Fatimas Dievmāte lika mums apzināties, ka cilvēces lielākais drauds ir ateisms, palikšana grēkā un atgriešanās trūkums. Neilgi pēc pēdējā Fatimas vēstījuma ateisti sagrāba varu Krievijā.
Fatimā Dievmāte lūdza, lai mēs lūgtos par ateistu atgriešanos un par Krievijas veltīšanu Viņas Bezvainīgajai Sirdij. Viņa teica: “Ja mana vēlēšanās tiks izpildīta, Krievija atgriezīsies un iestāsies miers, ja nē, tad bezdievīga propaganda izplatīs savas maldu mācības visā pasaulē, izraisot karus un Baznīcas vajāšanu, labie tiks mocīti un Svētajam tēvam būs daudz jācieš. Dažādas tautas aizies bojā”.
Cilvēki, kas 1917. gadā pārņēma varu Krievijā, bija sātana komunisma ideoloģijas sekotāji, kas balstījās uz Dievu apkarojošu ateismu, naidu un noziegumiem. Jaunie Krievijas pārvaldītāji vispirms gribēja ar varu uzspiest savu velnišķīgo ideoloģiju Polijā un vēlāk visā Eiropā. 1918. gada 11. novembrī Polija, pēc 123 gadiem gūstā, atguva neatkarību, bet jau 1918. gada 18. decembrī padomju armija sāka iebrukumu Polijā.
Cīņa ar “antikrista gara dzīvo iemiesojumu”
Nesen atdzimusī Polija nonāca ļoti smagā situācijā. Lielākā daļa Eiropas valstu simpatizēja Maskavas komunistiskajai valdībai. Sarkanā armija bija piecas reizes lielāka nekā Polijas armija. No militārā skatu punkta šķita, ka boļševiku sakaušana ir neiespējama. Poļi varonīgi aizstāvēja savu dzimteni gandrīz divus gadus, taču viņiem nācās atkāpties. 1920. gada vasarā Sarkanā armija atradās tuvu Polijas galvaspilsētai. Ļeņins bija pārliecināts, ka viņa armija dažu dienu laikā iekaros Varšavu.
Ticīgajiem kļuva acīmredzams, ka bez Dieva iejaukšanās Polijas karaspēks nebūs spējīgs sakaut padomju armiju. Tāpēc Polijas episkopāts aicināja visu tautu dedzīgi lūgties un gavēt. Polijas bīskapi vēstulē Svētajam tēvam Benediktam XV rakstīja: “Mūsu dzimtene divus gadus cīnās ar Kristus krusta ienaidniekiem – boļševikiem […]. Ja Polija piekāpies boļševiku iebrukumam, šī sakāve apdraud visu pasauli. Jaunie plūdi mūs pārpludinās”.
Polijas episkopāts arī nosūtīja aicinājumu bīskapiem visā pasaulē, kurā mēs lasām: “Jo ne tikai mēs esam apdraudēti. Ienaidniekam Polija ir tikai etaps, tilts, lai iekarotu visu pasauli […]. Tie, kas ir boļševisma virzītāji, asinīs nes mūžīgo naidu pret Kristu. Boļševisms ir antikrista gara dzīvs iemiesojums un atklāšanās uz zemes […]. Mēs šodien Jūs lūdzam par vētru pie Dieva, par lūgšanu par Poliju! Lai lūgšana atmodina tautu sirdsapziņu, jo šī sirdsapziņa ir pamirusi Eiropā”.
Ticīgie saprata situācijas nopietnību. Viņi zināja, ka Polijas sakāve novedīs pie kristietības iznīcināšanas visā Eiropā. Viņi arī apzinājās, ka ļaunuma spēkam var efektīvi pretoties tikai ar lūgšanu un gavēšanu. Ja cilvēki dzīvo svētdarošā žēlastībā un lūdzas, tad viņi ļauj, lai viņos un caur viņiem darbotos un uzvarētu visvarenais Dievs.
Saskaroties ar nāvējošiem draudiem, poļi lūdza Dievu pēc palīdzības. Episkopāts aicināja visu tautu uz valsts mēroga lūgšanas karagājienu par dzimteni, uz dedzīgu Rožukroņa lūgšanu apvienotu ar visas dienas Vissvētākā Sakramenta adorāciju. Visās Polijas baznīcās cilvēki devās pie grēksūdzes, piedalījās Euharistijā, ņēma dalību Vissvētākā Sakramenta adorācijā un Rožukroņa lūgšanā.
1920. gada 19. jūnijā garīdznieki un laicīgā vara izpildīja Polijas veltīšanas aktu Vissvētākajai Jēzus Sirdij un Marijas Bezvainīgajai Sirdij un 1920. gada 27. jūlijā to atkārtoja Jasna Guras kapelā.
