Cilvēciski domājot, tas nevarēja izdoties. Šķita, ka Dafrozas un Cipriāna Rugambu laulība ir viena liela kļūda. Tomēr šobrīd norit viņu beatifikācijas process. Viņi kļuva par Dieva kalpiem nevis atsevišķi, bet kopā!
Viņu abu dzimtene ir Ruanda, maza valsts Centrālāfrikā. Gadsimtiem ilgi to apdzīvoja trīs ciltis: tva, hutu un tutsi. Laika gaitā starp hutu un tutsi ciltīm radās nesaskaņas, kuras, mākslīgi pastiprinot, izraisīja traģiskus notikumus.
1990. gada 8. septembrī Ruandas galvaspilsētā Kigali Jānis Pāvils II, apzinoties šīs valsts grūtības, runāja par nepieciešamību lajiem veicināt mieru un mācīja par ģimeņu svētumu. Toreiz slavenais intelektuālis Kristofs Mfizi jautāja pāvestam: “Vai mums ir jāgaida kāda mocekļa asiņaina nāve, lai ruandiešiem būtu pieejama beatifikācija vai kanonizācija?”. Jānis Pāvils II viņam uzreiz atbildēja: “Nepastāv monopols pār beatifikāciju vai kanonizāciju. Jautājums ir tikai par briedumu. Tas ir acīmredzami, ka baznīcas ar vairāk nekā 2000 gadu vēsturi izvirzās vadībā, neskatoties uz daudzajiem trūkumiem sabiedrībā. […] No otras puses, es esmu pārliecināts, ka svētie ir arī starp jums, kas esat šeit pulcējušies, starp Ruandas iedzīvotājiem, starp Ruandas laulātajiem pāriem, ģimenēm. Es esmu par to dziļi pārliecināts”. Pāvests pieminēja arī savas ilgas paaugstināt uz altāra laulību. “Es novēlu jums, lai šī svētā laulība nāktu no Ruandas,” teica Svētais tēvs. “Tā būtu jūsu Baznīcas garīgā brieduma zīme”.
Cipriāna ceļš
Cipriāns Rugamba ir pazīstams praktiski ikvienam Ruandā. Viņa dzejoļus lasa skolā, dziesmas klausās radio, bet reliģiskos darbus dzied baznīcā. 1935. gadā dzimušais dzejnieks savas valsts vēsturē iegāja arī kā dziedātājs, horeogrāfs, izcils intelektuālis, novērtēts zinātnieks, kuru labprāt iecēla kultūras un izglītības departamenta vadošajos amatos. Bagāts un ietekmīgs, viņu uzskatīja par “lielu kungu”.
Būdams jauns zēns, Cipriāns apmeklēja Mazo Semināru Kabgaiā un pēc tam iestājās Augstākajā Seminārā Niakibandā. Tur, izmantojot semināra bibliotēkas krājumus, viņš iegrima nekristīgo filozofu lasīšanā. Viņu ietekmē jauneklis zaudēja ticību. Tie bija 50. gadi, grūti laiki Baznīcai un revolucionāri Āfrikas valstīm, kas atguva neatkarību, lai pēc simtiem gadu ilgas kolonizācijas, drosmīgi un kritiski atskatītos, ko viņiem nesusi Eiropas kultūra. Pārliecināts par savu intelektu, Rugamba apgalvoja, ka “ja viņš nespēj saprast Dievu, Dieva nav” – un pameta semināru. Viņš uzsāka vēstures studijas, vispirms Butares universitātē Ruandā un pēc tam Lēvēnā, Beļģijā. Aizrauts ar savas valsts kultūru, Rugamba mēģināja to dokumentēt un atdzīvināt visus tās elementus, kas tika pakļauti aizmirstībai. Viņš atgriezās pie animisma un līdz ar to pie pagānu uzskatiem, piedēvējot visām radībām un pat priekšmetiem, dvēseli vai pārdabiskumu. Viņš saderinājās ar Ksaverīnu Mukahirigo, kurā viņš bija neprātīgi iemīlējies. Viņš krita izmisumā, kad viņa 60. gadu sākumā nomira etniskās tīrīšanas laikā. Tā kā Cipriāns Rugamba vēlējās palikt ar viņas tuviniekiem, viņš saskaņā ar vietējo tradīciju par sievu apņēma kādu no viņas ģimenes. 1965. gadā viņš apprecēja Dafrozu Mukasangu, kura bija deviņus gadus jaunāka par viņu.
