Viņa iepazinās ar Gvido, kad viņai bija 18 gadu. Pēc pāris mēnešiem viņi saderinājās, sākot saprast kopīgo aicinājumu. Tagad Sandru Sabattini – kaut arī viņas beatifikācijas process joprojām turpinās – bieži sauc par “svēto līgavu”…
Es varu apliecināt, ka viņa šo saderināšanās laiku izdzīvoja nevis kā finišu, bet gan kā sākumu. Kā laiku, kad cilvēks tiek aicināts jautāt: Kungs, ko Tu gribi, lai es daru?… Nevis kā laiku, lai kārtotu kopīgas lietas, meklētu māju utt. Viņa pārsniedza noteiktu standartu, kuru šajos apstākļos ievēro viņas vecuma jaunieši,” atceras Gvido, kurš satika Sandru Jāņa XXIII kopienas sanāksmēs.
Kas viņu stimulēja pārsniegt standartu? Noslēpums bija viņas attiecības ar Dievu, kuras tika koptas jau no mazotnes. “Viņai Jēzus bija īsta persona, ar kuru viņa vienmēr bija kopā no rīta līdz vakaram. Viņas visdziļākās ilgas bija Viņam patikt,” stāsta kāds tuvs draugs.
Pamats
Gvido atcerējās, ka viņi ļoti bieži runāja savā starpā par savām attiecībām ar Dievu un ka tieši tas viņus tuvināja aizvien vairāk: “Tas, kas man lika viņā iemīlēties, bija viņas šķīstība, kas nāca no viņas. Mani piesaistīja viņas attiecības ar Dievu. Es, atšķirībā no viņas, biju intelektuālais tips. Man Dievs bija tāls Dievs, baiļu, meklējumu un pārdomu objekts. Viņai Viņš bija Tēvs, kuram var uzticēties ar prieku”.
Viņas tēvocis, Misano draudzes prāvests, kuras tuvumā Sandra dzīvoja kopā ar vecākiem un brāli, daudzas reizes agri no rīta atrada viņu iegremdējušos lūgšanā tabernākula priekšā. “Ne es meklēju Dievu, bet Dievs meklē mani,” viņa teica. “Ja es nelūdzos vismaz vienu stundu dienā, es pat neatceros, ka esmu kristiete. Ja es vēlos dziļāk iepazīt kādu cilvēku, man ar viņu jāpavada laiks, tāpat ir ar Jēzu,” viņa rakstīja. Katrs brīdis viņai bija iespēja, dāvana, pateicoties kuram, tūkstoš dažādos veidos, viņa varēja nonākt vēl tuvāk Viņam.
Kopīga ceļošana
Piedzīvot Dievu, bet arī dalīties šīs tuvības augļos un palīdzēt citiem to piedzīvot – to Sandra vēlējās. Kādu dienu viņa uzrakstīja uz nelielas šokolādes kastītes, ko iedeva Gvido: “Cilvēks patiesībā ir maza būtne un kļūst liels tikai tad, kad viņš atsakās no savām ambīcijām un kļūst viens ar Dievu. No okeāna atdalītais piliens nav nekas, taču paliekot okeānā, tas nes kuģa svaru. Mums ir jācīnās, līdz mūsu egoisms ir uzvarēts un mēs vienosimies mīlestībā ar Dievu. Mums katru dienu jāstājas Viņa priekšā tukšām rokām kā ubagiem”.
