Katru gadu apmēram 170 000 kristiešu mirst par ticību Kristum, ik pēc trīs minūtēm mirst viens Jēzus sekotājs! Brutāla vajāšana – dažādos veidos – skar aptuveni 200 miljonus kristiešu visā pasaulē. 116 valstīs tiek pārkāptas ticīgo tiesības uz savas reliģijas apliecināšanu. Dažādiem diskriminācijas veidiem tiek pakļauti līdz pat 350 miljoniem kristiešu. Diemžēl šis skaitlis visu laiku pieaug…
Ik pēc trīs minūtēm mirst viens kristietis – viņš mirst mocekļa nāvē tikai tāpēc, ka nevēlējās atteikties no Kunga Jēzus. Ne tikai dažādi pētniecības centri, bet pat pret Baznīcu vai atklāti antiklerikālie plašsaziņas līdzekļi apstiprina, ka kristieši ir visbiežāk un visvairāk vajātā reliģiskā grupa pasaulē. 80% no visām darbībām, kas ir vērstas pret reliģiju, ir vērstas pret kristiešiem. Šī vajāšana nav tikai nežēlība, ko pieļauj tā saucamās Islāma valstis Sīrijā un Irākā. No Indijas līdz Meksikai un no Nigērijas līdz Baltkrievijai kristiešus apspiež varas iestādes, nemiernieki, bruņoti grupējumi, noziedzīgās organizācijas un narkotiku bosi. Daudzviet viņu vajāšanas iemesls ir tikai tāpēc, ka viņi atzīst Jēzu Kristu un Viņa Evaņģēlija vārdā aizstāv cilvēktiesības, rūpējas par nabadzīgākajiem un iestājas pret nelikumībām un ekspluatāciju.
Daudzi cilvēki nespēj atzīt, ka kristieši mūsdienās ir represiju upuri. Tie, kas var lūgties bez bailēm, neapzinās, ka tik daudz viņu ticības biedru dzīvo valstīs, kur varas iestādes ir naidīgi noskaņotas pret kristīgo ticību.
Viņi nenoliedza Kristu!
Arhibīskaps Luijs Sako sniedz liecību par Irākas kristiešu nelokāmo ticību: “Viņi mūs nogalina, bet mūsu ticība ir stipra. Tik daudzi nomira, tik daudzi tika nolaupīti, un viņu liktenis bieži paliek nezināms. Tomēr neviens nepievērsās islāmam. Es domāju, ka tas ir brīnums. Es zinu kādu 13 gadus vecu skolēnu, kurš tika nolaupīts un spiests pievērsties islāmam. Viņš tomēr atteicās, sakot, ka “tas, kurš noliedz Jēzu, arī Jēzus noliegs” un ka viņš ir gatavs mirt kā kristietis. Tomēr viņš izbēga no nāves, jo viņu atbrīvoja amerikāņu karavīri” (pr. prof. Waldemar Cisło, Imigranci u bram). Ilustrējot kristiešu varonību, arhibīskaps minēja vēl vienu gadījumu: “Es pazīstu arī ārstu pediatru Kirkuku pilsētā. Viņam ir divi bērni, dēls un meita, kuri studē medicīnu. Viņš pats tika nolaupīts un necilvēcīgi spīdzināts divus mēnešus. Un šī iemesla dēļ viņš bija tuvu nāvei, bet viņš nenoliedza Jēzu. Šis ceļš caur krustu un ciešanām stiprina viņu ticību un pastiprina viņu dievbijību” (turpat).
Moceklība ir kļuvusi par dokumentētu Baznīcas harizmu Irākā. Pirms dažiem gadiem Bagdādē notika asiņains uzbrukums kristiešu svētnīcai. Tur nomira vismaz 50 kristieši, tostarp divi priesteri. Viens no viņiem sacīja teroristiem: “Tu vari mani nogalināt, bet saudzē citus cilvēkus” (turpat). Šis garīdznieks gribēja upurēt savu priestera dzīvi tāpat kā Svētais Maksimiliāns Marija Kolbe. Irākā pēdējos gados ir miruši tūkstošiem kristiešu. Vairāki no viņiem, tostarp pieci priesteri un bīskaps, tika nolaupīti un noslepkavoti.