Dafrozas ceļš
Dafroza Mukasanga, kura bija audzināta dievbijīgā katoļu ģimenē, pēc izglītības bija skolotāja un katehēte. Viņa no paša sākuma izturējās pret savu laulību ļoti nopietni. Tas nebija viegli, jo Cipriāns dzīvoja nekārtīgu dzīvi. Viņa interese par jauno, skaisto sievu to mainīja tikai uz brīdi. Pirmajā laulības gadā Dafroza tika apsūdzēta par maģiskām darbībām, un Cipriāns aizveda savu sievu pie viņas vecākiem, atņemot viņai tobrīd viņu pirmo un vienīgo bērnu. Šāds noraidīšanas žests Ruandas kultūrā ir nežēlīga apmelošana sievietei un viņas ģimenei. Dafroza tomēr to pazemīgi pieņēma un neuzgrieza vīram muguru. Laulātie astoņus mēnešus dzīvoja šķirti. Cipriāns atklāja, ka pret sievu izvirzītās apsūdzības bijušas nepatiesas un pieņēma viņu atpakaļ. Tomēr tas nenozīmēja idilles sākumu. Rugamba bija neuzticīgs sievai, un visi to zināja. Viņam pat bija ārlaulības meita. Viņš izturējās pret sievu ar nicinājumu, liekot viņai saprast, ka viņa sirdī viņai nav vietas, jo viņš spītīgi atdeva to mirušajai Ksaverīnai. Dafroza tomēr palika pie vīra, pildot sievas un pieaugošās ģimenes mātes pienākumus. “Viņai laulība bija uz mūžību virzīts projekts. Viņa bija gatava ciest par šo projektu un panest visu, lai to realizētu,” atceras ģimenes draugs. Un vislielākās ciešanas viņai sagādāja vīra neuzticība. Dafroza aicināja paziņas lūgties un pati nemitīgi lūdzās, upurējot sava vīra nodomā dažādas grūtības un upurus. Tas turpinājās 17 gadus…
Pagrieziena punkts
Cipriāna atgriešanās notika tikai viņu laulības 18. gadā. To veicināja vairāki notikumi. 1982. gadā sākās Dievmātes parādīšanās Kibeho. Dievmāte aicināja nožēlot grēkus un atgriezties pie ticības Dievam. Tas izplatījās visā Ruandā. Tajā pašā gadā Cipriāns saslima ar dīvainu slimību. Viņš bija paralizēts. Raizējoties par radušos situāciju, cilvēki, kas viņu cienīja, tai skaitā valsts prezidents, sūtīja viņu uz dažādiem izmeklējumiem, taču Rugambas kaites nevarēja izārstēt. Galu galā tika nolemts viņu sūtīt konsultētēties uz Beļģiju. Šajā laikā Dafroza dedzīgi lūdza par vīra dziedināšanu.
Cipriāns gandrīz nespēja runāt. Tā bija ārkārtīgi grūta pieredze cilvēkam, kurš vienmēr bijis savas dzīves saimnieks. Lidmašīnā Rugamba sajuta, ka viņam atgriežas spēki, un par pārsteigumu viņu pavadošajam ārstam, piecēlās un teica, ka viņam it kā esot labāk… Nonākot Briselē, viņam tika veiktas pārbaudes, taču pārsteigtie ārsti nesaprata, ar kādu problēmu viņš atbraucis. Rugamba tika dziedināts. Sekoja atgriešanās. Tā nāca caur viņa sacerētu dziesmu, kura radās iedvesmas rezultātā. Viņš tajā atzina Dieva varenību. Viņš pats bija pārsteigts par dziesmu, taču viņš to pieņēma kā Dieva pieskārienu. Cipriāns piegāja pie grēksūdzes. Viņa atgriešanās bija pilnīga un radikāla. Viņš mēdza teikt, ka “atgriešanās nozīmē ne tikai pagriezt galvu Dieva virzienā, bet arī visu savu dzīvi un visas personas pagriešanu pret Dievu” un arī atgriešanās kontekstā “nav nekā interesanta, izņemot radikālismu”.
