Dzīve vienotībā ar Dievu ir skaistāka un nesalīdzināmi interesantāka nekā dzīve bez attiecībām ar Viņu. Mēs ar vīru pārliecinājāmies par to tad, kad pēc dažādiem dzīves līkločiem nolēmām visu likt uz vienas kārts: saraut ar grēku un apātiju un pilnībā uzticēties Jēzum un Dievmātei.
Pirms pievienošanās Šķīsto Siržu Kustībai es dzīvoju tāpat kā lielākā daļa jauniešu – mācījos, strādāju, ballējos un patiesas mīlestības meklējumos veidoju attiecības ar dažādiem puišiem. Tomēr visas manis toreiz veidotās attiecības bija virspusējas un beidzās ar neveiksmēm dažādu mēģinājumu un konfrontāciju rezultātā. Sirds dziļumos es vienmēr sapņoju par attiecībām, kuru pamatā ir šķīstība, cieņa, pacietība un ticība, ko es neslēpu no savām simpātijām. Tomēr, neskatoties uz sākotnējo apbrīnu par šīm vērtībām, ilgtermiņā neviens no maniem toreizējiem draugiem nespēja tās izdzīvot.
Reiz es satiku puisi, kurš manī bija tik ļoti iemīlējies, ka, neskatoties uz to, ka viņa mājās nebija ticības pamatu, viņš vēlējās veidot attiecības ar mani, balstoties uz kristīgām vērtībām. Mēs bijām ļoti laimīgi un iemīlējušies viens otrā, un pēc apmēram gada mans puisis mani bildināja, un mēs sākām kopīgi plānot kāzas. Bet no brīža, kad mēs saderinājāmies, starp mums viss sāka iet greizi; arvien biežāk parādījās konflikti un diskusijas par pirmslaulības šķīstības nozīmi. Jo tuvāk laiks nāca kāzām, jo vairāk mans līgavainis kļuva nestabils, nervozs un uzstājīgs. Visbeidzot, godīgā sarunā viņš man atzinās, ka viņa draugi un ģimene par viņu smejas un vēl jo vairāk par mani, ka mēs ievērojam kaut kādus viduslaiku smieklīgus likumus. Viņi pat pārliecināja viņu, ka bez “izmēģināšanas” pirms kāzām, laulības attiecībām nebūs jēgas…
Tad es jutos kā starp āmuru un laktu… Līdz kāzām bija atlikuši tikai daži mēneši, tāpēc es negribēju atteikties no saviem principiem, jo mēs bijām jau tik ilgi izturējuši. Tomēr vides spiediens uz manu līgavaini kopā ar neskaitāmiem kārdinājumiem sekmēja, ka tā vietā, lai garīgi tuvotos viens otram šajā mums svarīgajā laikā, mēs arvien vairāk attālinājāmies… Drīz es sāku saņemt ziņas, ka mans līgavainis tiek redzēts kopā ar citu meiteni. Tomēr es viņu tik ļoti mīlēju, ka, neskatoties uz sliktajām priekšnojautām, kas manī uzvirmoja, es nevarēju izbeigt šīs attiecības.
Toreiz es jutos pilnīgi vāja, bezpalīdzīga un nolēmu visu atdot labā Dieva rokās. Es devos uz tukšu baznīcu un nometusies ceļos altāra priekšā lūdzu Viņu kaut ko darīt šajā situācijā, ja Viņš vēlas, es pavadīšu visu savu dzīvi kopā ar savu līgavaini, un, ja nē, tad lai Viņš to izbeidz, jo man pašai nav spēka to izdarīt…
Tad Dievs rīkojās ar tādu spēku un ātrumu, it kā Viņš tikai gaidīja manu zīmi, ka var rīkoties: divās dienās mūsu attiecības pilnībā izjuka… Tas bija mēnesis pirms kāzām, tāpēc manai ģimenei bija jārūpējas par ceremonijas un visu kāzu atcelšanu. Mani pārņēma tāds šoks un skumjas, ka es pat nevarēju piezvanīt, lai kaut ko noorganizētu. Tomēr pārsteidzoši bija tas, ka, neskatoties uz tik lielām sāpēm un vilšanos, es jutu Kunga Jēzus klātbūtni vairāk nekā jebkad agrāk. Šī sajūta un Dieva žēlastība man palīdzēja uzņemties visu šīs pieredzes nastu. Arī lūgšana par mana bijušajā līgavaiņa un viņa ģimenes atgriešanos un tās svētīšanu man izrādījās ārkārtīgi terapeitiska – lai arī tas bija neiedomājami grūti, šāda lūgšana man deva lielu sirdsmieru.