Dziļāk
Sandra iepazinās ar Jāņa XXIII kopienu, kad viņai bija 12 gadu. Kad viņa atgriezās no šīs kopienas organizētajām brīvdienām, kas prasīja fizisku darbu, jo to apmeklēja arī cilvēki ratiņkrēslā, kuriem viņa palīdzēja, viņa teica savai mammai: “Es gandrīz salauzu rokas, bet tie ir cilvēki, kurus es nekad vairs neatstāšu”…
Viņa atklāja nabadzīgo Kristu. “Jēzus Kalps, kurš cieš, lai izpirktu pasaules grēkus. Kurš apstājas pie nabadzīgajiem un mirst nāvē, kas rezervēta nolādētajiem ārpus pilsētas sienām. Jēzu, kurš brīvi izvēlas to, ko mēs būtu spiesti ciest. Jēzus identificējas ar visiem mūsu brāļiem, kuriem ir kādas vajadzības” (pr. Oreste Benzi, kopienas dibinātājs). Laika gaitā Sandra nolēma atdarināt Jēzus dzīvesveidu: daloties savā dzīvē ar pēdējiem, lai liecinātu, ka Dievs eksistē un ka Viņš ir mīlestība, brīvībā izvēloties to, ko nabadzīgie ir spiesti paciest, paturot tikai vienu privilēģiju: lūgšanu un kontemplāciju, kas palīdz padziļināt bērnu un Tēva attiecības un dzīvot īstā vienotībā ar Dievu, jo tikai tas var pilnībā nodoties nabadzīgajiem, kurš var pilnībā nodoties Jēzum. Par savu izvēli viņa rakstīja tā: “Ko es vēlos no savas dzīves? Vai drīzāk ko Tu vēlies? Tagad es varu teikt tikai tik daudz: es izvēlos Tevi. Es ticu, ka mana izvēle laika gaitā kļūs spēcīgāka. […] Šobrīd es jūtu prieku, lielu vēlmi iet šo ceļu, bet, kad sākotnējais entuziasms izzudīs, tas būs patiešām grūti. Un tāpēc lūgšana ir tik nepieciešama, jo tikai tad, kad mana ticība būs patiesa, es varēšu piepildīt to, ko Tu vēlies no manis; to, kam Tu mani aicināji”.
Stratēģija
Viņas izdarītā izvēle soli pa solim aizveda viņu atrast ilgoto atbildi iekšējā tukšuma pieredzē. Kopš tā brīža viņa visā, kas viņai bija, dalījās ar trūkumā nonākušajiem. Viņa dāvāja savus talantus, materiālās lietas un savu laiku cilvēkiem ar invaliditāti, kā arī atkarīgajiem rehabilitācijas terapeitiskajā kopienā. “Būt kopā ar viņiem nozīmē sekot Jēzum, atstājot visu aiz muguras: savu ērto dzīvi, savas ambīcijas, pašpietiekamību”.
Formācija kopienā viņai vispirms bija augšanas laiks, gan atdodot sevi citiem, gan intensīvi strādājot pie sevis: “Nesen, neskatoties uz savu vājumu, esmu mēģināju ieviest praksē to, ko sapratu un ko man lika darīt mana sirdsapziņa. Es nedarīju neko īpašu, bet es centos darīt savas parastās ikdienas aktivitātes pēc iespējas labāk. Es lūdzos labāk nekā parasti, un, neskatoties uz maniem daudzajiem ierobežojumiem, man izdevās būt uzmanīgākai pret citu cilvēku vajadzībām. Es centos atcerēties par pazemību un pieejamību katrā situācijā. […] Un, lai arī tas, kas man ir izdevies, ir smilšu grauds, es jutu, ka tas manī rada dziļu mieru. Būt kopā ar nabadzīgo Kristu man sagādā dzīves prieku. Pretēji tam, ko jutu agrāk, es piedzīvoju, ka neviena no manām darbībām nav bezjēdzīga, [gluži pretēji] visam, ko daru, ir sava jēga, skaidri noteikts mērķis.
Darīt Dieva gribu
Tajā laikā Sandra pabeidza vidusskolu un saskārās ar zināmu dilemmu. Priesteris Oreste par to runāja šādi: “No vienas puses, viņa gribēja sevi nekavējoties un pilnīgi nodot nabadzīgajiem, tieši daloties viņu dzīvē, no otras puses, daži ieteica viņai pabeigt studijas, pirms ziedot sevi nabadzīgajiem un misijām. Uzticīga ceļam, ko viņa uzņēmās Jāņa XXIII kopienā, viņa man lūdza padomu, un es ieteicu viņai studēt. Viņa bija laimīga ne tik daudz tāpēc, ka gatavojās studēt medicīnu, bet no pārliecības, ka viņa pilda Dieva gribu”.