Sarkanai armijai tuvojoties Varšavai, situācija kļuva aizvien bezcerīgāka, tāpēc visas diplomātiskās pārstāvniecības tika slēgtas. Neaizbrauca tikai pāvesta nuncijs, kardināls Achille Ratti, vēlāk pāvests Pijs XI.
Drīz, 1920. gada 15. augustā, Vissvētākās Jaunavas Marijas uzņemšanas debesīs svētkos, izrādījās, ka Polijas nācijas dedzīgā lūgšana tika uzklausīta. Dievs brīnumainā kārtā iejaucās, mainot Polijas un Eiropas vēstures gaitu.
Brīnums uz Vislas
Varšavas kaujas laikā 1920. gada 14. un 15. augustā 236. akadēmiskā mācību pulka 1. un 2. rota aizstāvēja frontes posmu Polijas pusē netālu no Osovas. Viņi bija brīvprātīgie, vidusskolēni un studenti, kuri nekad iepriekš nebija piedalījušies kaujās. Boļševiku pusē atradās G. Khačana 79. brigādes pieredzējušie karavīri. Pārdrošais boļševiku uzbrukums plkst 3.30 sekmēja, ka nepieredzējuši pusaudžu zēni sāka atkāpties un bēgt uz Osovu. Boļševiki, pārliecināti par uzvaru, virzījās uz priekšu. Tomēr netālu no Osovas Polijas karaspēks mēģināja doties pretuzbrukumā. Kopā ar viņiem bija kapelāns pr.Skorupka. Tieši viņš ar krustu rokā un kliedzot: “Par Dievu un dzimteni!” veda jauniešus kaujā. Tomēr drīz vien viņam trāpīja tieši galvā, viņš nokrita miris kaujas laukā.
No tā brīža kaujas laukā notika kaut kas pārsteidzošs un neizskaidrojams. Sagatavoti kaujai un pārliecināti par uzvaru, boļševiku karavīri panikā sāka bēgt. Tomēr galvenais viņu atkāpšanās iemesls nebija poļu karavīru pretuzbrukums. Tad kāpēc lielā panikā viņi meta ieročus un bēga? Atbildi sniedza paši krievu karavīri, kas tika sagūstīti. Viņi teica, ka kaujas laikā vēl tumšajās debesīs viņiem parādījās Dievmātes figūra, kas izstaroja pārsteidzošu gaismu! Šis skats piepildīja viņus ar tādām šausmām, ka viņi lielā panikā metās bēgt. Padomju komunistiskās armijas karavīri bija ateisti, viņi neatzina nekādu svētumu, viņi zaga, izvaroja, nežēlīgi spīdzināja un slepkavoja ieslodzītos un bezpalīdzīgus cilvēkus. Un šie nežēlīgie karavīri, kuriem ir svešas visas morāles normas, tumšajās debesīs ieraudzīja spīdošu sievietes figūru un atpazina viņā Dievmāti.
Viņi redzēja, kā no Dievmātes atlec raķetes, kas lidoja Polijas armijas virzienā. Viens no pārbiedētajiem Sarkanās armijas karavīriem, kurš paslēpās vienā no poļu mājām, teica, ka viņš redzēja, kā Dievmāte atmeta raķetes. Skats ar Dievmātes figūras pārdabiskas gaismas izstarošanu modināja sirdsapziņu un ticību, bet tajā pašā laikā arī izraisīja paniskas bailes krievu karavīru vidū. Viņi meta šautenes, lielgabalus, ritošo sastāvu un lielā panikā bēga no kaujas lauka. Daudzi no viņiem apstājās tikai pēc vairāku desmitu kilometru bēgšanas. Viņi toreiz teica Polijas zemniekiem: “Jūs to neredzējāt. Netālu no Varšavas stāvēja liela armija. Mēs tur redzējām Dievmāti, kura sargāja poļus”.
Krievu karavīri, kuri bija ateisti un uz kuru sirdsapziņas bija priesteru un ticīgo slepkavības, ieraudzīja Dievmāti, kā Viņa ar savu apmetni apņēma Polijas armiju – un viņi nebaidījās runāt par šo faktu.
Varšavas kaujas laikā Dievmāte parādījās arī frontes posmā pie Radziminas.
1920. gada 14. augustā leitnants Stefans Pogonovskis, 1. bataljona 28. Kaniovska strēlnieku pulka komandieris, kopā ar saviem karavīriem sargāja frontes līniju netālu no Radziminas. Un pēkšņi, vienos naktī, 15. augustā, pretēji ģenerāļa Želigovska pavēlei, leitnants Pogonovskis, kaut kāda iekšēja impulsa iedvesmots, nolēma pēkšņi uzbrukt milzīgajiem ienaidnieka spēkiem – Sarkanās armijas 27. divīzijai. Pārdrošais bataljona uzbrukums pārsteidza boļševikus. Notika sīva cīņa, kurā leitnants Pogonovskis gāja bojā. Kad Sarkanās armijas karavīri sāka gūt pārsvaru, pēkšņi viņi lielā panikā sāka mest ieročus un bēgt no kaujas lauka.