Cipriāns Rugamba beidzot pievērsās savai sievai. Slimības laikā viņš ar izbrīnu atklāja, ka šī sieviete, pret kuru viņš tik slikti izturējās, ar lielu mīlestību aprūpēja un lūdzās par viņu, un nekādā veidā nemēģināja izmantot priekšrocības, kuras viņai tobrīdī bija pār viņu. Kā atzīst liecinieki, Dafroza savā laulībā patiešām piedzīvoja moceklību. Cipriāns pēc savas atgriešanās to apzinājās un nemitējās atvainoties līdz pat savas dzīves beigām.
Atgriešanās augļi
Laulība tiek atjaunota caur piedošanu. Cipriāns lūdza to sievai un nekavējoties to saņēma. Dafroza atklāja vīram beznosacījuma mīlestību, atvedot mājās viņa ārlaulības meitu un audzinot viņu ar tādu pašu mīlestību kā pārējos deviņus bērnus. “Es viņai esmu parādā savu fizisko un garīgo dzīvi,” par savu sievu teica Cipriāns. Tas bija pārsteidzošs brīnums. Rugambu bērni atceras, ka tas izskatījās tā it kā debesis kompensētu mammai visas viņas līdz šim piedzīvotās grūtības un pazemojumus, kā arī apbalvotu viņas pacietību. Iepriekš bērni bija redzējuši māti nospiestu, bieži nakts vidū lūdzoties ar paceltām rokām, un tagad “viņa bija septītajās debesīs.” Rugambu pāris kļuva nešķirams un izstaroja mieru. Nebija neviena pāra, kurš pārspētu maigumu, rūpes un cieņu, ko viņi izrādīja viens otram. Laulātie viens otru saprata bez vārdiem. Viņu sirds vienotība bija aizkustinoša. Cilvēki, kas viņus vēroja, bija pārsteigti par viņu tuvību. Tie, kas viņus iepazina tikai pēdējos dzīves gados, neticēja stāstiem par sarežģīto sākumu.
Cipriāns devas uz baznīcu, lūdzās kopā ar sievu, palīdzēja mājas darbos, kas iepriekš nebija iedomājams. Autoritatīvais un nepieejamais “lielais kungs” pazuda, un parādījās cilvēks, kurš joprojām bija stiprs, bet apzinājās savu niecīgumu Dieva priekšā, cilvēks ar lielu lēnprātību un pazemību.
Misija Baznīcā
“Mums ir maz laika,” Rugamba mēdza teikt, vai nu paredzot tuvojošos nākotni vai nu nožēlojot par laiku, kas izšķiests pirms atgriešanās. Laulātie nopietni pievērsās Kristum. Dafrozas un Cipriāna ģimenei Rožukroņa lūgšana un sakramentālā dzīve kļuva par ikdienas ēdienu. Kopš tā laika laulātie katru nedēļu devās pie grēksūdzes. Viņi palīdzēja nabadzīgajiem un slimajiem, rūpējās arī par bāreņiem un novārtā atstātiem Kigali bērniem. Pēc atgriešanās Cipriāns labprāt dalījās savā ticības pieredzē un mudināja to darīt arī citus. Tā tika izveidota lūgšanu kopiena, kurā viņi atsaucās Kibeho Dievmātes aicinājumam uz grēku nožēlošanu un atgriešanos. Dafroza saņēma žēlastību klausīties un izprast Dieva gribu attiecībā uz tiem, kas pie viņas vērsās pēc padoma. Viņa kļuva atbildīga par vienu no harizmātiskajām kopienām Kigali.