Viņa rakstīja: “Sandra, mīli katru lietu, ko dari! Dziļi mīli minūtes, kuras tev tiek dotas dzīvot. Cieni šo brīdi, lai kāds tas arī būtu, lai nekad nepalaistu garām iespēju”.
Daļa no lielāka projekta
Sandra varēja atrast brīžus gan lūgšanai, gan kopā būšanai ar nabadzīgajiem, gan ģimenei, gan mācībām. Kā atcerējās Gvido, katrā brīvā brīdī viņa no somas izņēma grāmatu vai breviāru, kas viņai vienmēr bija līdzi, lai nezaudētu ne minūti. Studiju laikā viņa saņēma augstākās atzīmes. Viņai arī bija laiks satikt savu līgavaini. Gvido uzsvēra, ka viņu “saderināšanās netika izdzīvota noslēgtībā. Tā bija atvērta citiem, augstākiem mērķiem”. Priesteris Oreste aprakstīja viņu attiecības šādiem vārdiem: “Saderināti tā it kā viņi nebūtu saskaņā ar pasaules kritērijiem. No mācībām brīvajā laikā viņus redzēja starp trūcīgajiem brāļiem. Šis dzīves veids nostiprināja un padziļināja viņu attiecības”. “Mūsu saderināšanās laiks bija ne tikai parastā cilvēciska prieka laiks, bet arī prieks, kas radās no tā, ka šīs attiecības ir daļa no lielāka projekta,” skaidroja Gvido. Sandra rakstīja: “Tas, ko es piedzīvoju, būdama pieejama citiem un cenšoties viņus mīlēt, ir tieši tas, ko jūtu arī pret Gvido; šīs divas realitātes savstarpēji pārklājas, tās atrodas vienā līmenī, pat ja ir pilnīgi atšķirīgas. […] Šī sajūta kļūst aizvien skaidrāka, pateicoties Kungam!”.
Galvenais jautājums
Dienasgrāmatā, kas sastādīta no piezīmēm, kuras Sandra pierakstīja savās piezīmju grāmatiņās vai kalendāros, ir šāds fragments, kas ilustrē viņas garīgās cīņas: “Palīdzi man būt godīgai, šķīstu sirdi attiecībā pret brāļiem, kuri dalās ar mani savā dzīvē. […] Es gribu norēķināties par savu visuresošo egoismu un savu vienaldzību. Es sāku nežēlīgu cīņu pret tiem. Pirms kaut ko daru, es sev jautāju: kam es to daru? Sev pašai vai citiem? […] Būt šķīstai nozīmē darīt visu citu labā, tas ir Tev, nevis savam lepnumam un savas iedomības dēļ”.
Kad Dievs visu piepilda
Jaunais dzīvesveids viņai ļāva atklāt noslēpumus, kas atklāti tiem, kas riskē un īsteno dzīvē Evaņģēlija vārdus. Viņa rakstīja: “To, ko tu man esi devis – mīlestību, ģimeni, draugus, manas rokas un kājas – es nevaru paturēt tikai sev, lai kalpotu tikai pati sev. Tikai tad, kad es tos daru pieejamus citiem, īstenoju mērķi, kura dēļ Tu man tos devi. […] Tagad es zinu, kas ved uz laimi: mīlēt savu tuvāko un pilnībā atdot sevi citiem. […] Mans prieks ir būt kopā ar Tevi, būt kopā ar Tevi manos brāļos, ar Tevi nabadzīgajos. […] Kad man izdodas patiešām mīlēt, uz sekundes daļu es jūtu, ka Dievs piepilda visu un visus. […] Kungs, paldies Tev, ka nenovērsies no manis neskatoties uz maniem ierobežojumiem un biji pacietīgs. Paldies, ka mīli mani. To prieku, ko jūtu sevī, nevar salīdzināt ar kādu citu. Tas ir tā prieks, kurš zina, ka nekad nebūs viens”.