2018. gada 19. februārī tika nolaupīta 14 gadus veca kristiešu skolniece Lija Šaribu kopā ar vairāk nekā simts citām meitenēm no Dapči pilsētas, Jobes štatā, Nigērijā. Izrādījās, ka nolaupītāji ir islāmu organizācijas Boko Haram teroristi. Lija ir nebrīvē. Visas nolaupītās meitenes jau sen ir atbrīvotas. Izņemot Liju. Iemesls tam, ka skolniece tiek turēta nebrīvē ir viņas nelokāmā kristīgā ticība.
2018. gada martā pēc četrām cietumā pavadītām nedēļām Lija un citas meitenes bija jāizlaiž. Viņa būtu ar savu ģimeni, kura pēc viņas ļoti ilgojas. Meitene tieši kāpa autobusā, kad teroristi prasīja viņu – kā vienīgo kristieti grupā – pievērsties islāmam. 14 gadīgā meitene atteicās. Lija nenoliedza savu ticību, neskatoties uz pārējo draudzeņu uzstājību. Viņa atteicās pieņemt islāmu arī tad, kad pārējās meitenes ieteica viņai to darīt tikai ārēji. 14 gadīgās meitenes vecāki par šiem notikumiem uzzināja no sarunām ar atbrīvotajām skolniecēm. Lija lūdza viņām nodot vecākiem lūgumu par viņu lūgties. Teroristi ir vairākkārt solījuši viņai brīvību, ja viņa atteiksies no Kristus un pieņems islāmu. Tā kā viņa vēl to nav izdarījusi, viņa joprojām ir Boko Haram rokās.
Lijas vecākiem – Nātanam un Rebekai Šaribu – ziņas, ko viņi saņēma no bijušajām ķīlniecēm, bija graujošas. Viņas māte saka: “Boko Haram neatbrīvoja manu meitu, jo viņa nepiekrita ne atteikties no ticības, ne pieņemt islāmu. Es esmu ļoti noskumusi, bet tajā pašā laikā arī laimīga, jo mana meita nenoliedza Kristu”. Lijas vecākus pārsteidza viņu meitas dziļā ticība, kura turējās pie Kristus, neskatoties uz teroristu draudiem. “Es nezinu, ko es būtu darījusi, ja es būtu viņas ciešanu biedrene. Manas meitas liecība pietuvināja mani Kristum,” atzīst meitenes māte. “Es esmu lepns tēvs un aicinu meitu palikt uzticīgai Dievam. Turies, Lija, pie Kristus!” aicina viņas tēvs. Pati Lija ar savu draudzeņu starpniecību nodeva vecākiem īpašu ziņu: “Mammu, neuztraucies… Tavi vārdi no mūsu rīta meditācijām par Dieva Vārdu atgādina man, ka Dievs ir īpaši tuvu tiem, kam tas vajadzīgs… Esmu pārliecināta, ka kādu dienu mēs atkal satiksimies. Ja ne šeit, tad noteikti Jēzus Kristus apskāvienos” (citēts pēc: www.chrzescijanin.pl). Galu galā teroristi paziņoja, ka, neraugoties uz iepriekšējiem draudiem, viņi nenogalinās Liju, bet turēs viņu kā “mūžīgo ieslodzīto”… Citu kristieti, Alisi Ngadda, UNICEF darbinieci, kuru arī nolaupīja Boko Haram, gaida tāds pats liktenis.
Tūkstošiem kristiešu ir miruši savas ticības dēļ vienas un tās pašas grupas – bruņotas, militarizētas musulmaņu ekstrēmistu organizācijas – dēļ, kas vēlas visā Nigērijā izveidot “kalifātu”. “Turienes kristiešiem neticamā mērā uzbrūk arī musulmaņu Hausa-Fulani tauta, kas ir iznīcinājusi simtiem baznīcu un nogalinājusi tūkstošiem kristiešu. Divpadsmit Nigērijas ziemeļu štatos jau ir izveidots šariats, tas ir, islāma likumi un reliģiskā tiesu vara. Šajos reģionos kristieši tiek diskriminēti. Kristīgajos ciematos nav pieejams tīrs ūdens un veselības aprūpes pakalpojumi, un kristīgajiem bērniem nav atļauts apmeklēt vidusskolu” (www.citizengo.org).