Kad laulības 25. gadadienā abi laulātie tika uzaicināti uz Jēzus Sirds svētnīcu Paray-le-Monial, Francijā, lai liecinātu par savu darbu ar nabadzīgākajiem, viņi tikās ar Emmanuel kopienu. Tad viņi lūdza iespēju to izveidot arī Āfrikā. Tādā veidā viņi kļuva par kopienas dibinātājiem Ruandā, un tās sākums datējams ar 1990. gada 23. septembri, tas ir, astoņas dienas pirms bruņotā konflikta sākuma Ruandā…
Miera nesēji
Kopienas attīstība notika pilsoņu kara gados. Grupas dalībnieku skaits tajā laikā pieauga līdz aptuveni 100 cilvēkiem. Dafrozas un Cipriāna draugi atceras, ka šo laulību raksturoja ārkārtēja mīlestība pret tuvākajiem. Abi laulātie bija atvērti pret katru. Kad valsti plosīja konflikti un pieaugošais antagonisms starp hutu un tutsi ciltīm, Rugambu pāris atklāti aicināja uz mieru un piepildīja šo aicinājumu kopienā, lūgšanā apvienojot dažādu etnisko piederību ruandiešus. Viņi veidoja jaunu Dieva ģimeni, kas ir pāri cilšu sistēmai. Tomēr šāda rīcība nebija politkorekta. Cipriāns Rugamba tika uzskatīts par ietekmīgu personu, un viņu mēģināja pierunāt pievienoties kādai no konfliktējošajām pusēm. Viņš atbildēja, ka pieder pie Jēzus partijas. Rezultātā viņš uz laiku zaudēja darbu un dažu ietekmīgu cilvēku draudzību.
Garīgums
Euharistija bija Rugambu pāra virzītājspēks un tajā laulātie smēlās spēku. Laulāto draugi atceras, ka viņus pārsteidza laulāto lielā ticība Kristus patiesajai klātbūtnei Euharistijā un lielajai Euharistiskā Jēzus mīlestībai. Viņi pielūdza Jēzu Euharistijā un mudināja to darīt citus. Reiz Dafroza skaidroja savai draudzenei, kas ir adorācija. Tieši tajā laikā pie viņas pienāca jaunākā meita, ierāpās viņai klēpī un piekļāvās krūtīm. “Paskaties,” Dafroza uzreiz teica, norādot uz bērnu, “lūk, tā ir adorācija”. Sieviete saprata, ka adorācijai nav nepieciešami vārdi, jo tā ir būšana Jēzus Sirds tuvumā. Dafroza un Cipriāns bija pirmie Ruandas iedzīvotāji laji, kuri saņēma atļauju izveidot kapelu mājās; tajā iemājoja Jēzus Vissvētākajā Sakramentā.
Euharistijas pieredzei pievienojās arī upura pieredze. Cipriānam bija stipras un neizskaidrojamas galvassāpes. Tās uz kādu laiku viņu izslēdza no aktīvās dzīves ritma. Tomēr, kad bija kāds jautājums saistībā ar kādu lietu Baznīcā, Rugamba saņēma spēku veikt šo darbu un sāpes pārgāja. Dafroza saprata, ka tā ir zīme un iedrošinājums upurēt ciešanas par darbu, kuram viņi abi tika aicināti. Cipriāns uzticēja kādam draugam, ka viņa fiziskās ciešanas ir krusts, kas viņam ir jāupurē par kopienas brāļiem. Viņš arī mudināja viņu neizniekot savas ciešanas, kuras var nest brīnišķīgus augļus, kad tās tiek upurētas Kristum. Šī ticība upura būtībai bija arī sava veida mistiskā pieredze, kādu piedzīvoja Cipriāns. Kādu dienu lūgšanā viņš skaidri dzirdēja, ka kāds viņu sauc, lai gan viņš bija viens pats telpā. Tad viņš trīs reizes dzirdēja vārdus: “Caur Tevi es gribu paveikt pestīšanas darbu”.