Es paļāvos uz Dievu
Es arī nolēmu, ka turpmāk es pati sev nemeklēšu vīru, bet es uzticēšos Dievam, lai Viņš pats ved mani satikties ar cilvēku, kuru Viņš man ir izvēlējies. Šajā nodomā 2012. gada 2. augustā es devos kājām svētceļojumā uz Čenstohovu. Nez kāpēc man galvā bija nemitīga doma, ka es eju lūgt par sava topošā vīra atgriešanos (varbūt neapzināti es tomēr domāju, ka tas būs mans bijušais līgavainis…). Astoņas dienas pūļu un sāpju ar katru sperto soli manī raisīja jautājumu: kas ir mans topošais vīrs, ka viņam ir vajadzīgs tik liels upuris, lai atgrieztos? Pēc svētceļojuma es regulāri lūdzos. Es arī lūdzos novennu Pompejas Dievmātes godam šajā nodomā.
2014. gadā es sāku iet uz Vroclavas Šķīsto Siržu Kustības sanāksmēm – tur es satiku daudzus jaunus cilvēkus, kas bija dzīvespriecīgi, jauki, bet arī inteliģenti un ar labu humora izjūtu, un pats galvenais, ka viņiem bija tādas pašas vērtības kā man. Es tur ar daudziem sadraudzējos, draudzība turpinās līdz šai dienai. Tā sākās brīnišķīgs periods manā dzīvē – dzīve attiecībās ar dzīvo Dievu, kurš atbild uz jautājumiem, rūpējas, audzina un dāvā daudz žēlastību.
Es lūdzu zīmi
Kad manā dzīvē sāka parādīties vīrieši, kuri mani skaidri interesēja, baidoties, ka es atkal izvēlos nepareizi, es lūdzu Dievam zīmi: ja starp viņiem ir arī mans topošais vīrs, lai viņš uz nākamo tikšanos ar mani atnāk zilā kreklā. Kāds bija mans pārsteigums, kad es nejauši uz ielas satiku draugu no ŠSK, kurš valkāja šīs krāsas kreklu… Es biju priecīga no vienas puses, jo šis puisis man ļoti patika un mēs jau no paša sākuma ļoti labi sapratāmies, bet es nebiju pārliecināta, vai tas tiešām ir viņš, jo es neredzēju nekādu interesi no viņa puses. Rožukroņa svētbrīža laikā es lūdzu Dievam vēl vienu zīmi, šoreiz vēl konkrētāku: “Kungs Dievs, ja tas tiešām ir Lūkass, lai viņš atnāk šeit uz baznīcu manas lūgšanas laikā.” Pēc Rožukroņa beigām, es pagriezos uz izejas pusi un aiz sevis ieraudzīju Lūkasu! Es nezinu, kas mani vairāk šokēja – vai tas, ka viņš tiešām bija paredzēts man, vai ka Dievs rīkojās tik ātri…
Dievmāte par viņu neaizmirsa
Tagad es zinu, ka arī Lūkass divreiz lūdza Dievam zīmi, un viņš to arī saņēma divas reizes. Tomēr mūsu attiecību pagrieziena punkts bija saruna, kuras laikā Lūkass man un citiem draugiem izstāstīja savu atgriešanās stāstu. Viņš teica, ka bērnībā viņš bija tuvu Dievam un baudīja īpašu Dievmātes aizsardzību, no kuras viņa māte izlūdza žēlastību ieņemt bērnu pēc sešu gadu neveiksmīgiem centieniem. Par grūtniecību atbildīgais ārsts mudināja māti veikt abortu, jo pastāvēja risks, ka dēls piedzims ar invaliditāti, taču vecāku karstās lūgšanas tika uzklausītas un zēns piedzima vesels.