Sapnis
Sandras sapnis, kurā Gvido dalījās un kuru abi bija iecerējuši realizēt pēc kāzām, bija misija Āfrikā. Sandra vēlējās kļūt par “Dieva mīlestības instrumentu”, lai nestu To tur, kur Tās trūkst. Būt evaņģēliskam raugam vidē, kur trūkst kristiešu. Viņa rakstīja:
“Es gribētu skriet no viena kontinenta uz otru, lai visiem sludinātu Jēzu. Es gribētu izlīdzināt visu nevienlīdzību, pārvarēt katru naidu, apklusināt katru karu. […] Utopija? Jā, bet arī cerība, kuru var realizēt tikai tad, ja mēs spētu – kaut vai tikai par vienu procentu – mīlēt viens otru ar tādu mīlestību, ar kādu Tu, Kungs, esi mūs mīlējis”.
1984. gada 28. aprīļa rītā Sandra ar Gido ar vēl vienu draugu devās trīs dienu rekolekcijās. Uzreiz pēc izkāpšanas no automašīnas viņu notrieca pretī braucoša automašīna. Viņa vairs nenāca pie samaņas… Viņa nomira pēc četrām dienām.
Dažas dienas pirms nelaimes negadījuma viņa pierakstīja vārdus: “Pasaulē nav nekā, kas būtu tavs. Sandra, atceries to. Viss ir dāvana. Dāvātājs var iejaukties, kā un kad Viņš vēlas. Rūpējies par dāvanu, kas tika tev dota, un padari to vēl skaistāku, lai tā, kad pienāks tava stunda, kļūtu par dimantu…
Brīnumaina dziedināšana
Pirms 10 gadiem Stefano Vitali, pr. Oreste Benzi sekretāram, tika diagnosticēts zarnu vēzis. Ārsti deva viņam 6 līdz 12 mēnešus, ko dzīvot. Pacients tika nosūtīts uz operāciju. Vakarā pirms operācijas pacientu apmeklēja pr. Oreste, kurš viņam apliecināja, ka viņš visu uztic Sandras aizlūgšanai un lūdza visu kopienu lūgties. Pēc operācijas un trīs mēnešu ārstēšanas Stefano organismā nebija nekādu iepriekšējas slimības pazīmju. “No medicīnas viedokļa vēzis ir pazudis,” sacīja Vitali ārsts, kurš pirmo reizi savas vairāku gadu karjerā redzēja šādu slimības pilnīgas remisijas gadījumu. Stefano Vitali dziedināšanas gadījumu pašlaik izmeklē Vatikāna medicīniskas komisija. Ja tas tiks atzīts, tas kļūs par pamatu Sandras beatifikācijai, kuru pāvests Francisks 2018. gada 6. martā nosauca par godājamo Dieva kalpu.
Mīlot, atradīsi mieru
“Patiesība ir tāda, ka mūsu ticībā mums jāiemācās gaidīt Dievu. Un tas nemaz nav viegli dvēselei. Šī “gaidīšana”, šī “plānu neveidošana”, šī “debesu lasīšana”, šī “tukšuma radīšana” ir mūsu aizraujošais uzdevums. Tad pienāks arī “aicinājuma stunda”, un mēs būtu akli, domājot, ka esam šo apbrīnojamo lietu autori. Apbrīnojams ir Dievs, kurš mūs izmanto, tik vājus un nabadzīgus. Mīlestība ir kontemplācijas un darbības sintēze, tā ir pavediens, kas saista debesis ar zemi un cilvēku ar Dievu. Mīlot, atklāsi savu ceļu; mīlot sadzirdēsi Balsi, mīlot atradīsi mieru”.