“Es iešu pie viņa”
“Es esmu gatavs”, ar savu attieksmi atbildēja Cipriāns. Viņš droši vien nojauta, uz kādu upuri Kungs viņu aicinās. Politiskā situācija valstī pasliktinājās. Pilsoņu kara beigas nenesa mieru, un etniskās pretrunas turpināja pieaugt. Cipriāns, atsakoties iesaistīties politikā, saskārās ar pieaugošo nepatikas mūri. Kāds ļaunprātīgi viņam jautāja, vai viņš joprojām lūdz savu Dievu, neskatoties, uz to ka drīz noteikti tikšot nogalināts, viņš atbildēja: “Es esmu gatavs, mans kāzu tērps ir gatavs. Tiklīdz Tas Kungs mani aicinās, es došos pie Viņa dejojot”. Laulātā pāra draugi mudināja Cipriānu un Dafrozu pamest valsti, taču viņi nolēma palikt kopā ar jauno kopienu, par kuru viņi jutās atbildīgi. Viņi nezaudēja sirdsmieru. Kad ģimenes draudzene viņiem sarūgtināta piezvanīja, lai ziņotu par nemieriem valstī, viņa no Dafrozas dzirdēja: “Zini, varbūt ir pienācis laiks doties uz šīm debesīm, par kurām mēs tik daudz esam dziedājuši”.
1994. gada 6. aprīlī Cipriāns tikās ar kopienas līdzatbildīgajiem. Viņš ieradās arī uz kora mēģinājumu, kurā bija jādzied viņa sacerētā dziesma ar nosaukumu “Ar deju soli es ieiešu Jaunajā Jeruzalemē”. Tomēr komponists nebija apmierināts ar rezultātu. Koristi par maz priecīgi vēstīja to, par ko viņš domāja. “Tas nav tā, tā neieiet debesu Jeruzalemē! Es jums parādīšu, kā es ieiešu Jeruzalemē,” viņš teica un priecīgi sāka dejot. Tā bija Cipriāna pēdējā publiskā uzstāšanās.
Vēlā vakarā Rugambu pāris saņēma ziņu, ka valsts prezidents Juvénal Habyarimana ir gājis bojā aviokatastrofā. Tagad mēs zinām, ka tas bija uzbrukums un signāls hutu cilts genocīda sākšanai pār tutsi cilti, kas ilga 100 dienas un kurā kā tiek lēsts bojā gāja no 800 000 cilvēku līdz vairāk nekā miljons cilvēku.
Laulātie sapulcināja ģimeni un nakti pavadīja lūgšanā Vissvētākā Sakramenta priekšā viņu mājas kapelā. 7. aprīlī agri no rīta pie Rugambu mājās parādījās hutu karavīri. Dafroza lūdza, lai ļauj viņiem vēl palūgties, bet atbildes vietā viņai tika iesists ar šautenes laidi, un kareivis vērsa savu ieroci uz Vissvētāko Sakramentu. Hostijas tika izkaisītas, bet ģimene izvilkta dārzā. Tur viņus visus nošāva. Karavīri sāka izlaupīt māju, bet, izdzirdējuši izdzīvojušo bērnu vaidus, atgriezās, lai viņus nogalinātu. Tomēr viņi neievēroja, ka viens no viņiem izliekas par mirušu. Šis bērns nogaidīja līdz vakaram, pēc tam izstāstīja ģimenes draugam par to, kas bija noticis. Viņš atnāca un apglabāja mirušos, tādēļ ticīgie šodien var apmeklēt viņu kapu. Tas ir viens no nedaudzajiem identificējamajiem kapiem no šī perioda. Atlikušie genocīda upuri tika apglabāti masu kapos.