Neskatoties uz dziļu ticību bērnībā, Lūkass atstāja Dievu pēc savas iestiprināšanas, kad viņa ģimenes dzīvē īsā laikā notika daudzas nepatīkamas lietas. Tas sākās ar ļoti nopietnu vecāku nelaimes negadījumu (dienesti, kas ieradās negadījuma vietā, nolēma, ka tas ir liels brīnums, ka sadursmē ar ātruma pārsniegušo kravas automašīnu neviens nav gājis bojā). Tad Lūkasa māte saslima ar retu kardioloģisku slimību. Bija nepieciešama operācija, kuru ģimene nevarēja atļauties. Pēc ilgiem risinājuma meklējumiem ģimene un draugi palīdzēja savākt naudu operācijai. Drīz pēc tam Lūkass pats saslima ar ļaundabīgu audzēju ar metastāzēm visā ķermenī. Viņš atradās uz dzīvības un nāves robežas, bet galu galā brīnumainā kārtā – kā izteicās ārsti – izdevās viņu izglābt. Neskatoties uz daudzām pārdabiskām Dieva intervencēm, par sāpēm, kuras Lūkass šo notikumu laikā piedzīvoja, sāka vainot tieši Radītāju. Pēc tam puisis pievienojās draugu grupai, kas klausījās smago metālu, pārmērīgi lietoja alkoholu un smēķēja marihuānu. Galu galā, izsmejot katoļu ticību, viņi pamazām sāka interesēties par sātanismu un zaudēja sevi vispārzināmajā hedonismā.
Kad Lūkass ŠSK sanāksmēs mums stāstīja par notikumiem un koncertiem, kuros viņš piedalījās, mūs pārņēma skumjas un neticība par ļaunuma un apvainojumu daudzumu, ko šie cilvēki nodarīja Dievam un Dievmātei. Tomēr tas viss viņiem neatnesa laimi… Daži cilvēki pieaugošās depresijas un bezjēdzības sajūtas rezultātā izdarīja pašnāvību, citi zaudēja sevi atkarībās un tika nolemti ģimenes palīdzībai, lai varētu ikdienā funkcionēt, daži cilvēki nolēma atgriezties pie Dieva, meklējot pestīšanu kā pazudušie dēli.
Lūkass savas grēcīgās dzīves dēļ krita depresijā un bezcerībā. Viņš domāja, ka šādā situācijā viņam ir divas iespējas: vai nu izdarīt pašnāvību tāpat kā daži viņa draugi, vai atgriezties pie Dieva. Viņš izvēlējās atgriezties pie Dieva caur Mariju, jo, kā viņš pats apgalvo, viņš atcerējās, ka Viņa bieži viņam palīdzēja, kad viņš bija bērns, un daudzas reizes atbildēja uz viņa lūgšanām. Izšķirošā diena, kad viņš nolēma pārtraukt savu grēcīgo dzīvi un turpināt atgriešanās ceļu, bija 2012. gada nakts uz 2. augustu. Kad es dzirdēju, ka Lūkass min šo datumu, es spontāni teicu, ka tieši tad es sāku lūgties par savu topošo vīru… Mēs toreiz paskatījāmies viens uz otru, un vairs nebija vajadzības teikt vairāk vārdu. Vēlāk izrādījās, ka Lūkasam es patiku jau no paša sākuma, taču viņš uzskatīja, ka viņam vispirms ir jāstiprina sevi garīgi un jāstrādā ar iepriekšējās dzīves ietekmēm, pirms viņš atklāj savas jūtas un ir gatavs nodibināt attiecības.
Ģimene ir stipra Dievā
Mēs apprecējāmies pēc septiņu mēnešu ilgas iepazīšanās. Man nebija šaubu, ka tas ir cilvēks, ar kuru es varu izveidot skaistu, Dievā stipru ģimeni, par kuru es vienmēr esmu sapņojusi. Es nebiju vīlusies…
Mēs ar prieku izdzīvojām saderināšanās periodu šķīstībā, pateicoties kurai mēs labāk iepazinām viens otru, un emocijas, kas saistītas ar pirmslaulību attiecībām, mums nesameloja par otras puses tēlu. Mūsu attiecību pamatā ir pilnīgi atšķirīgi principi nekā visās mūsu iepriekšējās attiecībās – svarīgs nav mūsu egoisms un “vēlmes”, bet gan nesavtīga un uzticīga mīlestība. Vairāk nekā divarpus gadus mēs cenšamies ne tikai būt labāki laulātie viens otram, bet arī rūpēties par otra garīgo attīstību. Kad viens cīnās ar kaut ko, tad otrs dara visu, lai atbalstītu savu dzīvesbiedru. Tā kā mums vēl nav bērnu, brīvo laiku mēs galvenokārt veltām cilvēkiem, kuriem vajadzīga palīdzība – bieži vien pazaudētiem un nelaimīgiem – aprūpes centros Vroclavā.
Tagad mēs apzināmies, ka īstais mūsu dzīves piedzīvojums sākās tikai tad, kad mēs pateicām Dievam “jā”.
Aldona un Lūkass