Stāsts par Pakistānas katoļu sievieti Asju Bibi, kura notiesāta uz nāvi par zaimošanu pret islāmu, šodien kļūst par vajātās Baznīcas simbolu. 2009. gada 14. jūnijā Asja strādāja uz lauka kopā ar savām musulmaņu biedrenēm. Tā kā tajā dienā bija karsts, sieviete dzēra ūdeni no lauka akas. Pēc tam dažas no viņas musulmaņu biedrenēm nolēma, ka ūdens no akas ir kļuvis “nešķīsts”, jo kristiete no tās ir dzērusi. Asjas biedrenes arī piebilda, ka, lai viņa varētu dzert, viņai ir jāpāriet islāmā. Atbildot uz to, Asja cita starpā teica arī šos vārdus: “Jēzus Kristus nomira par maniem un pasaules grēkiem. Bet ko Muhameds darīja tautas labā?” Tūlīt pēc šo vārdu izteikšanas Asja tika piekauta un viņa aizbēga no notikumu vietas.
Asja tika arestēta, apsūdzot viņu par zaimošanu saskaņā ar Pakistānas kriminālkodeksu. Neskatoties uz kristiešu lūgumiem atteikties no apsūdzības pret sievieti, ierēdņi palika pie sava lēmuma, pakļaujoties vietējo islāma līderu spiedienam. Asja tika nodota tiesai un bija pirmā sieviete Pakistānā, kurai piesprieda nāvessodu caur pakāršanu “par zaimošanu pret Muhamedu”. Apstākļi, kādos viņa gaidīja nāvessoda izpildi, bija drausmīgi. Sieviete atradās izolētā telpā bez logiem, izlietnes un tualetes… Telpa arī nebija vēdināma. Ieslodzītā cieta no smacīguma un odiem. Telpa bija šaura, izstieptas rokas platumā. Šādos apstākļos Asja uzrakstīja dienasgrāmatu un atvadu vēstuli savai ģimenei, kurā viņa uzrakstīja ticības liecību. Pateicoties starptautiskās domas spiedienam un ģimenes kasācijas sūdzībai Augstākajā tiesā, Asja Bibi tika atbrīvota 2018. gada 7. novembrī pēc deviņu gadu apcietinājuma. Tomēr viņai no tā brīža nācās dzīvot slēpti viņai adresētu draudu dēļ. Galu galā pēc daudzām procedūrām Asja ar ģimeni pameta Pakistānu un apmetās Kanādā.
Ļoti aizkustinošā liecībā dalās Sīrijas kristiete – Amina: “2013. gada 7. septembrī mūsu mājās ienāca teroristi no An-Nusry. Es tur biju kopā ar savu brāli, brālēnu un brāļadēlu. Es tikai biju citā istabā nekā viņi. Es paslēpos vienā no skapjiem. Es viņus no turienes nevarēju redzēt, bet toties es visu dzirdēju. Teroristi viņiem teica: “Vai nu tu kļūsti musulmanis, vai mēs tevi nogalinām”. Un tajā pašā brīdī man bija vīzija. Virs sava brāļa, brālēna un brāļadēla es redzēju Dievmāti, kas turēja rokā sarkanu rožu pušķi. Tad es izdzirdēju: “Mēs esam kristieši un paliksim viņi”. Mirkli vēlāk teroristi pārgrieza viņiem rīkles. Amina toreiz saprata, ka Dievmāte tur bija kopā ar viņiem, kad viņi nomira… (Yaël Jeanblanc, La vie plus forte que la mort, 34).