Liecinieki
Asins, slepkavību un naida vilnis pārpludināja Ruandu. Tas bija Kibeho Dievmātes brīdinājuma vārdu piepildījums. Trīs no desmit Cipriāna un Dafrozas bērniem mācījās citās pilsētās, tajā traģiskajā rītā nebija mājās un izglābās no noslepkavošanas, tāpat kā jaunākais dēls, kura liecība ļauj mums atjaunot vecāku pēdējos dzīves mirkļus. Trešā daļa no Rugambu dibinātās kopienas tika nogalināta. Likās, ka bez saviem vadītājiem tā izjuks. Tomēr, neskatoties uz slaktiņu, daudziem tās locekļiem radās vēlme savu dzīvi veidot uz Evaņģēlija pamata. Šie cilvēki līdz ar slaktiņa beigām kļuva par miera un samierināšanās lieciniekiem. Daži no viņiem slaktiņa laikā un pēc tam redzēja Rugambu pāri vīzijā, vai arī bija skaidri saņēmuši viņu atbalstu. Viņi bija vieni no pirmajiem, kas atsaucās uz savu garīgo vadītāju aicinājumu garīgi atjaunot valsti. Šodien Emmanuel kopienai Ruandā ir vairāk nekā 1200 biedru, un tā ir otrā lielākā pēc kopienas Francijā. Asiņu vilni pārpludināja žēlsirdības vilnis.
“Dieva mīlestības svētnīca”
“Kur vairojies grēks, tur pārpārim vairojusies žēlastība” (Rom 5:20) – atskan, skatoties uz atdzimušo valsti. 25 gadus pēc genocīda var redzēt, ka mocekļu asinis palīdz samierināšanās darbā un nes augļus. Pieaug priesteru un reliģisko aicinājumu skaits, kā arī Baznīcas dzīvē iesaistīto laju cilvēku skaits. Ruanda ir vieta, kur Dieva vārds tiek realizēts neiedomājamā veidā. Pat ja Kibeho Dievmātes vēstījums neatrada tādu Ruandas iedzīvotāju piekrišanu, lai novērstu slaktiņa nelaimi, to lūgšanu rezultātā, kas to pieņēma, tika sagatavotas tādu cilvēku kā Rugamba dvēseles mocekļa nāvei par ticību.
Cipriāna un Dafrozas laulība daudziem ir kļuvusi par piemēru. Abu dzīves ir pierādījums tam, ka laulība ir ceļš uz divu cilvēku svētumu, kurā katrs laulātais tiek aicināts palīdzēt otram sasniegt šo mērķi. Cipriāna un Dafrozas kopīgais ceļojums sākās ar aprēķina laulībām un beidzās kā kaut kas pārsteidzošs. Kā saka tēvs Stanislavs Urbaniaks no Ruandas Ruhango, “šis pāris bija Dieva mīlestības svētnīca”. Ar šādām atmiņām par Cipriānu un Dafrozu vietējā Baznīca vēlējās tos paaugstināt. 2015. gada 18. septembrī Sv. Mihaela katedrālē Kigali pilsētā tika atklāts Rugambu pāra beatifikācijas process diecēzes līmenī.
Avoti:
L’histoire de la Croix Glorieuse de Cyprien et Daphrose, 14.09.2017,
program Ecoute dans la nuit, Radio Notre Dame;
J’entrerai au ciel en dansant – Cyprien et Daphrose Rugamba, 26.12.2016,
Télévision catholique KTO;
Sł. B. Cyprian i Dafroza Rugamba – męczennicy, opr. B. Pszczółka, Karmelitański Serwis Misyjny.
Lūgšana par Dieva kalpu Cipriāna un Dafrozas Rugambu beatifikāciju
Mēs lūdzam Tevi, Kungs, pagodini Dieva kalpus Cipriānu un Dafrozu Rugambu uz altāra. Palīdzi mums, lai mēs tāpat kā viņi neatlaidīgi paliktu lūgšanā, lai mums būtu sirds, kas degtu mīlestībā pret Tevi, un ar žēlsirdības žestiem mēs izrādītu līdzjūtību tiem, kas cieš. Mēs uzticam Tev visas laulības, bet īpaši tās, kuras saskaras ar grūtībām, kā arī cilvēkus, kas nespēj piedot. Ar Cipriāna un Dafrozas aizbildniecību mēs lūdzam, dari mūs par sava miera instrumentiem un, ja tas ir saskaņā ar Tavu gribu, dāvā mums žēlastību (mini konkrētu žēlastību), par kuru mēs Tev ar ticību lūdzam.
Āmen.