Vispirms ir jāatceras, ka mīlestība pret Dievu mīt nevis sirdī, bet gribā un izpaužas pastāvīgā apņēmībā vienmēr uzticīgi pildīt Dieva gribu.
Kaut arī emocionālā mīlestība ir vērtīga Dieva dāvana, jo tā dod entuziasmu un spārnus, saldina grūtības, atvieglo ciešanas, atvieglo darbu un upuru izpildi, taču šīs jūtas un emocijas nav mīlestības būtība un nepierāda tās esamību. Tās bieži vien nav Dieva dāvana, bet gan jutīgam un maigam raksturam piemītošs auglis. Ir cilvēki, kuri izplūst asarās, lasot svēto dzīves aprakstus vai klausoties sprediķus, taču viņiem nav Dieva mīlestības, jo viņi nepilda Dieva gribu. Savukārt, ne vienam vien cilvēkam piemīt mīlestība augstā pakāpē (kaut arī viņam liekas, ka viņš vai nu nemīl Dievu, vai mīl pārāk maz), jo viņa griba ir savienota ar Dievu, taču šī savienība viņam paliek apslēpta. Tas notiek dvēselēs, kuras vajā sausums vai kuras dabiski nespēj izdzīvot dziļākas jūtas.
Kaut arī Svētais Gars mums dāvā Dieva mīlestību kopā ar svētdarošo žēlastību, mums tomēr ir jāsadarbojas ar šo žēlastību, jāattīsta Dieva mīlestība un jāpaplašina tā arvien vairāk, uzticīgi pildot savus pienākumus, kas pēc Dieva gribas mums ir uzticēti. Dievs ir jāuztver ne tikai kā Kungs un Tiesnesis, bet arī kā Žēlsirdīgais Tēvs, kurš rūpējas par katru no mums un sūta mums neskaitāmas žēlsirdības dāvanas. […]
Ja cilvēki vienmēr uzskatītu Dievu par savu Tēvu un sevi par Viņa bērniem, cik ļoti viņi pagodinātu Dievu un darītu sevi laimīgus! Ja viņi bieži domātu par Dieva labestību un bezgalīgo žēlsirdību, tad visa viņu dzīve būtu viena vienīga mīlestības himna, un visām viņu ilgām, vārdiem un darbiem būtu tikai viens mērķis – patikt Dievam. Tad bērnu uzticība iemājotu viņu sirdī un ar uzticību – miers, un ar mieru arī prieks un laime. Nekas vairāk mūsos nemodina mīlestību un paļāvību kā pārdomas par Dieva bezgalīgo žēlsirdību, ko Dievs mums turpina izrādīt, vēlot mums labu, un kuras dēļ mēs Viņu saucam par Tēvu. […]
Ja mēs biežāk domātu par Dieva žēlsirdību […], tad noteikti mūsu lūgšanas būtu dedzīgākas, mūsu darbi būtu mīļāki, krusti vieglāki, sāpes zaudētu savu rūgtumu un dzīve nebūtu tik grūta, kā tas šodien ir daudziem cilvēkiem. Bet diemžēl mēs pārāk bieži aizmirstam, ka Dievs ir Žēlsirdības Tēvs un mēs esam Viņa bērni, tāpēc mēs sevi nolemjam būt par vientuļiem bāreņiem.
Tā kā mēs esam Žēlsirdīgā Dieva bērni, mums ar labpatiku vajadzētu bieži domāt par savu Tēvu un priecāties par Viņa pilnību, Viņa bezgalīgo skaistumu, labestību un žēlsirdību: tad mēs izjutīsim neizsakāmu prieku un laimes pārpilnību. […] Mums vajadzētu slāpt pēc Viņa klātbūtnes, mums vajadzētu ilgoties pēc Viņa […], mums vajadzētu justies pateicīgiem, mums vajadzētu atcerēties Viņa labvēlību, jo pateicība par saņemtajām žēlastībām ir visefektīvākais lūgums saņemt jaunas; mums ir skaļi jāslavē Dievs un jāsludina citiem par Viņa labestību, kā to darīja praviešu ķēniņš: “Nāciet, klausieties visi, kas bīstaties Dieva, es stāstīšu, cik lielas lietas Viņš darīja manai dvēselei!” (Ps 66:16).
Kā Žēlsirdības Ķēniņa bērni cienīsim Viņu un būsim gatavi visu zaudēt un visu paciest, nevis apvainosim Dievu; ilgosimies iegūt Viņam visu cilvēku pielūgšanu un mīlestību, atceroties, ka mūsu galvenais mērķis ir vairot Dieva godību; pildīsim Viņa svēto gribu it visā, kā teica Pestītājs: “Ja jūs mani mīlat, izpildiet Manus baušļus!” (Jņ 14,15). Kā mīloši bērni parādīsim savu mīlestību pret Dievu ar upuriem, darbu, grēku nožēlu, paklausību un upurēšanos līdzcilvēku labā. […] Visbeidzot, kā Tēva bērni, mīlēsim ne tikai Viņu pašu, bet visu, kas nāk no Dieva vai attiecas uz Viņu, tātad Svēto Baznīcu, mācību, ko sniedz šī Kristus Līgava, mīlēsim Svēto Tēvu, kurš vada Baznīcu, savu bīskapu, Tā Kunga templi, svēto attēlus, pienācīgi svinēsim svētkus un atceres dienas, un tādā veidā parādīsim savu pateicību par Dieva žēlsirdību, ko pastāvīgi piedzīvojam.
Avots:
pr. M. Sopoćko, O wdzięczności za miłosierdzie Boże, rps;
wybór i oprac. s. T. Szałkowska ZSJM, www.faustyna.eu