Kristīgais pienākums
Tūkstošiem kristiešu dažādos kontinentos katru gadu mirst ticības Jēzum Kristum dēļ, mums – Eiropas kristiešiem – vajadzētu saprast, cik laimīgi mēs esam, ka dzīvojam mierā un bez jebkādiem draudiem vai ierobežojumiem, varam apliecināt savu ticību. Mums jāspēj novērtēt to, cik liela žēlastība ir iespēja katru dienu piedalīties Euharistijā, cik tuvu ir baznīca un priesteri ir pieejami. Tomēr mums nevajadzētu aizmirst par lūgšanām un arī par garīgo un materiālo atbalstu ticībā vajātiem brāļiem. Tas ir mūsu kristīgais pienākums. Tā vajadzētu izpausties mūsu mīlestībai pret savu tuvāko un solidaritātei ar tiem, kas cieš. Īpaša garīga atbalsta forma ir vienošanās ar viņiem un viņu ciešanām adorācijā. Tajā pat brīdī viņu ciešanas tiek saistītas ar paša Jēzus ciešanām pie krusta. Pateicoties tam, viņiem ir sava daļa pasaules pestīšanā.
“Ciešanas slēpj īpašu spēku, kas cilvēku iekšēji tuvina Kristum, kāda īpaša žēlastība” (svētais Jānis Pāvils II, Salvifici doloris, 26). Par garīgu saikni ar cilvēkiem, kas cieš, kurus vajā pat ja tie ir tālu no mums, rakstīja arī svētā Edīte Šteina: “Pasaule deg. Paskaties uz Krustā sisto! Vienojoties ar Viņu tu kļūsti tikpat visuresošs kā Viņš pats. Ne tikai šeit vai tur, tu vari kalpot trūcīgajiem kā ārsts vai medmāsa, vai priesteris. Ar Krusta spēku tu vari būt klātesošs visās pasaules frontēs, visās sāpju vietās, lai kur tevi aizvestu tava līdzjūtīgā mīlestība”. Svētā Edīte Šteina rakstīja: “Pastāv aicinājums ciest kopā ar Kristu un caur to sadarboties Viņa pestījošā darbā. Vienoti ar Kungu, mēs kļūstam par Viņa Mistiskās Miesas locekļiem. Savos locekļos Kristus pagarina pats savu dzīvi un viņos cieš. Ciešanas vienotas ar Kungu kļūst par Viņa ciešanām, tās ir iekļautas lielajā pestīšanas darbā un tāpēc ir auglīgas” (Pisma, 2. sēj. 163. lpp.).
Kungs Jēzus aicina ikvienu no mums aizlūgt par grēciniekiem un sadarboties ar Viņu cilvēces atpestīšanas darbā, brīvprātīgi un labprātīgi pieņemot ciešanas. “Katram cilvēkam ir jācieš un jāmirst, bet, ja viņš ir dzīvs Kristus Mistiskās Miesas loceklis, viņa ciešanas un nāve iegūst pestījošo spēku pateicoties Tā dievišķībai, kurš ir tās Galva. Tas ir patiesais iemesls, kāpēc katrs svētais tik ļoti ilgojās pēc ciešanām” (Tajemnica Bożego Narodzenia, Z własnej głębi, 2. sēj., 68.–69. lpp.). Tā kā Jēram bija jābūt nogalinātam, lai Viņš tiktu pacelts godības tronī, tā caur ciešanu un krusta ceļu uz godību iet visi tie, kas tiek aicināti un izvēlēti uz Jēra svētkiem. Kas vēlas būt saderināts ar Jēru, tam jāļauj sevi pienaglot pie krusta kopā ar Viņu. Mēs visi esam apzīmēti ar Jēra asinīm, tas ir, visi kristītie, esam aicināti to darīt, taču ne visi no mums saprot Viņa aicinājumu. Sekot Kristum nozīmē sekot viņam arvien uzticīgāk; šis aicinājums caururbjoši atskan dvēselē un prasa nepārprotamu atbildi” (turpat, 156.–157. lpp.). Ne velti, uzvelkot karmelītu habitu, Svētā Edīte Šteina pieņēma reliģisko vārdu kā Terēze Benedikta no Krusta. Darbu pie viņas pēdējā darba ar nosaukumu Krusta zināšanas pārtrauca viņas izsūtīšana uz Aušvicas – Birkenavas koncentrācijas nometni, kur Svētā Edīte ar savu attieksmi – brīvprātīgu upuri par savu ebreju tautu – “savā ķermenī piepildīja to, kas vēl trūkst no Kristus ciešanām par labu Viņa miesai, kas ir Baznīca” (sal. Kol 1,24).