Kāds bija viņu pārsteidzošās uzvedības galvenais iemesls? Kā viņi paši vēlāk stāstīja, kaujas laikā viņi ieraudzīja Dievmātes figūru, kas debesīs izstaroja noslēpumainu gaismu. Bezvainīgā Marija ar savu apmetni apklāja Polijas galvaspilsētu, viņu apņēma spārnoti bruņinieki uz zirgiem, un no Viņas Figūras atleca raķetes, ko šāva krievu karavīri.
Dievmātes skats tik ļoti izbiedēja krievu karavīrus, ka lielā panikā viņi sāka mest ieročus un bēgt no kaujas lauka. Apkārtējo ciematu iedzīvotāji teica, ka bēgošie karavīri bija tik ļoti nobijušies, ka meklēja jebkādu slēpni. Daži no viņiem uz ceļiem lūdza poļus, lai viņus pasargā. No bailēm viņi grieza zobus, kas liecināja par viņu lielo nervu satricinājumu. Viņi skaidroja, ka viņi bēg no Ķēniņienes – Dievmātes.
Dievmātes parādīšanās Varšavas kaujas laikā kļuva plaši zināmu faktu, pateicoties drosmīgajām krievu karavīru liecībām, kuri, atrodoties kara gūstekņu nometnēs, stāstīja par šo brīnumu ārstiem, feldšeriem un citiem tur strādājošajiem poļiem. Vairāk nekā 60 000 krievu karavīru atradās kara gūstekņu nometnēs. Šie karavīri labprāt liecināja, ka Varšavas kaujas laikā viņi redzēja Dievmāti un ka tas bija šokējošākais mirklis viņu dzīvē. Viņi teica, ka no Marijas figūras izstarotā gaisma bija tik žilbinoša, ka viņi aizklāja acis un panikā bēga, zaudējot kurpes, šautenes un visu karavīra ekipējumu.
Iespaidīgais Dievmātes parādīšanās brīnums Varšavas kaujas laikā bija galvenais iemesls Polijas armijas galīgajai uzvarai. Tātad pārdabiska, brīnumaina Dieva iejaukšanās izglāba Poliju un Eiropu no komunistiskās verdzības murga.
Tas bija notikums, kas mainīja Eiropas un pasaules vēstures gaitu. Šis lielais Dievmātes parādīšanās brīnums bija atbilde uz visas poļu tautas dedzīgo un neatlaidīgo lūgšanu.
Tāpat kā tautu dzīvē, katra cilvēka dzīvē notiek vissvarīgākā garīgā cīņa ar ļaunajiem spēkiem par mūžīgo pestīšanu. Mēs uzvarēsim tikai tad, ja pilnībā atdosimies Marijas rīcībā un ļausim, lai Viņa mums mācītu ticēt, lūgties un vienmēr uzticēties Jēzum. Kungs Jēzus mums apliecina: “Un visu, ko jūs lūgšanā ticēdami lūgsiet, jūs saņemsiet” (Mt 21, 22). Kristus mums dos visu, kas ir nepieciešams mūsu pestīšanai, bet mums tas ir jāvēlas un jālūdz neatlaidīgā ikdienas lūgšanā.
Kungs Jēzus vārdos, kas tiek adresēti mistiķei Alīcijai Lenčevskai, liek mums saprast: “Bez Manis tu neko nevarat darīt – neko, kam ir pozitīva vērtība. Daudzi mirst, pasaule ir gremdēta tumsā, jo nav lūgšanas un nav vienotības ar Mani. Centieni, darbs, enerģija, ir tik daudz cilvēku, kuriem bagātīgi tiek dāvātas Manas dāvanas – nes sliktus augļus, kuri ir elles indes saindēti, kuri vienmēr ir tur, kur trūkst griešanās pie Manis uzticamā un sirsnīgā lūgšanā. Kur nav balstīšanās uz Manu gudrību un gribu. Cik daudz lūgšanu, tik daudz mīlestības, gudrības un miera tavā sirdī. Cik vien tu saņēmi no Manis lūgšanas laikā, tik daudz tu vari dot – to, ko ir vērts dot – citam cilvēkam” (Słowo pouczenia, 223).
Avots: ks. J.M. Bartnik SJ, Ewa J.P. Storożyńska, Matka Boża Łaskawa a cud nad Wisłą, Warszawa 2011.