvēseli ar savas mīlestības uguni un nenogalinātu tavu ķermeni ar sava tēvišķā maiguma spēku. Tomēr es tik ļoti mīlu un vēlos, tikt mīlēts” (Pamācības vārds, 430). Dievs ir apslēpts Dievs, jo Viņš mūs mīl un vēlas, lai mēs būtu pilnīgi brīvi, izvēloties pieņemt Viņa mīlestību vai atraidīt. Tad caur ticības dzīves grūtībām mūsu sirdīs dzims autentiska mīlestība pret Viņu.